Apmeklēju Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju kaut kad jūlija sākumā un šoreiz mani neatstāja tāda kā pamestības sajūta. Kaut arī apmeklētāju netrūka, muzejā šķita neredzam attīstību un apmeklējumu apēnoja bažas par muzeja perspektīvu. Toreiz domām pietrūka satvara. Tāds noformējās līdz ar Gunitas Nagles raksta “Muzejs bez saimnieka” žurnālā “IR” (Nr. 30/483, 25.–31.07.2019.) izlasīšanu.
Lai atbildētu uz jautājumu, kas notiek ar Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, iezīmētu problēmu cēloņus un perspektīvu, autore izmantojusi divu pušu – Kultūras ministrijas un muzeja vadības – viedokļus. Šeit gan jāņem vērā, ka muzeja viedokli, ko teorētiski vajadzētu pārstāvēt tā direktorei Ilzei Millersonei, pauduši viņas vietnieki Mārtiņš Kuplais un Kristīne Kūla, un tam šajā gadījumā ir nozīme. Piebildīšu tikai, ka Brīvdabas muzejs bija arī šī gada 7. marta raidījuma “Adreses. Muzeju arhitektūras dramatiskie kontrasti” galvenais varonis, kur lielā mērā tika skartas šīs pašas problēmas.
Kādēļ es redzu pamatu par šo rakstīt? Piekrītu, ka muzejs šobrīd ir nonācis sarežģītā situācijā, taču publiski izskanējušie risinājumi tiek pārlieku vienkāršoti. Kultūras ministrija cenšas pārliecināt sabiedrību, ka Brīvdabas muzejs ir sliktā stāvoklī, strādā slikti un vainīga ir esošā direktore Ilze Millersone. Vai tas tā ir, vai nav, mēs nevaram būt droši, jo izmantotā argumentācija ir vāja. Taču I. Millersones izvairīšanās no publiskiem izteikumiem un ilgstošā “slimošana” šķietami norāda uz viņas “vainu”. No otras puses, ir acīmredzams, ka muzejā netiek veikti pietiekami ieguldījumi infrastruktūrā, nav pamanāma restaurācija, jaunu objektu atklāšana, modernizācija. Nepārtrauktie apvainojumi par muzeja slikto darbu no malas izskatās profesionāli neētiski un negatīvi ietekmē muzeja prestižu sabiedrībā. Tikpat slikti šajā konfliktā izskatās arī pati Kultūras ministrija, jo nekad nav atzinusi nekādu savu atbildību notiekošajā; arī interneta portālu komentāros sabiedriskā doma ir pārsvarā muzeju, nevis pārvaldes institūciju aizstāvoša.
Arī Gunitas Nagles rakstā ietvertajā viedoklī autore muzeja problēmsituācijas pamatā liek domu par muzeja direktores nekvalitatīvo darbu, ko atrisinātu terminētie darba līgumi valsts muzeju vadītājiem, kas manā skatījumā ir tikai daļēji patiesi. Interesanti, ka arī raidījumā “Adreses” izskanēja nu jau laikam noformējies stereotips, ka jāatlaiž tikai direktore un ceļi attīstībai būs atvērti. Jā, muzeju vadītāju beztermiņa darba līgumi ir absurdi, Creative Museum par šo jautājumu ir cīnījusies jau gadiem ilgi, tomēr problēma ir daudz komplicētāka un manā skatījumā ir saistīta gan ar gadiem ilgo finanšu trūkumu, kādā dzīvojuši muzeji, gan arī vājo menedžmentu, gan visas muzeju pārvaldes sistēmas inertumu un neatbilstību mūsdienu apstākļiem, kā arī nevēlēšanos un neprasmi risināt konfliktus.
2016. gadā Kultūras ministrija nolēma neakreditēt Brīvdabas muzeju, kas vēlāk izsauca ārkārtīgi plašu sabiedrības rezonansi, pēc kuras 2018. gadā tika nolemts šo akreditāciju tomēr piešķirt. Tika vainota Ilze Millersone, kas vadījusi muzeju tik slikti, ka nav bijis iespējams piešķirt tam akreditāciju. Bet... muzeju akreditācijas process Latvijā tika uzsākts 1998. gadā, tātad 2016. gadā Brīvdabas muzejam bija jāpiedzīvo savu ceturto akreditāciju; muzejs ir dibināts 1924. gadā, un tam nekad nebija veikta pilna krājuma pārbaude (!); Millersone to vada kopš 2009. gada. Vai patiesi lasītāji šeit neredz pretrunas?
Jautājums, kādēļ muzejs tika akreditēts iepriekšējās reizes? Nešaubos, ka arī tad krājuma stāvoklis nebija savādāks; krājuma nesakārtotība šeit ir tikai formāls iemesls un pārmetumi tikpat labi adresējami jebkuram no iepriekšējiem muzeja vadītājiem, kā arī pašai akreditācijas komisijai.
Kas vēl tiek pārmests Ilzei Millersonei? Kūtra jauno darbinieku piesaiste un zinātnisko publikāciju trūkums? Pēdējam gan grūti piekrist, bet kā ar jaunu darbinieku piesaisti? Millersone sāka strādāt muzejā 2009. gadā, kad ekonomiskā krīze bija tikko sākusies un Brīvdabas muzeja budžets tika samazināts vismaz uz pusi. Varbūt tikai kopš 2014. gada varam runāt par darba tirgus aktivizēšanos muzeju nozarē, taču atalgojums Brīvdabas muzejā vienmēr bijis tradicionāli zemāks kā citos muzejos (varbūt pēdējos gados kaut kas mainījies?). Vai šādos apstākļos var pārmest jaunu darbinieku piesaistes trūkumu, vēl pie tam apstākļos, kad muzeja prestižs tiek grauts ar ieilgušo konfliktu?
Pārmest stratēģijas “vājumu” arīdzan, manuprāt, ir diskutējami. Stratēģijas bez resursu pieseguma visdrīzāk nestrādās. Kultūras ministrijai, piemēram, ir stratēģija pielīdzināt muzeju darbinieku algas vidējai algai valstī, bet nesanāk. Un visticamāk, ka nesanāks, un nekādu atbildību par nepielīdzināšanu arī, domāju, neviens neuzņemsies. Vāja stratēģija.
Nepietiekami izcelti, manuprāt, ir muzeja sasniegumi. Iepazinos ar muzeja darbības stratēģiju 2017.–2022. gadam. Paveikts ir daudz. Un negribētos ticēt, ka direktorei šeit nav nekādas nozīmes.
Es, protams, šeit aizstāvu principu, nevis pašu muzeja direktori. Ļoti gribētos dzirdēt viņas publisku viedokli, un tieši šī viedokļa neesamība un ilgstošā “slimošana” ir tas, ko muzeja vadītājs nedrīkstētu pieļaut. Ir jāsadarbojas! Tāpat arī ļoti gribētos dzirdēt par patiesajiem Ilzes Millersones un Kultūras ministrijas domstarpību cēloņiem, bet galvenais – Kultūras ministrijas kā saimnieka redzējumu par muzeja nākotni (ja vien šis redzējums nav kārtējā strukturālā reforma, piemēram, Brīvdabas muzeja un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Etnogrāfijas nodaļas apvienošana).
Diezgan bikli rakstā izskan muzeja vadītājas vietnieku Mārtiņa Kuplā un Kristīnes Kūlas viedokļi, taču tieši tie izklausās daudz ticamāki un apstiprina to, ko es pati domāju. Problēma ir tajā, ka valsts Kultūras ministrijas personā nekad nav uzņēmusies ilgtspējīgu finansiālu atbildību par tai piederošo muzeju. Saimnieka atbildību. Muzejs, kuram vispār nav savas krātuves, ir absurds un neiespējams pēc būtības, un par to nav atbildīgs muzeja direktors, bet, ja būtu, tad šāda atbildība būtu jāuzņemas, pirmkārt, jau iepriekšējiem vadītājiem. Attiecībā uz ieguldījumiem muzeja infrastruktūrā, citēšu rakstu: “Viņa [K. Kūla] rāda dokumentu kaudzi, kuros lūgusi finansējumu celtniecībai, restaurēšanai, energoefektivitātes celšanai. Tajos visos ir atteikums ar vārdiem “ministrija neplāno budžeta līdzekļus atvēlēt jaunu ēku un projektu attīstībai”, “ēka nav iekļauta Kultūras ministrijas izvirzīto prioritāšu sarakstā” vai “programmā netiek paredzēta iespēja sniegt finansiālu atbalstu valsts īpašumā esošu kultūras pieminekļu restaurēšanai””.
Domāju, ka pilnīgi noteikti Brīvdabas muzeja stāvoklis ir nepārliecinošs. Tā spēja efektīvi darboties visticamāk balstās uz komandas vai vismaz tās daļas saliedētību, prasmi strādāt krīzes apstākļos un spēcīgu motivāciju. Šobrīd muzeja saimnieki ir tieši tie darbinieki, kuriem rūp šis muzejs. Pārsteidz Kultūras ministrijas valsts sekretāres vietnieka kultūrpolitikas jautājumos Ulda Zariņa viedoklis: “Izšķirošais muzeja attīstībā ir vadītāja faktors. Noteikt muzeja ambīcijas – tas ir vadītāja uzdevums.” Vai joprojām dzīvojam vadoņu laikmetā? Mūsdienu personālvadībā vadītājs ir drīzāk menedžeris, kas nodrošina visa mehānisma raitu ritējumu, stratēģija ir komandas darbs, katram uzņemoties savu atbildību. Savu ideju vai vīziju realizācija ir privilēģija, kas jānopelna konkurencē grupas iekšienē.
“Ministrija muzeja vadībai jau vairākkārt ir norādījusi uz nepieciešamību plānot krātuvju izbūvi un piesaistīt tam līdzekļus.” Šeit, manuprāt, ir sajauktas atbildības robežas. Es nezinu tādu muzeju Latvijā, kurš kaut ko tādu būtu paveicis patstāvīgi bez valsts vai pašvaldības investīcijām. Kā jau teicu, liela problēmas daļa ir Kultūras ministrijas gadiem ilga nevēlēšanās ieguldīt līdzekļus Brīvdabas muzeja un daudzu citu muzeju attīstībā Latvijā. Protams, tas nav prestiži. Sakārtot savu saimniecību – tas izklausās pat drusku tā kā mietpilsoniski. Celt jaunas kultūras būves ir daudz nozīmīgāk, viegli iedomāties, ka arī izdevīgāk. Tādēļ par “vienkāršajiem” objektiem sabiedrībai un profesionāļiem ir jācīnās.
Domāju, ka Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja problēmas nevar atrisināt tikai ar terminētajiem darba līgumiem, kaut gan, protams, vadītājs, kurš spēs saprasties vienlaikus ar Kultūras ministriju un darbiniekiem, spēs lobēt, pieprasīt, dabūt, nodrošināt, iniciēt, varēs izdarīt šī muzeja labā daudz, un noteikti viņam vai drīzāk viņai būs arī sava vīzija tam visam. Bet vai nav absurdi, ka visa sistēma paredz, ka nāks šis gaišais cilvēks (Jēzus, Ulmanis, Deus ex machina) un visu atrisinās? Un cik tas būs ilgtspējīgi?
Cita iemesla dēļ man bija izdevība piedalīties Latvijas Okupācijas muzeja biedrības pilnsapulcē, pēc kuras dēļ nesaprašanās ar biedrības valdi no amata atkāpās muzeja direktors Gunārs Nāgels. Vienkārši, ātri, efektīvi. Varbūt ne vienkārši, bet efektīvi. Atbildības robežu definēšana. Lietišķi. Ētiski. Neviens netiek padarīts par slikto, vajāto, necieš muzeja reputācija, muzeja komandas darbs netiek publiski noniecināts.
Image dribbble.com