Agate Balode. Māja pie ezera

Es biju Jāņa Akuratera muzejā, kurš dažu brīdi bija ļoti garlaicīgs, bet dažubrīd ļoti interesants. Šajā muzejā vai, labāk sakot, mājā bija dzīvojusi ģimene, kura zemi iegādājās 1933. gadā, un jau 1936. gada 18. maijā māja bija uzcelta.

Gide mūs pavadīja pa visām muzeja istabām, no kurām man vislabāk patika ēdamistaba, jo tur pie lampas, zem kuras atradās galds, bija tāds kā zvaniņš, ne zvaniņš, kuru piespiežot radās ļoti nepatīkama skaņa, kas lika virtuves meitai kaut ko atnest no virtuves šurp vai arī vienkārši nākt šurp.

Otrajā stāvā man vislabāk patika Jāņa meitas Laimas istaba, jo viņai ļoti labi padevās zīmēšana un tāpēc viņas istabā bija divas smukas glezniņas. Kad Laima bijusi maza, tēvs gribējis, lai viņa kļūst par pianisti, bet viņai tas nav paticis un, kad izaugusi liela, viņa kļuvusi par dzejnieci.

Jāņa sieva Marija Anna Akuratere bija atbildīga par māju, kad Jānis Akuraters nomira. Marijai ar Laimu tad klājās ļoti grūti, viņām pietrūka elektrības un naudas, lai nomaksātu rēķinus, līdz viņām palīdzēja Jānim tuvu draugu – Račevsku – ģimene, kura ievācās pirmajā stāvā un to siltināja.

Man šis muzejs patika, jo viņš bija veclaicīgs, un es ieteiktu uz viņu aiziet. Man šis muzejs nepatika, jo viņā ir daudz sliktu stāstu. Es gribētu tos cilvēkus redzēt pa īstam.

Agate Balode

5.klases skolniece