Agnese Neija. Jāņa Rokpeļņa Muzejs

Vide, laiks un emocijas ir tas, par ko savā stāstā “Muzejs” (Neputns, 2017) cita starpā runā Jānis Rokpelnis. Muzeja vide un muzejnieka emocijas. Vai tas nav tas, kur arī mēs jūtamies tiesīgi, nē, vēlamies līdzi runāt, kas mūs vienkārši parauj uz līdzi runāšanu?

Vismaz Rokpelnim tas sanāk tik labi, ka es tiešām arī vēlējos līdzi runāt. 1970. gadi gan nav laiks, kad es ienācu muzejā, patiesībā gandrīz 40 gadus vēlāk, bet varat man ticēt tie, kas nekad nav strādājuši muzejā, – stāstā tas ir atpazīstams, ieelpojams, sajūtams. Gara acīm redzu krāmiem un nejaušām antikvitātēm pieblīvētās darba telpas, nereti pēc cigarešu dūmiem smakojošas. Esmu pārliecināta, ka muzejs divtūkstošajos gados bija apmēram tāds pats kā septiņdesmitajos. Tolaik smēķēt muzejā nebija neiedomājami. Nesmēķētāji bija paši vainīgi un nedrīkstēja smēķētājiem traucēt realizēt cilvēkbrīvības un radošo procesu. Ar sāpēm sirdī saprotu, ka padomju laikā bijuši pieejami Kubas cigāri par 40 kapeikām gabalā. Nezināju. Tolaik gan vēl nesmēķēju, bet, ak, kā vajadzēja pamēģināt! Tas nu ir nokavēts.

Stāsts gan risināts no vīrieša skatupunkta. Uzreiz atsakos no matriarhālās refleksijas, vai vīrietis ir cilvēks. Pilnīgi noteikti vīrietis muzejā ir margināla parādība, vismaz divtūkstošo sākumā. Jautājums stāsta garumā – vai vīrieša emocijas izrādīsies (vai izrādītos ar laika nobīdi) savādākas nekā sievietes? Vēlos kļūt par šī stāsta sastāvdaļu. “Dzerstīšanās” pa gleznotāju darbnīcām “caurām naktīm” nolasās drīzāk kā vīriešu pasaules daļa. Sievietes, protams, arī ir bohēmistes. Tajā pašā autora aprakstītājā muzejā mūsu kursam gadījies dažs labs piedzīvojums. Sīkāk neatstāstīšu.

Patīkami lasīt, ka muzejs bijis arī erotisku piedzīvojumu vieta. Manuprāt, tas muzejnieka tēlam piedod tikai glaimojošas nianses, citādi sāk rasties doma, ka muzejnieks ir noteikts Hipokrāta neidentificēts temperamenta tips, kuru aizrauj tikai “pats pētniecības process” un brīžiem nekontrolējama krāšana.

Šī grāmata kļūs zīmīga ar īsumu, jo vēlos šo sajūtu turpināt izgaršot vēl. Interesanti, ka stāstā jūtu arī to – manas bērnības Rīgu, kas visspilgtāk sevi atklāja brīvdienās. Tukšu un pelēku, kur tikai vējš pūta cauri smiltis; bezcerīgu, retiem trolejbusiem un aizslēģotiem veikaliem, idiotiskiem, absurdiem, milzīgiem saukļiem sarkanos fonos “Леонид Ильич Брежнев – ум, честь, совесть нашего века” (Leonīds Iļjičs Brežņevs – mūsu laikmeta prāts, gods, sirdsapziņa). Pretīgu, bet savu.

Interesanti, ka laikā, kad muzeji masveidā sirgst ar padomju laika etnogrāfijas kultivēšanu, risinot tādas tēmas kā “kā tur bija; kā bija tolaik” un piedāvājot mums aplūkot rotaļlietas, grāmatas un kafijas dzirnaviņas, šeit padomju Rīgas laika sajūta ir neviltota.

Agnese Neija

Muzeoloģe / Museologist