Es izlasīju jaunāko grāmatu no Mākslas detektīvu sērijas [“Bez nosaukuma”, teksts – Luīze Pastore, ilustrācijas – Elīna Brasliņa. Rīga: Neputns, 2018] un jūtos dīvaini, par viņu stāstot.
Grāmatā ir stāstīts par nesaskaņām, kas ir starp Teo un Pogu, bet viņi ir spiesti sadarboties, lai atrastu izgaisušo klasesbiedreni. Viņi dodas uz Marka Rotko gleznu izstādi un iekļūst gleznā bez nosaukuma. Otrpus gleznas viņus sagaida divas dvīnes – Mela un Holija. Abas divas viņiem pievienojas viņu izmeklēšanas laikā. Izrādās, ka šī glezna balstās uz emocijām. Beigās viņi, protams, atrada zudušo klasesbiedreni, bet zaudēja sev tuvo draugu Komatu, kurš bija par vecu, lai dotos atpakaļ uz parasto pasauli, tādēļ palika kopā ar dvīnēm gleznā, kas pēc tam izrādījās viņa aiziešanas iemesls.
Šajā grāmatā bija jūtams kaut kas jauns. Pat tas, kā viņi runāja dažos brīžos, lika aizraut elpu, jo likās, ka tie ir citi cilvēki. Tas, ka tur tika ielikta arī cita valoda, visu mainīja. Bija uzreiz saprotams, ka viņi jau ir vecāki un viņiem sāk mainīties emocijas pret citiem.
Man ne pārāk patika tas, ka tur ir cita valoda iekļauta, jo man tas likās tā nepierasti un tā, it kā tas tur neiederētos. Tā īsti nav nepatika, bet mani apbēdināja beigas, jo Komats bija viens no tiem varoņiem, kurus es biju ļoti iemīļojusi un nedomāju, ka kaut kas cits to varēs aizstāt.
Man patika, ka šoreiz bija iesaistīta vēl viena vieta, kur notika daudz notikumi, un tā bija skola. Man ļoti patika arī ilustrācijas šajā grāmatā un arī tas, ka katra ietvēra kādu emociju, ko varēja izlasīt tekstā.
Es uzzināju arī ko jaunu par muzeja personālu. Es nekad nebūtu domājusi, ka viņi var būt tik nikni, ka viņi pat nevar muzejā ielaist tik labu detektīvsuni.
Kopumā man likās, ka šī grāmata ir kaut kas jauns un atšķirīgs no citām šīs sērijas grāmatām.
Attēls: Agates Balodes zīmējums