Galvenais jautājums, uz kuru vēlējos pati sev atbildēt pēc ceturtdien, 28. martā, domnīcas Creative Museum (CM) Latvijas Nacionālajā bibliotēkā rīkotās diskusijas, vai šis notikums kaut kādā mērā ir mainījis manu skatījumu uz muzeju akreditācijas procesu Latvijā? Un jāatzīst, ka, ja ne gluži mainīja, tad varbūt salika dažus akcentus citādāk. Tas ir iemesls, kādēļ es ticu darba grupu sinerģijai – tā ir iespēja ielūkoties dažādos domu gājienos, informatīvajās telpās, aplūkot vienu un to pašu procesu no dažādiem viedokļiem, un pasākuma efektivitāte ir lielāka nekā dalībnieku ieguldītās enerģijas summa. Citu pieredze ir būtiska.
Kā jau liecināja diskusijas pieteikums, mēs runājām par akreditācijas procesa saistību ar kvalitātes nodrošināšanu muzejos. Galvenā problēma šeit ir tā, ka akreditācijas process šodien nenodrošina to muzejiem nepieciešamo kvalitāti, ko redzam mēs, kā dažkārt paši sevi dēvējam – profesionālie lietotāji –, un, protams, arī citi. Kas būtu darāms un kādā virzienā? – par to domas dalījās.
Diskusijas dalībnieki vienojās, ka nevis slikts ir viss process, bet daži no aspektiem nestrādā vai tiem būtu jāstrādā savādāk. Kam tieši jābūt citādāk? Pat tik nelielā grupā viedokļi bija atšķirīgi: vajadzētu samazināt birokrātiju, vajadzētu ieviest atšķirīgas akreditācijas prasības atkarībā no muzeja lieluma u.c. Man vispamatotākie šķita divi ieteikumi, kam arī pati piekrītu: šobrīd netiek vērtēts personas, kurai ir vislielākās iespējas ietekmēt muzeja darba kvalitāti, proti, muzeja vadītāja, veikums, kā arī gadu gaitā netiek un pietiekami stingri nav ticis vērtēts krājuma sakārtošanas progress muzejos, reāli padarītu darbu bieži vien aizstājot ar muzeja plānveida apņemšanos veikt šo darbu. Man bija gandarījums, ka pēc tam, kad vairāku gadu garumā CM esam centušies aktualizēt jautājumus, kas saistās ar muzeju vadītāju darba vērtējumu un beztermiņa darba līgumu absurdu, arī citiem muzeju sabiedrībā iesaistītajiem tas beidzot liekas nepieņemami.
Kopumā secināju, ka muzeju akreditācijas sistēma ir izveidota optimāla, zināmā mērā to var nosaukt par universālu, jo piemērojama gan lieliem, gan maziem dažādas pakļautības muzejiem. Vai būtu vērts zaudēt šo universālumu, izveidojot muzeja lielumam atbilstošu daudzpakāpju akreditācijas sistēmu? Diezin’ vai. Tāpat es arī pretotos idejām, kas padarītu šo procesu birokrātiskāku. Mans redzējums būtu pašu procesu pēc iespējas atslogot, taču prasības pēc kvalitātes realizēt daudz konsekventāk.
Protams, akreditācijas procesā “mazie” muzeji saskaras ar lielākām grūtībām nekā “lielie” muzeji, tomēr tās ir risināmas un būtu risināmas vēl labāk, ja pirmie veiksmīgāk spētu piesaistīt Valsts kultūrkapitāla fonda finansējumu gan, piemēram, pētnieka vai izstāžu kuratora piesaistei atsevišķos projektos, gan arī akreditācijas konsultanta nolīgšanai, audita veikšanai muzejā u.tml.
Jāpiekrīt Imanta Ziedoņa fonda “Viegli” valdes priekšsēdētājai Žanetei Grendei un Latvijas dzelzceļa vēstures muzeja vadītājai Ievai Pētersonei, ka vairākas problēmas varētu novērst ar attieksmes maiņu pret kvalitātes nodrošināšanas prasību. Reti kurš muzejs vai muzeja īpašnieks (pašvaldība, ministrijas, biedrības, privātpersonas) saredz akreditācijā kvalitātes paaugstināšanas mehānismu un iespēju pašizglītībai, vairāk akcentējot akreditācijas sniegtās finansiālās priekšrocības vai prestižu par piepulcēšanos profesionālo muzeju un muzejnieku komandai. To netieši apliecināja arī ne tik kuplais sanākušo diskusijas dalībnieku pulks. Izskatās, ka muzejnieki neredz akreditācijā iešifrētās iespējas vai arī savā ikdienā netiek iesaistīti akreditācijas procesā.
Akreditācija uz pieciem vai desmit gadiem? Šoreiz man šis jautājums nešķita aktuāls. Vairāk liekas, ka tai jābūt muzeja iekšējai sajūtai, individuālajam redzējumam; šeit arī var izpausties muzeja unikālā pozīcija attiecībā uz to, kā tas saredz savu nākotni un kā ir domājis risināt ilgtspējas problēmas. Protams, Kultūras ministrijas Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļai nevajadzētu kavēt izvēli akreditēties uz desmit gadiem, jo ir skaidrs, ka muzeja stratēģiskie plāni būs jākoriģē vairākkārtīgi gan piecu gadu, gan arī desmit gadu robežās un neviens laika nogrieznis pats par sevi nenodrošinās nedz kvalitāti, nedz ilgtspēju, nedz, vēl jo vairāk, finansiālo stabilitāti.
Šobrīd man draudīgs šķiet fakts, ka vismaz teorētiski mums būtu jāsāk rēķināties ar iedzīvotāju skaita samazināšanos, kas īpaši jūtama novados. Šī brīža mazo muzeju uzplaukums var nebūt ilgtspējīga tendence. Ielūkojoties tīmeklī atrodamajos novadu publiskajos pārskatos, jāsecina, ka, piemēram, Latvijas pierobežā iedzīvotāju skaits samazinās apmēram par 100 cilvēkiem gadā. Tā Neretas novadā 2016. gada sākumā bija 2941 iedzīvotājs, bet 2016. gada beigās 2859; Aknīstes novadā – 2017. gada sākumā 2859, bet 2017. gada 31. decembrī 2725.
Kā mēs saredzam muzeju ainavu šo tendenču kopsakarā? Nekad neesam īsti par to domājuši; pēdējos gados varējām sevi mierināt ar varētu pat teikt ārkārtīgi lielu motivāciju jaunu muzeju dibināšanai un jau esošo muzeju vēlmei akreditēties. Bet kas notiks turpmāk? Vai kultūra ir pietiekami nozīmīgs arguments, kas varētu piedalīties lemšanā par novadu reformas atsevišķiem aspektiem? Atbildi apmēram zinām.
Saistībā ar akreditāciju smagākais ir izglītības jautājums. Lai muzejs varētu tikt akreditēts, tā personālam ir jāsasniedz zināms profesionalitātes līmenis, kas ir apgriezti proporcionāls muzeja lielumam, proti, jo mazāks muzejs, jo katram tā darbiniekam ir jāpārrauga profesionāli plašāks darba lauks un jābūt lemt un spriest spējīgam par visiem galvenajiem muzeja darba aspektiem; tam pretēji lielajos muzejos akreditācija var paiet, pat īsti neskarot lielāko daļu no darbiniekiem. Šis, manuprāt, ir vēl viens arguments, lai sniegtu atbalstu mazo muzeju akreditācijai, gan nemainot pašu akreditācijas sistēmu.
Neapšaubāmi, akreditācijas process piedzīvos transformāciju. Ar interesi vērosim, kāda tā būs. Gribu tikai novēlēt atcerēties, ka katras sistēmas lielākā kvalitāte ir tajā ietvertās iespējas.