Atjaunotais Salaspils memoriāls ar tur izveidoto ekspozīciju pieder pie tiem kultūras mantojuma objektiem, kas mūsu personiskajās kultūras kartēs, un konkrēti manā, iezīmē jaunas teritorijas. Skolas laikā es centos izvairīties no šī un līdzīgu objektu apmeklēšanas, taču varu apliecināt, ka Rīgas skolās, vismaz mūsējā, pastāvēja tas ideoloģiskais fons, kura mērķtiecīga veidošana kā LPSR propagandas sastāvdaļa aprakstīta Kārļa Kangera, Ulda Neiburga un Rudītes Vīksnes monogrāfijā “Aiz šiem vārtiem vaid zeme” (2016). Mēs ticējām (ja vispār par to domājām), ka tā bija koncentrācijas nometne, kas vērsta galvenokārt uz ebreju iznīcināšanu, kaut arī informācija par šādu tautu bija tik margināla, ka nemaz nezināju, kas tie ebreji ir; ticējām, ka tā bija nāves nometne ar tādu bojā gājušo skaitu, kas bija mērāms simtos tūkstošu, vai vismaz bija tik liels, ka klausoties skrēja šermuļi; ticējām, ka tur mocīja bērnus un pastāvēja gāzes automašīnas. Tolaik gan mums neienāca prātā, ka šāda informācija varētu būt bijusi kaut kur publicēta vai pastāvējusi kā oficiāls viedoklis, klausījāmies to līdzīgi kā mūsdienu urbānos šausmu stāstus. Papildus šim objektam – Salaspils nometnei – piemita tā neapzīmējamā noslēpumainība, kas daudziem citiem padomju laika objektiem un notikumiem un kuras dēļ bija skaidrs, ka pastāv paralēls informācijas slānis, kas jāsaprot pašiem. Kādreiz.
Renovētās Salaspils memoriāla ēkas un jaunās ekspozīcijas [kurators Daugavas muzeja direktors Zigmārs Gailis, galvenie autori Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieks Uldis Neiburgs, mākslinieks Ģirts Boronovskis un arhitekte Līga Gaile] atklāšana šī gada 7. februārī bija pirmā reize, kad apmeklēju šo vietu. Ar laika nobīdi, šodien var ne tikai iepazīt jaunu šī objekta saturu, bet arī savādāk vērtēt memoriāla arhitektūru. Un kaut arī jau vairāk nekā divdesmit gadus pastāv atjaunotā neatkarīgā Latvija, uzskatu to par joprojām politiski drosmīgu soli eksponēt patiesus faktus par Salaspils nometni, it īpaši uz vispārējā politiskās izdabāšanas fona. Drosmīga šķiet arī tendence – aizvien palielināties tam kultūras objektu skaitam Latvijā, par kuru jārūpējas valstij un pašvaldībām.
Par Salaspils memoriāla ekspozīcijas lielāko veiksmi es uzskatu to, ka saturiski vislielākais uzsvars tiek likts uz ieslodzīto sastāvu – etnisko, politisko un sociālo piederību – un nometnes ikdienas atainošanu. Tas neapšaubāmi sevi attaisno kaut vai tikai tādējādi, ka ļauj visdažādākajām Latvijā šobrīd pastāvošajām mērķauditorijām/kopienām ar to identificēties un uzskatīt par savai sociālajai vēsturei piederīgu objektu. Tāpat tas arī cilvēcisko vēsturi un piedāvā dažādas interpretācijas par vieniem un tiem pašiem notikumiem. Tādējādi ekspozīcijas saturs veido garīgu pretmetu memoriāla atsvešinātajai betona arhitektūrai.
Par otru veiksmi es uzskatu sabiedrību izglītojošās funkcijas nozīmīgumu – tieši Salaspils memoriāla ekspozīcijas autori varbūt vienīgie šodien izglīto sabiedrību attiecībā uz padomju perioda arhitektūras vērtībām. Patiesībā šis ir tikai otrais objekts Latvijā, kur ekspozīcija tik cieši savijas ar arhitektūru, pirmais ir Žaņa Lipkes memoriāls, protams, ja nerunājam par piļu un muižu ekspozīcijām. Arhitektūras un ekspozīcijas simbioze ir ne tikai papildu jēga uztverei, bet arī piedāvā Salaspils memoriālam un ekspozīcijai interesantas attīstības iespējas, piemēram, kā intensīvāk iekļaut ekspozīcijā pārējo bijušās nometnes teritoriju. Man šķistu aizraujošs digitāls rīks, kas ļautu izstaigāt memoriāla teritoriju, iegūstot sapratni par tās plānojumu un izskatu Salaspils nometnes aktīvas izmantošanas laikā.
Kā jau minēju, ekspozīcijai ir arī savs garīgais pavadonis, proti, 2016. gadā iznākusī monogrāfija, kuras saturs diezgan precīzi ietverts vēlāk veidotajā ekspozīcijā. Grāmata ir labi strukturēta, lietišķa. Gribu uzsvērt, kā man likās, tās labo, skaidro, viegli lasāmo latviešu valodu, lakonisko un precīzo izteiksmi. Šo valodu ir saglabājusi arī ekspozīcija.
Veiksmi!
Foto: okupacijasmuzejs.lv