Agnese Neija. “Notikumi okupētajā Latvijā. Skroderdienu 350. izrāde notikusi krūmos ieaugušajos Brakos”

Nespēju noturēties, lai savu pirmo ierakstu par memoriālajiem muzejiem nesāktu ar šo atraktīvo Amerikas latviešu apvienības laikrakstā “Laiks” 1977. gadā publicēto ziņu. Tās autors, šoreiz apzīmēts ar iniciāļiem V. H., uzteic toreizējo Valsts Liepājas drāmas teātri, kurš par spīti padomju varas spiedienam uzdrīkstējies Līgo svētkiem tuvā datumā – 18. jūnijā – sarīkot Skroderdienu izrādi, un tas esot bijis iemesls, lai muzeja ļaudis ceļu uz Brakiem attīrītu no krūmiem – “ja nebūtu šo liepājnieku, neviens ceļu uz Brakiem pat neatrastu”.[1] Īsajā ziņā jau varam saskatīt nelielu devu tās memoriālo muzeju problemātikas, par ko runāšu vēlāk, bet vispirms kaut aptuveni vēlos minēt jautājumu loku, uz kuriem centīšos rast atbildes šajā sešu rakstu sērijā, un skaidrot to, kādēļ vispār mani ir ieinteresējuši memoriālie muzeji.

Vispirms – par motivāciju. Ja par Latvijas muzejiem valda priekšstats, ka tie ir ļoti dažādi un tādēļ savstarpēji nesalīdzināmi, tad par memoriālajiem muzejiem var teikt – lūk, muzeju grupa, kuru problēmas ir samērā līdzīgas vai pat ļoti līdzīgas. Daudzus no tiem vieno līdzīgs rašanās laiks un apstākļi, tie ir darbojušies padomju okupācijas periodā un pārmaiņu laikā, Latvijai atgūstot neatkarību, piedzīvojuši ekonomiskās, īpašuma un ideoloģiskās krīzes. Tie visi ir tikuši konfrontēti ar muzeoloģiskiem izaicinājumiem, šaubām starp autentisko un konceptuālo, un publiskajās diskusijās nereti iezīmējas vērtību pāreja. Līdz pat nesenai pagātnei to stāvoklis, pastāvēšana un nākotne bija visai apšaubāma. Bet pats interesantākais – gribētos rast atbildi uz gandrīz neiespējamo jautājumu – pēc kādiem kritērijiem sabiedrība iniciē jaunu memoriālo muzeju rašanos? Kad ir tā sajūta, ka vajag? Un kas šajā gadījumā ir sabiedrība? Izcilas personības, viņu pēcteči, ļaudis dzimtajā pagastā, kolēģi un draugi mākslas vai zinātniskajās organizācijās? Jāatzīmē, ka Latvijā nekad nav pastāvējusi valsts līmeņa stratēģija attiecībā uz to, kādām personībām veltītus muzejus iniciēt valstij un kādus atstāt sabiedrisko organizāciju, pašvaldību vai privātpersonu rūpju lokā. Izvēle šeit šķiet visai nejauša, protams, ja vien mēs nerunājam par tādiem padomju okupācijas perioda ideoloģiskajiem “milžiem” kā Sarkano strēlnieku muzeju, Revolūcijas muzeju, V. I. Ļeņina muzeju, Veidenbauma un Raiņa muzejiem.

Manu interesi par memoriālajiem muzejiem lielākoties uztur apstākļu kopsakarība. Iespējams, ja memoriālie muzeji savā darbībā nedemonstrētu kādu no minētajiem aspektiem, tos pētīt nebūtu tik interesanti, bet tie atklāj pat vairāk nekā esmu minējusi. Vēl jāatceras tās izcilās personības, kas dažādos varas pavērsienos cīnījušās par “saviem” muzejiem; tas, ka ar memoriālajiem muzejiem saistās visvairāk publisku muzeoloģisku refleksiju un pat muzeju kritikas; sarežģījumi un nepatikšanas, kas skāra šos muzejus līdz ar denacionalizāciju, un skandāli, kam līdzīgus nekad nav atļāvušies citi muzeji. Pastāv arī tas, ko nosacīti varētu dēvēt par apmeklētāju bērnības atmiņām, saistītām ar skolas ekskursijām uz memoriālajiem muzejiem, padomju varas kataklizmas ar teju nekontrolējamajām memoriālo muzeju rašanās iniciatīvām un daudz kas cits.

Ceru, ka visu šo sarežģīto personību piemiņas muzeju vēsturi spēšu šeit kaut nedaudz iezīmēt, un domāju, ka šodien tā pati par sevi jau ir spēcīgs zināmu laikmetu raksturojošs materiāls, kurā gandrīz katra memoriālā muzeja stāsts ir unikāls.

Pēc zināmām pārdomām nolēmu atteikties no kādas detalizētas jēdziena analīzes. Jau vairākkārt norādīts, ka vārdu salikums “memoriālie muzeji” ir pārnesums no krievu valodas un darbojas lielākoties bijušajās padomju bloka valstīs.[2] Jautājums, vai mums noteikti vajag no tā atteikties un lietot “vēsturiskās mājas” apzīmējumu, ir diskutabls. Domāju, ka tā izšķiršana ir atstājama katra konkrētā muzeja ziņā. Lielākā daļa memoriālo muzeju ir radušies padomju periodā, to nosaukums ir daļa no to vēstures. Daļa no šodienas memoriālajiem muzejiem nemaz nevarētu saukties par vēsturiskajām mājām, jo autentiskas substances tajos tikpat kā nav, un būtībā – pat ne par memoriālajiem muzejiem. Iespējams, ka Latvija ir unikāla ar to, ka apstākļos, kad šīs autentiskās substances vairs nav, par būtisku piemiņas muzeju formējošu sastāvdaļu mūsu sabiedrībā ir izvirzījusies vieta – vide kā spēcīgākā personību veidojošā struktūra –, un šim konceptam ir daudz piekritēju. Piemēram, Džemma Skulme kādā intervijā uz jautājumu, kas viņai šķiet galvenais kādā memoriālā muzejā, atbildējusi, ka tāda viņai šķiet pati vieta: “Cilvēka – personības nozīme savā apkārtnē. Līdz ar to tas māca cilvēka piesaisti pie vietas”[3], bet Viktors Jansons teicis: “Tadenavā vienīgais reālais ir zeme zem kājām un debesis virs mums. Vai tā nav brīnišķīga memoriāla vide!”[4]

“Ja tu gribi saprast dzejnieku, tad ej uz dzejnieka zemi” – esot rakstījis Johans Volfgangs Gēte (Johann Wolfgang von Goethe).[5] Un galu galā šis koncepts ir sevi labi pierādījis praksē – piemēram, Braki, kur patiesībā nav autentisku ēku vai priekšmetu, ir viens no visu laiku apmeklētākajiem memoriālajiem muzejiem, kuru nenoniecināja pat skandalozais sabiedrisko attiecību speciālists Jurģis Liepnieks savā aicinājumā slēgt memoriālos muzejus Latvijā un līdzekļus novirzīt interneta žurnāla “Satori” atbalstam. Mūsdienās par tādu izvirzījusies Tadenava – arīdzan bez autentiskām ēkām vai priekšmetiem.

Šodien Latvijas muzeji palēnām atsakās no apzīmējuma “memoriālais” lietošanas un iekļaušanas nosaukumā, un man ir gandarījums, ka tie to nedara tikai tādēļ, lai iekļautos tā sauktajā Rietumu kultūras tradīcijā, bet saredz šajā pārdefinēšanā patiesu funkcionālu vai idejisku jēgu. Kā norāda Memoriālo muzeju apvienības vadītāja Rita Meinerte, “[..] ar jēdzienu “memoriāls” rīkojamies uzmanīgi [..] Ojāra Vācieša dzīvoklis atbilst memoriāla muzeja kritērijiem. Tomēr, gatavojoties muzeju akreditācijai, Apvienības zinātniskā padome pieņēma lēmumu mainīt O. Vācieša muzeja nosaukumu un atteikties no vārda “memoriāls”, jo šis muzejs savu misiju redz plašāk – iekļaujot arī dzejnieka dzīvesbiedres, dzejnieces Ludmilas Azarovas personības un daiļrades apguvi un interpretāciju”[6].

Lai arī padomju periodā uz visu personībām veltīto muzeju kopumu tika attiecināts jēdziens “memoriālie muzeji”, tad, saskaņā ar literatūrvēsturnieces un, iespējams, tā laika pazīstamākās muzejnieces Līvijas Volkovas Latvijas memoriālo muzeju uzskaitījumu, kas publicēts Saldus rajona laikrakstā “Padomju Zeme” 1969. gadā[7], nebūt ne visu personību piemiņai veltīto muzeju nosaukumā šis apzīmējums bija iekļauts. Piemēram, ir E. Dārziņa muzejs, J. Vītola tautas muzejs; A. Alunāna tautas muzejs, E. Birznieka-Upīša māja (tautas muzejs) u. tml.

Nenoliedzami, ka memoriālā/personības piemiņas muzeja attīstības idejā pastāv noteikta ģenēze. Latvijā pirmais memoriālais muzejs, kurš šo nosaukumu gan ieguvis tikai pēc Otrā pasaules kara, līdz tam bijis Brāļu Kaudzīšu muzejs – Kalna Kaibēni (1929).[8] Interesants ir tā rašanās stāsts. Saskaņā ar Matīsa Kaudzītes testamentu, mājas “Kalna Kaibēni” tika novēlētas Vecpiebalgas baznīcai, visi rokraksti – Rīgas Latviešu biedrībai, bet pārējās mantas izpārdodamas, un iegūtie līdzekļi sadalāmi starp radiniekiem. Taču, tā kā šādā izpārdošanā varētu tikt zaudētas nozīmīgas piemiņas lietas, Izglītības ministrija bija nolēmusi nopirkt visu atstāto lietu kopumu muzeja ierīkošanai, un, ja nekļūdos, tas ir pirmais gadījums, kad valsts līmenī konstatējama griba saglabāt kādas personības piemiņu un veltīt līdzekļus tās popularizācijai. Kā norāda akadēmiķis Jānis Stradiņš, aizmetņi šādai mērķtiecīgai kultūrpolitikai iezīmējušies jau 1917. gada vasarā bēgļu gaitās Latviešu skolotāju kongresā Tērbatā, kur cita starpā sprieduši arī par vēstures pieminekļu aizsardzību, Latvijas centrālā arhīva un muzeja dibināšanu, vēstures avotu un izcilāko rakstnieku darbu akadēmisku izdošanu un skolu reformu.[9]

Pirkšanas darījuma nokārtošanai jeb, vienkāršāk izskatoties, dalībai ūtrupē uz Vecpiebalgu sūtīts rakstnieks un kultūrvēsturnieks Teodors Zeiferts, Kārlis Egle no Pieminekļu valdes un Izglītības ministrijas intendants Augusts Fišers. “Mērnieku laiku” garā ir vēlākais Zeiferta apraksts par notikušo ūtrupi: “Mums bij diezgan lielas pūles piedabūt manīgos piebaldzēnus atturēties no Kaudzīšu mantu pirkšanas (pārsolīšanas). Nācās pielietot lielāko diplomātiju un kara viltību. Beidzot tas mums arī izdevās, un visas Kaudzīšu mantas, derīgas muzejam, pārgāja Izglītības ministrijas īpašumā.”[10]

1940. gada presē varam lasīt, ka Braki un Kalna Kaibēni turpmāk darbosies Rakstniecības muzeja pārziņā, šīs mājas restaurēs, un pie tām iekārtos tūristu mītnes. “Rakstniecības muzeju turpmāk iekārtos, iespējami ievērojot Maskavas un Ļeņingradas rakstniecības muzeju principus. Šim darbam ITK [Izglītības tautas komisariāts] velta lielu uzmanību un piešķīris visus vajadzīgos līdzekļus.”[11]

Ja sākotnēji man šķita, ka memoriālo muzeju dibināšanas aktivitātes visvairāk saistījās ar padomju okupācijas laiku – 50. gadu beigām, Hruščova atkusni – un sabiedrības vēlmi rast sasaisti ar pirmskara kultūras mantojumu, tad pēcāk sliecos secināt, ka visdažādāko un neiedomājamāko muzeju rašanās iniciatīva vērojama jau agrāk un bija saistīta ar jaunizveidoto Latvijas valsti un starpkaru periodu. Interesanti, ka būtisku šo jaundibināmo muzeju darba daļu saredzēja tieši noderīgumā sabiedrībai un zināšanu izplatīšanā (Biškopības muzejs, Darba muzejs u. c.). Arī nepieciešamība kādas personības piemiņas saglabāšanai pilnībā attiecināma uz starpkaru periodu, un tajā konstatējami aizmetņi daudziem vēlākajiem memoriālajiem muzejiem. Annas Brigaderes piemiņas vieta Sprīdīšos radās 1933. gadā, Oskara Kalpaka piemiņas vieta Airītēs un muzejs – 1936. gadā[12], Raiņa muzejs Durbes pilī – 1929. gadā. Jāpiebilst, ka tiem bija dažādi dibinātāji. Kalna Kaibēni bija Izglītības ministrijas īpašumā, par Annas Brigaderes piemiņas vietu rūpējās Jānis Rapa, par Raiņa muzeju Durbē – Latvijas Skolotāju savienība[13], par Viļa Olava topošo muzeju – Viļa Olava biedrība. Savukārt jēdzienu “memoriāls muzejs” man neizdevās periodikā fiksēt agrāk par 1959. gadu. 

Caurlūkoju Latvijas Nacionālā arhīva fondu kartotēku. Atradu šo to interesantu, piemēram, personu piemiņas fondu sarakstu – līdz Otrajam pasaules karam pastāvējušas biedrības: Jaņa Rozentāla piemiņas fonds (1920–1940), Jāņa Raiņa piemiņas fonds (1929–1941), Pulkveža Brieža fonds (1924–1940), Franča Trasuna piemiņas fonds (1926–1940), Friča Bārdas piemiņas fonds (1929–1939) u. c.[14]

Starp pazīstamiem vārdiem ir arī sveši – personības, kurām kādreiz pastāvējis pat piemiņas fonds, šodien lielākajai daļai sabiedrības ir gandrīz nezināmas. Nācās ielūkoties tīmeklī, lai saprastu, kas varētu būt Anša Grīnberga fonda biedrība (1932–1938). Ansis Grīnbergs – tagadējā Rīgas Valsts tehnikuma direktors 1920.–1930. gadā. Atmiņas par viņa darbību šodien glabā mācību iestāde. Bernharda Valles piemiņas fonda biedrības mērķis, kā uzzinām no tā laika preses[15], ir, apvienojot komponista draugus, uzcelt piemiņas akmeni un nodarboties ar komponista manuskriptu sakārtošanu. Senākā – Viļa Olava fonda – biedrība (1904–1940) sākotnēji nebija saistīta ar potenciālo motivāciju piemiņas uzturēšanai, drīzāk ar V. Olava dibināmo komercskolu, taču jau 1930. gada presē var lasīt, ka biedrība ir iekārtojusi Viļa Olava piemiņas istabu un vēršas pie sabiedrības ar lūgumu nodot biedrībai ar Vili Olavu saistītas lietas un dokumentus muzeja ierīkošanai.[16] Interesanti, ka Viļa Olava piemiņa vēl tagad tiek uzturēta ar viņa pēcteču izveidoto stipendiju Vītolu fondā. Acīmredzot neviena kādreiz radītā iniciatīva tik viegli nenorimst un neizzūd.

Diemžēl šobrīd ir grūti apgalvot noteikti, vai šo biedrību darbību var uzskatīt par tādu kā personību piemiņas muzeju priekšteci, vai arī tā laika gaitā demonstrētu kādu savu īpatnu attīstības ceļu – tas tika pārrauts līdz ar padomju okupāciju, kad kādas sabiedrībai nozīmīgas personības piemiņas uzturēšana tika atļauta stingrā kontrolē un noteiktā ideoloģiskā un sistēmiskā ietvarā. Kopumā izskatās, ka ideja par vēstures un piemiņas saglabāšanu attīstījās neatkarīgi un par spīti varas maiņām pieprasīja aizvien paplašināt atcerēšanās lauku. Iespējams, ka tas ir iemesls, kādēļ šodien mēs neatsakāmies pat no visai kontroversālu personu piemiņas saglabāšanas.

Rakstu sērija tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas Kultūras nozares dokumentēšana atbalstu. 

Grafiskais dizains: Edvards Percevs