Agnese Neija. Sēlija – Subate, Viesīte, Sunākste, Zalve, Sauka – mazo pilsētu kultūras tūrisma potenciāls

Vasara un velo ceļojumi mūs šogad aizveda uz Subati, bet vēlāk arī uz citām Sēlijas mazpilsētām. Bērni jau krietni paaugušies – spēj nobraukt arī lielākus attālumus. Tad kādēļ nedoties, piemēram, uz Subati, ja vēl pirms kāda laika vietnē www.tvnet.lv bija intriģējošs raksts par Subati? Turklāt arī vecvectēvs pirms Otrā pasaules kara strādāja šeit par skolas direktoru.

Braucienu var raksturot kā mērenu fizisku piepūli ar daudziem iespaidiem. Subatei patiesi ir potenciāls kļūt par vienu no pievilcīgākajiem Sēlijas tūrisma objektiem, līdzīgi kā Viesītei, kuru aplūkojām savā nākamajā braucienā. Pestītāja luterāņu baznīca Subatē ir īsta pērle, kas arī viena pati spētu nodrošināt šīs vietas apmeklētību. Ekskursiju par Subati mums vadīja Subates luterāņu baznīcas draudzes priekšniece Inese Ziediņa un Subates kultūras un tūrisma centra vadītāja Gunta Opmane, divas dāmas – personības, bez kurām šī vieta mums tik labi neatklātu savu savdabību. Šovasar piedzīvotās ekskursijas man liek domāt, ka cilvēks ir ģeniāls interpretētājs un šo darbiņu nereti spēj paveikt labāk nekā dārgas ekspozīcijas.

Tomēr tieši šis brauciens uz Subati, mani mudināja uzrakstīt par problēmu, kuru jau sen redzu, turklāt ne tikai es, daudzi to redz, taču tikai atsevišķos Latvijas reģionos tā pārtapusi konkrētā rīcībā, proti, ar katru gadu Latvijas mazpilsētas arvien vairāk zaudē savu unikālo savdabību. Katru gadu kāda koka ēka pazūd vai tiek izkropļota. Katru gadu izčib kāds slēģis, īpatnējs vietai raksturīgs ēkas krāsojums, vēsturiskie koka logi un durvis, vienkāršie puķu caurvītie žogi. Katru gadu vairāk kļūst balto plastmasas logu un apdares dēlīšu, celtniecības putu, dzelzs durvju, krāsainu skārda jumtu – vairāk Depo stila estētikas, mazāk unikalitātes un līdz ar to pievilcības potenciālo ceļotāju acīs.

Manis aprakstītā problēma Ludzā un Kārsavā nesen izvērtās par atklātiem skandāliem, kas tika plaši atspoguļoti medijos. Kārsavas vēsturisko linu pieņemšanas punktu īpašnieki grib pārveidot par auto mazgātuvi.[1] Vietas sakoptības standarts šeit atklājas kā līdzība ar apkārtnē esošajiem lielveikaliem – neona gaismas, plastmasas ķeblīši. Pilnīgi nospļauties par vēsturi, kultūru, labu gaumi, kas arī visas ir pelnošas vērtības. Un pašvaldībai nav iebildumu.

Ludzas vēsturiskajā pasta ēkā īpašnieki vēlas atvērt spēļu zāli.[2] Pašvaldība neiebilst.

Kā samērot pašvaldību, privātīpašnieku un sabiedrības intereses? Lūk, viens no problēmjautājumiem, kura ignorēšana pamazām drupina arī Sēlijas mazpilsētu vēsturisko mantojumu, pat ja tam nav aizsargājama kultūras pieminekļa izkārtnes.

Uz jautājumu, ko darīt, atbildi var meklēt pozitīvajos piemēros – Kuldīgā, Cēsīs. Pēdējā laikā daudz dzirdēts arī par Aizputi un Alūksni. Panākumus, šķiet, ir guvušas vietas, kas veikušas attieksmes maiņu, fokusējoties no kultūras mantojuma kā atsevišķa objekta – avots, pilskalns, dižkoks, muzejs – uz kultūras mantojumu kā vidi un tā pieredzēšanu kā notikumu. Pozitīvajos piemēros liela nozīme ir pašvaldību saspēlei ar radošām iniciatīvam, diemžēl pašvaldībām vides saglabāšanā ir jāuzņemas galvenā loma. To, cik nelielā mērā tās ir spējīgas uz šo līderību, apliecina fakts, ka pozitīvu piemēru tomēr ir maz. To norāda arī arhitekte Zaiga Gaile – pašvaldības var definēt savu vēsturisko centru robežas, var izdot saistošos noteikumu, kas ierobežo īpašnieku vēlmi izvēlēties lētākās cenas vai mazāk darbietilpīgus savu īpašumu uzturēšanas variantus, var atbalstīt un dažādi veicināt vēsturiskā matojuma sakopšanu. Un nesakiet man, ka tas ir nabadzības jautājums!

Ieskatījos dažu Sēlijas novadu pašvaldību attīstības stratēģijās – neviena no tām nerunā par pilsētvides vēsturisko centru aizsardzību. Par šķērsli tūrisma attīstībai tiek uzskatīts, piemēram, ceļu stāvoklis, bet ne pilsētvides vēsturiskā mantojuma zudums, lai gan, manuprāt, ir pilnīgi pretēji.

Andrejs Holcmanis savulaik rakstījis: “[..] mūsu mazpilsētu neregulārais vecais ielu tīkls, raksturīgā senā mazstāvu apbūve, ēku pagalmi, no tālienes pārskatāmais siluets, ainavas kolorīts ir tas, ko gribētos redzēt maz pārveidotu kā vienotu pilsētbūvniecisku organismu.”[3]

Šo citātu es paņēmu no Dr. arch. Jāņa Lejnieka prezentācijas konferencē “Kuldīgas vēsturiskā centra aizsardzības procesa izcelsme un attīstība” (05.02.2015.). Tomēr pēc ilgākām pārdomām nolēmu šo blogu nepārblīvēt ar atsaucēm uz dažādiem konferenču materiāliem un zinātniskiem rakstiem – ne tikai tādēļ, ka informācija un pozitīvi piemēri par pilsētu vēsturiskās vides saglabāšanu ir tīmeklī bez pūlēm atrodami, bet arī tādēļ, ka tie tā īsti nestrādā, lai plašāku sabiedrību iekustinātu rūpēm par vēsturiskās pilsētvides saglabāšanu un attīstību. Turklāt tā vēl nav visa problēma. Kā nodrošināt, lai ar vārdiem “restaurācija” vai “saglabāšana” mēs saprastu apmēram vienu un to pašu?

Par efektīvākajām atbildēm uz šiem jautājumiem tiek uzskatīta sabiedrības izglītošana un dažādi materiālie vai cita veida atbalsta stimuli, bet kad un kā tam visam sākt likt strādāt? Kā mazpilsētu vēsturiskajam kolorītam neizzust, kamēr sabiedrība un pašvaldības atklās to vērtību? Vai mēs vispār paspēsim pirms viss nav neglābjami sabojāts? 

Tā laikam ir izteiktākā šīs vasaras veloceļojumu pēcgarša.