Ir jau ierasts, ka tieši memoriālie muzeji ir interjeru eksponētāji. Un tajā nav nekā aplama, par cik konkrētās personas laika interjera, modes, ja vēlaties – dizaina, eksponēšana tiem piederas daudz dabiskāk kā, piemēram, Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam bēdīgi slaveno “interjera stūrīšu” veidošana. Risks šeit pastāv apstāklī, ka interjera eksponēšanu memoriālie muzeji sāk uzskatīt par savu galveno uzdevumu, visādā ziņā – vieglāko, par cik, domāju, ka piekritīsiet, dizains lielā mērā runā pats par sevi, kamēr vēsturiskās personības atklāšana, saruna par to ir visai sarežģīts uzdevums, un tur, kā sanāk, tā maunam.
Šķiet, ka ar Akuratera māju ir noticis tieši tā. Mūsu gaidas uz brīnumu, ka šis kļūs par vienu no nozīmīgākajiem muzejniecības 2017. gada gada notikumiem, tiek pieviltas, pirmkārt, jau tad, kad saprotam, ka nekādu informāciju vai emocionālu pārsteigumu atjaunotais kultūras piemineklis mums nesniedz. Kaut arī valsts nozīmes kultūras pieminekļa statusu ieguvušās ēkas restaurācijā piedalījušies labākie speciālisti, piemēram, Ina Līne un Dainis Bruģis, tomēr, būsim godīgi, izņemot mērķtiecīgo finiera izmantojumu interjerā, dažus pēc Niklāva Strunkes skicēm darinātus priekšmetus un arhitekta Vernera Vitanda funkcionālisma stila projektu, visā ēkā ir maz unikālā. Bīdermeiera un jūgendstila mēbeles, Kuzņecova porcelāns – nereti sastopami pat pašu virtuvēs un viesistabās, nemaz jau nerunājot par citiem muzejiem. Un nav nekā, pilnīgi nekā, kas liktu visam redzētajam ieskanēties – nedz ekspozīcijas, nedz kvalitatīvas gida interpretācijas, nedz kādu elektronisku mediju ar atbilstošu saturu.
Gods kam gods, Akuratera muzeja misijā patiesi nav skaidri formulēts uzdevums interpretēt rakstnieku Jāni Akurateru, tā vietā – “saglabāt 30. gados celtās mājas un tās iekštelpu autentiskumu” un “veidot un uzturēt interesi par Akuratera personību”. Diezgan pieticīgi.
Nepiederu pie cilvēkiem, kas labi pārzina Akuratera daiļradi, dzīves gājumu vai personību. Vienīgais, ko miglaini atceros, ir dzejolis “Ar kaujas saucieniem uz lūpām” un stāsts “Kalpa zēna vasara”. Nav vajadzības laikam teikt, ka muzejs nepretendē paplašināt pat tik niecīgu skatījumu. Ja nu jūs pārliecināsiet muzeja darbinieces par savu interesi, tad no slēptiem skapjiem tiks izvilktas dažas apbružātas Akuratera grāmatas vai rakstu krājums “Jānis Akuraters un skrejošais laiks” (2004), kurš varbūt uzskatāms par nozares iekšējai lietošanai domātu apkopojošu darbu, bet noteikti nespēj aktualizēt Akuratera personību vai daiļradi mūsdienās.
Kas vēl man liekas uzkrītošs muzeja darbības trūkums, ir tīmeklī pieejamās informācijas par J. Akurateru ierobežotais raksturs, kas štancēts pēc viena parauga, ceļojis no vietnes uz vietni, domājams, nedz sniedz informāciju, nedz spēj kādu ieinteresēt. Patiesībā šis ir pat ļoti amizants fakts. Uzsākot savu karjeru kā sociāldemokrāts, 1905. gada revolūcijas dalībnieks, slavenā “sarkanā” dzejoļa autors, Akuraters pēc laika nonāk gluži pretējā nometnē, kļūstot par radikāli labēju nacionālistu. Neērts teju visos laikos, puspatiesību apžļambāts, interpretācijai grūts, augstprātīgs, plašākai audiotorijai joprojām nezināms... Vai nav savādi, ka arī mūsdienās šī personība palikusi klišejiskos, vienveidīgi štancētos tekstos, bet konkrēti šai personībai veltītajā muzejā vien pāris teikumi tiek veltīti tai? Vai mēs vispār uzskatītu, ka mums kā sabiedrībai ir vajadzīgs Akuratera muzejs, ja nebūtu šīs funkcionālisma stila ēkas ar kultūras pieminekļa statusu?
Par citām nenostrādātām ikdienišķām lietām man šoreiz gandrīz vai neērti runāt. Piecus gadus darbojoties muzeju kritikas laukā, pat mēs pagurstam tās pieminēt.
Uzskatu, ka memoriālo muzeju jaunrades kontekstā šis projekts nespēj nostāties līdzās nevienai no trim Raiņa un Aspazijas mājām un varbūt pat ir mana 2017. gada lielākā vilšanās.
Attēls pardaugavasradosaiscentrs.lv