Agnese Neija. luters.lv

Izstādi “Luters. Pagrieziens” paspēju noskatīties pēdējā brīdī, tādēļ tā īsti nešķita aktuāli par to vairs rakstīt, un, kamēr apsvēru šo jautājumu no mārketinga viedokļa, mani pārsteidza informācija par vietnes luters.lv atvēršanu, kas šķita sniedzam pozitīvu atbildi uz manu iekšējo “būt vai nebūt”.

 

Stiprās puses

Izstāde “Luters. Pagrieziens” (Latvijas Nacionālā bibliotēka (LNB) sadarbībā ar Strasbūras Nacionālo un Universitātes bibliotēku un Virtembergas Zemes bibliotēku. Izstādes kuratori: Gustavs Strenga un Andris Levāns; scenogrāfs: Reinis Suhanovs) tika veidota, vairākām institūcijām sadarbojoties, kas vienmēr ir institūciju un kuratoru profesionalitātes apliecinājums. Tai bija spēcīga reklāma pilsētvidē un acīmredzami bagātīgs budžets. Tā apliecināja institūcijas profesionāļu motivāciju un spēju radīt idejas. Liela daļa informācijas tika prezentēta audio formātā, kas šķietami ir atbilde uz daudzajām kritikām par izstāžu pieblīvētību ar tekstiem. Izstādei bija pārliecinoša scenogrāfija, kurā ietvertais vēstījums varbūt arī tik viegli nenolasījās, tomēr radīja apmeklētājam dramatisma un vēstījuma dinamikas sajūtu.

Tēma “Luters un reformācija” nebūt nav jauna un kopumā bijusi salīdzinoši daudz pieejama. Šīs izstādes stiprā puse bija tā, ka tā beidzot mums parādīja priekšmetus, kas ilustrē šo stāstu un varbūt ļauj zināmu tēmu ieraudzīt savādāk. Cits pozitīvais vēstījuma aspekts ir fakts, ka šī izstāde vēlējās mums stāstīt vienu no tiem lielajiem vēsturiskajiem stāstiem, kurus kultūras mediji Latvijā reti uzdrošinās aiztikt, ja nerunājam par Latvijas Nacionālo mākslas muzeju.

Vēstījuma nodošanai tika (un tiek) izmantotas dažādas metodes un produkti (lekcijas, katalogs, darba lapas bērniem, interneta vietne luters.lv u.c.). Mani, piemēram, pozitīvā nozīmē pilnīgi satrieca tas, ka beidzot varēju paņemt rokā slavenās “Martina Lutera 95 tēzes”, iebāzt somā un mājās izpētīt.

Uztveres asociatīvā līmeņa iedarbināšanai lieliski kalpoja gleznojums no Latvijas baznīcas izstādes sākumā, kad tu pēkšņi saproti, ka Latvijas dievnami ar saviem interjeriem lielākoties ir Lutera laikmeta, Lutera kultūras dievnami un tas ir spilgts pierādījums tam, ka Lutera darbība ir bijusi ierosmes avots laikmetu maiņai, vai vismaz tās simbols.

Gribu uzsvērt, ka “tādam introvertam skatītājam” (sveiciens R. K.!) kā man šī izstāde piedāvāja lielu telpisko komfortu. Apsardze neizsekoja, varēja fotografēt ar telefonu, varēja pats veidot savu izziņas maršrutu, skanēja klusināta mūzika, izstādes scenogrāfija rosināja svinīgu un dramatisku noskaņu, arī citu apmeklētāju nebija daudz. Šī relatīvā vientulība laikam ir īstā sajūta, ar kādu man patīk apmeklēt muzejus un izstādes.

 

Kritika

Galvenais iemesls, kas man traucēja būt sajūsmā par šo izstādi, līdzīgi kā par ekspozīciju “Grāmatniecība Latvijā”, ir fakts, ka saturiski tajā ietvertās informācijas kopums nepārsniedza tās zināšanas, ko astoņdesmito gadu beigās varēja apgūt tagadējā Teikas vidusskolā vēstures skolotāja Valda Klišāna vadībā. Kas ir interesanti, mūsu vēstures skolotājs aplūkoja līdzīgas tēmas: viduslaiku baznīcas iekārtojums, dievbijības izpausmes, tirgošanās ar indulgencēm, Luters, izmaiņas reliģijas praksē, iespieddarbi, svētbilžu grautiņi, Andreass Knopkens un Silvestrs Tegetmeijers, Jēkaba un Pētera baznīcas. Vēl interesantāk, ka apmēram vienlaicīgi ar izstādes norisi Latvijas Televīzijā demonstrētā filma par Luteru ar aktieri Jozefu Finnu (Joseph Fiennes) galvenajā lomā arīdzan piedāvāja tādas pašas tēmas, protams, bez Latvijas kolorīta. No tā es secinu, ka ir izmantoti vieni un tie paši avoti un būtībā ilgstošā laika periodā tiek tiražētas vienas un tās pašas zināšanas, un vienīgais, ko es šeit apbrīnoju, ir tas, ka manam vēstures skolotājam tās bija jau tolaik pieejamas.

Otra lieta, ko es būtu vēlējusies, ir skaidrāk definēts tēmas pieteikums un atgādinājums par tēmas robežām. Aplūkojot youtube.com pieejamos resursus attiecībā uz šo izstādi, es sapratu, ka man, aplūkojot izstādi klātienē, nenolasījās nedz izstādes scenogrāfijas mākslinieciskais dramatisms, nedz arī tapa skaidras tās saturiskās robežas, kādas novelk idejas autori. Aplūkojot izstādi, radās iespaids, ka tās veidotāji pretendē runāt par Luteru vispār, un tādā gadījumā man tajā daudz kā saturiski pietrūka. Lai saprastu precīzi tēmas robežas, nācās papildus skatīties un lasīt dažādus materiālus, kuros gan, taisnības labad jāatzīst, šīs robežas tika skaidri un gaiši definētas.

 

Konteksts

Profesionāla kultūras medija redzamāko īpašību, manuprāt, varētu nosaukt par spēles laukuma pārredzēšanu. Manā skatījumā tā ir prasme, ar kuras trūkumu grēko ne vien kultūras institūcijas, bet pat kultūras ministri. Savā pozitīvajā izpausmē ar šo apzīmējumu es raksturoju sapratni attiecībā uz to, kas/kurš medijs vēl runā par šo tēmu, kādā veidā un kvalitātē to dara un kādos apstākļos/vidē/sabiedrībā tas viss notiek. Varbūt konkrētā tēma ir iekļauta skolu programmās? (Cik lielā mērā?) Vai par to ir kāds TV raidījums, filma? Kādi ir galvenie sabiedrībā pastāvošie mīti un stereotipi par tēmu? Bet galvenais – varbūt cits muzejs piedāvā izstādi vai ekspozīciju par tādu pašu vai tuvu tēmu? Kā man kā kultūras medijam pateikt ko jaunu un pateikt to tādā veidā, kā to neizdarītu neviens cits?

Patiesībā jau profesionālam medijam ir jāzina un jāņem vērā vēl daudz vairāk dažādu apsvērumu, kurus var ietilpināt minētajā “sporta” terminoloģijā. LNB gadījumā man radies priekšstats par pretēju motivāciju sadursmi, kas rezultējās šajā izstādē. No vienas puses, ir skaidrs, ka LNB bija vēlējusies mums stāstīt vienu no nacionālas nozīmes stāstiem, un tas ir labi un pareizi, īpaši tādēļ, ka šobrīd Latvijā ir maz institūciju, kuras to spēj un grib. No otras puses, izstādes kuratori saturiski bija izvēlējušies runāt par diezgan šaurām tēmām, tādējādi attiecībā uz izstādes saturu apmeklētājs mazliet izjuta tādu kā haosu, ko radīja šī pretējo motivāciju sadursme vai vismaz to neapzināšanās.

Stāstu par reliģijas vēsturi Latvijā, reliģijas nozīmi latviešu tautas, valsts nācijas, sabiedrības veidošanā vai tikai atsevišķi kultūrā neviens cits šobrīd nestāsta, un, kas ir īpaši zīmīgi, kopš Latvijas neatkarības atgūšanas arī laikam neviens nav stāstījis. Tas ir milzu vakuums. Atceros, kā mani pārsteidza, ja nemaldos (!), Heinriha Stroda darbs “Latvijas katoļu baznīcas vēsture”, kurā autors ar pāris rindkopām izklīdināja manus priekšstatus, pasakot, ka laikā, kad krustneši ienāca Latvijas teritorijā, tā bija neliela pagāniska sala milzīgās kristianizētās pasaules nomalē, kuru no visām pusēm ietvēra valstis, kuras jau bija pieņēmušas kristietību. Kristietisms tolaik cita starpā nozīmēja jaunu, progresīvāku sabiedrības formāciju, vienotu tautu/valsts nāciju un jaunu kultūru, un, kas nav maznozīmīgi, jaunu politiskās apziņas līmeni. Latvijas kristianizācija bija nenovēršama. Dažus gadsimtus vēlāk parādījās Luters. Ko mums nozīmēja Luters? Nevis vispārzināmās un plaši tiražējamās interpretācijās, bet mums – latviešiem, lībiešiem un latgaļiem, mums – sabiedrībai. Piemēram, vai mēs varam runāt par latviešu nācijas veidošanos uz latgaļu bāzes (kā man mācīja skolā), ja zinām, ka Luters neatnesa mūsu sabiedrībai vienotību, bet šķelšanos? u.c.

Ar augstāk minēto es tikai vēlējos ilustrēt faktu, ka lielie vēsturiskie, nacionālas nozīmes stāsti šobrīd ir absolūti neskarta tēma, par kuriem es neesmu pārliecināta, ka tie ir arī skolu programmās. Tādēļ varbūt potenciālajam apmeklētājam nebūs ne jausmas, kas vispār Luters ir un kādas ir viņa darbības konsekvences, un viņš pieņems, ka izstāde runā par Luteru vispārīgi, jo diez vai būs iedziļinājies bukletā, kas šīs robežas apraksta, tāpēc, manuprāt, šeit nebūtu nevietā neliels ieskicējums reliģijas vēstures kontekstā par to, ko politiski nozīmēja Lutera darbība. Šajā versijā apmeklētājam radās iespaids, ka Luters ir ģēnijs, kas izmainīja pasauli, bet varbūt viņš bija tikai pateicīgs iemesls, lai sabiedrībā notiktu varai izdevīgas politiskas izmaiņas, kas likumsakarīgi radīja arī izmaiņas kultūrā, reliģijā, un viņa loma ir līdzīga tai, kādu Anglijā nospēlēja Henrijs VIII, kurš atbrīvojās no Romas virskundzības tādēļ, ka vēlējās apprecēt Annu Boleinu?

Lutera tēma izstādē tika veidota ļoti pozitīvi un diemžēl arī ļoti klišejiski. Un kaut arī vācu reformācijas pētnieks mums saka, ka Luters nav tik viennozīmīgi pozitīvi vērtējams, jo, lūk, nebija mūsdienu, bet viduslaiku cilvēks, tomēr, manuprāt, tā ir tāda kritikas šķietamība. Jo kurš gan no mums negrēko ar ticību velnam?

 

Kā eksponēt grāmatu?

Grāmatas kā priekšmeta eksponēšanu es uzskatītu par lielāko muzeoloģisko izaicinājumu izstādes kontekstā. Un kaut arī pāris rindkopas augstāk es minēju, ka izstādes priekšrocība bija tā, ka beidzot mēs redzējām priekšmetus, kas mums ilustrēja zināmo stāstu par Luteru, tomēr jāatzīst, ka grāmatas stiklotās vitrīnās ir ļoti maz uzrunājošas. Šī nav pirmā reize, kad jūtos nonākusi strupceļā, kad jārunā par grāmatām, kas laikam ir vieni no grūtāk eksponējamajiem priekšmetiem. Kā eksponēt grāmatu? Man atbildes nav, un atteikties no grāmatu eksponēšanas arī šeit nevarēja, tādēļ, ja mēs atgriežamies pie spējas “pārredzēt spēles laukumu”, es justos tiešām iespaidota, ja LNB mums piedāvātu tam savu oriģinālu risinājumu.

 

luters.lv

Atklājot sev informāciju par vietni luters.lv, kas, it kā apsteidzot manu kritiku attiecībā uz nogurdinošu un pat neiespējamu kājās stāvēšanu pie monitoriem, piedāvā skatītājam aplūkot šo izstādi virtuāli un gūt pārliecību, ka tas ir noklausījies visus tekstus, tā man šķita unikāla. No otras puses, drīz vien sapratu, ka mans apmierinājums nozīmē samierināšanos, samierināšanos ar to, ka mums aizvien vairāk parādās tādi kultūras un mākslas produkti, kas nespēj runāt paši par sevi. Mums ir “mākslas” foto sērijas, kuras neko nepauž, ja vien skatītājs neizlasa paskaidrojošus tekstus, mums ir ekspozīcijas, pirms kuru apmeklēšanas tiek sagaidīts, ka vecāki izglītos savus bērnus par tēmu, par kuru būtu jārunā minētajai ekspozīcijai. (Nesen lasīju Delfos par “divdesmit lietām, kuras jāpastāsta bērniem pirms filmas “Paradīze 89” apmeklēšanas”.) Interesanti, kādēļ šobrīd mākslas un kultūras mediji vairs nespēj uzņemties atbildību par pašu gribēto vēstījumu nodošanu adresātam? Vai ideja šobrīd prevalē pār prasmi? Viena vēstījuma sadrumstalošana un pārnešana uz dažādiem produktiem – vai tas ir tas, ko muzeoloģiski esam vēlējušies? Es teiktu, ka katram ar izstādi saistītam produktam – lekcijai, meistarklasei, interneta vietnei vai tml. – jābūt autonomam produktam un tas nedrīkst kaut ko atņemt pašai izstādei vai ekspozīcijai.

Luters.lv man liek domāt par kādu interesantu muzeoloģisku paradoksu – nereti izstāžu kutratori vēlas ietvert savos mākslas darbos sarežģītus intelektuālus, dramatiskus, muzeoloģiskus vai dažkārt pat lingvistiskus vēstījumus, ko apmeklētāji savukārt nemaz nevēlas iepazīt. Varbūt viņiem nav pretenziju pat pret ļoti intelektuālu, zinātnisku vai faktoloģiski bagātu materiālu, bet viņi nevēlas risināt rēbusu, kas mūsdienās saucas “izstāde”. Kuratoram jāliek lietā sava personība, lai radītu unikālu produktu, tomēr jāņem vērā, ka skatītāji visticamāk vēlēsies iepazīt tikai šo produktu, nevis pašu personību, kaut gan varbūt kādreiz mēs nonāksim līdz tam, kad skatītāji nāks uz izstādi tieši dēļ tā, ka tiem interesēs kurators – mākslinieks, personība.

Cits fakts, kura dēļ vēlos novirzīties no tēmas: mums patīk stereotipi, un grūti pat novērtēt, vai stereotips ir mārketinga elements, vai cilvēka iekšēja nepieciešamība. Proti, dažādajos stāstos par Luteru nevar neredzēt, cik daudz klišeju izmantojam gandrīz automātiski, – filma mums rāda askētisku mūku ar degošām acīm, kaut arī Lutera portreti attēlo apaļīgu resnīti, noteikti ļoti intelektuālu, kurš pametis mūka ietērpu, lai dzīvotu ar izbijušu mūķeni. Luters.lv videosižeti mums būvē pozitīvo luterismu, apveltot Luteru ar šķietamu kritiku par to, ka viņš nav vēlējies cīnīties par nekad nepieredzēto – sociālo taisnīgumu. Kurš man pastāstīs ticamo stāstu par Luteru, kā secināms, intelektuālas kaislības, drosmes, pacietības un dievbijības pilnu, un par tā darbības daudzajām loģiskajām vēsturiskajām konsekvencēm? Joprojām palieku izsalkusi un secinu, ka šobrīd LNB koncentrē savu uzmanību uz to, KĀ pateikt, nevis, KO pateikt. Tas, protams, arī ir visnotaļ pozitīvi vērtējams, un tikai izpildījums vien ļauj šo institūciju vērtēt kā šī brīža nozares līderus. Zināmā mērā gan izstāde par Luteru, gan ekspozīcija par grāmatniecību man liek domāt, ka, kaut arī ar izstāžu darbību šobrīd nodarbojas daudzi, tomēr muzeju priekšrocība ir pētnieciskā kapacitāte, un jauna izstāde vai ekspozīcija vispirms ir jautājums par jaunu zināšanu vai pieredzes aktualizāciju, kaut arī vairumu muzeju spējas šobrīd krietni atpaliek, lai radītu tik kvalitatīvus produktus, kā to dara bibliotēka. Interesanti, kāpēc tiem pārsvarā arī nekad nav tik daudz naudas?

 

Kopsvilkums

Neapšaubāmi “Luters. Pagrieziens” bija izstāde, par kuru cilvēkiem ir ko teikt un, manuprāt, tā ir lielākā atzinība kādai izstādei, pat, ja teicēji mīlējuši pakritizēt. Visskumjākās ir izstādes, par kurām visi klusē, tādēļ, neskatoties uz manu augstāk minēto drīzāk refleksiju, nevis kritiku, arī es varu izteikt atzinību izstādes veidotājiem gan viņu profesionālo ambīciju dēļ, gan fakta dēļ, ka viņi ir uzdrošinājušies pieķerties lielo, vēsturisko stāstu stāstīšanai un parāda mums priekšmetus, kas ilustrē šo stāstu, gan arī tādēļ, ka daudzo izstādes veidošanā iesaistīto personību radošā enerģija šeit bija jūtama.

 

Foto: luters.lv

Agnese Neija

Muzeoloģe / Museologist