Agnese Neija. Vienotā (?) mediju telpa un atmiņu politika muzejos

No visām domnīcas rīkotajām diskusijām tieši šī, kas š.g. 25. aprīlī jau tradicionāli norisinājās Latvijas Nacionālās bibliotēkas LV100 Informācijas centrā izrādījās visvairāk atbilstoša tam, lai rakstītu par profesionālu iedvesmu, jo deva iespēju palūkoties uz muzejiem tādā aspektā kādā to, manuprāt, līdz šim vēl neesam darījuši. Protams, visu šeit nepārstāstīšu, pat ne pusi vai svarīgāko, pateikšu tikai, ka tas, kas mani visvairāk iedvesmoja, bija pati diskusijas kvalitāte.

Diskusijas ievada jautājumu, vai pastāv vienota Eiropas Savienības mediju informatīvā kultūrtelpa/vienotā atmiņu politika un vai mūsu pienākums ir iekļauties, aprobējot tajā pastāvošās vērtības, ja jau esam iestājušies/ielaisti Eiropas Savienībā, un, protams, vai muzejiem savā darbā vajadzētu respektēt šo faktu, es varēju uztvert vienīgi kā provokāciju. Mana paaudze ir jau dzīvojusi “vienotā” mediju informatīvajā telpā ar puspatiesībām, klajiem meliem un pienākumu vismaz publiski aprobēt tās vērtības; diez’ vai kāds vēlētos to piedzīvot vēlreiz, kaut arī visticamāk tas nemaz nebūtu iespējams. Tehnoloģiju radītais sabiedrības informatīvais cinisms, domāju, vairs nepieļauj jebkā vienota pastāvēšanu. Tomēr tieši šis bija pareizais jautājums, lai risinātu tālāk sarunu, kas būtībā nebija par medijiem, bet muzejiem, to lomu un vēstījumiem. Man bija patiess gandarījums, ka neviens ne no “kreisā”, ne “labā” flanga runātājiem (LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks un kultūras ministres ārštata padomnieks sociālās atmiņas un publiskās vēstures jautājumos Mārtiņš Kaprāns, Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone, Rīgas Stradiņa universitātes profesors, kulturologs Deniss Hanovs, LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Kaspars Zellis, LU Latvijas vēstures instititūta pētnieks Uldis Neiburgs) neturpināja diskusiju šajā līmenī, aizstāvot muzeju kalpošanu vienotās atmiņu telpas ideoloģijai, bet katra pienesums diskusijai bija pārdomu vērts.

Šādā kontekstā diezgan paredzams bija provokatīvais pretjautājums, vai arī Eiropas Savienībai nebūtu pienākums respektēt mūsu/Austrumeiropas vēsturisko pieredzi un aprobēt vēstījumus, kas, piemēram, komunistu noziegumus liktu vērtēt vienlīdz smagi kā nacistu izdarītos, uz ko gan pati Eiropas sabiedrība nebūt nav gatava, kā to vairākkārt ir norādījusi Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete.[i]

Manā rīcībā nav daudz 20.–21. gadsimta vēstures grāmatu (cik plaši Latvijā vispār ir pētīts šis periods?), kas spētu sniegt ieskatu šī laika Eiropas sabiedriskajā domā un politiskajās aizkulisēs un palīdzētu man noskaidrot pašas viedokli līdzīgi, kā to varētu vēlēties ikviens ekspozīcijas veidotājs vai muzeju komunikācijas speciālists. Taču manā rīcībā ir angļu-amerikāņu-ebreju (?) vēsturnieka Tonija Džada apjomīgais darbs “Pēc kara. Eiropas vēsture pēc 1945. gada”, kurā autors simpatizē pozīcijai, ka minētie noziegumi nav viens un tas pats, piekrītot definīcijai, ka “ir atšķirība starp filozofiju, kuras loģika ir necilvēcīga, un tādu, kurai var piešķirt necilvēcīgu interpretāciju”, tomēr uzsverot, ka “cilvēku ciešanas nedrīkst graduēt saskaņā ar vainīgo mērķiem.”[ii] Lūk, ko viņš raksta par vērtību kontraversālismu pēckara Eiropā: “Daudziem Rietumeiropas intelektuāļiem komunisms bija neveiksmi cietis kopīga progresīva mantojuma variants. Bet viņu līdziniekiem Eiropas vidienē un austrumos tas bija pārāk sekmīgs divdesmitā gadsimta autoritārisma noziedzīgo pataloģiju lokāls pielietojums, un tā to vajadzētu atcerēties. Eiropa varēja būt vienota, taču Eiropas atmiņa palika dziļi asimetriska.”[iii]

Progresu izpratnē par komunisma un nacisma noziegumu radīto ciešanu mēru cilvēkiem Baltijas valstīs sagādāja Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019. gada 12. marta spriedums lietā par Staņislova Drelinga vainas atzīšanu par dalību militārā operācijā 1956. gadā, kuras laikā tika aizturēts, spīdzināts un nogalināts Lietuvas partizānu vadītājs Romanausks-Vanags. Ar šo spriedumu Eiropas Savienības ietvaros augstākajā autoritatīvajā līmenī tika pausts, ka Lietuvas partizānu sistemātiskā iznīcināšana uzskatāma par genocīdu.[iv] Taču šī tuvināšanās notiek tikai 2019. gadā (!), kad mums ir jau dzeltenās vestes un Breksits, un tuvojošās Eiroparlamenta vēlēšanas, un vispārējs eiroskepticisma pieaugums.

Tik sīki pie šī ievada kavējos, lai pateiktu, ka, manuprāt, vienota mediju telpa ar kaut kādu vienotu vērtību pastāvēšanu Eiropas Savienībā vispār nav iespējama un kādu mākslīgi piegludinātu, uz puspatiesībām un noklusējumiem balstītu vēstījumu (garlaicīgu un nevienam neinteresantu) veidošana nav iespējama 21. gadsimtā, kad lasītājam pieejamas neskaitāmas interneta vietnes dažādās valodās un vienots skatījums uz atmiņu politiku kā ideoloģisks ierocis vidēja Eiropas pilsoņa veidošanā ir vāji identificējams.

Šobrīd muzeji jūt lielu spiedienu runāt daudzu kopienu vārdā. Uz to es, protams, raugos kā uz nepieciešamu 21. gadsimta profesionalitātes sastāvdaļu, taču piesardzīgi. Un man bija gandarījums, ka arī diskusijas dalībnieki iezīmēja problēmas, kas saistās ar šo tendenci. Problēma ar dažādo vēstījumu līdzāspatsāvēšanu ir tā, ka cilvēces vēsture, sabiedrības vēsture, kopienu vēsture ir agresīva un pretrunīga, ļoti bieži neglaimojoša pašai cilvēcei, un šī piegludinātā patiesība ir, iespējams, vienīgais veids, kā mēs vispār varam reflektēt par dažādu grupu vēsturi, īpaši, ja vēlamies savā komunikācijā runāt dažādu kopienu vārdā. Tādēļ, kaut arī muzeji/aktuālā mediju telpa šobrīd sajūt spiedienu dažādu paralēlu vēstījumu līdzāspastāvēšanai, jau iepriekš zināms, ka tie var būt tikai noteikta veida vēstījumi. Jūs, piemēram, nevarat veidot vēstījumu, kas apšaubītu holokaustu vai sieviešu tiesības un tml., bet pilnīgi noteikti jūs varat apšaubīt, piemēram, 1915. gada turku genocīdu pret armēņiem, kā mums to pierāda Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā, kur Turcijas politiķis Dogu Perinčeks tika attaisnots par šāda rakstura regulāriem izteikumiem.[v]

Problēma ir tā, ka mēs vienmēr esam politiski vai ekonomiski angažēti un nekad nevaram būt atklāti. Atzīt komunisma noziegumus nav tas pats, kas atzīt nacistu izdarītos, jo ievērojama pasaules daļa vēl šobrīd sevi uzskata par komunistisku un tai pieder liela ekonomiskā ietekme. Tieši tādēļ man savulaik patika anonīmo interneta komentāru sadaļas, jo saskatīju tajos zināmu patiesību par mums cilvēkiem, par sabiedrību, par veidu, kā domājam un jūtamies šajā informatīvajā telpā. Kaut gan arī šeit neiztikt bez viena Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma pieminēšanas, proti, portāla “Delfi” lietā pret Igauniju 2015. gada 16. jūnijā, ar kuru tika noteikts, ka “interneta ziņu portāls ir atbildīgs par aizskarošiem un neslavu ceļošiem lietotāju komentāriem. Eiropas Cilvēktiesību tiesa spriedumā ir atzinusi interneta mediju atbildību, kas raisa plašas diskusijas, cik tālu vārda brīvība un informācijas brīvība ir ierobežojama digitālajā laikmetā.”[vi] Būtībā, es uzskatu, ka tā izteikšanās brīvība, kādu pazinām kopš 20. gadsimta 90. gadu beigām, kad internets Latvijā kļuva masveidīgi pieejams, ar šo beidzās un apzīmējumi “aizskarošs un neslavu ceļošs” šodien tiek interpretēti ļoti plaši.

Žaņa Lipkes memoriāla direktore Lolita Tomsone minēja kādu piemēru par muzeju Dņepropetrovskā, ja nekļūdos, no kura ikviens apmeklētājs izejot dusmīgs. Un tas ir jauks piemērs, kas ilustrē šo paradoksu – muzejs, kas pretendē būt “iekļaujošs”, savā komunikācijā ietver dažādus vēstījumus un rezultātā dusmīgo apmeklētāju stāvokli var raksturot laikam kā vēl mazāk “iekļaujošu” nekā pirms muzeja apmeklējuma. Visu to es tik sīki atstāstu, lai lasītājs saprastu, ka šoreiz tika aplūkoti īsti provokatīvi jautājumi, atbildes uz kuriem (ja tādas rastos) varētu būtiski ietekmēt veidu, kā muzeji kaut ko dara, un pārvērstu mūsu unikālo pieredzi vienotā vai ne tik vienotā muzeoloģiskā formātā.

Protams, ka muzeji paši nespētu būt tie, kas spētu žonglēt ar visām šīm bumbiņām, vēl pie tam paturot kontroli un sapratni par to, ko viņi dara, tādēļ bez mūsdienu vēstures mums ir vēl nacionālā mediju politika, kas deklarē: “Mediji ir sabiedrības uzskatu, vērtību, identitātes un sociālās atmiņas veidošanās resurss. Īstenojot vārda brīvību un nodrošinot viedokļu daudzveidību, tie ir svarīgi demokrātiskai valsts iekārtai. [..] Mediju vidē gan globālā, gan lokālā līmenī notiek straujas pārmaiņas, ko nosaka tehnoloģiskais progress, konverģence, izmaiņas sabiedrības domāšanā. Daži no šiem procesiem var radīt riskus nacionālajai kultūrtelpai, valodai un mediju vides daudzveidībai. Līdz ar to vajadzība izstrādāt tālredzīgu, pārdomātu, ilgtspējīgu nozares politiku, kas harmoniski iekļautos Latvijas kā demokrātiskas, tiesiskas un nacionālas Eiropas Savienības dalībvalsts ietvarā, ir neatliekama.”[vii]

Mediju politika aizstāv Satversmē deklarētās vērtības Eiropas ietvarā, kaut arī dara to diezgan nekonskeventi, ja ņem vērā kaut vai tikai faktu, ka Latvijas iedzīvotājiem ir vairāk iespēju redzēt Krievijas televīzijas kanālu propogandas informāciju, ko veido tāda līmeņa žurnālisti, kas varētu tikt nominēti Gebelsa balvai, ja tāda pastāvētu, un praktiski nav iespēju noskatīties, piemēram, “Euronews” kanālu tulkojumā un uzzināt, kas ir aktuāls pārējai Eiropas Savienības sabiedrībai 21. gadsimtā.

Šeit mēs nonākam pie cita diskusijas jautājuma, – cik lielā mērā muzeji uzskatāmi par Latvijas mediju politikas sastāvdaļu, labprātīgi vai mērķtiecīgi; vai muzeji tajā redz atbalstu savas komunikācijas politikas veidošanā, vai vispār to ignorē un darbojas intuitīvi un, no otras puses, cik lielā mērā pati valsts saredz muzejos savus partnerus šīs politikas realizācijā? Un varbūt pat muzeji kā šīs politikas realizētāji varētu pretendēt uz noteiktu finansējumu? Atbilde arī šoreiz laikam ir noliedzoša. Līdzīgi kā iepriekšējā diskusijā izskanējušajā noliegumā par to, ka muzeji ir izglītības procesa dalībnieki.

Nenovērtējama šīs diskusijas satura vērtība ir tā, ka tā spiež mūs paskatīties uz muzeju plašāk un liek mums domāt par muzeja sektora attīstību jau vistuvākajā nākotnē. Kopš 2000. gadu sākuma, kad muzeji “pārņēma” kultūras namu funkciju, proti, orientāciju uz apmeklētāju, mēs esam izmisīgi pūlējušies nofokusēt skatienu tagadnē, kas šodien ir muzejs, un tikt tam līdzi profesionāli, taču šī diskusija daudziem pierādīja, ka šis process vēl nebūt nav galā pat tikai, ja runājam par 2019. gada maiju. Domāju, ka jau tuvākaja nākotnē mūs gaida vairākas mērķtiecīgas transformācijas. Ar katru gadu skatījums ne tikai uz to, kas ir muzeji, bet arī mūsu gaidas par to līmeni, kādā muzejs spēj reflektēt, aug plašumā, un, lūk, šī diskusija jau mums piešķir Eiropas mērogu. Kur augt tālāk? Tas ir pasaules un vispārcilvēciskais konteksts. Tāpat kā etnocentriskā pozīcija šobrīd tiek uzskatīta par provinciālu un atpalikušu, jājautā, vai tāda savā būtībā nav arī eirocentriskā pozīcija? Tad, kad mēs gadiem šķetinām holokausta un komunisma noziegumu pretrunīgās attiecības, mēs īstenībā pavadām laiku patīkamā intelektuālā nodarbē un kā mediji atsakāmies no iespējas reaģēt uz notikumiem šeit un tagad. Cik lielā mērā muzejiem būtu jābūt “šeit un tagad” vēstures atspoguļotājiem un jāreaģē uz mūsu politisko tagadni? Un kā tas attīstīs tieši privāto muzeju sektoru, kas potenciāli lielākā mērā spēj un spēs veidot neatkarīgu viedokli? Tie ir ļoti interesanti jautājumi mūsu tuvākajai nākotnei.

Un sāpīgākais, grūtākais jautājums šajā visā, kas ir muzeji ne tikai vienotas valsts mediju politikas kontekstā, bet kas vispār ir muzeji – to pārvaldes forma, vieta valsts iestāžu hierarhijā, autoritāte, deleģētie uzdevumi? No marginalizētas idejiski un ideoloģiski nevienam nepiederošas institūcijas muzejiem ir jāiegūst sava stabila vieta ne tikai Latvijas kultūrainavā (jo tā jau tiem ir), bet galvenais – valsts iestāžu hierarhijā (ar atbilstošu stabilu, politiskajām pārmaiņām nepakļautu finansējumu, ar profesionālu komandu un skaidri izteiktām prasībām šai profesionālajai komandai, ar pētniecības/zinātnisko kapacitāti, ar autoritāti). Lielā mērā pēc šīs diskusijas es sapratu, cik ļoti muzejiem ir nepieciešams atgūt pētniecības autoritāti. Uzstāt, ka muzejiem, kuriem šobrīd nav praktiski nekādas zinātniskās autoritātes, jāinterpretē mūsdienu vēsture, ja to nedara pat profesionāli vēsturnieki un zinātniskie institūti, ir neprātīga doma. Muzejiem šodien trūkst profesionalitātes pat tajās funkcijās, kas tiem ir neapstrīdamas, piemēram, krājuma komplektēšanā un ekspozīciju veidošanā, kur nu vēl zinātnē. Dažādu “vienoto/paralēlo” vēstījumu pastāvēšanas haosā zinātne ir tā, kas spēj dot gala vārdu, vai mums ir bijusi okupācija, vai nē, vai ir bijis holokausts, vai nē (jautājumi retoriski), vai bijis grāmatu aizliegums, vai mums ir bijis jebkas. Tas, ka kaut kādi jautājumi ir sabiedrībai grūtāk pieņemami, jau pats par sevi ir izpētes objekts. Tas, ka ekspozīcijā izskan cilvēku vēstījumi, kuru pieredzē noformējušās pretējas pārliecības, nedrīkstētu būt ekspozīcijas vēstījuma pamats, bet ir daiļrunīgs ekspozīcijas papildinājums.