Sestdien atvadījāmies no Evitas, mūsu muzeoloģijas studiju kursabiedrenes.
Ar Evitu iepazināmies, uzsākot studijas Latvijas Kultūras akadēmijā 2004. gadā. Evita, Taiga un Raivis nāca no Latvijas Okupācijas muzeja, Agnese un Guna no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, Renārs no Barikāžu muzeja, Aija no Alūksnes muzeja, Daiga no Tukuma muzeja un Ineta no mākslas muzeja. Mūsu studiju laiks bija intensīvs un darbīgs - strādājām muzejos, studējām, pildījām mājasdarbus, braucām uz Berlīni, svinējām svētkus kopā, šūmējāmies, likām eksāmenus, svinējām izlaidumu. Bijām tik dažādi, bet tajos divos gados arī ļoti vienoti. Evita mūsu atmiņā paliks kā sirsnīga, vienmēr izpalīdzīga kursabiedrene, uz kuru noteikti un vienmēr varēja paļauties. Mīļs un saulains cilvēks, kurš uz pārāk īsu brīdi bija mūsu vidū, bet paliks mūsu sirdīs.
“Mūžībai strādājam”, Evita mēdza teikt, kad kārtējo reizi Nākotnes nama projekta virzība tika apturēta. Retrospektīvi raugoties, viņas teiktais iegūst citu nozīmi. Ironija ir zudusi.