Es lasīju grāmatu “Pēdējais ķēniņš” no mākslas detektīviem. [Luīzes Pastores sarakstītā un Elīnas Brasliņas ilustrētā bērnu detektīvstāstu sērijas “Mākslas detektīvi” piektā grāmata, ko 2016. gadā laidusi klajā izdevniecība “Neputns”.] Šajā grāmatā tika stāstīts, ka Ziemassvētkos Teo pa ceļam uz mājām sniegā atrod simts gadus vecu mazu grāmatiņu ar zīmējumu. Teo uzreiz dodas pie Pogas un parāda mazo grāmatiņu, bet ir pārsteigts, jo Pogai ir mazā māsa. Teo vienmēr ir gribējis mazu māsu vai brāli, tāpēc viņš par to ļoti skumst, bet viņš uzjautrinās, jo izdomāja Pogas mazajai māsai vārdu MiniPū. Tā nu viņš sāka stāstīt Pogai par mazo veco grāmatiņu. Poga izlemj, ka MiniPū ir jāatstāj mājās. Tā nu abi noskaita buramvārdus un iekļūst mazās vecās grāmatiņas zīmējumā, līdzi paņemot ēdienu, dzērienu un dāvanas. Tikai tad, kad iekļuva zīmējumā, viņi saprata, ka ir nokļuvuši 1931. gadā un ka arī MiniPū viņiem ir devusies līdzi, jo Komats bija te, bet viņam bija likts pieskatīt MiniPū. Viņi aizskrēja līdz krogam, kur viņiem pastāstīja, ka šī grāmatiņa pieder Rīgas Ķēniņam jeb gleznotājam [Voldemāram] Irbem, kurš šajā krogā bija uzgleznojis kroga saimnieku. Tālāk viņi satika Irbes draugus, divus zēnus, kam Ķēniņš bija uzzīmējis sauli pie debesīs, trīs trīnītes, kas bija labas zēnu draudzenes, deviņus kaķēnus, kam mākslinieks bija izglābis desmito kaķēnu, un kungu, kas palīdzēja viņiem atrast Ķēniņu Irbi. Visi viņi atrada mākslinieku un, par pārsteigumu, arī MiniPū. Teo un Poga uzklāja galdu ar ēdieniem un dzērieniem, kurus bija paņēmuši līdzi, un izvilka dāvanas, ko bija nočiepuši no Pogas mājas. Tā nu viņi tur ēda, priecājās un dalīja dāvanas. Vēlāk, kad Teo, Poga un MiniPū bija nokļuvuši mājās, Poga bija mainījusi domas par māsu un nolēma, ka viņa to nekad neatstās vienu. Kad Teo nokļuva mājās, viņš lūdza, lai visas viņa Ziemassvētku dāvanas atdod labdarībai, vecāki nopriecājās un atdeva visas viņa dāvanas, izņemot vienu. Tā dāvana man likās bija labākā dāvana, ko Teo bija redzējis. Teo ir dabūjis savu mazo brālīti.
Es teiktu, ka šis man ir vismīļākais un arī visinteresantākais stāsts no mākslas detektīviem, jo šīs grāmatas nosaukums ir tik ļoti interesants un atšķirīgs. Šī grāmata ir kaut kas citādāks nekā pārējās grāmatas, jo viņi neiekļūst kāda ļoti slavena mākslinieka darbā, bet gan vecas grāmatiņas zīmējumā. Man šajā grāmatā nepatika tas, ka tur bija rakstīts, ka mazo grāmatiņu uzrakstīja pirms simts gadiem, bet es pati izskaitīju, ka ir pagājuši tikai astoņdesmit seši gadi. Šajā grāmatā man patika arī grāmatas uzraksts, jo tas ir tāds neparasts un man tas liek domāt, ka tur būs rakstīts par pili, kalpotājiem un, protams, par pašu ķēniņu. Tikko kā man nopirka šo grāmatu, man gribējās tajā ielūkoties. Man vēl patika, ka Pogai ir maza māsiņa un ka beigās Teo dabūja brālīti. Mani apbēdināja tas, ka sākumā Teo bēdājās par to, ka viņam nav ne māsiņas, ne brālīša, pat ne jūrascūciņas. Ieteiktu šo grāmatu izlasīt, jo tā ir ļoti interesanta un jauka. Es zinu, ka šis ir mazliet muļķīgi, bet es gribētu zināt, cikos viņi atgriezās, jo viņi jau tikai vakarā nokļuva tajā 1931. gadā, un, kad viņi atgriezās, arī bija vakars. Ja man būtu jāizvēlas tikai viens no visiem mākslas detektīviem, man vislabāk patiktu šī grāmata.