Manuprāt, Veselības ministrija, atsakoties sniegt atļauju poļu mākslinieka Artūra Žmijevska izstādes “Neredzamās zonas” (izstādes kurators Māris Vītols) reklāmas plakāta izvietošanai uz Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja sienas, neviļus ir izdarījusi labāko, ko spēja, šīs izstādes popularitātes nodrošināšanai, citādi tā paliktu neievērota. Iespējams, ka šī plakāta publicēšana varēja kļūt par izstādes būtiskāko kvalitāti, bet nekļuva. Lai vai kā, ar publisko diskusiju, kas izvērtās minētā aizlieguma sakarā, pietika, lai es justu gandrīz vai pienākumu aizvest bērnus uz šo izstādi.
Kritika
Noteikti aizejiet! Tik diskutējumu priekšnesumu bieži neizdodas redzēt. Absolūts tās trūkums ir šķietamā integrācija muzeja ekspozīcijā. Pat apbruņojoties ar izstādes katalogu un sekojot instrukcijām, man beigās neradās pārliecība, ka esmu redzējusi visu izstādi. Arī slaveno nedzirdīgo kori neizdevās dzirdēt, jo telpa bija rezervēta kādam pasākumam. Planšeti līdzās “Melnās kastes laboratorijai” vajadzēja īpaši lūgt ieslēgt. Ja skatītājs nenopērk izstādes katalogu, par kuru jājautā kasē, tad vispār netop skaidrs, kuri ir uz izstādi attiecināmie objekti un cik to ir. Izstāde kā vienota mākslinieciska un emocionāla un/vai intelektuāla vienība šeit nepastāv, skatītājs pārvēršas par tādu kā bērniem domāta testa aizpildītāju, caur dažādajām muzeja zālēm meklējot uz izstādi attiecināmus objektus, kuri, tos atsevišķi uzlūkojot, šķiet, zaudējuši savu emocionālo jēgu.
Viens no skatītāju uzrunājošākajiem darbiem ir fotogrāfijas sērijā “Acs pret aci” (1998), kurās atainoti skaisti, spēcīgi un kaili vīriešu ķermeņi, lai arī nepilnīgi. Man tie patika, bet nepārliecināja. Modeļu izlasē es saskatīju zināmu izvēles sterilitāti. Kāpēc? Vai ne tāpēc, lai neparādītu skatītājam ķermeni, kas tam patiesi izsauktu riebumu? (Arī veselajiem tādi ir!) Skaisto ķermeņu galerija man lika domāt, ka autoram piemīt tā pati atlases izpratne un motivācija, pret kuru viņš it kā vēršas.
Šķietamā simbioze ar “normālajiem”, kuri aizdod savus ķermeņus burtiskā nozīmē “nepilnīgajiem”, mani arīdzan nepārliecināja. Mana meita to pateica precīzi: “Kādēļ viss ir tik pārspīlēts?” Man prasījās tikt konfrontētai ar realitāti; pietiktu ar vienkāršu, īstu, patiesu ķermeni, kurš netiktu lietots kā simbols vai provokācija, nebūtu no jābūtības vai vēlamo attiecību pasaules. Izvēle “vīrietis-vīrietis” visos kadros liek turēt autoru aizdomās par tādu kā lētu homoseksualitātes sensācijas garšas piešķiršanu atainotajam. (Kādēļ ne māte, kas tur savu bērnu, sieva vīru, dēls tēvu?) Vienīgais, kur es piekrītu A. Žmijevskim – “Invaliditāte var būt tikpat pievilcīga kā skaistums” (no intervijas ar Katažinu Belasu un Dorotu Jaceku izstādes kataloga 14. lpp.) –, un to es saskatu attēlos, bet var arī nebūt, un arī to es gribētu redzēt.
Manuprāt, labākais darbs izstādē ir filma “Akli” (2010). Tas ir vienīgais objekts, kur nolasāma cilvēku personība, emocijas un citādība tajā nozīmē, kādā to vēlas un spēj paust cilvēki ar invaliditāti. Autentiska. Arī bērni sēdēja tai kā pielipuši un izmeta dažādas visnotaļ interesantas frāzes. Kadri ar sievieti, kas piekrīt zīmēt, vēlas zīmēt, kurai ir savs iekšējs redzējums, bet, kura to nespējot savienot ar fizisko pasauli, apjūk, samulst un beigās izmisīgi mīdās pa papīru, krāsām groteski spiežoties caur kāju pirkstiem, pauž iekšēju emocionālu dinamiku, kas spēj satraukt skatītāju. Sievietes kājas, rokas, ķermeni un neveiklo halātu/kleitu var vērot kā savdabīgu “dvēseles spoguli”, kam citkārt kalpo acis. Taču filmas teksti nav tulkoti vai pieejami audio formātā, tāpēc tās vienoto emocionālo iespaidu man nācās pārtraukt ar tās sinhronu tulkošanu bērniem.
Mākslinieciskā jēga sekošanai cilvēkiem ar invaliditāti filmā “Kolekcija” (2016) man liekas apšaubāma, jo katrs, kas ir redzīgs, katru dienu sastop līdzīgus cilvēkus ielās. Varbūt jēga bija tā, ka varējām uz dokumentēto invaliditāti “blenzt”, cik vien vēlējāmies? Katažina Bojarska savā esejā “Žmijevska atizglītošanās” definē “blenšanu” kā infantilu reakciju uz atšķirīgo, kas rada skatītājam “tīksmīgu satraukumu” un ko mēs it kā cenšamies apspiest, jo uzskatām par nepieklājīgu. (Neko tādu gan neapzinos savā uzvedībā.) Nekāda cita “pievienotā vērtība” šiem kadriem nav piešķirta, vismaz pirmajās trīs minūtēs noteikti nē. Noskatīties līdz galam sešas filmas, kurām nav nekādas iekšējas dinamikas un līdz ar to arī nekāda cita satura, kā vien tas, kuru tu ieraugi jau pirmajā minūtē, nešķiet iespējams, un turklāt tas viss ir jādara, kājās stāvot.
Blakus visiem minētajiem trūkumiem kā uzmācīgs fona troksnis ir atgādinājums skatītājam, ka muzeja ekspozīcijā ir priekšmeti, materiāli un informācija, kas kaut vai attāli, bet ir saistāmi ar tēmu “invaliditāte”. Tieši tik primitīvi.
Šādā kontekstā izstādes autors, šķiet, vien personīgi veiksmīgs provokators.
Vēlreiz kritika
Lielākā problēma ir tā, ka dēļ apšaubāmās “integrācijas ekspozīcijā” izstādei trūkst emocionālas vienotības, kas spētu uzrunāt skatītāju. Un, ja vien skatītājs neizlasa visas jau radītās recenzijas, kā arī izstādes bukletu ar izstādes kuratora Māra Vītola un mākslas zinātnieces Katažinas Bojarskas esejām, tad tā arī nesaprot, kāds ir autora vēstījums. Savukārt, ja viņš visu minēto izlasa, ir vēl sliktāk, jo rodas daudz iebildumu. Ikviena autora ideja ir vai nu diskutējama, vai atklājas savā pretmetā.
Viena no galvenajām autora tēzēm ir citādības esamības apliecinājums. Citādība pastāv un šajā gadījumā tās ierosme ir invaliditāte. Citādība rada kaunu un bailes, kas, autoraprāt, ir mehānismi, kas nosaka attiecības starp sociālajām grupām un nepieļauj socializāciju (kaut gan sociālajā psiholoģijā tieši kauns, bailes un vainas apziņa tiek traktēti kā pašregulējošas socializācijas mehānismi). Piemēram, cilvēki ar invaliditāti jūt kaunu, ja uz viņiem skatās; veselo sabiedrība viņiem iemāca kaunēties par sevi, savām balsīm un ķermeņiem. Tajā pašā laikā autors uzskata, ka cilvēku ar invaliditāti pasaule ir ļoti “brutāla”, viņi lieliski tiek galā bez integrācijas “normālo” pasaulē un to nemaz nevēlas (par šo varētu sīkāk); veido savas kopienas un tādējādi kauns šeit nemaz nespēj darboties kā iekļaujošs vai neiekļaujošs iekšējs mehānisms (no intervijas “Locekļu noliktava” ar Katažinu Belasu un Dorotu Jaceku izstādes katalogā). Ir sajūta, ka A. Žmijevskis interpretē šo tēmu ārkārtīgi plakani un plakātiski. Kā jau minēju, iespējams, ka plakātisms arī ir šīs izstādes spēcīgākā kvalitāte, kur nav atstāta vieta refleksijai par milzīgo citādības uztveres iespēju daudzumu.
Citādība ir plaša un pārsvarā akadēmiski pētīta tēma, par kuru informācija līdz sabiedrībai parasti nonāk klišeju un ideoloģijas formās. Un arī šoreiz nav savādāk. Citādības pieņemšana, ja tā vispār ir iespējama, ir saistīta ar pieredzes pārnesi, bet izstādē mēs tādu gandrīz nepiedzīvojam. Plašākai sabiedrībai refleksija par citādību saistās ar diezgan konkrētiem jautājumiem, kas savukārt neinteresē filosofus, piemēram, cik “citādības” mēs kā sabiedrība vispār esam gatavi pamanīt, kur nu vēl akceptēt? Mēs maz ko zinām par invaliditāti, bet vai mēs kaut ko zinām par garīgi slimajiem, noziedzniekiem, izvarotājiem, pedofiliem? Es runāju nevis par medicīniskām vai krimināla rakstura uzziņām, bet tām daudzajām pasaulēm, kurās šie cilvēki dzīvo. Vai mēs esam gatavi šīs zināšanas ierindot savu priekšstatu pasaulē? Un kur mēs esam gatavi apstāties tādā nozīmē, cik mēs spējam un esam gatavi uzzināt par citādību? Vai paliksim pie attiecību modeļa “normālie un visi pārējie”, vai arī mēs “normā” varam iekļaut... ko tieši? Vai zinājāt, ka pasaulē ir oficiāli reģistrētas pedofilu organizācijas, kas cīnās par savu izjūtu legalizāciju un grupas interešu integrāciju “normā” (var palasīt, piemēram, te)?
Citādība ir maz pētīta tēma no tā viedokļa, ka mēs vēl nezinām, kas ir norma. Mēs kā sabiedrība nepārtraukti par to diskutējam. Varbūt viss, kas radies uz mūsu mīļās planētas, ir norma un citādība ir tikai fikcija, jo aptvert visu normu mums ir par smagu? Bet varbūt otrādi – varbūt citādība ir eksistenciāls drauds?
Un kā ar citādā pieņemšanas motivāciju? Citādības pieņemšana ir politiskās ideoloģijas sastāvdaļa jau kopš Otrā pasaules kara beigām, taču reāli cilvēkiem vispār ir ļoti neliela motivācija uzzināt kaut ko, kas uz viņiem neattiecas tieši, kur nu vēl pieņemt. Un kāpēc gan? Lai visi beigās dzīvotu draudzīgi uz smaidošas planētas, lai gan šādai iespējamībai neviens vairs sen netic? Izstādes nosaukums “Neredzamās zonas” manā skatījumā tiecas norādīt uz citādības izziņas un pieņemšanas motivācijas trūkumu sabiedrībā, taču neiezīmē virzienu, kur tāda meklējama vai kur rodams ticams avots refleksijai par to.
Saprotams, ka cita starpā A. Žmijevskis pretendē mainīt visas sabiedrības un, tostarp, manas vērtības. Šim nolūkam autors jau iepriekš pieņem, ka man/mums piemīt primitīvi aizspriedumi. Piemēram, mēs domājam, ka cilvēki ar invaliditāti nespēj darīt noteiktas lietas – nedzirdīgie dziedāt, neredzīgie zīmēt. Nevaru to uztvert savādāk kā vien diezgan vienkāršotu provokāciju, jo A. Žmijevskis pats pierāda, ka cilvēki ar invaliditāti patiesi noteiktas lietas var paveikt tikai ar citu cilvēku palīdzību, kā, piemēram, aplūkot šo izstādi, kā to savā recenzijā “Visneredzamākais” interneta žurnālā Satori norāda Katrīna Rudzīte.
Vai tas ir tā, vai nav, mēs neuzzināsim, jo visi cilvēki ar invaliditāti šajā izstādē ir mēmi, viņu domas neviens nejautā. Arī “normālie” ir mēmi, arī viņiem nav ļauts izteikties, ja vien par izteikšanos neuzskata A. Žmijevska kā “normālo” nometnes pārstāvja redzējumu. Izstāde ir tikai autora pašizteiksmes līdzeklis, kas mani nepārliecina nedz kā intelektuāls konstrukts, nedz arī tā atbalsojās manī kā patiesība. Katalogā pieteiktās mākslas sociālās atbildības ietvaros teorētiski nevajadzētu ļaut runāt par divu lielu sociālu grupu uzskatiem, emocijām un pasaules izjūtu, neiesaistot šīs grupas. Tādējādi izstāde, šķiet, vien autora tīksmīga intelektuāla pašrefleksija.
Pēcgarša
Pirmais, kas nāk prātā, ir atmiņas. Esmu strādājusi ar cilvēkiem ar invaliditāti. Divas reizes. Tas bija kaut kad neilgi pēc augstskolas, kad starp savām abām pamata izglītībām gandrīz izšķīros par labu psiholoģijai.
Pirmajā reizē atradu darbu pansionātā bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem. Neatceros pat vietu, kur tas atradās. Atceros tikai, kā vadītāja pieņēma mani darbā, un viss. Bērni uz mani “blenza” kā uz citplanētieti. Vairāk par mani neviens nelikās ne zinis. Bija ierādīts kabinets, kuru man pašai bija jāatbrīvo no grabažām, jātīra, jāiekārto, neatceros, vai runa bija arī par remontu. Pedagogi ar mani nerunāja. Zemteksts bija skaidri nolasāms: ja likums liek, pieņemsim, bet nedomā bāzt degunu mūsu lietās. Tā nu bija tiešām neredzamā zona un noteikti tāda ir vēl šodien, taču pavisam savādākā izpratnē, nekā par to runā A. Žmijevskis. Īsta. Līdzīga kā nesen izskanējušie jautājumi par “sistēmas bērniem”. Tēma, par kuru nerunā mākslinieki, kuras risināšana saistās ar institucionālu lēmumu pieņemšanu un lielu līdzekļu ieguldījumu; nevienam nemotivējoša, visiem neērta, bez auditorijas, kura pati būtu spējīga iestāties par savām tiesībām.
Pēc tam es strādāju ar neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem. Mans uzdevums bija palīdzēt šiem cilvēkiem socializēties, bet es neredzēju, kā tas būtu iespējams, jo sociālās atstumtības saknes slēpās nevis viņu prātos vai mūsējos, bet tajā vulgārajā institucionālās liekulības faktā, kura izpausmes bija invaliditātes pabalsts apmēram 20 latu apmērā, fiziskās pieejamības barjeras, darba iespēju un izglītības trūkums un tas geto, kurā viņi visi dzīvoja samērā atrauti no ārpasaules. Man gribējās rakstīt atskaitēs: “Dodiet viņiem naudu!” un tikai pēc tam mēs ieraudzīsim, vai un kādi ir šķēršļi socializācijai. Ar izglītību cilvēkiem ar invaliditāti tolaik saprata tikai specifisku apmācību – Braila raksta, datorprasmju apguvi un klūdziņu pīšanu. Neatceros, vai kāds vispār iedomājās, ka cilvēki ar invaliditāti varētu vēlēties izglītot sevi garīgi.
Šajā darbavietā mani nomāca kauns, bailes un vainas apziņa. Arī viņi “blenza” uz mani. Pat neko nejautāja, bet uzreiz lika saprast, ka viņu problēmas es nespēju pat iztēloties. Sāka likties, ka esmu vesela, skaista un bagāta (kaut gan parasti es kompleksoju ar pretēja rakstura iedomām). Konfrontācija ar cilvēkiem ar invaliditāti man aktualizēja jautājumu par iekšēju godīgumu. Līdztekus vainas apziņai par to, cik esmu skaista, izglītota un bagāta, parādījās domas, vai man vispār ir tiesības kādam palīdzēt, ja nespēju atrisināt pati savas – divdesmitgadnieces – problēmas. Es aizgāju no šī darba, lai palīdzētu sev, vairs nemocītos pašpārmetumos un bezspēcībā un realizētu iespējas, ko sabiedrība man piedāvāja. Kauns, bailes un vainas apziņa izrādījās par spēcīgiem socializācijas instrumentiem. Manas socializācijas. Tieši tā, kā bija rakstīts tolaik populārajās psiholoģijas mācību grāmatās.