Agnese Neija. Pils laukums 2

Ir 30. augusts, kad Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” Rakstniecības un mūzikas muzeja (RMM) vadītāja Iveta Ruskule stāsta par lēmumu atteikties no līdz šim plānotajām muzeja telpām Pils laukumā 2 un par turpmāko muzeja mājvietu pieņemt Valsts nekustamo īpašumu piedāvāto ēku Mārstaļu ielu 6 – telpas, kas iepriekš tika apsolītas Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja filiālei (RVKM) Latvijas Fotogrāfijas muzejam. Nomierinoši žūžo profesionālu diktoru balsis, I. Ruskule saistoši stāsta par šo – muzejam taču labāko – lēmumu, stāsta par muzeja sasniegumiem, pilnvērtīgo profesionālo darbību, radošajiem nodomiem. Raidījuma noskaņa šķiet ārkārtīgi pozitīva, radoša un visticamāk klausītājam no malas grūti pat būtu iedomāties, ka tā varētu nebūt visiem labākā iespēja. Tādā stilā plašsaziņas līdzekļi ar klausītājiem un skatītājiem komunicēja manā bērnībā – padomju laikā. (Tūlīt tiks izpildīts piecgades plāns, komunisms arī nav aiz kalniem un vispār – visi ierēdņi ir nerimstošā valsts un sabiedrības interešu sardzē.)

Pēc tāda pozitīvisma lādiņa nedaudz jāatgūstas, lai sapratnē “kas notiek?” iekļautu pieticīgo RMM publisko darbību pēdējos gados, kas praktiski joprojām balstās uz iepriekšējā personālsastāva idejām, bijušo kolēģu darbu, no kuriem gandrīz neviens vairs nestrādā RMM; to, ka mēs visi zinām kā Latvijā notiek lietas, kas liek domāt, ka, iespējams, vērtīgo īpašumu iepretim Rīgas pilij ir iekārojis kāds cits; ka zaudētā Norvēģijas projekta nauda varbūt nav zaudēta nejauši, jo dalība Norvēģijas finanšu instrumenta projektā paredz, ka nākotnē šeit jāatrodas institūcijai ar sabiedrisku nozīmi.

Piektdienas vakarā mūs pārsteidz informācija, ka šis stāsts ir plašāks nekā sākotnēji likās, proti, Latvijas Fotogrāfijas muzeju ir plānots atdalīt no RVKM, apvienot ar Latvijas Kultūras akadēmijas pārziņā esošo Rīgas Kino muzeju un iekļaut topošajā TabFab – radošajā kvartālā. Un atkal jau par to neviens neko nezina.

Sākotnēji Kultūras ministrija un RMM vadītāja Iveta Ruskule uz domnīcas Creative Museum (CM) jautājumiem piedāvā atbildēt septembra vidū, tomēr pēc atkārtota lūguma iesniedz atbildes rakstiskā formā jau septembra sākumā. I. Ruskule epastā domnīcai norāda, ka lēmums ir saskaņošanas procesā un jāgaida Ministru kabineta rīkojums. Tādējādi jāpieņem, ka amatpersonas ir  plānojušas par šo runāt tikai pēc lēmumu pieņemšanas. 

Latvijas Muzeju padomes (LMP) locekļi vispār nav lietas kursā par notiekšo, taču pēc CM intereses jautājums par notiekošo steidzami tiek iekļauts tuvākajā LMP sēdē, kas notiek 5. septembrī. Tāda steidzamība liek domāt par vēlmi piešķirt leģitimitāti šādam lēmumam, jo LMP funkcija ir “veicināt institūciju sadarbību un lēmumu pieņemšanu jautājumos, kuri saistīti ar valsts stratēģiju muzeju jomā [..]”. Taču vēlāk izrādās, ka Muzeju padomes lēmums vai viedoklis šādos gadījumos vispār nav jājautā, bet, ja vajag, tad visi uzreiz ir gatavi balsot par. Un arī vēl tajā brīdī man joprojām ir grūti noformulēt viedokli, jo kas gan tur slikts, ja apvieno Fotogrāfijas un Kino muzejus, taču saprātīgāk nekā Fotogrāfijas muzejam atrasties pie Rīgas vēstures?

Un tad ir 7. septembra LTV raidījums “Kultūršoks”, pēc kura, vismaz man, iezīmējas trīs lieli jautājumi, par kuriem gribētos runāt visa notikušā sakarā. Pirmā ir sapratne, ka RMM atteikšanās no ēkas Pils laukumā 2 būtu stratēģiska kļūda. Un šeit es nerunāšu vēlreiz par tādiem argumentiem kā “vēsturiskā atrašanās vietā” vai “muzeju kvartāls” un pat ne par kvadrātmetriem, ko jau minēja mani kolēģi. Gluži vienkārši, redzot kādreizējo ģimenes dzīvojamo ēku Mārstaļu ielā 6, ir skaidri saprotams, ka muzejs iegūtu tikai kārtējo pagaidu mājvietu un pēc brīža atkal iestātos to kultūras institūciju rindā, kas gaida ēkas mūsdienīgu rekonstrukciju, kuras izmaksas visticamāk pārsniegtu to summu, ko VNĪ neuzskatīja par iespējamu iztērēt ēkas pielāgošanai Fotogrāfijas muzeja vajadzībām, proti, 4 milj. Ir jāņem arī vērā, ka latviešu rakstniecība un mūzika ir lielākoties vietējam tirgum piedāvājama prece, muzeja mērķauditorija ir vietējais kultūras patērētājs. Atrašanās vēsturiski nozīmīgā ēkā, kas apvienotu kvalitatīvu restaurāciju, mūsdienīgu, arhitektoniski vērtīgu rekonstrukciju, atbilstošu saturu un servisu, ir tas, kas šī muzeja mērķauditoriju varētu ievērojami paplašināt un ļaut tam sekmīgāk konkurēt vietējo kultūras institūciju starpā, taču izskatās, ka stratēģisks redzējums šeit nav arguments. Arguments ir jau tagad pieejamie kvadrātmetri.

Otra lieta, par kuru vēlos runāt, ir valsts pārvalde. Pārsteidzoši, ka laikā kopš neatkarības atgūšanas muzeju jomas pārvaldība ir gājusi ceļu virzienā uz aizvien mazāku nozares iesaisti lēmumu pieņemšanā, nemaz nerunājot par muzejnieku kā profesionāļu iesaisti, tātad – aizvien mazākas demokrātijas virzienā. Kādreizējā Latvijas Muzeju asociācijas izdevuma (LMA) “Muzeju Vēstnesis” 1993. gada janvāra numurā atrodama LMA valdes informācija par to, ka 1992. gada 17. decembrī toreizējais LMA valdes priekšsēdētājs Jānis Garjāns nosūtījis iebildumu vēstuli toreizējam Kultūras ministram Raimondam Paulam sakarā ar Latvijas Kara muzeja “atdāvināšanu” Aizsardzības ministrijai, par ko nozare uzzinājusi tikai no plašsaziņas līdzekļiem, jautājot: “.. vai šis gadījums ir Kultūras ministrijas realizētās kultūrpolitikas sastāvdaļa? Vai turpināsies Kultūras ministrijas pakļautības muzeju nodošana citiem resoriem? Vai muzeju speciālistiem nebūtu tiesības to uzzināt ne tikai no preses un radio?”

Šajā pašā rubrikā izskan arī informācija par to, ka LMA valde izskatījusi Latvijas Sporta muzeja reorganizācijas problēmas. Atbalstot muzeja kolektīva viedokli, nosūtīta vēstule izglītības ministram A. Piebalgam, kurā LMA valde apšauba Latvijas Sporta muzeja pārveidošanas par Olimpiskās kustības un sporta muzeja lietderību.

Šobrīd neviens Kultūras ministrijas ierēdnis, neviens Latvijas Muzeju padomes vai Muzeju biedrības biedrs neuzskata par iespējamu vai vajadzīgu domāt un kur nu vēl runāt savādāk nekā Kultūras ministrija. Par tādām lietām kā reorganizācija u.tml. sen neviens nejautā nozares viedokli. Ir ko padomāt.

Trešā lieta, par ko rakstā “Spītīga jāšana uz beigta zirga” netieši runā arī Rakstniecības un mūzikas muzeja bijusī vadītāja Ilze Knoka, ir jautājums par to, vai vispār pastāv stratēģisks redzējums uz muzeju nākotni Latvijā. Kādus muzejus mēs saglabāsim, kādus attīstīsim, kādus reorganizēsim vai pat slēgsim? Domāju, ka tāda nav. Gadījumos, kad iekļūstam kādā vairāk vai mazāk dižā ķibelē, ierēdņi haotiski metas reorganizēt, pievienot, samazināt. Tas tad paliek vienīgais pārmaiņu dzinējspēks. Varbūt, patiesi, mums tāds rakstniecības muzejs vairs nav vajadzīgs un nebūs vajadzīgs, īpaši ņemot vērā RMM nelāgo likteni un hronisko nespēju veidot pieprasītus muzeja produktus, varbūt arhīva statuss šai institūcijai būtu piemērotāks? Cik ļoti kopā sader mūzika un rakstniecība, ja mēs runājam gan par komplektēšanu, gan ekspozīciju veidošanu? Kas vispār ir tas kultūras mantojums, ar kuru lepojamies un par kuru gribam komunicēt? Atbildēm uz šiem jautājumiem, manuprāt, jānāk no pašas nozares, nevis ierēdņiem.

Es nebūt negribu teikt, ka mums vairs nav vajadzīgs Rakstniecības un mūzikas muzejs. Ir vajadzīgs ilgtspējīgs risinājums, labākais, kāds vien iespējams, un manā skatījumā ēka Pils laukumā 2 iekļautos šādā redzējumā.

 

Attēls: www.km.gov.lv

Agnese Neija

Muzeoloģe / Museologist