Līdzīgi kā savā ierakstā “Subjektīva gada summa ar atvērtām beigām” atzīmē Līga Lindenbauma, arī man, atskatoties uz 2017. gadu, vispirms rodas sajūta, ka nekas nesummējas. Tālākais domu gājiens gan mūs aizved dažādos virzienos. Pēc sākotnējās atziņas par Latvijas muzeju realitātes atspoguļojuma pārlieko fragmentāciju man rodas nožēla par to, ka mums joprojām trūkst vienojošas informatīvas platformas, kas spētu veidot priekšstatu par nozarē notiekošo, prezentētu muzejnieku profesiju un sniegtu atgriezenisko saikni un pārliecību, ka viss tomēr notiek. Esmu patiesi ziņkārīga, kāda būtu vispārējā muzeju darbības panorāma 2017. gadā, bet man jāturpina paļauties tikai uz pašas redzēto un apzināto.
Atskatoties uz 2017. gadu Latvijas muzeju dzīvē, es vispirms gribu runāt par stagnāciju. Un ne tikai tādēļ, ka nav iespējams nepieminēt milzīgo robežu, kas mums savā uztverē jāpārkāpj, kad apmeklējam Latvijas Nacionālo bibliotēku ar tās kvalitatīvajām izstādēm vai Latvijas Nacionālo mākslas muzeju un citus atdzimušos projektus, vai ieejam “parastā” muzejā.
Taču mana absolūti lielākā vilšanās ir fakts, par kuru izlasīju pagājušā gada nogalē. No tā var saprast, ka Kultūras ministrija ir noņēmusi apmēram miljonu eiro no “preču un pakalpojumu” sadaļas muzeju budžetā (vienu ceturto daļu?), kas nozīmē mazāk naudas muzeju krājumu papildināšanai (kuras jau tāpat nebija pietiekoši!), iepirkumiem, izstādēm un ekspozīcijām, un pārlikusi uz atalgojuma pozīciju. Un tas, kolēģi, ir skaidrs signāls, ka pēc būtības muzejnieku atalgojumu neviens negrasās palielināt, neviens negrasās veidot šo nozari par konkurētspējīgu tautsaimniecības daļu ar augstu prestižu, tā vietā notiek lāpīšanās un manipulācijas ar nozari, kurai neatlaidīgi tiek atkārtots, ka vidējai algai muzejos būtu jābūt pielīdzināmai vidējai algai valstī, bet rezultāti neseko jau gadiem ilgi. Un izskatās, ka Helēna Demakova un Tautas partija 2006. gadā spēja šo jautājumu risināt izlēmīgāk kā šī brīža nozares politiskie līderi. Man būs ļoti interesanti uzzināt, cik liels algu palielinājums muzejos ir reāli noticis un cik liels tas izrādīsies salīdzinājumā ar gada inflāciju, vispārējo minimālās algas palielinājumu un vidējā atalgojuma līmeņa pieaugumu valstī, kurš nez’ kāpēc vienmēr met statistisku līkumu muzejiem.
Pie 2017. gada pozitīvajām lietām es pieskaitu tādas ekspozīcijas kā “Latvijas iedzīvotāji Pirmajā pasaules karā” Latvijas Kara muzejā, izstādi “Luters. Pagrieziens” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Modes muzeja rosīšanos, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un vairāku citu darbību, kuru šeit sīkāk neanalizēšu. No sarunām ar kolēģiem ir jūtams, ka negaidītā veidā problēma, kas guvusi profesionālu interesi 2017. gadā, ir dažādie jautājumi, kas saistīti ar muzeju krājumu komplektēšanu un vienotu Nacionālā muzeju krājuma veidošanu, tomēr, kā saprotu no augstāk minētā, tie visai drīz tiks konfrontēti ar esošo budžeta samazinājumu konkrēti šai pozīcijai. Nevar nepieminēt arī skaidri jūtamo profesionālo ziņkāri, kas saistīta ar jautājumiem par mūsdienīgas izstādes vai ekspozīcijas veidošanu, par kuru diskusijas notiek nozares iekšienē.
Veiksmīgu visiem šo gadu!
Attēls no Agneses Neijas privātā arhīva