Atgriežoties pie Latvijas Muzeju biedrības (LMB) vēstures, esmu sākusi dažus pēdējos gadus dēvēt par LMB renesansi. Savā ierakstā “Muzeju nevalstisko organizāciju nozīme muzeju nozares attīstībā 1992–2021. Latvijas Muzeju asociācija/Latvijas Muzeju biedrība 1998–2009” šīs vēstures izklāstā apstājos pie tā, ka pēc Muzeju valsts pārvaldes izveidošanās 1998. gadā Latvijas Muzeju asociācija (LMA, no 2006. gada – LMB) tā arī nespēja atrast savu īpašo ceļu, un ik pa laikam tika diskutēts par tās nepieciešamību, līdz par valdes priekšsēdētāju 2017. gadā tika ievēlēta Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja Izglītojošā darba nodaļas vadītāja Zane Grīnvalde.
Šīs rakstu sērijas galvenais jautājums, kas mani interesē, – vai šī atdzimšana un līdzšinējās aktivitātes ir nopietns darbošanās pieteikums, vai organizācija pratīs izvirzīt mērķus, kas šķitīs nozīmīgi visai nozarei un vai cilvēki vēlēsies līdzdarboties to sasniegšanā? Vēl deviņdesmito gadu beigās un divtūkstošo gadu sākumā LMA/LMB it kā turpināja būt aktīva, piedalījās projektos, kaut ko organizēja, tajā bija redzamas personības utt., bet, tā kā trūka stratēģisku mērķu un darbības taktika bija izvēlēta kļūdaina, tā dabīgi pārgāja latentā stāvoklī. Vai LMB šodienas aktivitāte ir mānīga vai mērķtiecīga? Pētot tīmeklī publicētos LMB statūtus, radās iespaids, ka stratēģija un taktika tajos bieži tiek sajaukta un netiek pietiekami skaidri nošķirts, kas ir līdzeklis, kas – mērķis. Tāpēc izlēmu, ka šis būs viens no tiem ierakstiem, kuru ir vērts pārvērst par interviju, un aicināju uz sarunu LMB valdes priekšsēdētāju Zani Grīnvaldi. Un tiešām – bija vērts. Zane mani pārliecināja, ka līdz ar jaunajām biedrības statūtu izmaiņām, kas tiek gatavotas nākamās valdes darbības periodam, 2022.–2024. gadam, tā tomēr ir renesanse.
Agnese Neija: Sveika, Zane! Sāksim hronoloģiski? Pastāsti, lūdzu, kā un kādos apstākļos notika tava ievēlēšana LMB valdē?
Zane Grīnvalde: Es tiku ievēlēta valdē 2016. gadā. Valdes priekšsēdētāja toreiz bija Ieva Pētersone. Viņa mudināja būt aktīvākiem, bet es sapratu, kas tas ir diezgan grūti, jo vadīt muzeju un vadīt valdi ir neiespējami, ja valdē nav aktīvu cilvēku. Ir jābūt komandai un aktīvai darbībai ne tikai no valdes priekšsēdētāja puses. Ievai bija plāns, un jau toreiz tika izveidota stratēģijas darba grupa, lai izvērtētu biedrību – kā tā strādā, kāda ir tās loma muzeju vidē. Tas bija laiks, kad biedrība bija diezgan neaktīva. Tad 2017. gada februārī Ieva priekšlaicīgi atkāpās no LMB valdes priekšsēdētājas amata, un es tiku ievēlēta uz laiku – ar tādu domu, lai godam novadītu vienu atlikušo gadu. Un tā tas sākās – joprojām vadu. Patiesībā esmu pateicīga par šo izaicinājumu. 2018. gadā es atkal tiku pārvēlēta un arī 2020. gadā, un tagad – 2022. gadā – atkal būs valdes vēlēšanas. Ja man būs tā iespēja, es labprāt darbotos tālāk, jo redzu savam darbam rezultātu. Tas mani visvairāk iepriecina. Šobrīd man apkārt arī ir tā komanda, uz kuru es varu paļauties. To es esmu sapratusi, ka apkārt nepieciešami cilvēki, kas domā līdzīgi, kas ir tikpat dulli, gatavi arī vajadzības gadījumā nozagt laiku ģimenei, jo tās labākās idejas top pēdējā brīdī. Ja tā visa nebūtu, biedrība nespētu mainīties. Viss ir atkarīgs no aktīviem muzejniekiem.
AN: Cik lielā mērā tu interesējies par biedrību pirms savas ievelēšanas? Kāda bija tava motivācija tapt ievēlētai?
ZG: Sākums bija ļoti interesants. Mana direktore [Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja direktore Līvija Zepa] aizbrauca uz biedru kopsapulci, un tad man pienāca ziņa telefonā – “Zane, es ievēlēju Tevi valdē”. Nē, es nevaru teikt, ka es vispār nezināju neko par biedrību, es biju piedalījusies kopsapulcēs, es braucu līdzi Daugavas muzeja direktorei (kad strādāju Daugavas muzejā), es zināju, kas ir Muzeju dienas [Muzeju dienas svinības, kuras LMB rīko katru gadu, nedēļu pēc Muzeju nakts, lai muzejnieki var sanākt kopā un atpūsties]. Tikai tā interese par lielākiem nozares procesiem bija mazāka. Līdz ar iesaistīšanos valdē es aizvien vairāk sajutu interesi par to, ko var izdarīt muzeju nozarē kopumā, ko biedrība kā nevalstiska organizācija var izdarīt, lai pārstāvētu savus biedrus. Kad 2017. gadā bija izveidota darba grupa, lai pārskatītu biedrības stratēģiju, kuru vadīja Anna Balandina, kritiski tika iziets cauri visam – kāda ir biedrība, kas ir tās mīnusi, kādiem jābūt plusiem. Jau toreiz – pirmajā darbā grupā – bija pāris cilvēki no jaunās valdes pārstāvjiem. Tika izstrādāta stratēģija turpmākajiem diviem gadiem, kuru 2018. gadā prezentējām kopsapulcē. Tika izvirzīts viens mērķis un pieci apakšmērķi, kuriem sekojām. 2020. gadā šo stratēģiju izvērtējām, apskatījāmies, kas ir sasniegts, ko nav izdevies sasniegt. Un atkal prezentējām jaunu – 2020.–2022. gadam. Faktiski uz katras valdes ievēlēšanas laiku ir jābūt stratēģijai, kas jārealizē.
AN: Kas ir tie cilvēki, uz kuriem tu paļaujies?
ZG: Kad Anna bija vēl dzīva [Anna Balandina, 11.05.1986.–22.07.2020., Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Komunikācijas un izglītības nodaļas vadītāja], tad faktiski viņa bija viens no tiem cilvēkiem, ar kuru mēs bijām uz viena viļņa. Man bija ļoti viegli plānot, ko mēs vēlamies sasniegt un darīt, jo Anna bija ar lielu darba potenciālu, aktīva, ar savām idejām, precīza un perfekta. Kad Anna nomira, vienu brīdi man likās, ka tas atbalsts pazuda. Bet tā laikam nevar teikt, jo ir valde ar aktīviem pārstāvjiem. Līdz ar jaunās valdes ievēlēšanu 2020. gadā aktīvi sāka darboties Elīna Vikmane, kura ir tāds riktīgs dzinējspēks ar savām idejām, profesionalitāti, savu vēlmi darīt muzeju nozari labāku. Šobrīd man patīk, ka ir cilvēki, kuri nav valdē, bet ir ļoti aktīvi, piemēram, Inga Surgunte, kura strādā ar ilgtspējīgas attīstības mērķiem, lai aktualizētu tos muzejos. Pateicoties Ingai, muzeju nozarē vairāk runājam par Ilgtspēju, esam uzsākuši un turpinām jaunu sadarbību: gan ar UNESCO, gan ar Latvijas bibliotēkām. Tāpat – Elīna Bērziņa no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, kura strādā pie Latvijas “Skolas somas” projekta; Annija Sauka [Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Komunikācijas nodaļas vadītāja] veido biedrības komunikāciju, arī vada darbu pie muzeju elektronisko biļešu sistēmas izveides sadarbībā ar Mobilly. Kovids mums visu izjauca, jo bijām plānojuši to palaist pagājušajā nedēļā, bet – nu labi, ir jāpielāgojas aktuālajai situācijai, un ziņu palaidīsim sabiedrībā pēc 15. novembra, kad, cerams, muzeji būs vaļā. Katrīna Kūkoja [no Rakstniecības un mūzikas muzeja] tagad ir pārņēmusi “Rītdienas muzeja” stafeti. Viņa, manuprāt, ir lieliski uztvērusi to Annas domu, kas ir “Rītdienas muzejs”, kas ir tas īpašais, kāpēc vajadzīga tālākizglītības programma. Un šogad tās ietvaros izveidoti četri starpdisciplināri kursi, lai katrs muzejnieks varētu atrast ko piemērotu. Un tas, ka semināri tiek izķerti faktiski pusotras dienas laikā, ir rādītājs, cik šī programma ir nepieciešama. Lai biedrība sasniegtu savus mērķus, noteikti varu minēt katru, kurš darbojas valdē. Katrs no mums dara savu darbu, kas padodas vislabāk, un tas ir viens no iemesliem, kādēļ varam sasniegt mērķus.
AN: Es saprotu, ka LMB aktivitātes virzienus šobrīd nosaka cilvēku intereses, bet vai jūs apzināties, kādas ir nozares kopīgās vajadzības, un vai biedrības izvirzītie mērķi ir atbilde uz tām?
ZG: Es domāju, ka jā. Tas ir būtiski, ja biedrība vēlas būt nozari pārstāvoša organizācija. Šobrīd biedrībā ir 120 biedru. 2016. gadā tie bija 108. Es domāju, ka tas kopumā ir nozīmīgs rādītājs gadījumos, kad spējam saorganizēties un pārstāvēt biedrus dažādos jautājumos vai iesniegt idejas Kultūras ministrijai [KM]. Piemēram, sadarbībā ar Latvijas Muzeju padomi sagatavojām un iesniedzām savu viedokli saistībā ar administratīvo reformu un muzeju pastāvēšanu pēc tās. Es domāju, ka biedrības mērķi saskan ar to, kas ir vajadzīgs nozarei. Protams, mēs šos mērķus varam pilnveidot. Jāatceras arī par apkārt pastāvošo dažādību, LMB viena pati nevar aizpildīt visas nozares vajadzības. Piemēram, tālākizglītība. Mēs šobrīd ļoti labi redzam, ka tālākizglītības funkcijas labi veic Latvijas Kultūras akadēmija. Pētniecība – to ļoti labi veic Baltijas muzeoloģijas skola. Nozares analīze un kritiskā domāšana – to dara Creative Museum. Katrs dara savu darbu. “Nedarbnīca” apvieno muzejpedagogus. LMB krājumnieki mēģina apvienot citus krājumiekus. Varbūt trūkst tādas lielākas savstarpējās komunikācijas, lai mēs paši savstarpēji zinātu, ar ko mēs nodarbojamies, un lai informācija nonāktu līdz muzejniekam. Tas varbūt ir darbs tuvākajā nākotnē.
AN: Tas, manuprāt, ir līdzeklis, bet kāds varētu būt mērķis?
ZG: Sāksim ar to, ka šobrīd nav muzeju nozares stratēģijas. Tas ir saistīts ar faktu, ka nav vēl apstiprinātas kultūrpolitikas vadlīnijas. Pagājušajā gadā visas NVO kopīgi izteica vēlēšanos iesaistīties jaunās nozares stratēģijas veidošanā, šobrīd tā nav.
Mēs esam saņēmuši savu biedru akceptu, ka pārstrādājam statūtus, lai paplašinātu biedrības mērķus un uzdevumus.
Par tādiem kopīgiem nozares mērķiem – man jau liekas, ka pašai nozarei jābūt vienotākai. Mēs neesam tik daudz un tik lieli, lai mēs vēl sašķeltos. Ja tu man prasi par būtiskiem trūkumiem. Ļoti labi, ka ir panāktas izmaiņas Muzeju likumā, es tām arī sekoju līdzi.
AN: Vai tas tev šķiet panākums, ka, lai arī muzeju direktoru darbības termiņš amatā, saskaņā ar Muzeja likuma 11. panta pirmo daļu, tiek noteikts uz pieciem gadiem, attiecīgais ministrs var pieņemt lēmumu par tā pagarināšanu? Muzeju direktoru atkarība no KM būtībā tiek palielināta, nevis samazināta – process, kas ir tieši pretējs nozares demokratizācijai.
ZG: Jā, bet tas ir tikai valsts muzejiem, nevis pašvaldību.
AN: It kā jā, bet valsts muzeji arī ir nozares lielākie spēlētāji.
ZG: Mēs par šo runājām diskusijā – kādam jābūt direktoram mūsdienu muzejā. Tā bija sāpīga tēma daudziem muzejiem. Tā problēma noteikti ir ļoti daudz kur, ne tikai muzeju nozarē, bet arī citās institūcijās – cik ilgi direktors strādā, kā notiek viņa novērtēšana. Likuma izmaiņu viens no iemesliem bija gadījums ar Latvijas Etnogrāfisko brīvdabas muzeju, kad bija ļoti neskaidra situācija ar direktoru, kurš ilgstoši atrodas uz slimības lapas, bet atlaist nevar.
AN: Jā, tas ir ļoti labi redzams, ka šie grozījumi orientējas tikai uz vienu kļūmīgu variantu, kad ir tāds direktors, kuru nevar dabūt prom.
ZG: Es skatījos uz Muzeju likumu arī no citiem aspektiem, kas, manā uztverē, bija labi, – runājot gan par pārvaldību, par reģionālajiem muzejiem, gan par lietām, kas uzlabo krājuma veidošanu, ziedojumu pieņemšanu muzejiem. Es negribētu teikt, ka ir pārāk liela atkarība. Pie šī varam atgriezties, es vēl to apdomāšu.
AN: Parunāsim par ko citu. Cik mums Latvijā ir muzejnieku kā profesijas pārstāvju?
ZG: Apmēram tūkstotis.
AN: Tūkstoti muzejnieku šobrīd pārstāv četras stabilas NVO. Vai tev nešķiet, ka mums vajadzētu radīt iespēju šīm organizācijām noteiktos jautājumos apvienoties un izteikt kopīgu viedokli? Vai nevajadzētu atgriezties pie LMB statūtu pirmās redakcijas, kas ļāva būt biedrībā arī ar muzejiem saistītām organizācijām?
ZG: Jā, mēs šobrīd strādājam pie statūtu izmaiņām. Es varu apliecināt, ka man un valdei ir griba sadarboties. Pareizi tu pateici, mums ir četras spēcīgas organizācijas un iet sašķeltiem nav labākais. Mums jābūt kopīgam viedoklim vismaz noteiktos jautājumos.
AN: Kā tu izjūti, kā muzeju biedrības darbojas kultūras nevalstisko organizāciju asociācijās, vai no tā ir kāda atdeve?
ZG: Nu, es zinu, ka iesaistīšanās nav plaša. Es regulāri saņemu informāciju, bet mēs nekad neesam kādu pārstāvi ievēlējuši. Pateikšu godīgi – tas ir kapacitātes jautājums. Ir ļoti labi jāpārzina organizācija, kur tu vēlētos iesaistīties, lai tu varētu pamatot biedriem un valdei, kāpēc būtu aktīvāk jāiesaistās. Pie esošā darbu apjoma darbs biedrībā no manis prasa ļoti daudz. Man pašai trūkst kapacitātes. Valdei arī. Esmu pamanījusi, ka cilvēki ir aktīvi savās jomās, bet mums trūkst viena darbinieka, kurš varētu strādāt ar biedrības lietām, nodarboties tikai ar administratīvajām un stratēģijas lietām. Lietvedība, līgumu sagatavošana un citas birokrātiskās lietas paņem ļoti daudz laika. Ja tāds cilvēks būtu, darbs būtu atvieglots. Pārējie tad varētu būt radoši un sasniegt lielākus mērķus, tikties ar sponsoriem, veidot politisko lobiju. Mēs ar Annu pirms kovida vēlējāmies braukt uz Somiju, lai skatītos, kā strādā viņu muzeju asociācija [Finnish Museums Association]. Viņiem ir valsts deleģējums un politiskais lobijs, dažādas apakšstruktūras. Kovids toreiz visu izjauca. Ap to pašu laiku mēs LMB stratēģiju prezentējām Jūlijai Pagelei [Julia Pagel, Network of European Museum Organisations (NEMO) ģenerālsekretāre], un viņa mums norādīja mūsu vājās vietas un problēmas. Viena lieta, par ko viņa bija pārsteigta – ka mēs darām to brīvprātīgi [bez atlīdzības], atšķirībā no citām lielākām Eiropas valstīm. No tā ir atkarīgs, ko mēs varam sasniegt. Bet, no otras puses, es redzu, ka mēs varam daudz. Man jau liekas, ka esam daudz sasnieguši.
AN: Atceros, ka pirmajos statūtos bija uzdevuma formulējums veidot muzejnieku “brālību”, kas vēlāk tika nomainīts uz “kopību”. Vai tu domā, ka biedrība šobrīd spēj veidot minēto profesionālo kopību?
ZG: Man gribētos teikt, ka tas vēl ir sasniedzams, bet ir labāk, nekā bija pirms pieciem gadiem. Mēs mazāk tikām iesaistīti komunikācijā gan ar pašiem muzejniekiem, gan ar Kultūras ministriju. Šobrīd pie mums biežāk vēršas gan pēc padoma, gan pēc lūguma pārstāvēt problēmas. Mēs varam paust viedokli. Ja mēs aktualizējam problēmas un iesniedzam Kultūras ministrijai, tad KM uz to atbild, izskata jautājumus.
AN: Par ko jūs esat snieguši savu viedokli Kultūras ministrijai?
ZG: Par kultūrpolitikas stratēģiju. Tad – aktuālos darbus, kas svarīgi nozarei kovida pandēmijā. Iesaistījāmies arī tad, kad bija nevienlīdzība un apjukums, vai skolēni var nākt uz muzeju vai nē, rakstījām gan Kultūras ministrijai, gan Izglītības ministrijai, ka ir aizmirsti skolēni un muzeju izglītojošā loma sadarbībā ar skolēniem, un toreiz šis jautājums atrisinājās.
Šobrīd mēs aktīvi strādājam pie statūtiem, gribam izveidot statūtus, kas ir gan plašāki, gan mūsdienīgāki. Jo iepriekšējie bija apstiprināti 2014. gadā, bet noteikti bija daudz senāki. Mēs gribam iet līdzi laikam, lai vairotu organizācijas rīcībspēju.
AN: Kādas būs galvenās izmaiņas LMB statūtos?
ZG: Pirmkārt, mēs vēlamies iekļaut individuālos biedrus un paplašināt institucionālo biedru loku – tie būtu ne tikai muzeji, bet arī saistītas organizācijas, piemēram, institūcijas, kuru pamatdarbs nav saistīts ar muzeju nozari, bet tiek veiktas atsevišķas muzeju darbības funkcijas.
AN: Kā tu domā, kā varētu vairot apmaiņu ar informāciju nozares iekšienē?
ZG: Viens no veidiem ir vienota informācijas platforma – mājaslapa, kurā būtu pilnīgi viss, arī visas aktualitātes no citām biedrībām. Ir vairāk savstarpēji jākomunicē. Tīri darīšanas vaina. Jau 2018. gadā mēģinājām veidot muzeju NVO tikšanos reizi ceturksnī, kad visas NVO sanāk kopā un izrunā aktuālos jautājumus. Tad mēs labāk saprastu lietas, kurās mūsu intereses pārklājas, tās mēs varētu darīt kopā, lai, cita starpā, arī neradītu apjukumu muzejniekos – kāpēc vienu un to pašu lietu dara vairākas organizācijas un kādēļ pastāv tāda sašķeltība. Tādēļ bija ļoti labi, ka ilgtspējas ciklu pagājušajā gadā mēs uzsākām kā kopdarbu.
AN: Vai nebūtu nepieciešamas tādas izmaiņas NVO darbību reglamentējošajos aktos vai Valsts kultūrkapitāla fonda [VKKF] projektu konkursu nolikumos, kas veicinātu lielāku, bet stiprāku biedrību rašanos? Jo šī brīža ekonomiskā realitāte ir tāda, ka atsevišķi pastāvošas biedrības labāk piesaista finanšu resursus, un tas veicina daudzu sīku kultūras NVO pastāvēšanu.
ZG: Jā, finanšu piesaistes iespējas ir viens no faktiem, kas veicina šo sadrumstalošanos. Bet, ja VKKF mēs – visas NVO nozares – kopā kā viena prasīsim 50–60 tūkstošus kapacitātei, tad, visticamāk, tos nedabūsim. Iespējams, ir nepieciešams kaut kas lielāks. Varbūt ne visām muzeju NVO būtu jāapvienojas, varbūt jābūt iespējai finansēt lielākas sadarbības modeļus.
Tai pat laikā, ja mēs paskatāmies uz sistēmu kopumā, tad NVO ir tās, kas iniciē pat lielākas un nopietnākas pārmaiņas nozarē nekā valsts vai pašvaldību institūcijas, jo NVO ir brīvākas paust savu viedokli. Tas ir tas, kas man pašai patīk. Strādājot pašvaldības muzejā, mēs esam atkarīgi no vairākiem faktoriem – no viena, otra, trešā, ceturtā. Biedrību situācija ir brīvāka, par piesaistīto naudu tu vari realizēt savas idejas bez iebildumiem.
AN: Un noslēgumā gribu pajautāt, vai tu pieļauj, ka noteiktos apstākļos tu varētu iet prom no darba Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā un turpināt strādāt tikai kā biedrības vadītāja?
ZG: [Smejas]. Provokatīvs jautājums, bet es esmu ik pa laikam par to domājusi. Bet tad ir pilnībā jāmaina statūti, jo šobrīd valdē var būt cilvēks, kas strādā muzejā. Un man patīk arī darbs muzejā. Es sēžu uz tādiem kā diviem akmeņiem. Es redzu, ko es varu izdarīt muzejā un ko es varu izdarīt biedrībā. Ļoti grūti pateikt…
AN: Paldies par sarunu, Zane! Lai veicas darbos!
Rakstu sērija tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.
Grafiskais dizains: Edvards Percevs