Agnese Neija. Virtuālās izstādes. Latvijas Nacionālā arhīva piemērs

Ieskats virtuālo izstāžu praksē un tāda kā vispārinājuma veikšana attiecībā uz to, kāda teorija šeit varētu pastāvēt, ir viena no lietām, par kuru sen izjutu interesi, tomēr nekad nebiju saņēmusies realizēt, jo līdz pandēmijas sākumam reālajai dzīvei bija priekšrocības – spēku samērs, kas mainījās līdz ar vīrusa izplatību.

Biju pārliecināta, ka dažādu virtuālo produktu klāsts Latvijā ir ne tikai pietiekami plašs, bet arī piedāvā iespējas veidot vispārinājumus. Izvēlējos tieši Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) virtuālo izstāžu piedāvājumu gan tās tuvināšanās dēļ, kas pēdējā laikā notikusi, apvienojot LR Kultūras ministrijas arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļu, gan tādēļ, ka Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) izstāžu prakse jau sen ir Creative Museum uzmanības lokā. Un, ja jau LNB, tad kādēļ ne arī LNA? Vēl viens iemesls – starpdisciplinaritāte, kas tuvina agrāk tik dažādās nozares un tiecas apvienot visu kultūras mantojumu līdzīga spektra piedāvājumā. Vēlējos arī saprast, vai ir atklājama kāda savdabība, kas piemīt un raksturīga tikai arhīvam.[1]

Latvijas Nacionālā arhīva virtuālo izstāžu prakse sākās 2004. gadā un turpinās ar intensitāti viena vai divas izstādes gadā, dažiem gadiem iztrūkstot. Dažas no izstādēm, piemēram, “Represētie kultūras darbinieki” (2008), nav tehniski pieejamas. Pozitīvi ir tas, ka vairākums šo izstāžu nepazūd un vienlaikus redzama visu izstāžu retrospektīva.

Par mīnusiem jādomā. Šobrīd profesionālajā apritē nav kritēriju, lai definētu, kas ir laba virtuāla izstāde, vēl arī jautājums – ko mēs gaidām tieši no arhīva izstādēm. Nav pat nekāda definējuma, kas ir virtuāla izstāde, atšķirībā no tādām mārketinga aktivitātēm, kuras izmanto virtuālu izstāžu elementus (virtuāli eksponēts priekšmets, atbilstošs stāsts, anotācija), piemēram, mēneša priekšmets muzeju interneta vietnē vai sociālo tīklu kontā. Man nav nekāda priekšstata, kas ir virtuālo izstāžu mērķauditorija. Es pati, piemēram, pārsvarā tādas neapmeklēju, bet, ja nu gadījumā, grasoties doties uz kādu muzeju, ielūkojos vietnē, un ja tur ir kāda virtuāla izstāde, tad pavirši tādā ieskatos. Šādā gadījumā izstāde kalpo kā mārketinga instruments, kas palīdz ieinteresēt potenciālo apmeklētāju. Līdz šim neesmu redzējusi pētījumus par virtuālo izstāžu apmeklētāju tipiem, statistiku u. tml. Kas zīmīgi, arī pašas virtuālās izstādes parasti netiek īpaši reklamētas. Vismaz ne tā, kā klātienes izstādes ne-pandēmijas apstākļos. LNA gadījumā vairākums virtuālo izstāžu ir vien klātienes izstāžu tēmu dublikāti. 

Kādā no CM ierakstiem lasīju domu, ka muzeji pandēmijas laikā izsviež iepriekš digitāli radītu saturu, neinteresējoties, kas ir tā mērķauditorija u. tml.[2] Un es teiktu, ka varbūt arī bez sapratnes, kas tas īsti ir vai kāds vispār var būt muzeja virtuālo produktu piedāvājums: pilnvērtīga un oriģināla virtuāla izstāde; virtuāla izstāde kā klātienes izstādes blakusprodukts; virtuāla saziņa ar izstādes elementu – kā mēneša priekšmets; virtuāls stāsts ar izstādes elementu; krājuma popularizēšanas akcija ar izstādes elementiem, mācību materiāls ar virtuālas izstādes elementiem, virtuāla tūre ar izstādes elementiem u. tml. Kādēļ mēs nekad nerunājam par tikai virtuālu, oriģinālu ekspozīciju – kas varētu būt īpaši interesants fokuss, ja mēs runājam par ekspozīcijām, kuras ir tikai vēl plānošanas stadijā, vai par ekspozīcijām, kuras varētu tapt kā vīzijas, ideāltēli, kas nekad nemaz netiks reāli plānotas?

Kādas ir labas virtuālas izstādes kvalitātes? Man ir dažas idejas. Pirmais, ko es gaidu, ir laba digitālā loģistika – viegli atrast, precīzas anotācijas. Izstādes raksturo datumi. Izstādes veidotāju komanda labi redzama, tāpat kā izmantotie avoti. Izstāde atbild uz jautājumu, kāpēc veidota tieši šāda izstāde. Pieļauju, ka arhīva gadījumā virtuāla izstāde nozīmē popularizēt avotus, atspoguļot avotu pētniecības rezultātus un…?

Izstāžu hronoloģija

Pirmā izstāde 2004. gadā – “Mākslinieks Eduards Kalniņš gleznās un dokumentos” (projekta vad. Guntis Švītiņš). Pirmais iespaids? Nav saprotams, kādēļ tieši arhīvs veido šādu izstādi. Tēma šķiet ļoti šaura, lielākā daļa ekspozīcijas objektu pieder Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam, savukārt Aijas Brasliņas izpētes materiāls par Eduarda Kalniņa dzīvi un daiļradi vairāk piedienētos Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu praksei. Taču, izpētot izstādes materiālus, var saprast sarežģītās attiecības, kas pastāv starp avotiem un artefaktiem, – pat vienas personas atstātais mantojums var tikt sadalīts varbūt pat jau dzīves laikā. Radītie darbi un dokumenti var nonākt dažādās institūcijās – darbi muzejā, dokumenti arhīvā, tad jau likumsakarīgi, ka vienas izstādes sarīkošanai vajadzīga visu institūciju sadarbība. Izstāde šķiet labi strukturēta, ja to uzlūkojam kā potenciālu mācību materiālu. Un varbūt tā arī ir viena no būtiskākajām virtuālo izstāžu iezīmēm un vienlaikus to izaicinājums – pateicoties virtuālajai videi, tās nav tik emocionālas kā klātienes izstādes muzejos, tādēļ likumsakarīgi savā līdzšinējā veidolā vairāk noder kā izpētes un mācību materiāls. Vēl jāpiebilst – es pārbaudīju, attēlus var saglabāt, un tādējādi skolēni tos var izmantot savos patstāvīgajos darbos.

Līdzīga izstāde ir “Ojāram Vācietim 70” (izstādes koncepcija: Anda Mjurka, virtuālās izstādes vizuālā koncepcija: Guntis Švītiņš, 2005), taču saturiski un digitālā iekārtojuma ziņā vājāka. Līdzīgi vērtēju arī pārējās “mākslinieku” izstādes – “Mākslinieks Alfejs Bromults. 1913–1991” (satura un vizuālā koncepcija: Guntis Švītiņš, dokumentu atlase, skenēšana, foto – Elza Ungure; literārā redakcija: Aija Kalnciema, web realizācija: Ainars Mazvērsītis, 2013); “Gleznotāja Ērika Gulbe (1916–2003)” (virtuālās izstādes koncepcija, dizains, foto: Guntis Švītiņš, web tehniskā izstrāde: Ainars Mazvērsītis, 2016); “Māris Bišofs – idejas” (projekta vadītāja: Kristīne Mateja, konsultante izstādes izveides procesā, attēlu apstrāde: Ligita Zandovska, izstādes web dizains: Guntis Švītiņš, redaktore: Everita Tamme, web tehniskā izstrāde: Artis Teilāns, Ainars Mazvērsītis, 2017).

Pieļauju, ka šādu izstāžu mērķauditorija ir vēl šaurāka nekā arhīva izstādēm kopumā. Šeit vietā būtu labas interpretācijas, labas fotogrāfijas, mākslas darbu reprodukcijas, interesants, saistošs stāstījums, labs dizains.

Manam priekšstatam par arhīva izstādi atbilstošākas – saturiski bagātākas, ar plašāku mērķauditoriju, zinātniskākas, vēsturiskākas – šķiet, piemēram, 2005. gada izstāde “Top grāmata "Aizvestie. 1949. gada 25. marts”” (izstādes autori: Aija Kalnciema, Jānis Riekstiņš, Iveta Šķiņķe); “1983. gada politiskās prāvas okupētajā Latvijā” (projekta vadītājs: Dr. hist. Gints Zelmenis, 2013) u. c.

Attiecībā uz šīm izstādēm skatītājam nevar rasties jautājumi, kādēļ tās izveidotas, – šeit vienlaikus tiek popularizēti avoti, tiek stāstīts stāsts, ko vispilnvērtīgāk var stāstīt tieši arhīvs. Izstādes pamatā – avotu pētniecība. 

Līdzīga ir izstāde “No hercoga Gotharda līdz hercogam Jēkabam” (projekta vadītāja: Dr. hist. Valda Pētersone, 2012), kur visiem iepriekšējiem plusiem pievienojas skatītāja sapratne par to milzīgo, bagātīgo dokumentu klāstu, ko glabā LNA, par tām pētnieku zināšanām, kas ļauj viņiem šādas sarežģītības tekstus izlasīt, adekvāti iztulkot u. tml. Man patīk, ja izstādes saturā nojaušamas autoru plašās zināšanas, redzējuma mērogs ir tāda kā papildu kvalitāte.

Sekojot hronoloģijai, ar katru nākamo gadu izstādes šķiet aizvien labākas, kaut gan gluži visas izstādes tā arī neizpētīju. Izstādi “Prāgas pavasara un Hartas 77 atskaņas Latvijā/Baltijā” (koncepcijas autors: Ritvars Jansons, 2009) es jau skatījos, aizmirstot par mērķi veidot šo ierakstu, – tīras intereses vadīta. Šo izstādi vērtēju kā fantastisku, kvalitatīvu materiālu apkopojumu, kas veido lielisku tēmas interpretāciju, kur ir viss – tā atklāj procesus, kas norisinājušies vienlaikus politikā, sabiedrībā, kultūrā; visu slēpto un daudzveidīgo padomju režīma opozīciju; bailes no šī režīma un paša režīma bailes no cilvēkiem, cilvēkiem, kas uzdrošinās pārvarēt savas bailes; un vienlaikus ļoti labi nostrādātos, neapšaubāmi efektīvos nedisciplinēto pilsoņu, atsevišķu radikālu grupu vai pat tikai dumpīgu domu, apspiešanas mehānismus. Šeit vara atklājas savā daudzveidībā, nežēlībā, šeit ir cilvēku emocijas, kuras tie izjūt pret varu, un tas viss uz LNA krājumā glabājamo dokumentu fona. Lai kāds vēl apgalvo, ka dokumentu pētniecība ir sausa, neinteresanta un maz radoša! Interesanti, ka neviļus šī izstāde ir ļoti emocijas raisoša un zināmā mērā arī sabiedrību saliedējoša. Cilvēkiem, kas iebilda pret režīmu, vairs nav nacionalitātes – tie ir ebreji, krievi, latvieši, noteikti vēl citi. Šeit materiāls pasniegts tādejādi, ka ir tikai cilvēks un viņa individuālā drosme. Notiek novirzīšanās no tradicionālajiem, jau izmantotajiem naratīviem.

Varētu turpināt analizēt šīs izstādes, bet domāju, ka galveno jau esmu pateikusi.

Dizains

Nozīmīgs faktors komunikācijas panākumos ir virtuālas izstādes dizains. Mūsdienīgs dizains nav tikai mārketinga elements un pat funkcionalitāte vai pieejamība. Daudziem mūsdienīgs dizains ir komunikācijas sastāvdaļa. Tas ir veids, kā cilvēki vēlas komunicēt, un tam ir nozīme, lai cilvēki izvēlētos konkrētas vietnes, lai to apmeklējums šķistu stilīgs jauniešiem. Parasti man patīk, kad dizains kalpo izstādei, nevis par to dominē, tomēr vienlaikus man patīk, ka ir jauna dizaina meklējumi, kas liek domāt par mūsdienīgumu un paplašina šo mūsdienīguma sajūtu arī uz saturu, pie nosacījuma, ja netiek zaudēta funkcionalitāte. Jāsaka – LNA nekādus dizaina meklējumus neizvērš, kaut arī varētu, jo virtuālās izstādes tiek publicētasj? izgudrotas? iekārtotas? pietiekami reti, taču, no otras puses, šeit dizains nekur nav pašmērķīgs. Personīgā līmenī tas man šķiet funkcionāls un netraucē, taču arī neiedvesmo un neiespaido. Vērtējot to kā publiskas komunikācijas daļu, redzams, ka tā potenciāls nav izmantots. Visādā ziņā es novēlu paturēt dizaina vienkāršību, loģiku un funkcionalitāti kopsakarā ar satura un izklāsta pamatīgumu. 

Salīdzinājums

Laikā, kad, iespējams, ir vairāk virtuālo produktu nekā jelkad agrāk, nolēmu apskatīt tikai vienas respektablas institūcijas piedāvājumā – virtuālo izstāžu praksē –, lai saprastu, ko tad mēs redzam LNA. Šī institūcija ir Britu Nacionālā bibliotēka, kuru izvēlējos, jo dažkārt mēdzu tajā ielūkoties, jo iluminētie teksti/grāmatas ir mana īpašā interese, kas gan nav necik nopietna, – vienkārši dažkārt mēdzu ļauties gandrīz jutekliskam vai bērnišķīgam zīmējumu pētīšanas priekam. Šī ieraksta kontekstā labi sasaucas gan abu institūciju nacionālais raksturs, gan starpdisciplinaritāte, ko vēlos akcentēt ar šo ierakstu.

Atšķirībā no LNA, britu virtuālās izstādes nekādā gadījumā nav uzlūkojamas kā klātienes izstāžu reāli vai iespējami dublikāti. Daudz lielākā mērā var teikt, ka tas ir mācību, izziņas materiāls, pētniecisku rakstu kopojums. Kas ir interesanti, tas ir jau sākotnēji strukturēts vairākos līmeņos – ir iespējams gūt sākotnēju informāciju un tad rakt dziļāk un dziļāk, uzzināt vairāk un vairāk, un tas nozīmē ļoti apzinātu, mērķtiecīgu un strukturētu pieeju. Kā mācību materiāls tas arī nepretendē uz izcilu dizainu, izņemot vieglu meklēšanu, pārvaldīšanu u. tml., un kā mācību materiāls, tas, manuprāt, ir daudz apjomīgāks, nekā būtu izstādes gadījumā. Jāpiebilst, ka tas pat atrodas sadaļā “Atklāj un mācies”. 

Atšķirībā no britiem, Latvijas arhīva krājumam, man šķiet, ir pilnīgi nepieciešamas virtuālās izstādes. Ar tām var konkurēt vienīgi pētnieciski raksti un monogrāfijas, kuru mērķauditorija gan ir krietni šaurāka. Tām ir priekšrocības pat salīdzinājumā ar klātienes izstādēm, jo tāda apjoma zinātniskas informācijas apgūšana būtu fiziski grūta un samazinātu izstādes pieejamību.

Uzdodu sev jautājumu, vai mūsu arhīva produkti nav pat kvalitatīvāki nekā britu (iespējams, tos nevajag salīdzināt), jo, caurlūkojot Britu Nacionālās bibliotēkas materiālus, ir sajūta, ka tā arī nekad netiec līdz galam. Es parasti šo pētniecību pametu pusceļā, un rodas mistiski filosofiska sajūta, ka varbūt šai pētniecībai arī nav beigu un tas viss ir tā arī iecerēts. Tātad laikam, ko apmeklētājs velta virtuālas izstādes apmeklējumam, ir nozīme. Mūsu izglītības sistēmā skolota cilvēka prātam ir ērti, ja vienlaikus redzi visu saturu un tad nelielos blokos tēmu iepazīsti detalizēti. Viss iepriekš teiktais gan neizslēdz, ka Latvijas Nacionālais arhīvs par atsevišķām tēmām varētu veidot padziļinātu mācībām un izpētei veltītu saturu. Nenoliedzu šādas izstādes iespējamību, vai varbūt tas būtu kāds cits virtuāls produkts, kas eksponētu paša arhīva sistēmisku saturu, par kuru līdz šim varēja iegūt informāciju tikai no elektroniskā kataloga (piedāvāju ideju). 

Novēlu LNA izstāžu praksei kļūt plašākai un tiešāk uzrunāt savus potenciālos skatītājus. 

Attēls: www.archiv.org.lv/Bisofs Māris Bišofs. From a distance, we all look the same