Ar šo interviju domnīca turpina sarunu ciklu “30 neatkarīgas muzejniecības gadi”.
Mēs paši esam pieredzējuši labi ja pusi no šā laikposma. Mūsu intervējamajiem, kuru karjeras aizsākās 20. gadsimta 80. gados, pieredze ir vismaz divtik ilga.
Tikai šai – politisko režīmu maiņu pieredzējušajai pārejas paaudzei – ir bijusi nepastarpināta iespēja piedzīvot Latvijas muzejniecības atbrīvošanos no ideoloģiskā diktāta un iespēja ielikt pamatus neatkarīgai un profesionālai muzejniecībai gan saturiski, gan administratīvi. Šis sarunu cikls veltīts tam, kā tas notika un ko par šo pārveides procesu, šīsdienas acīm raugoties, ievērojami nozares profesionāļi atceras un izceļ kā būtiskāko.
Aktuālie pārmaiņu procesi sabiedrībā, pat ja ne tik fundamentāli kā pagājušā gadsimta 90. gados, ir šo sarunu fons. Iespējams, ilgi plānotajam ciklam, kas pievēršas nozares laikmetīgās vēstures dokumentēšanai, šis ir pat ļoti piemērots laiks.
PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons
Ineta Zelča Sīmansone: Kā jūs nonācāt Preiļu muzejā?
Tekla Bekeša: Es šeit nokļuvu pavisam nejauši. Mans vīrs strādāja iekšlietu sistēmā, un es viņam sekoju, kad viņš mainīja darbavietas. Mēs nokļuvām Preiļos. Es meklēju darbu, un toreizējā Kultūras nodaļa bija izdomājusi, ka Preiļos vēl nav muzeja, tāpēc tiks dibināts muzejs. Un Kultūras nodaļas vadība bija izraudzījusies mani. Es sākumā to gan saucu par traku ideju, pieredzes nekādas. Bet jaunības trakumā piekritu. Mūsu muzejs jau ir salīdzinoši jauns – 35 gadi. Pirmie pieci gadi bija tādi – bija izstrādātas metodikas, pēc kurām vadoties arī cilvēks bez pieredzes varēja kaut ko darīt. Sākumā bija tikai muzeja vadītājs, krājuma glabātājs un nevienas krājuma vienības. Mēs sākām no nulles.
IZS: Kurš gads tas bija?
TB: 1985. gads. Muzejs šodien joprojām mokās ar telpu jautājumu, bet toreiz sākām bez darba telpām un bez krājuma telpām. Bija uzdevums iet ekspedīcijās. Tā mēs devāmies kompleksajās krājuma vākšanas ekspedīcijās un vācām. Vācām daudz. Ja salīdzina, tad tagad mēs ļoti maz komplektējam un ļoti pārdomāti. Toreiz vācām visu. Ienāca pa 2000 vienībām gadā. Par datoriem toreiz nezinājām, visu rakstījām ar roku, inventarizējām, krājām, mazgājām, tīrījām. Un, godīgi sakot, etnogrāfijas krājums mums arī šobrīd ir skaistākais, kas mums ir, un tieši no tiem pirmajiem gadiem.
IZS: Kas ir kompleksā ekspedīcija?
TB: Tad, kad vāc visu. Nav izvēlēta tēma.
IZS: Arī priekšmetus?
TB: Jā, visu. Mēs pilnīgi visu vācām. Priekšmetus, fotogrāfijas, atmiņas. Nešķirojām, vai padomju laiku priekšmets vai etnogrāfija. Pilnīgi visu ņēmām, kam mūsu uztverē bija muzeja lietas vērtība.
IZS: Un jūs braucāt par visu Preiļu rajonu?
TB: Nepaspējām. Bet katru gadu gājām uz kādu apdzīvotu vietu. Jā, toreiz bijām Preiļu rajonā. Sākām ar Rušonu, jo tur bija Silajāņu keramikas centrs, un mūsu pirmais ieraksts inventāra grāmatā ir keramikas priekšmets. Tad bija Aglona, tad Aizkalne. Tad tepat Preiļi.
Tad nāca Atmoda, un sākām domāt par citām lietām. Bija ļoti daudz mācību. Atmoda un varbūt arī Muzeju asociācijas dibināšana – parādījās ļoti daudz metodiskā materiāla, un sākām domāt, ka visu mums nemaz nevajag, ka tomēr jāsāk plānot arī tematiski. Piemēram, ekspedīciju saplānot kopā ar izstādi, kas mums vajadzīga. Materiāls bija savākts, un sākās arī izstāžu darbība. Sākums jau bija tāds, ka oficiāli muzejs bija, bet izstāžu darbība nenotika. Cilvēki pat teica – muzejs ir, bet nekas nenotiek.
IZS: Vai jūs jau no sākuma bijāt šeit, kultūras namā?
TB: Nē, šeit mums telpas sākumā nebija. Mums bija tikai darba telpas. Tad mēs dabūjām krājuma telpas Paulāna ielā, kur arī šobrīd ir krājuma telpas. Un izstādes organizējām pielāgotās telpās – gan kultūras nama zālē, kas tagad mums ir izstāžu zāle, gan kinoteātra telpās, gan skolās. Ja jāatceras muzeja darbības sākums – cik tas bija nevarīgi!
IZS: Bet ar entuziasmu.
TB: Ļoti.
IZS: Ir 1985. gads, un jūs ejat ekspedīcijās. Kā cilvēki reaģēja? Dalījās ar visu vai arī bija zināms mulsums?
TB: Nē. Bija lietas, par kurām ļoti, ļoti klusēja. Un vēl ilgi klusēja. Piemēram, par holokaustu, – vēl tagad ir zināmi cilvēki, kuri nedalās. Arī par represijām. Mēs jau sākumā sākām vākt materiālus par represijām – arī tad bija tā, ka cilvēki maz dalījās.
Viens tāds trakums, ko mēs vienreiz izdarījām – Latvijas karogs vēl nebija oficiāli atzīts, 1989. gadā, bet mums ir lidotājs Jāzeps Baško, un mēs organizējam viņa simtgades pasākumu Rušonā. Ielūdzam Latvijas armijas lidotājus, pasākumā piedalās komunistiskās partijas ideoloģiskā sekretāre. Lidotāji nāk ar Latvijas karogu. Bet karogu pacelt virs Baško mājas mums neļauj. Pie pieminekļa gan armijas lidotāji ar karogu nostāvēja. Nāca Atmoda, un mums nepatikšanu nebija. Es pat neteikšu, ka tā bija mana drosme, – lidotāji man prasīja, vai viņi var nākt ar Latvijas karogu, un es teicu: “Jā, protams, brauciet!” Tas vispār bija mūsu Atmodas spilgtākais notikums muzejā.
Jāzepa Baško piemiņas akmens atklāšana Preiļu rajona Rušonas pagastā. Centrā Tekla Bekeša. 1989. gada 27. maijā
IZS: Kā jūs sajutāt pārmaiņu laiku muzeju nozarē kopumā? Bija tāds brīdis, kad bija skaidrs, ka noteikti ir iestājies jauns laiks? Finansējums?
TB: Finansiāli, protams. Un tas arī atkarīgs no pašvaldības, cik bagāta pašvaldība. Bet ļoti liels pārmaiņu laiks muzeju nozarē iestājās, kad atnāca Jānis Garjāns, Anita Jirgensone, Gundega Dreiblate.
IZS: Bet tās jau ir 90. gadu beigas…
TB: Jā.
IZS: Bet pārejas posms – 90. gadu pats sākums?
TB: Tajā laikā mācāmies, sadarbojamies. Te, Latgalē, mums tas lielais muzejs ir Latgales Kultūrvēstures muzejs. Nez kāpēc tieši Latgales Kultūrvēstures muzejs, nevis Daugavpils muzejs, ir vieta, kur apgūstam pieredzi, un, protams, – kolēģi Rīgā. Braucam, runājamies, mācāmies.
Bija direktoru gada sanāksmes. Tobrīd mazāk uzstājāmies, bet bija daudz, ko dzirdēt, kā viņi to dara. Mums pašiem blakus bija Jasmuiža un Baiba Ducmane, kura dalījās ar ārzemju vēsmām, ko saka ārzemju latvieši. Viņa bija arī ļoti aktīva tautfrontiete un centās muzejā cilvēkus izglītot. Jasmuižā daudzi Atmodas pasākumi notika. Jasmuiža Atmodā mums bija paraugs.
IZS: Kā jūs izvēlējāties muzeja nosaukumu?
TB: Nosaukumus toreiz piedāvāja. Kad radās muzejs, teica, ka vajag sev izvēlēties profilu. Pietiek saukt visus muzejus par novadpētniecības muzejiem – vajag izvēlēties profilu! Un mēs jau kopš paša sākuma domājām, ka tam būtu jābūt saistītam ar sakrālo mākslu, bet, es neatceros, kāpēc, līdz tam nenonācām. Viena no idejām bija, ka mēs būsim ne gluži reliģiju muzejs, katoļticības muzejs, bet kaut kas tāds, kas citur vēl nav. Tad, manuprāt, Kultūras ministrija ieteica, ka mums ir attīstīta lietišķā māksla, – lai ņemam nosaukumā vēsturi un lietišķo mākslu. Lietišķā māksla toreiz skaitījās kā mūsu profils. Bet ar baznīcu mēs tagad tik lieliski sadarbojamies, mēs palīdzam viņiem apsaimniekot vienu sakrālo telpu – Preiļu muižas kapelu, tā ka nekur tālu arī no sakrālā mantojuma mēs neesam.
IZS: Kā un kurā brīdī jūs tikāt pie filiālēm?
TB: Mums filiāļu vispār oficiāli nav. Mēs tās nesaucam par filiālēm, tās ir mūsu ekspozīciju telpas, un tur ir sadarbības līgumi. Ar Polikarpa Čerņauska Keramikas māju mums ir sadarbības līgums, jo tur mēs strādājam privātīpašumā. Līgums nosaka, ko mēs katrs tur darām. Tas ir trīspusējs līgums, kur iesaistīta novada dome, privātīpašnieki un muzejs. Ar skolu mums arī ir sadarbības līgums. Ar Preiļu Romas katoļu draudzi mums ir sadarbības līgums, šajā gadījumā vairāk ir atrunāts, ko mēs sakrālā telpā nedrīkstētu darīt. Bet mums nav nevienas oficiālas filiāles.
Tā kā mēs reizēm nezinām, kur likt savu enerģiju un materiālu, tad mums ir ekspozīcija arī Līvānu novada Jēkaba Graubiņa Mūzikas skolā. Es teiktu, ka veiksmīga. Māksliniece bija viņu vietējā, bet no mums – krājums un zinātniskā koncepcija. Jēkabs Graubiņš bija arī viens no pirmajiem novadniekiem, par ko mēs vācām materiālu. Patiesībā materiālus par personībām sākām vākt, tuvojoties kādai gadskārtai. Tāds bija nosacījums toreizējā Kultūras nodaļā – muzejs vāca materiālus, Kultūras nodaļa organizēja republikas mēroga pasākumu. Tad vēl bija dzīva Ērika (Jēkaba Graubiņa kundze), savācām materiālu, un tad bija solījums, ka šis materiāls būs publiski pieejams. Preiļos telpas nebija (toreiz viņš skaitījās dzimis Preiļu pagastā pēc vecā administratīvā iedalījuma, bet tā vieta šobrīd ir Līvānu novadā), tāpēc ļoti labi, ka tā ir Jēkaba Graubiņa Mūzikas skola, kas nes viņa vārdu un rīko konkursus, un tur ir mūsu ekspozīcija.
Tekla Bekeša ar Rožupes Astoņgadīgās skolas direktori Aloīdu Rimicāni un Graubiņu dzimtas pārstāvjiem. 1988. gada 15. maijā
IZS: Jūs ar visām šīm vietām slēdzat deponējumu līgumus?
TB: Jā, mums ir deponējumu līgumi, un tos apmeklētājus mēs pie muzeja neuzskaitām.
IZS: Kurā gadā jūs nonākat līdz šai ekspozīcijai Preiļu Kultūras namā?
TB: 2003. gadā bija pirmā akreditācija. Es uzskatu, ka akreditācija ir ļoti pozitīvs rādītājs jebkuram muzejam – tā sakārto lietas un darbiniekus. Muzejs saprot, kur tas šodien ir un uz kurieni gribētu iet. Līdz pirmajai akreditācijai mēs bijām muzejs, kas sevi nebija apliecinājis. Mēs paši jutām, ka kaut ko varam, kaut kas mums ir, bet nebijām sevi parādījuši. Pirmā komisija pamanīja, ka mums ir ne tikai ekspozīcija, bet tai ir arī labs dizains, jo mūsu muzejā strādā spēcīga ekspozīciju dizainere Silvija Berezovska – praktiski no pirmās dienas. Tad sākās attīstība.
Ir viena lieta, ko es nevaru nepieminēt, – bija “Zelta Puteklis” [LNB gada balva], tas man tā patika. Tur bija tā mazo muzeju un projektu ideja – ka arī puteklītis var būt no zelta.
IZS: Balva ar nelielu ironiju… Prast uz sevi paskatīties ar ironiju.
TB: Jā, un mēs tad arī droši tur startējām. Šobrīd ir milzīgi noteikumi un prasības.
IZS: Galvenais, lai tā balva pāraug no putekļa par nacionālo balvu, līdzīgi “Spēlmaņu naktij” vai dizaina balvai.
TB: Jānis Garjāns teica – nav lielu un mazu muzeju. Man tas ir jāatkārto. Tomēr ir, piemēram, Preiļu muzeja reālās iespējas un lielo muzeju iespējas. Ir reālā situācija uz vietas.
IZS: Brīdī, kad nodibinās Muzeju asociācija (90. gadu sākumā), jūsu muzejs tajā ir pārstāvēts jau no paša sākuma?
TB: Jā. Es tur darbojos, braucu. Es ar baudu klausījos kolēģus – Aija Fleija vienmēr ļoti daudz runāja, arī Anna Jurkāne, Māra Lāce. Tiešām bija, ko klausīties un mācīties.
IZS: Kā Preiļu muzeja ikdienu izmainīja Muzeju likuma pieņemšana 1997. gadā?
TB: Tas kārtējo reizi kaut ko palīdzēja sakārtot. Protams, Muzeju likuma pieņemšana nozīmēja arī drošības sajūtu – tev ir aizmugure. Pašvaldībā, kad gāji ar kādu lūgumu, varēji atsaukties, ka šo paredz arī Muzeju likums un Ministru kabineta noteikumi. Tas bija diezgan spēcīgs arguments.
IZS: Kā mainījās muzeju sadarbības modelis ar pārvaldības institūcijām? Pieņemu, ka līdz 1991. gadam lielāka sadarbība bija ar Kultūras ministriju, bet pēc tam jau ar novadu pašvaldībām?
TB: Kultūras ministrijā bija Inta Bušmane, kas bija atbildīgā par muzejiem.
IZS: Bet bija metodiskais centrs Ludzas ielā…
TB: Jā, pareizi. Un par mums, tā kā mūsu profils bija lietišķā māksla, atbildēja Mārtiņš Kuplais. Vēl bija speciāliste no Vēstures muzeja, kas brauca mūs pārbaudīt. Viņi brauca, pārbaudīja un deva norādījumus. Bija metodikas.
Mums toreiz nebija aktīva izstāžu darbība, mēs tikko bijām sākuši komplektēt krājumu. Līdz ar to mēs kādu ideoloģisko spiedienu mazāk izjutām. Pieņemu, ka tie muzeji, kuriem bija aktīva izstāžu darbība un pasākumi, to izjuta vairāk. Arī mums partijas komiteja bija tepat blakus, kaut ko jau jutām.
IZS: Vai tās pārbaudes, kuras minējāt, varētu saukt par tādiem kā akreditācijas pirmsākumiem?
TB: Nē. Tā bija drīzāk padomu došana. Akreditācija jau skatās, kā tu strādā, un tajā brīdī padomus nedod. Bet tā bija neliela kontrole, ka tu strādā pareizā virzienā.
IZS: Kā jūs raksturotu laiku no 1991. gada līdz 1997. gadam, kad nodibinās Valsts Muzeju pārvalde? Kas tajā posmā notiek muzeju sadarbības jomā?
TB: Kultūras ministrija muzejus tajā laikā pārraudzīja, es ļoti labi atceros Intu Bušmani. Viņa bija arī te pie muzeja dibināšanas.
Tajā laikā bija tāda sajūta, ka notika dalīšanās – lielie muzeji (tā uz viņiem arī skatījāmies) un mazie muzeji. Bet ar Muzeju Valsts pārvaldes dibināšanu atnāca mūsdienīgās metodikas, ārzemju pieredze. Tad arī muzeju statuss izlīdzinājās. Galvenais bija darīt. Man šķiet, ka tieši pārvaldes nostāja bija, ka jāskatās nevis uz to, cik muzejam lielas telpas, bet ko muzejs ir izdarījis. Gatavojoties akreditācijai, domājām par misijām, vīzijām, stratēģijām. Tas palīdzēja nodefinēt muzeja ceļu.
IZS: Nedaudz atkāpjoties laikā – pieminējāt Intu Bušmani un muzeja atklāšanu. Kā notika muzeja atklāšana? Un kur tā notika?
TB: Oficiāli muzeja atklāšana notika ar pirmo ekspozīciju Jēkabam Graubiņam Rožupes pamatskolā. Tur arī piemiņas akmens tika uzstādīts. Tas ir notikums, ko mēs uzskatām par muzeja atklāšanu. Bet tagad nāks smieklīgākais stāsts. Muzeja dibināšana notika somu pirtī. To esmu pateikusi, bet tā bija – notika vienošanās, ka muzejs būs. Tas tā nedaudz humoriski. Bet pirmā ekspozīcija bija Jēkabam Graubiņam.
Raivis Sīmansons: Kurš izvirzīja ideju par muzeja dibināšanu?
TB: Toreizējā Kultūras nodaļas vadītāja Monika Livdāne. Viņa interesējās par visu jauno, bet arī par novadpētniecību un atsevišķiem vēstures jautājumiem. Viņa teica, ka visur ir muzeji un arī Preiļos jābūt muzejam. Viņa rakstīja uz Kultūras ministriju vēstuli, ka Preiļos vajag muzeju. Tad tika atsūtīts štatu saraksts, vēl krievu valodā, ka Preiļos ar 1985. gada 1. janvāri tiek atvērts muzejs. Un norādīts darbinieku saraksts – direktors, krājuma glabātājs un apkopējs uz pusslodzi.
IZS: Preiļu gadījumā ir nedaudz netradicionāla situācija, ka muzejam nav savas ēkas.
TB: Jā. Nezinu, kāpēc toreiz tāda jautājuma nebija. Ar pašreizējo pieredzi es teiktu, ka muzeju nevarētu atvērt bez telpām vai ļoti tuvas perspektīvas pie tām tikt. Ar to mokāmies arī šodien – tās visas atsevišķās telpas. Jā, akreditācija novērtē – jūs strādājat tik netradicionāli. Bet ko tas prasa darbiniekiem (pieciem darbiniekiem un tehniskajam atbalstam)! Vienmēr jārēķinās ar kādu citu, jo tajās atsevišķajās telpās muzejs nav saimnieks. Muzeju dibinot, vai nu jau jābūt telpai, vai tai jābūt tuvā perspektīvā. Katrā muzejā noteikti būtu jābūt vismaz diviem speciālistiem – vadītājam un krājuma glabātājam.
Mūsu gadījumā ir solījums par Preiļu pili. Es sāku šeit strādāt ar solījumu, ka muzejs atradīsies pilī, un domāju, ka aiziešu pensijā joprojām ar solījumu par pili.
IZS: Kad jūs kļuvāt par muzeja direktori, jau bija solījums, ka muzejs varētu būt pilī?
TB: Jā. Tika teikts, ka pils būs tūlīt.
IZS: Tas nozīmē, ka tad, kad beidzot pils tiks rekonstruēta, muzejam tur būs vieta?
TB: Jā, otrais stāvs un mansards tiek plānoti muzeja ekspozīcijai. Mansards “Latvijas ainavai” un otrais stāvs – muzeja ekspozīcijai. Tā tas bija mūsu plānos ar iepriekšējo domes sastāvu. Jaunais domes sastāvs šo projektu ir nedaudz iepauzējis. Mēs pilī negribam sev darba telpas un krājuma telpas. Mēs gribam pili apmeklētājiem, bet darbiniekiem paturēt līdzšinējās telpas. Jā, pils ir apsolīta muzejam. Kad tika dibināta Jāzepa Pīgožņa balva, Jānis Strupulis piedāvāja ideju par “Latvijas ainavas” muzeju Preiļos, un trešais stāvs ir apsolīts šai kolekcijai.
IZS: Tur būtu arī informācijas centrs pirmajā stāvā, vai ne?
TB: Mēs plānojam, ka pirmajā stāvā būtu tūrisma informācijas centrs un ar pirmo stāvu apmeklējuma pieredze sāktos. Otrajā stāvā – muzeja ekspozīcija, un trešajā stāvā – “Latvijas ainava”. Pašvaldība labprāt pirmo stāvu atdotu privātajam uzņēmējam ēdināšanas funkcijai vai kam līdzīgam. Tas īsti nesaskan šobrīd ar mūsu viedokli.
IZS: Kā muzeju ir ietekmējusi administratīvi teritoriālā reforma? Būs izmaiņas komplektēšanas politikā?
TB: Tas nedaudz sarežģīs muzeja darbību. Bet mēs sākām kā rajona padomes muzejs un vācām materiālus pa pagastiem – Aglona, Rušona, Aizkalne. Tad mēs kļuvām par pilsētas muzeju, un teritoriālais aptvērums sašaurinājās. Vairāk domājām par Preiļu novadu, kas bija daudz šaurāka teritorija – Pelēči, Aizkalne, Preiļi. Un tagad mēs atkal esam gandrīz atpakaļ rajona robežās kā muzeja pirmsākumos, izņemot Līvānu novadu.
Pārmaiņas šobrīd ir ļoti lielas. Ir izveidota Kultūras pārvalde, kuras sastāvā ir arī muzeji. Un pirmā doma bija tāda, ka Preiļu muzejam tiek pakļauti divi pārējie akreditētie muzeji – Vārkava un Roberta Mūka muzejs Galēnos. Tad es rakstīju uz domi – ja paredzēta reorganizācija, tad visi trīs muzeji zaudētu akreditācijas apliecības un būtu jāakreditē pilnīgi jauns muzejs. Tas tika ņemts vērā, un šobrīd mēs esam pārvaldē, bet kā trīs neatkarīgi muzeji. Mums gan ir kopīgs pasākumu plāns. Redzēs, kā būs tagad ar budžetu. Budžeta projekti ir iesniegti, sniedzām katrs muzejs atsevišķi.
Pārklājums, kā turpmāk būs jāstrādā, būs pa visu novadu. Jaunos darbiniekus plānoju vest ekspedīcijās, jo tas, īpaši šādās situācijās, palīdz iegūt muzejam materiālus. Iespējams, tās būs tematiskas ekspedīcijas, piesaistot Jauniešu centru, kas mums piedāvā filmēšanas un dokumentēšanas iemaņas.
IZS: Kā jūs kā reģiona muzejs definētu Latvijas Muzeju padomes lomu visā šajā pārskata periodā? Kā mainījās (ja mainījās) Muzeju Padomes loma, kad tika likvidēta Muzeju Valsts pārvalde? Jūs pati esat bijusi Latvijas Muzeju padomes locekle.
TB: Jā, es esmu bijusi Latvijas Muzeju padomē. Man vienu brīdi šķita, ka ar Muzeju Valsts pārvaldes zaudēšanu tika izsists pamats zem kājām. Latvijas Muzeju padome daudz dara, bet pārvaldes funkcijas jau īsti padome nevar aizstāt. Zināmas funkcijas ir uzņēmusies Latvijas Muzeju biedrība, piemēram, izglītojošo darbu, kas ir ļoti svarīgi. Muzeju padome dod padomus, vērtē, apstiprina akreditācijas. Kad esi padomē, jūti daudz intensīvāk, kas notiek muzeju nozarē, kas notiek reģionos. Kad neesi padomes loceklis, tad tā informācijas aprite nav tik intensīva – atver dokumentus, izlasi padomes protokolu. Arī Latgales reģiona pārstāve Ija [Anastasija Strauta, Latgales Kultūrvēstures muzeja vadītāja] piezvana vai raksta, informē.
IZS: Vai esat izjutusi, kādu lomu vai ietekmi sarunās ar pašvaldībām dod Latvijas Muzeju padomes rekomendācijas, īpaši pēc akreditācijām? Vai pašvaldībām ir svarīgas padomes sniegtās rekomendācijas?
TB: Tas ir atkarīgs no cilvēkiem pašvaldībā. Ir lietas, kurās neieklausās. Ir bijuši sāpīgi jautājumi, īpaši par finansējumu un štatiem. Bet, ja pašvaldībās ir cilvēki ar redzējumu, daudzreiz ierosinājumi ir tikuši ņemti nopietni. Mūsu gadījumā viss cits, izņemot telpu jautājumu, kas rekomendācijās ticis minēts, ir risināts. Gan štatu jautājums, gan citi. Bet tas ir mūsu pašvaldībā. Zinu, ka ir pašvaldības, kuras neieklausās. Bieži vien ir atruna, ka finansējums šīm rekomendācijām līdzi nenāk, ka tas tāpat jārisina pašvaldībai. Katrā pašvaldībā tas ir individuāli un lielā mērā atkarīgs no pašvaldības vadītāja.
IZS: Jaunajā Muzeju likuma redakcijā minēta iespēja muzejiem iegūt reģionālā muzeja statusu. Neviens no Latgales muzejiem pašlaik nav pieteicies. Kāpēc un, jūsuprāt, kuram muzejam būtu vislielākais potenciāls?
TB: Man šķiet, ka Latgales Kultūrvēstures muzejam. Mēs no Preiļu muzeja pirmsākumiem esam ļoti daudz sadarbojušies. Bet viņi uzskata, ka viņiem trūkst kapacitātes. Preiļu muzejs ir pārāk mazs. Vēl viens liels muzejs ir Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejs. Iespējams.
IZS: Kādi pa šiem gadiem jums personīgi būtu trīs spilgtākie pozitīvie notikumi muzeju nozarē?
TB: Noteikti Baltijas Muzeoloģijas skola ar iespēju teorētiski un praktiski mācīties. Moderno tehnoloģiju ienākšana muzejos. Ar Atmodu ienāca ārzemju muzeju pieredze. Ekspozīcijas kļuva cilvēciskas – domājot par apmeklētāju. Uzrāviens ekspozīciju darbā, visas ārzemju izstādes. Atmoda iedeva visas šīs iespējas.
IZS: Nepieminējāt digitalizāciju.
TB: Jā, krājuma digitalizācija. Bet tur nepieciešami uzlabojumi. Kopkatalogs strādā smagnēji. Arī paši muzeji nespēj tik daudz priekšmetu informāciju ievadīt, jo cenšamies visu savadīt pēc iespējas precīzi. Kad viss būs iekšā, tas ļoti atvieglos gan muzeju sadarbību, gan veicinās pieejamību.
IZS: Viens no jūsu muzeja pētniecības sasniegumiem ir tikko sadarbībā ar muzeju “Ebreji Latvijā” izdotā grāmata “Es gribēju par kaut ko kļūt…” – trīs Latvijas ebreju meiteņu dienasgrāmatas, no kurām viena ir Preiļu meitenes Šeinas Gramas dienasgrāmata. Un pēdējos gados muzejs vispār ir kļuvis pamanāms ar holokausta pētniecību Preiļos.
TB: Jā. Bet tas lielā mērā ir, pateicoties mūsu sadarbībai ar Dāvidu Zilbermani Ņujorkā. Ir sakopta holokausta piemiņas vieta un ebreju kapsēta, izveidota arka ebreju kopienai, kuras vairs Preiļos nav. Viņš šos projektus iniciē. Mums tā ir atbildība pret novadnieku, kas nāk šeit un dara. Dāvidu Zilbermani izvirzījām, un viņš dabūja Triju Zvaigžņu ordeni. Un holokausta atmiņas pasākums Preiļos jau ir 18 gadus. Dienasgrāmatu publikācija ir liels prieks un sasniegums.
Ja tā padomā, mums ir daudz tādu prieku. Mums jau septiņus gadus ir Jāzepa Pīgožņa balva – tāds nacionālas nozīmes projekts. Tas, par ko mēs paši ļoti priecājamies novadā, ir muzeja āra ekspozīcijas. Tas ir jaunums, kuru esam uzsākuši pandēmijas laikā. Tās ir lielformāta izstādes, ar kurām muzejs iziet ielās. Šogad tā jau ir ceturtā izstāde. Izstādes ir izgaismotas un apskatāmas visu diennakti. Un mums ir muzeja reklāmas namiņš, kurā skatāmas tematiskās izstādes.
Interviju sērija top ar Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas Kultūras nozares dokumentēšana atbalstu.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs