Pirms mēneša es kopā ar savu klasi devos uz “Ziedoņa klasi”, kur es labi pavadīju laiku labā grupu darbā.
Pašā spēles sākumā uzzinājām dažus faktus par Imantu Ziedoni. Bija jau jūtama saspringšana, jo bija diezgan grūti jautājumi. Tad mūs visus sadalīja trīs grupās, no kurām katra ies savā pasakā. Bija “Pasaka par pogu” (es biju tajā), “Pasaka par Kroko un Dilu” un “Pasaka par suni Funi”.
Tā kā biju tikusi pasakā par pogu, man bija paveicies, jo tā bija visglītākā no visām. Mums tika iedotas vairākas kastītes, kuras mums bija jāatslēdz. Mums bija arī jāstrādā ar veco laiku rakstāmmašīnu. Bija arī daži attēli ar diezgan biedējošām šuvējām, bet viņas daudz palīdzēja. Ar katru lādīti mēs dabūjām arī jaunu pasakas fragmentu, tādēļ tagad zinu pasaku no galvas. Dažos brīžos jutos kā piecgadīga, jo vajadzēja spēlēties ar klucīšiem, kuri beigās veidoja vārdu. Mūsu grupai arī pavecās ar matemātikas prasmēm, tādēļ bija diezgan viegli atvērt kastīšu atslēgas. Dažreiz atbildes jau bija acu priekšā, bet dažos brīžos vajadzēja kārtīgi pārbaudīt katru istabas maliņu, un, tā kā tā bija diezgan liela, dažreiz tas viss paskrēja garām. Bija diezgan grūti saprast, cik ir pulkstenis, jo mums tāda nebija. Bija arī daži grūtāki brīži, kad mēs gandrīz sastrīdējāmies uz zaudēšanu, bet tomēr mēs centāmies cik spēka. Brīžiem tika uzdoti tādi dīvaini uzdevumi kā, piemēram, pogu skaitīšana, lupatiņu krustvārdu mīkla un citi.
Man mazliet nepatika, ka tur bija tik daudz mantu, ka bija grūti saprast, kas noder, kas ne. Tomēr es neuzskatu to par vainu, bet par āķa mešanu, lai būtu grūtāk.
Man ļoti patika šī spēle, un es iesaku aiziet un patrenēt smadzenes.
Attēls: Ziedoņa muzejs