Laikam tikai Latvijas simtgadē ir iespējama situācija, kad jau otro reizi varu pieteikt tēmu par kāda muzeja stāsta pārlikšanu kino formātā. Par pirmo varat lasīt šeit.
Runājot par Dāvja Sīmaņa filmu “Tēvs Nakts”, kas balstīta uz Žaņa Lipkes memoriāla glabāto un stāstīto stāstu par Žani Lipki, sākotnēji ir neiespējami atdalīt savu profesionālo muzeoloģes skatījumu no cilvēciskā. Tādēļ pirmais, par ko es rakstīšu, ir tas, cik ļoti man cilvēciski patika šī filma. Attiecībā uz simtgades filmām un simtgades pasākumiem kopumā nevar neievērot to, cik lielas ir sabiedrības gaidas, un filma “Tēvs Nakts”, manuprāt, ir laba atbilde uz šīm gaidām, tā skatītāju nepieviļ. Skarot tādas jūtīgas tēmas kā holokausts, Otrais pasaules karš, cilvēku glābšana, varonība, drosme, filma nekļūst banāla, tā neizmanto stereotipus, nerada stereotipus, tajā nav patētisma, izskaistinājumu, pārspīlējumu vai ideoloģijas. Tas patiesi ir tikai stāsts par konkrētajā gadījumā Jāņa Lipkes, bet vispārinoši, par katra cilvēka individuālās izvēles ceļu, kurš ikdienā mums nav dots kā gatavs lielums, līdz kuram mums jānonāk, jāizaug vai jāmainās.
Žaņa Lipkes memoriāls ir reāla, ar faktiem pierādāma vēsturiska stāsta glabātājs ar savu ekspozīcijas koncepciju, priekšmetiem, dokumentiem, filma savukārt ir mēģinājums ielūkoties cilvēka iekšējā realitātē. Ļoti ticams mēģinājums. Stāsts par Jāni Lipki filmā tiek izstāstīts, vēlreiz nekļūstot par pirmā popularizētāju, bet par autonomu mākslas darbu, ne tikai autonomu, bet mākslinieciskās izteiksmības ziņā līdzvērtīgu spēlētāju. Abu institūciju profesionāļu sadarbība stāsta radīšanā liek vērtēt viņus kā personības. Esmu sajūsmā, ka filma man nepasaka nevienu vārdu par muzeju, un tas ļauj abiem stāstiem dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Tāpat novērtēju faktu, ka filmā nebija jūtama vēlme iekļaut un izmantot faktus par Žaņa Lipkes dzīvi tā, kā to jau paveicis muzejs. Ne vienīgā iespējamā, bet absolūti ģeniāli izvēlētā tēma filmas fokusā bija cilvēka Jāņa Lipkes motivācija, ceļš, pa kuru viņš nonāca līdz savai glābēja misijai. Un atkal jau – šīs misijas mērogs tik labi sasaucas ar Žaņa Lipkes memoriāla misijas mērogu – darīt pasauli labāku (nevis muzejiem tradicionālo – glabāt un popularizēt).
Izskanot pēdējiem filmas akordiem, es vēlējos aplaudēt; raudāt es nevarēju atļauties, jo blakus sēdēja mana nepilngadīgā meita, kas modri vēroja, lai vainotu nemūsdienīgā emocionalitātē.
Pieejamība
Vērtējot muzeju ekspozīcijas, pašus muzejus vai to stāstītos stāstus, pieejamība ir viens no galvenajiem profesionālas institūcijas vai varbūt, teiksim, stāstnieka kritērijiem. Par tādu gan nekad netiek runāts filmu sakarā. Uzdrīkstēšos šoreiz šo tradīciju lauzt un iemest dažus vārdus par to, cik ļoti, manuprāt, izplatītāji-kinoteātri var kādu stāstu nivelēt vai varbūt (tīri teorētiski) izcelt. Skatījos filmu kinoteātrī “Forum Cinemas” un nozvērējos, ka nekad vairs. Sūkšana, graušana, strēbšana, kas beidzās tikai apmēram filmas puslaikā, šķita norādām uz faktu, ka skatāmais taču ir tikai filma-izklaide, kamēr man gribētos domāt, ka tas viss ir kaut kas vairāk. Protams, var jau apmeklēt, piemēram, kinoteātri “Splendid Palace”, kur nepārdod popkornu un kraukšķīgās cūku ādas, ja vien šī nama mārketinga stratēģija kaut nedaudz mērķtiecīgāk paredzētu iekļaut biļešu pārdošanu savā praksē.
Tāpat vēlos uzsvērt filmas intelektuālo un garīgo pieejamību. Otrais pasaules karš, holokausts, okupācija ir pietiekami grūtas tēmas, lai stāstu par to vispār būtu iespējams aizvadīt līdz bērnam vai jaunietim, bet šeit tas ir izdarīts ar apbrīnojamu vieglumu. Un arī tā viena seksa aina, manuprāt, nav šķērslis pieejamībai, pat, ja tas redzams paaudzei, kura izaugusi ar “The Simpsons”, un vēl smieklīgais uzraksts “Līdz 16 g.v. neiesakām”. Tad jau drīzāk par šķērsli pieejamībai kļūst biļetes cena un lētāku biļešu neesamība bērniem, par ko citkārt varbūt nebūtu vērts pieminēt, ja vien šī nebūtu simtgades filma.
Interesanti, ka šo filmu skatījāmies laika apstākļu ziņā tādā pašā dienā, kādu redzam filmas kadros ar 8. decembra notikumu atainojumu Rumbulā – līņā ziemas lietus, slapja zeme, vietām kāda sniega plēksne, pelēks drūmums, tā pati vieta – Rīga, bet pilnīgi cita realitāte, citas izvēles, sabiedrības prioritātes.
Stāsta dinamika
Muzeju ekspozīciju viens no galvenajiem izaicinājumiem ir būt pietiekami dinamiskām, lai skatītājam nebūtu garlaicīgi. Šim nolūkam muzeji izmanto visu iespējamo līdzekļu arsenālu, kādu vien spēj, – priekšmetus, dizainu, krāsas, skaņas, dažādas vēstītāja pozīcijas u.c. Man bija interesanti vērot, ka filma “Tēvs Nakts” ir tik atšķirīgs stāsts (un varbūt tieši tādēļ ļoti labi muzeja stāstu papildinošs), ka uzsvērti iet tieši pretēju ceļu – pieklusina krāsas, pieklusina notikumus, akcentējot tikai vienu – katra cilvēka izšķiršanos vēsturiski atbildīgās situācijās, taču spriedze filmā aizvien pieaug un beigās šķiet neizturama, iemiesojoties Jāņa Lipkes vajadzībā izvest ebrejus ārpus Rīgas, ārpus bunkura. Es teiktu, ka Dāvis Sīmanis kā talantīgs diriģents vada visu šo milzīgo orķestri, kura mūziķu vidū ir arī ikviens skatītājs.
Novērtēju faktu, ka lielākā daļa aktieru sabiedrībai bija maz pazīstami. Tas uzreiz izslēdza tādu mums latviešiem patīkamu paralēlu filmas uztveres slāni kā refleksiju par tēmu, kāds nu šis vai tas pazīstamais aktieris ir šajā lomā salīdzinājumā ar citām. Es nespēju atcerēties, vai filmai ir savs skaņu celiņš, viss, ko es atceros, ir galvenās lomas tēlotāja Artūra Skrastiņa saraustītā elpa un viņa iešana, steiga, streipuļošana, gājums, – ceļš kā varbūt visa stāsta vadmotīvs. Un šeit atkal nevar nepiesaukt Žaņa Lipkes memoriāla ekspozīcijas koncepciju, kuras galvenais motīvs ir patvērums. Mums atkal un atkal tiek rādīts divu radošu spēku saspēles meistardarbs.
Grāmata
Apmēram vienlaicīgi ar filmas parādīšanos uz ekrāniem Žaņa Lipkes memoriālā tika prezentēta grāmata “Cilvēkglābējs Žanis Lipke” (sastādījusi Lolita Tomsone). Daļa no tirāžas bija nopērkama ar Žaņa Lipkes lomas atveidotāja aktiera Artūra Skrastiņa attēlu uz vāka, tādējādi nodrošinot sasaisti starp filmu, grāmatu un, protams, muzeju. Lasīju to līdz pat diviem naktī un nevarēju apstāties; katra izglābtā cilvēka stāsts šeit atklājas kā vesela pasaule, viņiem neapstrīdama patiesība, mokoša, subjektīva īstenība. No filmas tas ir absolūti atšķirīgs vēstījums, kas sniedz lasītājam pārsteidzošu priekšstatu par cilvēkiem citā realitātē, citā informatīvajā telpā – vienlaikus vācu okupācijas apstākļos un atmiņu tapšanas brīdī. Grāmata apelē pie mūsos pastāvošajiem intelektuālajiem konstruktiem, pretendē mainīt mūsu skatījumu uz vēsturi; vienlaikus izdzīvojušo cilvēku atmiņām piemīt pat lielāks emocionālās iedarbības spēks kā filmai, jo tā visa ir reāla pieredze. Mums jāliek lietā iztēle, lai gūtu sapratni par tā laika notikumiem, to, ko šie cilvēki ir pārdzīvojuši, to, ko paveicis Žanis Lipke, taču, tā kā mēs kaut ko tamlīdzīgu iztēloties vienkārši nespējam, tad palikšana pusceļā starp intelektuāliem priekšstatiem un iztēles ainām, piepilda šo atmiņu baudīšanu ar tādu kā sāpīgu nepabeigtību.
Kādu šo atmiņu daļu Žaņa Lipkes memoriāla vadītāja Lolita Tomsone ir saudzīgi apzīmējusi ar vārdiem “[..] padomju laika stāstījumos, atmiņām piemīt konkrētā laikmeta ideoloģiskais naratīvs. Ja ar šo naratīvu stāstītājs nav iepazinies, tad visbiežāk stāstījums būs deformēts un haotisks...” Es to formulētu mazliet savādāk – viena no šīs grāmatas vērtībām ir iziešana ārpus tā gandrīz oficiālā, klišejiskā ideoloģiskā naratīva, kādā pierasts attēlot holokaustu un kurš parasti izraisa zināmu pretestību.
Protams, Žaņa Lipkes personība, kas iezīmējas visos šajos atmiņu stāstos, ir unikāla. Fenomenāla. Ja filmā galvenā varoņa personība manā skatījumā kalpo lielākoties tikai paša motivācijas atklāšanai, tad izdzīvojušo atmiņās Žanis Lipke mums atklājas kā avantūrists, ģēnijs, apsēstais un varbūt mistiķis, viņa motivācijas spēks un mērogs ir noslēpums pat pašiem izglābtajiem. Paradoksāli, ka tas šķiet daudz cilvēciskāk nekā, ja vienkārši tiktu akcentēts viņa cilvēcīgums vai misijas apziņa.
Izdevumam ir vairākas daļas, pirmā ir jau 2005. gadā izdotās Dāvida Zilbermaņa grāmatas “Kā zvaigzne tumsā. Amiņas par Jāni (Žani) Lipki” papildināts izdevums, – Žaņa Lipkes izglābto cilvēku atmiņas, kurus, sākot ar 20. gadsimta 60. gadiem, intervējis Dāvids Zilbermans. Grāmatas otrajā daļā ir atšifrētas kinorežisora Herca Franka 1989. gada video intervijas ar Johannu un Zigfrīdu Lipkēm, tāpat lasāmas līdz šim nepublicētās liecības, intervijas un vēstules. Izdevuma trešā daļa ir memoriāla veidotāja Māra Gaiļa stāsts par memoriāla tapšanu, un tas ir tikpat dinamisks, kā stāsts par Žani Lipki. Stāsts par stāstu, kurš šeit iegūst vēstures avota statusu.
Ir daudz līdzekļu un formu, kā mūsdienu pasaulē muzeji var veidot savu atpazīstamību un sava stāsta mārketingu. Žaņa Lipkes memoriāls ne tikai vienmēr izvēlas labāko vai vismaz pamanāmāko iespējamo līmeni, bet spēj to arī realizēt.