Šobrīd, kad vairāki Latvijas muzeji ir piedzīvojuši rekonstrukciju, to apmeklētājiem aizvien vairāk gribas izbaudīt atbilstību starp muzeju atjaunoto saturu un muzeju komunikācijas pakalpojumu kvalitāti. Tāpat kā tantiņas-uzraudzes neiederas mūsdienīgās ekspozīcijās, tāpat arī uzkrītoša atšķirība, manuprāt, šobrīd iezīmējas starp muzeju pretenzijām uz mūsdienīgumu un komunikācijas speciālistu darba kvalitāti.
Pieejamības speciālisti, izglītojošā darba speciālisti, komunikācijas darba speciālisti, muzejpedagogi – šai profesijai muzejos šobrīd ir vairāki nosaukumi. Kamēr muzeji paši vēl nav tikuši skaidrībā, kādu vienotu nosaukumu lietos, īsuma labad šeit tos dēvēšu par muzejpedagogiem. Apmeklējot muzejus kopā ar bērniem, šo pakalpojumu izmantojam bieži, tādēļ šobrīd man ir radies zināms priekšstats par to, ko var gūt apmeklētājs, pērkot to, kas sarunu valodā visbiežāk tiek apzīmēts kā „gida pakalpojums”.
Muzejpedagogs ir darbinieks, kuram ir vislielākās iespējas ietekmēt muzeja tēlu un radīt cilvēkos ilgtspējīgu apmeklējuma motivāciju un tā emocionālu baudījumu, tomēr savstarpējā apmeklētāju un muzeju speciālistu komunikācijas praksē tas gandrīz nekad nerealizējas. Iemesli tam ir dažādi. Pirmkārt, Latvijā joprojām valda vēl padomju laikā iedibinājusies kārtība, ka jebkuram speciālistam muzejā ir jāprot novadīt ekskursija, kas varbūt ir ekonomiski pamatota prasība mazajos muzejos, taču lielākiem muzejiem, kam ir atsevišķas šim nolūkam radītas nodaļas, lai kā tās arī sauktu, šāda prasība ir novecojusi un rada neprofesionālu piedāvājumu, izņemot varbūt tās situācijas, kad kurators vada ekskursiju paša veidotā izstādē. Otrkārt, ne visi cilvēki, kas ir iemācījušies tekstu vai pat brīvi pārvalda tēmu, vai kuri vienkārši ir runīgi, spēj vadīt ekskursiju. Muzejpedagoga darbs nozīmē ne tikai tēmas pārzināšanu vai pat brīvu peldējumu tajā, bet arī profesionalitāti pasniegšanas manierē, bet vislabāk arī vēl talantu, radot tēmas interpretāciju „šeit un tagad”. Savādā kārtā vislabākos gidu pakalpojumus mēs esam saņēmuši tieši provincē – mazajos lauku muzejos – Brāļu Kaudzīšu memoriālajā muzejā „Kalna Kaibēni”, brīvdabas muzejā „Vītolnieki” (pirmie, kas nāk prātā, bet ne vienīgie), arī Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā un izstāžu zālē „Arsenāls”. Iespējamas profesionālas nepilnības mazajos muzejos aizēno darbinieku ieinteresētība katrā apmeklētājā, personiska pieeja, motivācija nevis runāt, bet savstarpēji komunicēt un dalīties – informācijā, piedzīvojumā. Savukārt lielajos muzejos pirmā kļūda, ko, manuprāt, izdara muzejpedagogi, ir šāda personiska kontakta neveidošana vai ignorēšana, vai arī otrādi – nepietiekama atturība saskarsmē. Es gribētu, lai muzejpedagogi ekskursijas sākuma posmā nedaudz pazondētu savu auditoriju. Man negribas tērēt laiku, uzklausot ābečniekiem domātu informāciju vai informāciju, kuru esam jau ieguvuši iepriekšējā šī paša muzeja apmeklējumā. Kuriozas ir situācijas, kad es jau sākumā informēju muzeja darbinieku, ka mēs jau šeit esam bijuši un šoreiz vēlētos dzirdēt kaut ko konkrētu, bet pretī saņemam tieši to pašu monotono lekciju, ko pirmajā reizē, vai arī, palūdzot vienkāršot tēmu bērniem, saņemu tieši tādu pašu sniegumu, kāds tas būtu, runājot ar pieaugušajiem. Rīgā ir kāds muzejs, kuru dažādās kompānijās esmu apmeklējusi trīs vai četras reizes, katru reizi lūdzot piemērot stāstījumu maniem līdznācējiem, un katru reizi esmu saņēmusi vienu un to pašu mehāniski iemācīto tekstu, kas nekad vēl nav ticis pat saīsināts. Ticiet man, tas atstāj ļoti bezcerīgu iespaidu.
Nesen, apmeklējot kādu tikko renovētu muzeju Rīgā, muzejpedagoga lomā bija muzeja vecākais speciālists. Ekskursija sastāvēja no pusaprautām frāzēm – te mums ir tas, te tas, bez jebkādas aizrautības, konteksta vai profesionālisma pasniegšanas veidā. Jā, uzdodot jautājumus un uzvedinot uz sev interesējošām tēmām, var panākt, ka muzejpedagogs atraisās un tiešām dalās informācijā, uzburot to zināšanu, interpretācijas un emociju konstruktu, kas tev vēl visu laiku asociēsies ar konkrēto muzeju, apmeklējuma dienu, brīdi un situāciju, bet, vai tiešām man vēl psiholoģiski jāapstrādā muzeja darbinieks, lai saņemtu profesionālu pakalpojumu?
Manā skatījumā muzejpedagogs ir interpretētājs – tā ir profesija un mazliet māksla vienlaicīgi, ar ļoti izteiktu vajadzību pēc dažām profesionālām pamatlietām, piemēram, ārējais izskats un stāja, runas maniere un valoda, žesti, prasme komunicēt.
Ņemot vērā visu pieredzēto, ir skaidrs, ka muzejpedagoga darbu nevar veikt jebkurš darbinieks, kurš tajā brīdī ir pieejams, un prasība jebkuram muzeja speciālistam spēt novadīt ekskursiju ir neprofesionāla, tāpat arī ne jebkurš priekšnesums ir saucams par profesionālu muzejpedagoga darbu.
Attēls: museumhack.com