Inetas Zelčas Sīmansones intervija ar Līgu Irbi Madonas Novadpētniecības un mākslas muzeja menedžmenta kvalitātes sakarā man lika domāt par vai nu vairākām problēmām kultūras pārvaldības kontekstā, vai varbūt par vienas problēmas dažādiem aspektiem. Laikam pēdējais.
Jau kopš Creative Museum projekta uzsākšanas esmu sapratusi, ka, neskatoties uz visaptverošo kritiku, pat mēs, domnīca, nevaram būt pilnīgi atklāti. Arī es pati neesmu spējusi būt pilnīgi atklāta par savas aiziešanas iemesliem no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja 2012. gadā. 2014. gadā I. Zelča Sīmansone mēģināja apkopot dažu muzejus pametušo speciālistu viedokļus rakstā “Change or die”, taču arī tie uzrādīja viedokļu autoru nespēju būt atklātiem. Problēma ar šādas tēmas, ko mēs varam apzīmēt kā menedžmenta absurdumu, publisku atspoguļošanu ir tāda, ka tā var izskatīties pārlieku “dzeltena” un tādējādi publiski diskreditēt savu nesēju. Līga ir pirmā, kas spējusi runāt par šo tēmu ar nepieciešamo profesionālo pašapziņu, un es ļoti ceru, ka viņas atklātība veicinās jautājuma aktualizāciju, kā rezultātā sagaidīsim kultūrai tik ļoti nepieciešamās pozitīvās izmaiņas; esmu pārliecināta, ka tas notiks, jo tieši menedžmenta absurda dēļ sistēma ir samērā vāja.
Mēs ar kolēģiem gadu gaitā esam ļoti daudz diskutējuši par to, kādas ir aktuālās problēmas kultūrā, tostarp muzeju nozarē, un katrs laiks ir uzrādījis savas aktualitātes – finansējums, terminētie darba līgumi, pārvaldes reforma, muzeju padomes utt. Taču jūtams, ka nepieciešams runāt par kādu kopējo fonu tam visam. Es domāju, ka faktiski mēs kā sabiedrība netiekam galā ar okupācijas sekām, mums nav demokrātijas tradīcijas, motivācijas demokrātijai; mēs nesaprotam, kā strādā demokrātija, nespējam pieņemt šo procesu, nespējam domāt šādās kategorijās. Joprojām mūsu pārvalde visos līmeņos ir autoritāra un no ikviena potenciālā darbinieka tiek sagaidīts, ka tas pratīs un būs motivēts darboties sistēmā, kas īpaši nepieļauj personīgu iniciatīvu un pārvaldes kritiku ne tik. Ikviens, kas ieguvis varu kaut vai nodaļas vadītāja līmenī vispirms domā par pašizpausmi, nevis komandas potenciāla attīstīšanu. Interesanti ir redzēt, ka biznesa struktūras šeit saskatījušas labu iespēju nopelnīt – cik mums pēdējā laikā nav dažādu līderības kursu, semināru, treniņu! Un tam pretstatā ir cilvēki, kas nu jau vairs nevēlas atbalstīt šo sistēmu. Daļa glābjas pensijā, daļa aizbrauc uz ārzemēm, citi pāriet privātajā sfērā, darbojas kā pašnodarbinātie. Tas, ko mēs saredzam diezgan skaidri, ka darbošanās valsts vai pašvaldību struktūrās (un tādējādi kultūras galvenajā “tirgū”) tiem ir grūti iespējama un pat liegta.
Zīmīgi sevi šajā lietā ir parādījusi Latvijas Muzeju biedrība. Un Līga to tieši un precīzi pasaka: “Kāda no jums jēga?” Lai Muzeju biedrība attīstītos kā organizācija un spētu kaut ko ietekmēt, tai nepieciešams norobežoties no oficiālās muzeju nozares pārvaldes, jo tikai tā biedrība var pārstāvēt muzeju intereses, nevis īstenot pārvaldes struktūras un to pārstāvošo cilvēku viedokli (šeit es pat nerunāju par to dabisko, bet Latvijā joprojām neiespējamo, ka biedrība varētu pārstāvēt pašu muzejnieku intereses). Un vēl ir jāsaprot, ka interešu sadursmes šeit ir neizbēgamas un bailes no tām raksturīgas tieši autoritārisma kultūrai.