Šī raksta ietvaros mans uzdevums ir vērtēt š.g. 14. martā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notikušo domnīcas Creative Museum rīkoto diskusiju kā profesionālas iedvesmas un pilnveidošanās avotu. Pat nezinu, ar ko sākt, jo iespaidu no šī pasākuma es neapzīmētu kā “iedvesmojošu”, drīzāk kā tādu, kas man radīja iekšēju refleksiju, un tas nav teikts negatīvā nozīmē. Runātāju vidū – savdabīgas kolorītas personības. Četri muzeju un izstāžu praktiķi – ekspozīcijas un izstāžu projektu vadītāja Elīna Kalniņa; kurators Kaspars Vanags, kuratore Līga Lindenbauma, muzeologs Raivis Sīmansons – un Latvijas valsts simtgades biroja starptautisko projektu vadītāja Leonarda Ķestere.
Diskusijas emocionālais fons un runātāju attieksme pret notiekošo laikam bija tas, kas raisīja manī visvairāk iekšējā smaida – četri praktiķi centās rast vispārinājumu simtgades izstāžu vērtējumam, kā nu katrs no viņiem tās saredzēja, un valsts simtgades biroja pārstāve Leonarda Ķestere ik pa brīdim centās iežūžot kaut ko mierinošu apmēram tādā garā, kādā pēdējā laikā valsts institūcijas komunicē ar sabiedrību: viss ir labi, viss notiek, nebūsim kritiski utt. To pasākumu tradicionāli miermīlīgā auditorija arī šoreiz būtu norijusi, ja ne Kaspara Vanaga kareivīgie mudinājumi nesamierināties, kas lika klausītājiem iedarbināt veselīgu humora izjūtu. Kopumā diskusijas gaisotne bija reti pozitīva.
Būtībā šis ieraksts ir mana iespēja kļūt par diskusijas sesto runātāju un formulēt, kas tad ir tas, kas, manuprāt, traucē muzejiem parādīt labāku sniegumu, īpaši nekoncentrējoties tieši uz simtgades izstādēm.
Ir skaidrs, ka kopš Latvijas neatkarības atgūšanas izstāžu un ekspozīciju kvalitāte muzejos bijusi visai dažāda. Ar izdevuma “Muzeju Vēstnesis” un interneta resursu starpniecību mēģināju ielūkoties izstāžu vēsturē kopš 20. gadsimta 90. gadu sākuma un secināju, ka šeit neko nevar secināt un pat nevar ielūkoties, galvenokārt tādēļ, ka mums nav pastāvējusi tradīcija analītiski vērtēt izstādes un ekspozīcijas, izstādēm visbiežāk nav katalogu un arī nekādā citādā veidā mēs publiski neiemūžinām izstādes. Par to ir ļoti žēl, jo izstādes varētu kalpot ne tikai kā vēsturiska atmiņa, bet arī pētījumu avots. Iespējams, ka līdzīgi kā Latvijas Nacionālā bibliotēka kolekcionē eksemplārus no visiem iespieddarbiem, būtu jādomā arī par izstāžu saglabāšanu digitālā formātā.
Teorētiski var pieņemt, ka muzeji ir piedzīvojuši milzīgu spiedienu attiecībā uz pieejamību un daudz darījuši tās uzlabošanai. Tiem lielākā mērā pieejams profesionāls dizains un ar Valsts kultūrkapitāla fonda starpniecību arī iespēja piesaistīt izstādei sev vēlamo kuratoru vai pētnieku. Tāpat arī var pieņemt, ka izstāžu darbības laiki mūsdienās ir daudz, daudz īsāki, izmaksas ir daudz augstākas un vienīgais ieguvums ir apmeklētāju skaita palielināšanās. Muzeju hiperaktivitāte šodien provocē apmeklētāju aktivitāti, mēs ļoti lepojamies ar apmeklējumu statistiku, ignorējot neērto jautājumu par misijas un apmeklējumu kvalitātes kopsakarībām.
Man bija interesanti saprast vai nojaust, ka mākslas muzeji un izstādes, par kurām pati pārsvarā nerakstu, šobrīd sasniegušas augstāku līmeni nekā, piemēram, vēstures izstādes, kas gan varbūt ir saprotams, ja atceramies, ka vēsturei pārsvarā nepiemīt eksporta produkta potenciāls salīdzinājumā ar mākslu. Kaut gan, no otras puses, mēs arī nemēdzam censties radīt tādu vēstures “produktu”, kas būtu pārdodams ārvalstīs, un vispār nedomājam kādās globālākās kopsakarībās.
Piemēram, ja mums būtu ekspozīcija vai pat muzejs par kuršu jūrasbraucējiem/vikingiem, tas lieliski varētu kļūt par tā globālā zīmola sastāvdaļu, kas “pārdodas” visā pasaulē, tiek atspoguļots dažādos populārzinātniskos raidījumos un izdevumos, un popularizētu Latviju kā šīs tēmas sastāvdaļu līdztekus tādām valstīm kā Zviedrija, Norvēģija, Islande, Apvienotā Karaliste. Nenoliegsim, ka pastāv arī citas līdzīgas tēmas – holokausts, staļinisma diktatūra, nacistu režīms, muižu un piļu arhitektūra u.tml. Šķiet, ka šeit varam no mākslas mazliet mācīties, vai mums nevajadzētu sākt vērtēt, cik no mūsu stāstiem spējīgi iekļauties un konkurēt plašākā mērogā, un tieši šādi realizēt muzeju iekļaujošo funkciju, proti, iekļaujot mūsu vēsturi plašākos Eiropas vai pat pasaules vēstures kontekstos.
Zinātniskais darbs
Šķiet, ka tā bija Līga Lindenbauma, kura sarunas gaitā pirmā akcentēja zinātnisko izpēti kā nepieciešamo pamatu jebkurai jaunai izstādei vai ekspozīcijai. Teorētiski, protams, to visi jau zināja. Taču, kā tieši ar zinātniskumu šodien klājas muzejiem, mēs apmeklētāji varam spriest pēc ekspozīcijām/izstādēm, ierakstu Nacionālajā muzeju krājuma kopkatalogā kvalitātes un atsevišķu muzeju izdevumiem, un šeit rezultāti nepārliecina.
Pieļauju, ka tāda tipa profesionāls vēsturnieks, kurš noteikta perioda vai tēmas ietvaros var profesionāli veikt jebkuru muzeja pasūtījumu, šobrīd muzejos ir retums, un tam ir vairāki iemesli. Pirmkārt, jau 90. gados muzejiem tika atņemta daļa zinātniskās slodzes, tomēr saglabājot Muzeju likumā definēto pētniecības funkciju; muzeoloģiski tas lika šo funkciju reducēt līdz priekšmeta zinātniskajai izpētei un tā muzeālās kvalitātes noteikšanai. Savukārt muzeji priekšmeta zinātnisko izpēti ir reducējuši dažkārt līdz tā tehniskajam aprakstam, izmēru un materiālu noteikšanai. Otrkārt, pētījumiem profilzinātnē bieži pietrūka mērķtiecības, jo muzeji nevis definēja pasūtījumu saviem vēsturniekiem, bet vienkārši piesaistīja vēsturniekus, kuri muzejos turpināja strādāt pie pašu brīvi izvēlētām tēmām, nereti izvēlētām vēl studiju gados; izpētes gala produkta sasaistes ar lietotāju – muzeja apmeklētāju – bieži nebija vispār, un pētījumu rezultāti palika lasāmi tikai citiem pētniekiem vai gadu desmitiem ilgi bez jebkāda pieprasījuma vāļājās muzeju veikalu plauktos. Un, treškārt, divtūkstošo gadu sākums nāca ar milzīgu spiedienu uz muzeju komunikatīvo funkciju, un par zinātni uz laiku tika piemirsts vai vismaz tāds iespaids ir radies. Miglaini atceros kādu pasākumu pirms vairākiem gadiem, kur Turaidas muzejrezervāta direktore Anna Jurkāne bikli ieminējās, ka vēloties palielināt muzeja pētniecisko kapacitāti, kas auditorijā tika uztverts kā ekstravagance. Šeit es nemaz neiztirzāšu to faktu, ka Latvijas profesionālie muzeji ir gandrīz pilnīgi neiesaistīti savas zinātnes – muzeoloģijas – pētniecībā.
Šobrīd mēs pilnībā izbaudām minēto apstākļu konsekvences, aizvien tās pašas zināšanas un tās pašas interpretācijas tiražējot no jauna, kaut arī piedāvājot apmeklētājiem citu iesaiņojumu (dizains) un citu attieksmi (komunikācija). Nepakautrēšos atgādināt, ka mēs kā domnīca jau pirms vairākiem gadiem par to brīdinājām savos ierakstos. Bez profesionālas pētniecības mēs zaudējam savas priekšrocības un komunikācijai faktiski nav iemesla.
Attieksme pret priekšmetu
Par šo varētu runāt daudz, un šī nu ir tēma, kur es nesmādētu palasīt arī kaut ko no teorijas, tā kā noteikti neuzskatu sevi par eksperti. Līdz ar hronoloģisko stāstu uzplaukumu (lai kad arī tas būtu sācies), priekšmeti muzejos ir kļuvuši pārsvarā ilustrējoši, un pašiem tiem reti tiek ļauts runāt tā, kā to mēs redzējām, piemēram, H2E veidotajā Stūra mājas ekspozīcijā “10 lietu stāsti par cilvēku un varu” (pasūtītājs – Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs). Nav teikts, ka visām izstādēm jābūt līdzīgām, tomēr priekšmeti muzejos nedrīkstētu zaudēt savu unikālo lomu un vadošā medija pozīciju. Katram priekšmetam ir vērtība ne tikai kā sava laikmeta vai tēmas raksturotājam. Iespējas stāstīt caur priekšmetu ir ļoti ietilpīgas, piemēram, runājot par kādu no ieročiem: tas noteikti ir kāda lietots vai kādam piederējis, izmantots kādā kaujā, saistīts ar noteiktu personu, iepirkts no citas valsts (kādas? par kādiem līdzekļiem? kur ražots? kas autors?), kaut kā nonācis muzeja īpašumā – nopirkts, atrasts, medīts privātpersonu kolekcijās? Šāds ierocis visticamāk pārstāv ieroču ražošanas vēsturi, politisko vēsturi, kara vēsturi, konkrētu personu dzīvesstāstus, paša muzeja kolekcionēšanas stāstu – milzums iespēju! Vēl pie tam, pat tad, kad muzeji piemin priekšmetu iegūšanas apstākļus, tie reti kad piemin personas vārdu, par priekšmeta jēgpilnās vēstures stāsta sastāvdaļu šie cilvēki visbiežāk nekļūst, kaut gan, manuprāt, tā būtu ne tikai elementāra cieņa, bet arī vēstījums sabiedrībai un aicinājums piedalīties muzeja krājuma veidošanā.
Tikmēr, kamēr viss muzeju “bizness” balstās uz priekšmetu, muzejiem jāspēj izstāstīt savus stāstus virzienā no atsevišķā uz vispārīgo.
Izglītība
Kā atzīmēja viena no diskusijas dalībniecēm Elīna Kalniņa, visgrūtāk šobrīd ir atrast cilvēku, kas spētu radīt izstādes ideju-interpretāciju. Tad, kad muzejs veicis pētījumu, tam nepieciešams šis asprātīgais, atjautīgais un oriģinālais veids, kā par savām zināšanām pastāstīt. Vairums muzeju darbinieku (un tātad arī muzeju galaproduktu radītāju) šobrīd ir “Muzeju ABC” līmenī, un tas nav vienkārši konstatējums, tas ir “uzbrauciens”, kam līdzīgu diskusijas gaitā izteica arī Kaspars Vanags. Desmitiem reižu ar kolēģiem esam vienojušies nesapratnē par to, kādēļ muzejiem visvairāk “nepielec” tieši elementārās lietas: tekstu daudzums, izmērs, izvietojums, krāsas; telpiskā komforta trūkums – uz krēsliem nedrīkst sēdēt, skan monotona mūzika, trūkst videonovērošanas, ir tumšs; tehniskas nepilnības – tehnika nestrādā, nav lietotājam draudzīga, ir nepieciešama atsevišķa ieslēgšana; pieejamības problēmas – nav atsevišķu biļešu izstādēm, nepiemēroti darba laiki, nedrīkst fotografēt u.t.t.? Kādēļ nav jūtams, ka muzeji būtu pārbaudījuši un diskutējuši par savu ideju – kā apmeklētājs ies, kur apstāsies, kā klausīsies, skatīsies, cik laika tas aizņems u.t.t.
Muzeju izglītība bija nozares prioritāte daudzu gadu garumā, kas tā arī netika realizēta savā labākajā veidolā, bet šobrīd tādas nav vispār, un visticamāk tāda neizaugs no esošās muzejnieku motivācijas.
Anti-iedvesma
No muzeju pārstāvju puses vismaz pāris reižu dzirdēju izskanam, ka izstāde ir patikusi apmeklētājiem, par ko liecinājis noklausīts, uz kādu no priekšmetiem attiecināms izteikums “…man arī tāds/tas ir/bija”, un visbiežāk to saista tieši ar padomju okupācijas laiku.
To, ko es apzīmēju kā padomju etnogrāfijas eksponēšanu, šķiet, aizsāka Latvijas Nacionālais vēstures muzejs ar izstādi “Ai, Padomju saule” (2004). Tā bija pirmā reize, kad tika eksponēti priekšmeti, kuru galvenā jēga, šķiet, bija likt skatītājam izsaukties: ”Skat, skat mums arī tāds bija!” Izstāde bija ļoti populāra un, iespējams, nepavisam ne slikta intermēdija muzeja nopietno izstāžu virknē, ja vien citi muzeji šeit nesaskatītu vieglu iespēju apmeklētāju piesaistei, un joprojām neturpinātu rīkot šāda tipa izstādes ar tieši šādu jēgu un ne vairāk. Un baidos, ka vēstures muzejs pat nebija šīs idejas pirmatklājējs, 2001. vai 2002. gadā notika Latvijas Arheologu biedrības brauciens uz Pēterburgu, kur tika apmeklēts tolaik populārais krogs ar zīmīgo nosaukumu “Idiot”, kurš uzskatāms par pirmo padomju etnogrāfijas mērķtiecīgu eksponētāju bijušās savienības teritorijā. Ar savu dizaina ideju un priekšmetiem (Iļjiča galva, savienības karogi, brīvi pieejamas padomju perioda grāmatas plauktos, 50. gadu padomju interjera elementi) tas tolaik nokļuva, ja nemaldos, pat raidījuma “Discovery” uzmanības lokā.
Vai patiesi visa muzeju izglītojošā, iekļaujošā un cita jēga reducējas līdz pašu muzejnieku apmierinājumam par šāda līmeņa sasniegšanu? Ja tā, tad ar ko akreditētie muzeji ir profesionālāki par privātām senlietu krātuvēm? Un kas vispār ir kritēriji, ar kuru palīdzību muzeji mēra savu izstāžu un ekspozīciju panākumus? Domāju, ka tas nedrīkstētu būt apmeklētāju skaits, jo šis skaitlis neliek muzeju pakalpojumu kvalitātei augt.