30 neatkarīgas muzejniecības gadi. Dr. philol Jāņa Garjāna saruna ar Klāru Radziņu. 1993. gads

30 neatkarīgas muzejniecības gadu interviju ciklā šī ir neparasta publikācija. Intervija ar Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja direktori Klāru Radziņu (1942–2021) tapusi neilgi pēc neatkarības atgūšanas deviņdesmito gadu sākumā “Muzeju Vēstnesim” (jaundibinātās Latvijas Muzeju asociācijas izdevumam). Šeit tā tiek pārpublicēta ar Dr. Jāņa Garjāna laipnu piekrišanu.

Mūsuprāt, tā uzrāda būtiskas tendences un nosauc problēmjautājumus, kas noteikuši nozares attīstību turpmākajās desmitgadēs. Likumsakarīgi, ka pēc ilgās nošķirtības no brīvās pasaules centrāls kļūst Rietumu muzeju pieredzes pārņemšanas un profesionālās izglītības jautājums. Entuziasma monētas otra puse, protams, ir līdzekļu trūkums jauno iespēju pilnvērtīgai izmantošanai.

Ja būtu jānosauc nozīmīgākais panākums nozares interesēs, kuru kā nepieciešamību šajā intervijā iezīmē Radziņa, tā ir muzeoloģijas studiju programmas izveide pie kādas no Latvijas augstskolām. Atbalstoša attieksme pret akadēmisko muzeoloģisko izglītību nemaz nav bijusi pašsaprotama lieta starp ilggadējiem dažādas zinātņu nozares pārstāvošajiem lielo valsts muzeju direktoriem. Tomēr arī atvērtībai pret pasauli un laikmetīgajai muzeoloģijai bijušas savas nepārkāpjamās sarkanās līnijas.

Ja savukārt būtu jānosauc viena šāda sarkanā līnija – stratēģiska kļūda, kas raksturo ne vien Radziņas, bet visu atjaunotās Latvijas valsts muzeju direktoru administrācijas –, tad tā ir stūrgalvīga turēšanās pie status quo muzeja vienpersoniskā (korekti, saskaņā ar valsts muzeju nolikumu) pārvaldībā. Praksē tas izpaužas kā heroiskā muzeja direktora nebeidzama cīņa par papildu līdzekļu piesaisti muzeja ikdienas, retāk – kapitālprojektu, īstenošanas vajadzībām. Autoritārā valsts iekārtā arī viens muzeja direktors varēja pamanīties varas gaiteņos “izsist” valūtas rubļus vai ieguldījumu materiāla un darba izteiksmē kāda nozīmīga kultūras pieminekļa restaurācijai, ja spēja apgūt konjunktūru. Citu resursu avotu, kā vien publisko, nebija.

Uzskatāms piemērs tam, ka laiki bija mainījušies un viens vairs nebija cīnītājs, ir intervijā pieminētā Latvijas jūrniecības muzeja izveides nerealizētā ideja Dannenšterna namā Rīgā, kam Andra Šķēles pirmā valdība efektīvi pārvilka strīpu. Uzteicams ir Radziņas vizionārisms un uzdrīkstēšanās riskēt ar šo Latvijas muzeju ainavā joprojām ļoti pietrūkstošā muzeja izveides ideju, tomēr bez spēcīgas aizmugures atbalsta vai uzticības padomes (board of trustees) formā spēle bija ātri zaudēta.

To, ka Latvijas muzeju pārvaldībā šeit runājam par sistēmisku problēmu, nevis atsevišķu gadījumu, pierāda cits muzeju nozares kolektīvais fiasko, pazaudējot prestižo ēku Pils laukumā 2 Rakstniecības un mūzikas muzeja vajadzībām. Iemesls tam identisks – heroiskā muzeja direktora iesaistīšanās nevienlīdzīgā cīņā, kur tikai ietekmīga, sabiedrībā zināmu cilvēku padome spētu mobilizēt resursus un izmanevrēt no šķietami strupceļā nonākušas situācijas.

Pierādījums tam, ka ir iespējama labāka pārvaldības forma, kurā muzejs ir vēlētas valdes pārraudzīts fonds vai biedrība, ir šīs pašas intervijas laikā turpat vecpilsētā tapušais (trimdas emeritēto latviešu akadēmiķu iniciētais) Latvijas Okupācijas muzejs. CM sarunu ar Latvijas Okupācijas muzeja biedrības ilggadējo vadītāju Valteru Nollendorfu lasiet šeit.

Jāatzīst, ka pie visiem nozares nenoliedzamajiem panākumiem neatkarīgas muzejniecības 30 gados pārvaldības modernizācija pēc Rietumu muzeju parauga valsts muzejos ir izrādījusies pārāk ciets rieksts. (Vēsturiskās patiesības labad Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja gadījumā precīzāk gan būtu teikt – pārāk ciets rieksts izrādījās tieši tradīcijas atjaunošana. 1765. gadā Himzela dzimtas legāta iedibinātā pirmā publiskā muzeja Baltijā – Himzela muzeja (atklāts 1773. gadā) – pārvaldību līdz tā likvidēšanai nodrošināja vēlēta valde. Legātu slēdza 1939. gada novembrī, sākoties Otrajam pasaules karam.) Tas tad lielā mērā arī izskaidro bēdīgo senākā Baltijas muzeja infrastruktūras stāvokli, tuvojoties savas dibināšanas 250. gadskārtai, un tā publiskā darba nemanāmību (nenozīmību) pilsētas dzīvē.

Pilsēta, starp citu, ir tāds kā nezināmais lielums Rīgas pilsētas muzejā, kuram ar vietvaras administrāciju, atskaitot pilsētas komunikāciju izmantošanu un komunālo maksājumu veikšanu, praktiski nav nekāda sakara. Iespējams, tas pat ir bijis tālredzīgs solis – norobežoties no līdzšinējās klaji promaskaviskās Rīgas domes, lai lieki nekompromitētos. Turpretī šobrīd nav nekādu iemeslu, lai pilsēta nepiedalītos vienas no savām vizītkartēm uzturēšanā un spodrināšanā. 

Kam šī saruna būtu jāuzsāk un jāuztur? Vai līdzīgi kā saruna ar Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas vadību par kritiskā stāvoklī esošo (Radziņas vārdi) Doma krusteju, ko muzejs un baznīca dala katrs savām vajadzībām?

Pareizi, tā jāuzsāk jaunajam direktoram, ko drīzumā izvēlēsies Kultūras ministrijas vērtēšanas komisija. Tad, ja no šī viena heroiskā direktora bez atbalsta padomes un apsolījuma vidējā termiņā iekļaut ēku Valsts Nekustamo īpašumu prioritāri renovējamo objektu sarakstā tiks prasīts izvest muzeju no dziļas stagnācijas, sakārtot infrastruktūru, atjaunot ekspozīcijas, uzturēt konstruktīvas darba attiecības ar baznīcu un pilsētu (vēlams – līdzfinansējuma formā par noteiktu pilsētai nozīmīgu sabiedrisko pakalpojumu veikšanu) un vēl sagatavot cienīgu senākā reģionā muzeja 250 gadu jubilejas programmu 2023. gadā, nav gaidāms daudz.

Vienu lietu galvaspilsētas muzeja stafetes pārņēmējs gan sajutīs visai akūti – konkurenci. Normālā situācijā tam vajadzētu kalpot par katalizatoru. Pārfrazējot deviņdesmito gadu sākuma intervijas nosaukumā likto “Ja grib, tad var visu”, varbūt šoreiz jāvadās pēc moto “Ja gribam, tad varam visu”. Un tas jau prasa citu pārvaldības struktūru.

PhD Muzeja studijās Raivis Sīmansons

 

"Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejs šobrīd ir viens no daudzajiem vēstures profila valsts muzejiem, kuram tāpat kā pārējām kultūras iestādēm trūkst līdzekļu, trūkst atbalsta, trūkst… Tomēr, ja ne visplašakā sabiedrība, tad muzeju darbinieki noteikti pamanīs, ka, Rīgas muzejā ieejot, viņu paveikto pārdomājot, nepārņem bezcerības izjūtas. “Muzeju Vēstnesis” sarunā ar direktori Klāru Radziņas kundzi mēģinājis ieskatīties muzeja ikdienā.

Jānis Garjāns: Kas Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejam palīdz “turēties formā”? Varbūt konkurences gars?

Klāra Radziņa: Laika gaitā muzejs ir veidojies kā pilsētas vēstures profila muzejs. Domāju, ka valsts muzeji Rīgā katrs ir atradis savu vietu un darba lauks ir tik plašs, ka te konkurences nav. Kas ir īsta konkurence, to mēs vispār nezinām. Cita lieta, ka varētu būt kopīga plānošana, komplektēšanas sfēru dalīšana, lai vismaz pietuvotos tam, kas būtu jāaptver vākšanas jomā. Tāpat arī pētniecībā, ekspozīciju veidošanā varētu būt kompleksas programmas. Par to jau ir domāts agrāk, kaut kas tika darīts, piemēram, lielās kopējās izstādes – porcelāns, mēbeles, sudrabs. Sistemātiskuma nav. Tāds laiks – muzejiem ir arī zināma brīvība, nav aizlieguma zīmes, un tāpēc mēs baudām savākto materiālu eksponēšanas brīvību. Kādreiz mūs spieda būt ideoloģiski vienādiem.

JG: Muzeja eksistenci un darbību galvenokārt nodrošina valsts budžeta līdzekļi jeb citiem vārdiem – nodokļu maksātāji. Tātad muzejam vajadzētu strādāt sabiedrības interesēs. Kā, jūsuprāt, muzejs pilda šo sociālo funkciju?

KR: Muzejam ir laimējies. Tas ietilpst Rīgas Doma ansamblī, un katrs rīdzinieks vai viesis šo objektu obligāti apskata. Ja cilvēks grib redzēt un zināt kaut ko par pilsētu, viņš meklē pilsētas muzeju. Mēs šodien vispirms esam vajadzīgi kā vēstures pirmavotu glabātāji. Tagad cilvēkiem ir citas problēmas, bet pēc 10 gadiem būs citas, un mēs būsim vajadzīgi. Es domāju, ka sabiedrībai nepieciešams jebkurš muzejs – tikai patreiz tai ir tuvāka cita vajadzība (bagātajiem – uzkrāt kapitālu, nabagajiem – paēst, bezdarbniekiem – atrast darbu utt.). Neskatoties ne uz ko, muzeja administrācija meklē sponsorus, lai pēc trim gadiem Rīgā atklātu Latvijas kuģniecības muzeju. Šodienas sabiedrībai šis jautājums ir vienaldzīgs, bet Latvijai kā jūras valstij tāds muzejs būs prestiža lieta. Es esmu par nākotnes plānu uzstādījumu un piepildījumu. 

JG: Galvenais muzeju un sabiedrības sazināšanās līdzeklis – tās ir ekspozīcijas un izstādes. Kā, jūsuprāt, izdevies Rīgas savdabību atklāt muzeja apmeklētājiem – rīdziniekiem un pilsētas viesiem?

KR: Domāju, ka mūsu muzejam laimējies arī tādā ziņā, ka 30 gadus muzeja galvenais mākslinieks bija Kurts Fridrihsons un viņa veidotās ekspozīcijas ir māksla. Un tāpēc mūsu muzejā nekad nav bijušas izstādes un ekspozīcijas, kuras nav veidojuši profesionāli mākslinieki. Otra lieta – bagātie fondi. Tāpēc varam eksponēt daudz oriģinālu priekšmetu. Vai tās atklāj Rīgas savdabību? Te var diskutēt. Mēs vairāk pretendējam uz akadēmisku muzeju ar zinātnisku materiāla izkārtojumu. Bet, ja gribam savdabību, to varētu panākt ar biežām izstādēm, dažādām atrakcijām, vienreizējiem Rīgai raksturīgiem pasākumiem. Kaut vai atdzīvinot bagātās tradīcijas. Bet ar ko? Tas prasa milzīgus līdzekļus. Par savdabību te drīzāk var runāt mūsu filiāles: Mencendorfa nams, Foto muzejs, Ainažu jūrskola.

JG: Kā jūsu muzejā tiek risināts izglītības, kvalifikācijas jautājums? Kā jūs vērtējat mūsu muzeju darbinieku profesionalitāti?

KR: Mēs profesionālismu iegūstam pašmācības ceļā. Muzeologa izglītību neesam ieguvuši neviens. Es esmu šādas izglītības piekritēja. Domāju, ka nav tālu tas laiks, kad Kultūras akadēmijā būs vismaz muzeoloģijas katedra. Mēs par to esam runājuši jau vairākus gadus, bet, kamēr nebūs konkrētu cilvēku, kas ar šo lietu sāks nodarboties, tikmēr nekā nebūs. Bez profesionāļiem neiztiks nevienā jomā. Es domāju – tas ir visaugstākais cilvēka darba vērtējums, ja saka – viņš ir profesionāls. Viduvējība, kas zina kaut ko par kaut ko, nevienam šodien nav vajadzīga. 

Profesionālisms nāk ar pamatīgu darbu, ar pašizglītību. Ja varam, dodam cilvēkiem iespēju braukt uz ārzemēm mācīties.

JG: Šķiet, nebūtu aplam teikts, ka muzeja darbinieku atdeve savā darbā ir ļoti dažāda. Varbūt nedaudzi, bet tomēr strādā radoši. Kā jūs cenšaties stimulēt šādu darbu?

KR: Radoši strādāt – nozīmē radīt. Ja tu neesi spējīgs pēc pieciem gadiem radīt, tad tu muzejā nevari strādāt. Mūsu profesijā cilvēkiem jāprot aprakstīt kultūras vērtību, glabāt viņu, eksponēt, pētīt, stāstīt par to cilvēkiem. Radoša cilvēka stimulēšanas iespējas – niecīgas, algas maksimums, cik budžeta iestādēs atļauts. Es ļoti gribētu šādus cilvēkus aizsūtīt radošos komandējumos uz ārzemēm, kaut vai atpūsties – apmaksājot visus izdevumus. Tikai dažiem tāda iespēja ir bijusi. 

JG: Pēdējā laikā arvien vairāk izskanējusi doma par Nacionāla muzeja nepieciešamību. Kādam tam vajadzētu būt?

KR: Esmu par Nacionālo muzeju. Taču tam jābūt muzejam, kurā ieejot cilvēki gūtu pārskatu par visu mūsu valsti – gan garīgajā, gan materiālajā jomā. Šī muzeja vieta būtu pilī. Tuvākajās desmitgadēs šāds muzejs, protams, nebūs, jo nabagi esam. Nabagi esam gan tiešajā nozīmē, gan prasmē plānot un realizēt lielas, nopietnas lietas. Realizācija ir sevis ziedošana bez atlikuma. Uz lieliem mērķiem jāiet ar vērienu un koncentrējoties tiem. Valdībai un vīriem pie stūres ir jāgrib lielas kultūras lietas virzīt. Ja ļoti grib, var visu. Jāprot sakārtot ekonomiku, lai varētu atlicināt arī kultūrai. Ir jābūt konkrētām programmām – gan ekonomikā, gan kultūrā. Pagaidām daudz braukā un daudz runā. 

JG: Direktores krēslā sēžot, Jums bieži nākas virināt augstāku instanču durvis. Vai pārmaiņu laikā arī šajās attiecībās kas mainījies?

KR: Šīm attiecībām jābūt radošām un balstītām uz globālu problēmu risinājumu. Visiem republikas muzejiem ir globālas problēmas. Kādreiz mēs sanācām Kultūras ministrijā un par tām vismaz runājām. Tagad mēs pat nezinām, kas notiek. Tik – cik tiekoties ar atsevišķiem direktoriem. Tagad – šajā lielajā katlā – domāju, ka mūsu balsis nevienu neinteresē. Nedaudz šajā darbā ir iesaistījusies muzeju asociācija, ja “deg” kaut kas, sanāk kopā muzeju direktori. Tas ir nenopietni. Labi, ja muzeju vada pieredzējis vadītājs, bet ja tā nav? Nacionālā Muzeju padome vai kāds cits koleģiāls orgāns ir nepieciešams. Tam jābūt rīcības spējīgam palīdzēt finansiāli, izglītības jomā utt. Citādi jau nav jēgas!"

 

Pārpublicēts no "Muzeju Vēstnesis" (1993. gada novembris, nr. 6 (8), 5.lpp.) ar laipnu Jāņa Garjāna atļauju. 

Grafiskais dizains: Edvards Percevs

Jānis Garjāns

Dr. philol., Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrības biedrs

Raivis Sīmansons

Muzeologs, PhD