Agnese Neija. Augstskolu kolekcijas Latvijā. Latvijas Lauksaimniecības universitāte

Vienas no netipiskākajām kolekcijas–muzeja–augstskolas attiecībām vērojamas tagadējās Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) gadījumā. Uzreiz pateikšu, ka virtuāli LLU muzejs, līdzīgi kā citu augstskolu muzeji, ir tikai daļēji redzams. Vietne www.jelgavaspils.lv piedāvā mums dažādos veidot apskatīt un izbaudīt Jelgavas pili, un īpaši tās slavenāko daļu – kapenes, kur atrodama Rundāles pils muzeja ekspozīcija. Jāpiezīmē, ka vietnē ievietotais piedāvājums galvenokārt ir tāds, kas šodien apzīmējams kā komerciāls, proti, telpas pasākumiem, darbnīcas, pastaigas u. tml., vienlaikus to var apzīmēt kā uz plašāku sabiedrību un tūristiem vērstu. Savukārt informācija par augstskolai vēsturiski piederošām kolekcijām, kas izmantotas izglītībai un pētniecībai, nav rodama vispār, tāpat kā nav saprotams, vai tās ir pieejamas apmeklētājiem, kuri nav augstskolas studenti. Sliecos secināt, ka to kolekciju nozīme un pieejamība, kas radušās līdz ar augstskolas pirmsākumiem, pamazām reducējas, kamēr pils kā apskates objekta nozīme pieaug, īpaši līdz ar tās restaurācijas apjomu palielināšanos. 

Sazinoties ar muzeja vadītāju Gintu Linīti, esmu saņēmusi muzeja nolikumu, no kura redzams, ka Latvijas Lauksaimniecības universitātes muzejam pils, ar visu, kas tai piederas, ir krājuma būtiskākā sastāvdaļa un tās eksponēšana ir viens no diviem muzeja būtiskākajiem mērķiem.[1] Krājuma otra daļa ir LLU vēstures priekšmeti un dokumenti.

Šis ir diezgan netipisks augstskolas kolekciju–muzeja attīstības ceļš, ja vispār var runāt par “tipu”, aplūkojot tikai dažas augstskolas Latvijā. Vairāk nekā 100 LLU kolekciju pastāvēšanas gados ir notikusi fokusa maiņa no augstskolas kolekcijas/muzeja, kas veidots mācību nolūkiem, uz plašu un samērā komerciālu savu resursu/krājumu izmantošanu, kas piedāvā kāzas, izklaidējošus pasākumus un, iespējams, sāk atteikties no augstskolas vēsturisko kolekciju pieejamības publikai, to izmantošanas pētniecībā un izglītības ieguvē. 

No otras puses, LLU ceļš, kas noiets no augstskolas pirmsākumiem līdz mūsdienām, ir visai līdzīgs citu augstskolu muzeju ceļiem, īpaši tādēļ, ka LLU un Latvijas Universitātes (LU) pirmsākumi ir vieni un tie paši un rodami 19. gadsimta beigās, kad 1863./1864. gadā Rīgas Politehniskais institūts jeb Rīgas Politehnikums, kā tas saucās augstskolas pirmajos gadu desmitos, atklāja Lauksaimniecības nodaļu. Kā izpētījis kādreizējais LLU beidzējs Sigizmunds Timšāns, pirmajos gadu desmitos tajā studējuši galvenokārt vācbaltieši. “Tad studēt ieradās jaunieši arī no Polijas un Krievijas dienvidu guberņām. Vairāku gadu desmitu laikā latviešu vai nu nebija nemaz, vai viņu skaits bija niecīgs. [..] 1912. un 1913. gadā Lauksaimniecības nodaļā no jauna iestājušies ap 130 studentu; spriežot pēc vārdiem un uzvārdiem, ap 40% bijuši latvieši.”[2] Nodibinoties neatkarīgajai Latvijas valstij, 1919. gadā sāka darbu arī Latvijas Augstskolas (no 1923. gada – Latvijas Universitātes) Lauksaimniecības fakultāte. 1920. gadā Lauksaimniecības fakultātē tika nodibināta Mežkopības nodaļa. “Pēc vairāku gadu diskusijām, ka arī Jelgavā vajadzētu izvietot dažas LU fakultātes, uz turieni pārcēla LU Lauksaimniecības fakultāti. 1938. gada 23. decembrī Valsts un Ministru prezidents K. Ulmanis izsludināja likumu “Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas satversme””, un 1939. gadā augstskola uzsāka darbu rektora Pāvila Kreišmaņa (1885–1963, no 1940. gada – Kvelde) vadībā.[3] Taču drīz vien tās darbību pārtrauca karš, un tā atsākās 1944. gada oktobra vidū Rīgā, dažādās vietās – Ausekļa, E. Veidenbauma, Pērnavas ielā un Kronvalda bulvārī. 1944. gada 17. novembrī padomju okupācijas valdība to pārdēvēja par Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju (LLA). Bez Lauksaimniecības un Mežsaimniecības fakultātēm no jauna bija paredzēts izveidot Lauksaimniecības mehanizācijas un Lauksaimniecības tehnoloģijas un mājturības fakultāti. Akadēmijai pievienoja arī Latvijas Universitātes Veterinārmedicīnas fakultāti, kas sākotnēji atradās LU Medicīnas fakultātē. Oficiāli pirmā semestra nodarbības sākās 1944. gada 15. decembrī. Nepārstāstot šeit visu augstskolas vēsturi, tikai piebildīšu, ka Latvijai atgūstot neatkarību, 1991. gada 3. septembrī LLA Padome pārdēvēja augstskolu par Latvijas Lauksaimniecības universitāti (LLU).[4]

Nav īsti skaidrs, kad augstskolas muzeji/kolekcijas radušās, tas nav minēts arī universitātes vietnē, un varu tikai pieņemt, ka daļa kolekciju varēja tikt mantotas jau no Rīgas Politehniskā institūta laika. Visādā ziņā, Ludviga Adamoviča apskatā “Latvijas Universitātes izveidošanās” kā Lauksaimniecības fakultātes “palīgiestādes” minēti dažādi kabineti (Augkopības, Biškopības, Būvniecības, Dārzkopības utt.), laboratorijas (Kūdras, Augsnaszinības un lauksaimniecības ķīmijas utt.), izmēģinājumu un pētījumu iestādes, muzeji (Augsnas, Kūdras tehnoloģijas un Mežu izmantošanas) un kolekcijas – augu slimību, entomoloģijas, mežkopības, zootehnikas, mežu bioloģijas, augkopības un rūgšanas tehnoloģijas.[5]

Līdzīgi palīginstitūti bija arī Veterinārmedicīnas fakultātei, kuru, kā jau minēju, pievienoja LLU pēc Otrā pasaules kara, – Anatomijas, Patologanatomijas, Higiēnas, Hipoloģijas, Ķirurģijas un Speciālās patoloģijas un terapijas kabineti; patoloģijas anatomijas, anatomijas, ķirurģijas, higiēnas un hipoloģijas kolekcijas; Ķirurģijas, Terapijas un Mazo mājkustoņu klīnikas; Anatomijas un Patoloģijas anatomijas muzeji; Anatomijas, Patoloģijas anatomijas, Animālo uzturvielu izmeklēšanas un Bakterioloģiskās laboratorijas; ārstniecības vielu noliktava un kaltuve.[6]

Pieļauju, ka to attīstība un likteņi šodien ir grūti izsekojami, un noteikti ne pēc publiski pieejamas informācijas. Savukārt no personiskas sarakstes ar muzeja vadītāju esmu uzzinājusi, ka arī šodien pastāv Lauksaimniecības fakultātes Augsnes muzejs, Tehniskās fakultātes vēstures muzejs (fakultātes vēsture) un Veterinārmedicīnas fakultātes Osteoloģijas muzejs (dzīvnieku skeleti). Kā atzīst muzeja vadītāja Linīte, patiesībā tās ir kolekcijas, taču sarunvalodā esot iegājies vārds “muzejs”, kas, visticamāk, mantots no augstskolas pirmsākumiem un atspoguļo to faktu, ka notikusi muzeja jēdziena transformācija, bet ne pašu kolekciju transformācija par muzeju.

Pēc Otrā pasaules kara tagadējās LLU īpašumā nonāca arī bijušā Kaucmindes mājturības semināra, vēlākā Latvijas Mājturības institūta, muzeja priekšmeti, vismaz tā secināms no pieejamajiem avotiem. Semināra muzejs radies 1932./1933. mācību gadā, kad semināra skolotāju padome rosinājusi ideju par semināra muzeja izveidošanu ar audzēkņu ziedotām senlietām un audumu paraugiem. Senlietas vākt uzdeva arī skolotājiem. Par muzeja pārzini iecēla skolotāju Annu Puriņu.[7]

Kā lasāms semināra vēstures pētnieces Marijas Ozoliņas-Ķeņģes darbā “Kaucmindes Mājturības seminārs un Latvijas Mājturības institūts”, kad 1944. gada oktobrī Latviju no jauna okupēja krievu armija, Mājturības institūta telpās Rīgā uzturējušās dažas institūta skolotājas, kas aizkavējušas telpu okupēšanu un inventāra sabojāšanu vai aizvešanu. “Iepriekš bija paredzēts, ka rudenī otrā un trešā gada audzēknes ieradīsies Rīgā, lai turpinātu iesāktās mācības. Tomēr notikušo pārmaiņu un kara apstākļu dēļ institūts nevarēja darbību turpināt. Tajā pašā laikā Latvijas Lauksaimniecības akadēmija meklēja telpas iespējamai darbības atjaunošanai Rīgā, jo kara laikā tās telpas [..] pilī Jelgavā bija galīgi nopostītas. Attiecīgās iestādes ierādīja akadēmijai pagaidu vajadzībām daļu no institūta telpām. Grupa mājturības darbinieču ierosināja un panāca, ka pie Lauksaimniecības akadēmijas noorganizēja Lauksaimniecības technoloģijas un mājturības fakultāti. Programmā ietilpa speciālās mājsaimniecības, daiļamatniecības, aušanas un agronomijas priekšmeti. Paredzētais mācību laiks bija pieci gadi. Jaundibinātā fakultātē iestājās arī dažas institūta absolventes. Kursa beidzējas bija ar agronomes-mājturībnieces grādu. Par katedras vadītāju un docenti aicināja bijušo institūta vadītāju agronomi O. Kulitāni un par mācību spēkiem dažas bijušās institūta skolotājas, Lauksaimniecības kameras darbinieces un akadēmijas mācību spēkus. Šādā veidā apvienotās agronomu un mājturības speciālistu mācības turpinājās līdz 1948. gadam, kad Mājturības katedru [..] slēdza. Tās vietā vēlāk pie Pārtikas technoloģijas fakultātes izveidoja Sabiedriskās ēdināšanas katedru. Latvijas Lauksaimniecības akadēmija pēc agrāko telpu saremontēšanas pārcēlās atpakaļ uz Jelgavu. Turp pārvesta arī daļa institūta inventāra, ieskaitot semināra mājsaimniecības mūzeja lietas. Cik un kādi priekšmeti tur saglabājušies, nav noskaidrots.”[8]

Atšķirībā no citu augstskolu kolekcijām LLU neglabā ar personību piemiņu saistītu informāciju un memoriālus priekšmetus, vismaz publiski trūkst ziņu par šī muzeja vadītājiem, darbiniekiem, mācībspēkiem, pētniekiem u. tml., protams, ja nerunājam par pašas pils saimniekiem – vācu baroniem. Taču, veidojot šo ierakstu, uzdūros kādam kolorītam rakstam par vienu no LLA muzeja vadītājiem Jāni Magoni (1886–1973, vadījis muzeju no 1945. gada 27. marta), kurš ieņēma nozīmīgu amatu arī Latvijas Zinātņu akadēmijā.

“Pirms kara viņš bija Latvijas Radiofona vicedirektors administratīvajās un saimniecības lietās. Viņam bieži nācās saskarties ar profesoru P. Lejiņu, kas bija viens no klausītāju visvairāk iemīļotajiem radio lektoriem. Ar P. Lejiņa atbalstu J. Magone pēc kara kļuva par Lauksaimniecības akadēmijas muzeja pārzini un rektora referentu. Izraudzīts par Zinātņu akadēmijas prezidentu, P. Lejiņš aicināja arī Magoni uz jauno zinātņu iestādi. Akadēmijas štatu sarakstā bija paredzēts prezidenta palīgs, un P. Lejiņš šajā postenī gribēja iecelt Magoni. Pret to noteikti protestēja J. Vecvagars, kas bija ne vien lietu pārvaldnieks, bet arī akadēmijas partijas organizācijas sekretārs. Vecvagars maldīgi bija iedomājies, ka prezidenta palīgs varēs pretendēt uz akadēmiķa nosaukumu, un to viņš negribēja pieļaut. Tā nu J. Magone ar akadēmijas prezidenta pirmo rīkojumu kadru jautājumos tika iecelts par prezidenta referentu, bet prezidenta palīga posteni no kadru saraksta svītroja. [..] J. Magone bija jau krietni gados (dzimis 1886. gadā), taču vēl stalts vīrs ar kuplu sirmu matu vainagu. Cara laikos gandrīz no gadsimta sākuma viņš bija kalpojis Krievijas telegrāfa dienestā, tāpēc vienlīdz labi rakstīja protokolus latviešu un krievu valodā un lieliski mācēja atreferēt debates un formulēt lēmumus. Šajā ziņā viņš akadēmijā bija neaizstājams, un, kad Magones slimības laikā viņa pienākumus dažkārt nācās pildīt citiem darbiniekiem, tiem neklājās viegli: P. Lejiņš pārveidoja gandrīz katru viņu rakstīto teikumu. Pēc dzīvām debatēm kāds no akadēmiķiem reiz jautāja: “Bet ko tad mēs īsti nolēmām?” – P. Lejiņš vēl nepaguva atbildēt, kad A. Kirhenšteins iesaucās: “To jūs nākamreiz dzirdēsit, kad Magone nolasīs protokolu.” Tik liela bija prezidija uzticība Magonem.”[9]

Kā jau minēju, man radies iespaids, ka LLU kolekciju liktenis ir ļoti saistīts ar pašu pili tajā nozīmē, ka pils ēku komplekss ir nivelējis augstskolas kolekciju nozīmi, un šī augstskolas un kolekciju attālināšanās, saglabājot tās tikai kā vēsturisku reliktu, nav notikusi pēdējos gados, bet jau padomju okupācijas laikā. Interesanti, ka 1984. gada “Dabas un vēstures kalendārā” ir pat divi raksti, kas veltīti lauksaimniecības muzejiem Latvijā un pasaulē, taču neviens vārds nav minēts par to, kā toreizējais Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas muzejs šajā kontekstā būtu nozīmīgs vai būtu veicis kādu izpētes darbu attiecībā uz lauksaimniecības vēsturi.[10] Sigizmunda Timšāna rakstā tiek norādīts, ka lauksaimniecības vēstures priekšmetus glabā Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs; piemin faktu, ka lauksaimniecības mašīnu kolekciju Priekuļos vāc Baltijas Mašīnu izmēģinājuma stacijas darbinieki; tāpat arī kolhoza “Uzvara” ļaudis Bauskā un citos kolhozos – Alūksnē, Talsos un citviet. Autors īpaši izceļ Priekuļus, kur jau 1909. gadā Kijevas Politehniskais institūts organizējis mašīnas izmēģināšanu, bet 1911. gadā sākusi darboties mašīnu izmēģinājumu stacija. Timšāns Priekuļus uzskata par vietu, kas būtu piemērotākā, lai attīstītu lauksaimniecības tehnikas vēstures muzeju, taču līdz mūsdienām par lauksaimniecības tehnikas muzeju attīstījusies tieši vieta Talsos, kur šodien atrodas Latvijas Lauksaimniecības muzejs.

Šī paša izdevuma nākamajā rakstā “Lauksaimniecības muzeji pasaulē” tā autors Heinrihs Strods uzdod jautājumu, kas tad īsti ir lauksaimniecības muzejs? Un atbild: “Tā ir zinātniskās pētniecības un kultūrizglītības iestāde, kura komplektē, glabā, pēta un popularizē lauksaimniecības priekšmetus, dokumentus un citus materiālus. Tā pētī gan augsni, ražas un tehniku, gan mežsaimniecības un lauksaimniecības vēsturi, propagandē zinātnes, tehnikas un ražošanas sasniegumus, organizē ekskursijas lauksaimniecības speciālistiem, studentiem un lauku darbu darītājiem, kalpo visam, kam vien interesē lauksaimniecības pagātnes un tagadnes aspekti.”[11]

Interesanti, ka neviens no autoriem lauksaimniecības muzeja sakarā nemin akadēmijas muzeju, un, visticamāk, tā kolekcijas nekad nav bijušas kaut cik nozīmīgas plašākā kontekstā un plašākai publikai.