Patiesībā katra tēma, ko gribētu minēt savā gada summā un kas, manuprāt, īpaši raksturo 2018. gadu, būtu pelnījis atsevišķa ieraksta apjomu. Tomēr, tā kā man nav tādu resursu, vēlos jau iepriekš atvainoties, ka daudzas tēmas šeit tikai ieskicēšu vai pieminēšu, refleksiju par nepateikto atstājot lasītāja ziņā.
Simtgade
2018. gada summu nevar nesākt ar simtgades pieminējumu, īpaši, ja tā norisinājusies ar tādu vērienu kā Latvijā. Ar nelielu laika distanci varu teikt, ka nozīmīgākie pasākumi man šķita Dziesmu svētki un simtgades filmas, viss pārējais paslīdējis garām, tā īsti neskarot, ja neskaita to, ka atklājums man bija biedrības “Latvieši pasaulē” veidotā izstāde “Es (arī) esmu latvietis”, par kuru ceru izteikties atsevišķā ierakstā.
Daži muzeji simtgadi ir pratuši izmantot profesionāli, piemēram, Žaņa Lipkes memoriāls, kura glabāto stāstu varējām baudīt gan lieliskajā filmā “Tēvs Nakts” (rež. Dāvis Sīmanis), gan arī grāmatā “Cilvēkglābējs Žanis Lipke” (sast. Lolita Tomsone). Režisores Kristīnes Želves filma “Mērijas ceļojums” subjektīvi man patika mazāk, tomēr nav maza nozīme faktam, ka kāds muzeja stāsts iegūst tāda mēroga un formāta publicitāti. Citu muzeju simtgades izstādes un pasākumi pazibējuši garām kaleidoskopiskā ātrumā – neesmu paguvusi tos apmeklēt.
Ir grūti vērtēt simtgades sakarā izdaudzināto projektu “Latvijas skolas soma”. No galvaspilsētā dzīvojoša vecāka pozīcijām viens bezmaksas pasākums pazuda starp desmitiem, kurus vecāki, skola un citas institūcijas nodrošina bērniem par saviem līdzekļiem vai bez maksas. Ja runājam par muzeju apmeklējumu, tad saturiski Skolas somas piedāvājumā nesaskatu kvalitātes, kas atšķirtu to no pasākumiem, kuri netiek šādi apzīmēti. Kopumā nevaru pieskaitīt veiksmei to, ka mūsu bērniem birokrātiskā svarīguma apziņā tiek pasniegts tas, kam viennozīmīgi jābūt brīvi un bez maksas pieejamam, proti, muzeju apmeklējumam ar tam atbilstošām pedagoģiskajām programmām, tādēļ publisku atzinību gribu veltīt tām institūcijām, kuras savā darbā to apzinās, piemēram, Latvijas Bankas Zināšanu centram “Naudas pasaule”, Latvijas Nacionālajai bibliotēkai, Žaņa Lipkes memoriālam, daudziem citiem.
Savukārt reģionālajos izdevumos, tostarp dažādu novadu vēstīs, esmu lasījusi pozitīvu pieredzi un saprotu, ka situācija tālāk no Rīgas ir citāda, kaut arī iespēja apmeklēt tieši muzejus pārsvarā netiek izmantota. Skolas somas ietvaros piešķirtais finansējums pašvaldībām 2018. gadā vairumā gadījumu ticis izlietots, lai apmeklētu lielus simtgades pasākumus galvaspilsētā – filmas, koncertus –, un bijis nozīmīgas kultūras pieredzes avots. Interesanti būtu palasīt kaut ko plašāk par to, kāds veidojas pieprasījums šajā programmā, kāda ir pieredze.
Muzeju pārvaldība
Lai saprastu, kāda būtu gada summa notikumiem, kurus var savirknēt zem šī virsraksta, laikam jāsāk ar pieminējumu, ka ar 2018. gada janvāri tika palielināts atalgojums muzejos strādājošajiem, kas iezīmē pozitīvu tendenci. Diemžēl tas noticis, nevis palielinot kopējo finansējumu muzeju nozarei, bet pārdalot jau esošo. Vēlos uzlūkot šo faktu vienlaikus ar ieilgušo situāciju, kurā muzeji kā Muzeju likuma 7. pantā definētās institūcijas, kuru darbība “nav vērsta uz peļņas gūšanu”, Latvijas apstākļos ir spiesti pelnīt; tiek paredzēts, ka tie pelnīs, un, ja nu tīri teorētiski mēs pieļautu domu, ka muzeji pārstātu pelnīt, tad visticamāk muzeju nozare Latvijā sabruktu. Līdztekus citiem tie šķiet nepārprotami signāli, ka muzeju finansiālās problēmas šobrīd joprojām neviens nav gatavs risināt, un tātad netiek risinātas arī tās problēmas, kas saistītas ar muzeju prestiža, mūsdienīga piedāvājuma, pētniecības un krājuma darba sakārtošanu u.c.
Naudas trūkums šobrīd kalpo arī kā arguments, lai attaisnotu Rakstniecības un mūzikas muzeja ēkas maiņu, jo līdzšinējās muzeja mājvietas rekonstrukcijai pietrūkuši nieka 3 miljoni. Tas ir arguments, kuram netic neviens, kaut vai tikai ņemot vērā situāciju, ka 2018. gada nogalē dažādiem “neparedzētiem gadījumiem” valdība sadalījusi 50 miljonus eiro. Grūti saprast, kādēļ projektiem, kas ilgst vairākus gadus, budžetā nav paredzēts sadārdzinājums, jo neatceros nevienu projektu, kura reālās izmaksas būtu līdzvērtīgas ieplānotajām. Vēlos pārfrāzēt Kultūras ministres Daces Melbārdes teikto: “Kultūra stagnēs, ja nerisināsim lielo kultūras būvju – Latvijas Laikmetīgā mākslas muzeja un Nacionālās koncertzāles jautājumu”, apgalvojot, ka muzeju nozare stagnēs, ja nerisināsim kopsakarā muzeju juridiskās formas un finansējuma jautājumus.
2018. gada septembra beigās izskanēja informācija par Kultūras ministrijas Muzeju nodaļas pievienošanu apvienotajai Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļai. Vērtēju tās kā likumsakarīgas izmaiņas, kas gan notikušas bez nepieciešamās komunikācijas ar nozari. Ir skaidrs, ka kopš Muzeju valsts pārvaldes darbības laika (1998–2009), kas iezīmēja varbūt lielāko profesionālo uzplaukumu nozarē, tās mantiniece Kultūras ministrijas Muzeju nodaļa no iepriekšējās organizācijas pārņemtās funkcijas laika gaitā pamazām zaudēja, līdz kamēr 2018. gadā izskanēja informācija, ka Muzeju nodaļa vairs nepastāvēs kā atsevišķa struktūrvienība, atlikušajām funkcijām pārejot apvienotās Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļas pārraudzībā jeb turpmāk mūsu profesionālajā dzīvē – ABM nodaļa.
Līdztekus šai redukcijai 2018. gads mums atklāja Latvijas Muzeju padomes ierobežoto lomu piedalīties valsts stratēģijas muzeju jomā veidošanā un nozarei būtisku lēmumu pieņemšanā. To pierādīja gan tas, ka padomes viedoklis netika jautāts iepriekš minētās nodaļu apvienošanas jautājumā, gan arī jautājumā par Rakstniecības un mūzikas muzeja ēkas zaudēšanu Pils laukumā 2. Vērtējot dokumentu “Latvijas Muzeju padomes darbības plāns 2018.–2022.” ir secināms, ka tās galvenie uzdevumi – “sniegt atzinumus”, “konsultēt” – ir aktuāli tikai likumā noteiktos gadījumos vai pēc īpaša uzaicinājuma, taču bez patstāvīgas iespējas nodrošināt nozares interešu pārstāvniecību, orientējot savu darbību pārsvarā uz jautājumiem, kas saistīti ar muzeju akreditāciju un Nacionālā muzeju krājuma veidošanu un saglabāšanu. Un, kaut arī saskaņā ar Muzeju likumā 2018. gadā veiktajām izmaiņām Latvijas Muzeju padome tika papildināta ar vienu NVO pārstāvi, ir skaidrs, ka, lai rezultatīvi aizstāvētu muzeju nozares intereses, šādai pārstāvniecībai būtu jābūt daudz plašākai, vai arī pašam NVO sektoram jāaudzē muskuļi un nozares interešu lobiju jāuzņemas citiem spēkiem.
Paralēli tam vērojama pašas nozares impotence iestāties par sabiedrībai būtiskām vērtībām. Par Rūdolfa Blaumaņa memoriālā muzeja “Braki” meža saglabāšanu skaļākā bija teātra režisores Māras Ķimeles balss, par Rakstniecības un mūzikas muzeja palikšanu Pils laukumā 2 iestājās kultūras pieminekļu sargs Juris Dambis. Man bieži nāk prātā 1988. gada Radošo Savienību plēnums, kur inteliģence spēja pārstāvēt radikālākās sava laika idejas tolaik vēl nopietna apdraudējuma personiskai drošībai apstākļos; ir sajūta, ka šobrīd tā pārstājusi reflektēt par savu lomu sabiedrībā.
Visu šo notikumu sakarā šogad muzeju nozare nereti bijusi LTV raidījuma “Kultūršoks” galvenā varone: sākot ar 16. februāra tēmu par Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja akreditācijas problēmām – “Kāpēc ilgstoši neizdodas akreditēt Brīvdabas muzeju?”; tālāk 23. martā sekojot tēmai “Joprojām neskaidrs Laikmetīgās mākslas muzeja gleznu kolekcijas liktenis”; 18. maijā runāts par to, “Kāpēc Rakstniecības un Vēstures muzejiem gadiem nav savu māju?”; 28. septembrī reaģējot uz Muzeju nodaļas apvienošanu un jautājot, “Vai muzeji dodas pensijā?”; 9. novembra raidījuma tēma bija Ērgļu novada pašvaldības vēlme izsolīt “Braku” mežu un 15. decembrī tika runāts par Rakstniecības un mūzikas muzeja ēkas Pils laukumā 2 zaudēšanu. Rodas iespaids, ka raidījums “Kultūršoks” 2018. gadā aizpildījis informācijas vakuumu starp nozari, sabiedrību un Kultūras ministriju, taču šaubos, vai tas ir veids, kā amatpersonas tiešām vēlas, lai viņu viedoklis izskan.
Visai pieklājīgā veidā tomēr ir norisinājusies vadības maiņa Rundāles pils muzejā, un mēs, Creative Museum komanda, no sirds apsveicam jauno direktori. Lai veicas!
Nevalstiskais sektors
Muzeju nozares nevalstisko sektoru, kā zināms, pārstāv četras profesionālas nevalstiskās organizācijas – Latvijas Muzeju biedrība, Starptautiskās Muzeju padomes (ICOM) Latvijas Nacionālā komiteja, Baltijas Muzeoloģijas veicināšanas biedrība un domnīca Creative Museum (CM). Nopietnākais pagājušā gada jaunums ir jau minētās izmaiņas Muzeju likumā, kas ļauj Latvijas Muzeju padomes sastāvu papildināt ar vienu NVO pārstāvi. Domāju, ka šīm izmaiņām nebūs nekādas ietekmes uz nozari kopumā un tās vērtējamas drīzāk kā demokrātijas nodrošināšanas imitācija, nevis vēlme pieļaut izmaiņas muzeju pārvaldībā.
Visai interesants šādā kontekstā ir biedrības “Latvijas Pilsoniskā alianse” direktores Kristīnes Zonbergas viedoklis, kura savā intervijā runā par vairākām būtiskām tendencēm NVO un valsts pārvaldes attiecībās, uzsverot, ka, kaut arī Latvijā ir viena no zemākajām iedzīvotāju līdzdalībām NVO Eiropā, tomēr jau tagad nevalstiskais sektors kļuvis neērts publiskajam sektoram. Negatīvā ietekme abu pušu attiecībās saistās gan ar jauniem ierobežojumiem attiecībā uz pilsonisko sabiedrību, gan ar attieksmi. Viņa izsaka bažas, ka ar publisko pārvaldi vairs neveidojas dialogs, vērojams komunikācijas trūkums un arvien vairāk tiekot pieņemti tiesiskā regulējuma administratīvie ierobežojumi pilsoniskai sabiedrībai.
Izglītība
Joprojām klusums. Bez perspektīvas nozarei, tomēr ar atsevišķām spilgtām individuālām uzvarām. Vēlos izcelt sava kursabiedra, drauga un kolēģa Raivja Sīmansona sasniegumu, kļūstot par pirmo muzeoloģijas doktora grādu ieguvušo Latvijā.
Kādā no CM diskusijām Latvijas Kultūras akadēmijas prorektore zinātniskajā darbā, profesore Anda Laķe norādīja, ka pēdējos gados muzeju un kultūras mantojuma maģistrantūras studijām nav bijis pieprasījuma, un tādēļ likumsakarīgi šī programma šobrīd nedarbojas, akadēmijas mājas lapai rādot uzrakstu “uzņemšanas gads tiks precizēts”. Šī, manuprāt, ir viena no 2019. gada profesionālu diskusiju rosinošām tēmām: kādēļ nav sazobes starp nozarei nepieciešamo izglītības saturu un akadēmijas piedāvāto; kādēļ divas puses – muzeji un mācību iestāde – nevar vienoties par muzeju vai plašākā nozīmē atmiņas institūcijas vajadzībām atbilstošu programmas saturu?
Perspektīva
Viens no reālākajiem pozitīvisma iemesliem attiecībā uz 2019. gadu, manuprāt, meklējams gaidāmajā Pulka ielas Muzeju krātuvju kompleksa būvniecības noslēgumā. Ja nekļūdos, pirmo reizi vēsturē mēs saņemsim līdz šim tikai ārzemēs redzētām mūsdienīgām krātuvēm analoģisku produktu, kas līdzīgi kā Latvijas Nacionālā bibliotēka vienlaikus veiks arī starpdisciplināru publisko darbību. Mūsdienīguma aura, kas jau tagad saistās ar informāciju par šo projektu, liek cerēt, ka tas kļūs par Baltijas mērogā unikālu ne tikai būvi, bet arī centru un diemžēl arī par rūpju objektu tām institūcijām, kurām būs jākonkurē ar šo centru par savu apmeklētāju, kas radīs vēl lielāku kontrastu starp tradicionālajiem muzejiem ar novecojušām ekspozīcijām un menedžmentu.
Pozitīvisma pašcenzūra
Ja valodnieki ik gadu izvirza savas spārnotākā teiciena, vārda un nevārda nominācijas, tad šogad vēlos nominēt gada attieksmi. Vērtējot kritiski, cilvēkam nav daudz iemeslu būt īpaši pozitīvam. Vienīgās drošās lietas, ko mums, nākot pasaulē, daba ir apsolījusi – mēs piedzīvosim dabisko atlasi un nežēlīgu konkurences cīņu. Eksistences jēga mums katram jāatrod pašam dažkārt tikpat sāpīgā procesā kā pirmie divi. Šis ieraksts, protams, nav vēlme pievērsties dabaszinātnēm. Pozitīvisma pašcenzūra mani interesē kā varbūtēja psiholoģiska, kultūras vai vismaz ar demokrātiju saistīta parādība, kas pati pēc savas iniciatīvas cenšas regulēt savu locekļu pašsajūtu vai vismaz tās publiskās manifestācijas un veidot sabiedrības publisko pašsajūtu.
Pavisam savādāka aina veidojas, ja to, ko esmu nosaukusi par pozitīvisma pašcenzūras darbības motivāciju, sākam pētīt, attiecinot uz organizācijām un/vai politiskajām sistēmām. Šeit pozitīvisma jēga mums atklājas daudz vienkāršāka, un es teiktu, ka līdz ar to daudz pozitīvāka pēc savas būtības. Politiskajām sistēmām un organizācijām domāt pozitīvi, bet, galvenais, atsaukties pozitīvi attiecībā uz savu darbu vai bezdarbību, vai jebko citu nozīmē: savas eksistences attaisnojumu; savas darbības vai bezdarbības attaisnojumu; nekā nemainīšanas jēgu; atbildības neuzņemšanos; citus variantus?
2018. gadā balvu šajā nominācijā par atbildīgo institūciju komunikāciju ar sabiedrību varētu piešķirt vairākkārt, jo Muzeju nodaļas likvidācija, Latvijas Muzeju padomes kompetences nerespektēšana, ēkas Pils laukumā 2 zaudēšana Rakstniecības un mūzikas muzeja vajadzībām, “Braku” meža izciršana, nozares perspektīvas – viss taču notiek uz labu, šajā labākajā no iespējamajām pasaulēm...
Attēls: adsimpson.com