Referāts prezentēts konferencē “Nacionālais muzeju krājums – šodienas izaicinājums, nākotnes iespējas” Rundāles pils muzejā 2019. gada 24. maijā.
Vēlos runāt par krājuma darbu un krājuma darba organizēšanu kā caurspīdīgu procesu, akcentējot muzeju kā publisku institūciju nozīmi. Tā kā konferences nosaukums liek pievērsties šodienas izaicinājumiem un nākotnes iespējām, šeit esmu iekļāvusi materiālus, kas, manuprāt, var būt iedvesmojoši un rosināt esošo prakšu izvērtējumu.
Komunikācijas iespējas ar muzeju kopienu un muzeju auditoriju mūsdienās ir ļoti atvieglojusi interneta pieejamība, dodot jaunas iespējas kvalitatīvai neklātienes saziņai.
Gatavojot šo materiālu, esmu apguvusi atsevišķus metodiskās literatūras avotus, kas veltīti muzeju krājuma vadības politiku izstrādei, kā arī, meklējot labās prakses piemērus, apskatījusi vairāku muzeju mājaslapas. Tajās esmu pievērsusi uzmanību veidam, kā tiek komunicēta informācija par krājumu. Savu izvēli esmu reducējusi pārsvarā uz vadošu Eiropas muzeju prakses analīzi, atsevišķus piemērus izvēloties arī no ASV muzejiem. Starp apskatītajiem paraugiem, atbilstoši manām profesionālajām interesēm un nozarei, ko pārstāvu, lielākoties izvēlēti mākslas muzeji.
Īsi pievērsīšos trīs Eiropas un ASV speciālistu izstrādātiem metodiskajiem materiāliem, kas veidoti kā palīgs krājuma vadības politiku sagatavošanā vai pārskatīšanā. Akcentēšu tikai šajos materiālos ierosinātos politiku strukturēšanas principus.
Hronoloģiski senākais, bet arī detalizētākais no manis apskatītajiem avotiem ir Lielbritānijas muzeju krājuma vadības standarts SPECTRUM (Spectrum is the UK collection management standard that is also used around the world), kas datēts ar 2011. gadu un izvērsts 95 lappusēs.
Tas detalizēti pievēršas visiem muzeju krājuma darba aspektiem, kas shematiski atspoguļoti šajā diagrammā. Tajā uzskatāmi iezīmēti četri krājuma darbu organizējoši pamatvirzieni:
- Krājuma attīstīšana,
- Krājuma dokumentācija,
- Krājuma pieejamība,
- Krājuma restaurācija un aprūpe.
Katrs no tiem izvērsts sīkākās pozīcijās. Piemēram, sadaļa “Krājuma attīstīšana” aicina aprakstīt visus soļus, kas saistīti ar priekšmetu pieņemšanu krājumā un izņemšana no krājuma; sadaļa “Dokumentācija”: inventarizēšanu, lokācijas un kustības kontroli, kataloģizēšanu, apdrošināšanu un garantijas, novērtēšanu, esības pārbaudes, tiesību menedžmentu, priekšmetu izdošanu, retrospektīvo dokumentāciju; sadaļa “Pieejamība”: ienākošos deponējumus, krājuma izmantošanu, izejošos deponējumus; sadaļa “Aprūpe un restaurācija”: transportēšanu, priekšmetu stāvokļa pārbaudes un tehnisko novērtēšanu, restaurāciju un aprūpi, riska menedžmentu, zaudējumus un bojājumus.
2014.–2015. gadā Somijas kolēģi izstrādājuši “Muzeju krājuma vadības politiku kontrolsarakstu” (A Checklist for Museum Collections Managment Policy). 2016. gadā Rakstniecības un mūzikas muzeja rīkotajā konferencē “Mantojuma komplektēšana atmiņas institūcijās” to prezentēja viena no autorēm Maija Ekosari, un 2017. gadā ar to tika iepazīstināta arī Baltijas Muzeoloģijas skolas auditorija, kurā Maija Ekosari bija viena no lektorēm.
Šajā kontrolsarakstā kā krājuma vadības politikas galvenie punkti minēti:
- Krājuma misija (atsaucoties uz kolekciju vēsturi, tādiem misijas atribūtiem kā institūcijas iekšējie noteikumi, likumdošana, starptautiskie standarti u.tml.),
- Krājuma papildināšana (iezīmējot prioritātes, tipoloģizāciju, iegūšanas metodes un procedūru, krājuma papildināšanas intensitāti un monitoringu, kā arī krājuma komplektēšanas koordinēšanu ar citām mantojuma institūcijām),
- Krājuma administrēšana (priekšmetu pieņemšana krājumā, kataloģizācija un digitalizācija, dokumentācija un inventarizēšana),
- Aprūpe (restaurācija, glabāšana, drošība),
- Krājuma pieejamība un izmantošana (kolekciju mobilitāte, lietotāji, izmantošanas veidi, atļaujas un izcenojumi, ierobežojumi, deponējumi u.c.).
Jaunākais no apskatītajiem paraugiem, kas datēts ar 2018. gadu, ir Amerikas Muzeju apvienības izstrādātās vadlīnijas krājuma vadības politikas attīstīšanai (Developing a Collections Managment Policy), kas arī ir vislakoniskākais no trim avotiem. Krājuma vadības politiku tajā aicināts strukturēt sekojošos blokos: Misija, vīzija un vēsture; Atbildību sadalījums; Juridiskie un ētiskie jautājumi; Kolekciju mērogs; Kolekciju kategorijas; Krājuma papildināšana; Izņemšana no krājuma; Deponējumi; Priekšmeti ārpus krājuma; Restaurācija/aprūpe; Apdrošināšana un riska menedžments; Dokumentēšana un reģistrēšana; Pieejamība; Novērtēšana; Intelektuālais īpašums; Dokumenta pārskatīšanas grafiks; Glosārijs.
Balstoties šajos metodiskajos materiālos, turpmāk apskatīšu atsevišķu muzeju mājaslapas, pievēršot uzmanību tam, kā tajās atspoguļota informācija, kas izriet no katras institūcijas krājuma darba vadības politikas. Izcelšu tikai dažus raksturīgākos paraugus, lai varu pie gandrīz katra no tiem nedaudz pakavēties.
Pievēršoties konkrētiem paraugiem, vēlos uzsvērt, ka krājuma atspoguļošana Rietumu pasaules vadošo muzeju mājaslapās demonstrē ļoti dažādas pieejas, ko formāli esmu sadalījusi trīs lielos blokos: pirmais no tiem demonstrē izteikti estētisku pieeju, otrais – selektīvu pieeju, trešais – strukturālu vai sistēmisku pieeju. Starp pēdējiem diviem ir grūti novilkt robežlīniju, jo, protams, neviens muzejs mājaslapā nepublicē pilnu krājuma darba vadības dokumentu. Kā kritēriju esmu izvēlējusies struktūras pārskatāmību.
Estētiskā pieeja
Viens no muzejiem, kas to skaidri demonstrē, ir šīs gada jubilārs Prado muzejs. Mājaslapas pirmajā atvērumā ir ievietota sadaļa “Krājums”, kas savieno ar muzeja digitālo datu bāzi. Tās struktūra redzama ekrāna kreisajā pusē.
Prado tiešsaistes datubāzē šobrīd publicēta informācija par 5641 krājuma vienību: labas kvalitātes attēls, kataloga dati, apraksts, reizēm arī interpretējoši videomateriāli. Informāciju var meklēt pēc ļoti dažādiem kritērijiem: kolekcija, autors, tēma, gadsimts, skola, tehnika (atsevišķi izdalot pamatnes materiālu un mediju), mākslas darba tips, inventāra numurs, lokācija (atsevišķi izdalot ekspozīcijas darbus), ikonogrāfija.
Cita veida informācija par kolekciju, pat misija, kurā būtu īsi formulētas krājuma komplektēšanas ģeogrāfiskās vai hronoloģiskās robežas, mājaslapā nav atrodama.
Līdzīgu pieeju izvēlējusies Ufici galerija. Viņu mājaslapā vispār netiek lietots vārds “krājums” vai “kolekcijas”, taču sadaļā “mākslas darbi”, kas pieejama mājaslapas pirmajā atvērumā, arī izvietota muzeja digitālā datu bāze. Tajā priekšmeti meklējami atbilstoši trīs muzeja aktuālajām adresēm un tālāk atbilstoši mākslas veidiem.
Gan Prado muzeja, gan Ufici galerijas mājaslapā informācija par krājuma vēsturi lakoniski integrēta stāstos par muzeju vēsturi.
Selektīvā pieeja
Ļoti iespējams, ka daudziem ar izteikti vizuālu pieeju krājuma komunicēšanā saistās arī Rijksmuseum mājaslapa, kurā krājuma saturs ar digitālās datu bāzes palīdzību krāšņi un bagātīgi izcelts priekšplānā. Muzejs šādi demonstrē mērķtiecīgu orientēšanos uz auditoriju – potenciālo vizuālā materiāla lietotāju un potenciālo muzeja apmeklētāju.
Tāpat kā Prado un Ufici datu bāzes, arī Rijsksmuseum atklāj ļoti nopietnu muzeja pētniecisko ieguldījumu. Viena priekšmeta apraksts var pārsniegt 10 tūkstošus zīmju, kurās bez pamatdatiem atklātas arī tehniskas detaļas, piemēram, priekšmeta zinātniskā izpēte, iepriekšējā restaurācija, saglabātības stāvoklis; tāpat tur atrodamas arī ziņas par priekšmeta provenansi, autoru u.tml.
Taču specifiskāk orientētam Rijksmuseum mājaslapas apmeklētājam tajā ir iespējams atrast vēl daudz ko citu. Sadaļās “Organizācija” un “Izpēte” integrēti vairāki krājuma menedžmenta aspekti: misija (krājuma misija integrēta muzeja misijā), vēsture, deponēšanas nosacījumi, pētniecība, restaurācija.
Šobrīd, gatavojoties krājuma pārvietošanai uz jaunām krātuvēm, sadaļa par izejošajiem deponējumiem papildināta ar informāciju, kāpēc periodā no 2019. gada oktobra līdz 2021. gada oktobrim tiek mainīta ierastā procedūra. Pamatinformācija par Rijksmuseum deponēšanas politiku joprojām atrodama šajā sadaļā, tāpat kā reģistrācijas nodaļas kontaktinformācija un pielikuma veidā – dokuments par deponēšanas nosacījumiem. Te var uzzināt, piemēram, to, ka deponējuma pieprasījums muzejam jāiesniedz vismaz sešus mēnešus iepriekš, kam tas adresējams, kāda informācija tajā jāatspoguļo, tas, ka muzejs nepiemēro deponēšanas maksu, taču deponētājam jārēķinās ar izmaksām, kas attiecas uz transportu, apdrošināšanu, pakošanu, kurjera uzņemšanu. Atbildi uz deponējuma pieprasījumu muzejs sagatavo trīs mēnešu laikā, un procedūras aprakstā minēti visi atbildes sagatavošanas soļi (reģistratoru, kuratoru (krājuma glabātāju), restauratoru, muzeja administrācijas darbs).
Vēl viens labs piemērs selektīvai pieejai ir nesen no jauna atklātā Stokholmas Nacionālā muzeja mājaslapa. Tās pirmajā atvērumā ievietota sadaļa “Krājums”, kuru atverot, uzreiz pieejama ļoti koncentrēta versija par muzeja krājuma tipoloģiskajām un hronoloģiskajām robežām. Tālāk šis atvērums ļauj iziet uz detalizētāku informāciju par atsevišķām kolekcijām, kā arī muzeja datu bāzi. Potenciālajiem sadarbības partneriem šeit labi pārskatāmā veidā pieejama informācija par deponējumu pieprasījumiem un ilgtermiņa deponējumiem.
Atvainojoties par sagādātajām neērtībām, muzejs min, ka līdz 2019. gada beigām attiecībā uz izejošajiem deponējumiem ir ieviesis pagaidu ierobežojumus, kas saistīti ar krājuma pārvietošanu. Tiek apkalpoti tikai ļoti savlaicīgi iesūtīti pieprasījumi. Vienlaikus muzejs uzsver, ka regulāri deponē darbus muzejiem un kultūras institūcijām gan Zviedrijā, gan ārzemēs, norādot, kam adresējams deponējuma pieprasījums (t.i., direktorei) un kas tajā iekļaujams (t.i., izstādes nosaukums un norises laiks, deponējošās institūcijas nosaukums un izstādes norises vietas detaļas, izstādes apraksts un deponējuma nepieciešamības pamatojums, pieprasīto darbu saraksts, kurā, vēlams, ir ietverti inventāra numuri, izstādes kuratora un/vai administratora kontaktinformācija). Deponējuma pieprasījumam lūgts pievienot ziņojumu par izstādes norises telpām (facility report). Tālāk aprakstīta deponējumu sagatavošanas procedūra: pieteikumu administrēšana, deponējumu komisijas darbs (komisija tiek sasaukta apmēram 10 reizes gadā), gala lēmums tiek pieņemts muzeja ikmēneša valdes sēdē. Ja deponējuma pieprasījums tiek apstiprināts, pieprasošā institūcija saņem atbildes vēstuli un deponējuma līgumu. Process var aizņemt vairākus mēnešus. Deponējošajai institūcijai jāuzņemas visas izmaksas, ieskaitot maksu par administratīvo darbu un restauratoru darbu (katra pozīcija – 3000 SEK par krājuma vienību).
Uzskaitīti arī iemesli, kāpēc deponējuma pieprasījums var tikt noraidīts (priekšmets ir pārāk trausls, deponētājs nespēj nodrošināt pieprasītos drošības nosacījumus vai klimata stabilitāti, pieprasītie priekšmeti jau ir iekļauti citos izstāžu projektos).
Sadaļā par ilgtermiņa deponējumiem muzejs norāda, ka jau kopš 1917. gada citiem muzejiem un valsts iestādēm deponē krājuma priekšmetus, ja deponētāji var nodrošināt tiem atbilstošus apstākļus un publisku pieejamību.
Kas attiecas uz Stokholmas Nacionālā muzeja datu bāzi, tā piedāvā labas kvalitātes attēlus un pamatdatus par priekšmetiem, bet ne izvērstu informāciju kā iepriekš apskatītajos gadījumos.
Piemērs uz robežas starp selektīvu un strukturālu vai sistēmisku pieeju ir Lielbritānijas Tate muzejs. Muzeja mājaslapa ir ērti navigējama un tajā viegli atrodama arī manis meklētā informācija – datu bāze un dažādas politikas. Biežāk skatītie dokumenti apkopoti atsevišķā mājaslapas šķirklī “Politikas un procedūras”. Tur atrodama arī Tate deponēšanas politika. Citi ar krājumu saistītie dokumenti atrodami mājaslapas sadaļā “Krājums” (“Tate politika par pieņemšanu krājumā un izņemšanu no krājuma” un “Krājuma aprūpes politika”).
“Tate politikā par pieņemšanu krājumā un izņemšanu no krājuma” formulēta muzeja misija (vairot sabiedrības zināšanas, izpratni un prieku par britu mākslu no 16. gadsimta līdz mūsdienām un starptautisko modernismu, un laikmetīgo mākslu); definēts interešu spektrs, iezīmējot ģeogrāfiskās un hronoloģiskās robežas; minēti kritēriji pieņemšanai krājumā, uzskaitot interesējošos medijus (glezniecība, grafika, tēlniecība, instalācija, fotogrāfija, video, tīkla māksla, performance, arhīva materiāli, mākslinieku grāmatas un t.s. “mākslinieku istabas”); minēti arī krājuma papildināšanas ierobežojumi; uzskaitīti muzeji, ar kuriem Tatekoordinē savas krājuma papildināšanas izvēles (Viktorijas un Alberta muzejs, Nacionālā galerija, Nacionālā portretu galerija, Nacionālais foto muzejs, Imperiālais kara muzejs); minēta kārtība, kādā priekšmetus var izņemt no krājuma; dota informācija par finanšu avotiem (katra iepirktā mākslas darba cena tiek atspoguļota muzeja ikgadējā publiskajā pārskatā); atbildības (kādā līmenī jāsaskaņo pirkumi konkrētās cenu kategorijās); krājuma papildināšanas procedūras; krājuma aprūpe (minēts, piemēram, tas, ka krājuma aprūpes speciālisti darbus apskata pirms tiek pieņems lēmums par to pieņemšanu krājumā); padziļinātā izpēte, ievācot ziņas par darbu vēsturi (detaļās izvērsts politikas paragrāfs, atsaucoties uz dažādiem likumiem un konvencijām); jaunieguvumu reģistrēšana; arhīva vadība; dokumenta aktualizēšanas kārtība.
“Krājuma aprūpes politika” organizēta 7 punktos: Ievads (kurā uzsvērts, ka viņu stratēģija ir pragmatiska un balstīta risku izvērtēšanā); Saglabāšana; Ilgtspēja (pieminēts, ka muzejam ir izstrādāta arī “Ilgtspējas startēģija”); Pieejamība; Pakļautības, pārraudzība un standarti; Cilvēki un partnerības; Politikas komunikācija, monitorēšana un aktualizēšana.
Detalizētas krājuma politiku publiskās versijas pieejamas arī vairāku citu muzeju mājaslapās. Piemēram, Somijas Nacionālā mākslas muzeja mājaslapā sadaļa “Krājums” piedāvā ļoti plašu informāciju (izdalītas atsevišķas kolekcijas, mēneša priekšmets, aicinājums iesaistīties krājuma veidošanā, ievietota informācija par Somijas mantojuma institūciju kopīgo datu bāzi FINNA, stāstīts par restaurāciju un aprūpi, deponējumiem, pētnieciskā darba iespējām muzejā un krājuma pakalpojumiem).
Ar īpaši skaidru un sistēmisku pieeju izceļas vairāki ASV muzeji, piemēram, Modernās mākslas muzejs (MoMA) un Metropolitēna mākslas muzejs (Met), kuru mājaslapās krājuma vadības politikas publiskotas vienota dokumenta formā.
Demonstrējot lieliskāko strukturālās vai sistēmiskās pieejas paraugu, ko man izdevies atrast, vēlos pievērst uzmanību Lielbritānijas Imperiālā kara muzeja mājaslapai. Tajā ir atrodama muzeja tiešsaistes datu bāze, taču, būtiskākais – krājuma vadībai tur ir veltīta atsevišķa sadaļa, kas no dizaina viedokļa lieliski integrēta mājaslapā un ir ļoti intriģējoša, tekstu skaidri strukturējot un nodalot primāro informāciju no sekundārās.
Muzeja misija “Izzināt 20. un 21. gadsimta konfliktus un to iespaidu uz cilvēku dzīvēm”, pateicoties lakoniskajam formulējumam un kompaktajam formātam, tiek pieminēta gandrīz katrā tālākajā mājaslapas atvērumā.
Ievadā muzejs paskaidro, ka interesējas par konkrētu periodu un konkrētu valsti un to, ka kolekciju papildina ar visdažādākajām materiālajām liecībām: priekšmetiem, mākslas darbiem, kino, fotogrāfiju, drukas materiāliem, dokumentiem un skaņas ierakstiem.
Sadaļā par krājuma aprūpi un restaurāciju iespējams uzzināt, ka priekšmetu saglabāšanas darbs ir muzeja darbības centrā un uzlikts par katra darbinieka pienākumu; tur uzskaitīti galvenie krājuma aprūpes veidi; minēts, ka vienā no filiālēm apmeklētājiem iespējams klātienē vērot liela gabarīta priekšmetu restaurāciju (tiek stāstīts arī par šobrīd restaurējamo priekšmetu un vākti ziedojumi); stāstīts arī par digitalizācijas programmu, precīzi uzskaitot kādas priekšmetu grupas tematikas un apjoma ziņā paredzēts digitalizēt šī gada laikā.
No muzejnieku pozīcijām īpaši interesanta ir sadaļa, kas veltīta krājuma attīstīšanai. Tā iepazīstina ar vērtīgākajiem jaunieguvumiem. Īpaši tiek uzrunāti potenciālie dāvinātāji, diplomātiski stāstot, ka “priekšmeti, ko saņemam kā dāvinājumus, tiek dokumentēti, saglabāti un aprūpēti atbilstoši augstākajiem standartiem. Taču tas izmaksā ļoti dārgi, liekot mums reducēt savas izvēles”. Tālāk minēts, ka dāvinājumi jāpiesaka, izmantojot konkrētu tiešsaistes formu, taču pirms tās aizpildīšanas tiek piedāvāts jautājumu kontrolsaraksts: Vai varat aprakstīt, kas tas ir? Vai zināt, kas to ir izgatavojis? Vai zināt šī priekšmeta vēsturi? Vai ar to ir saistīti kādi personiski stāsti? Kur jūs to dabūjāt? Vai varat apstiprināt, ka jūs vai priekšmeta juridiskais īpašnieks būs priecīgs uz visiem laikiem nodot īpašuma tiesības Imperiālajam kara muzejam? Vai varat piedāvāt digitālu attēlu, ieskaitot detaļu pietuvinājumus, kur kadrētas jebkādas identifikācijas zīmes? Vai varat aprakstīt priekšmeta fizisko saglabātību, minot, vai tas ir labā, apmierinošā vai sliktā stāvoklī?
Pārsteidzoša ir sadaļa par kolekciju pārskatīšanu, kur muzejs atklāj, ka piecu gadu intervālā cenšas veikt pilnu, sistēmisku krājuma, arhīva un bibliotēkas pārskatu, konstatējot iztrūkumus un misijai neatbilstošu priekšmetu klātbūtni: “Kolekciju pārskatīšana veidota ar mērķi kritiski paskatīties uz kolekcijām un pārliecināties, ka tās ir attīstījušās veidā, kas sekmē sabiedrības izpratni par kara pieredzi un spēku. Pārskatīšanas procesā mūsu kuratori, arhīvu un bibliotēku speciālisti novērtē materiālus, kas ir viņu pārziņā un pieņem lēmumus, kā viņi turpmāk vēlētos attīstīt kolekcijas. Viņi piedāvā priekšmetus, ar ko būtu papildināmas kolekcijas un rekomendē atsevišķu priekšmetu izņemšanu no krājuma.” Sabiedrība tiek aicināta iesaistīties diskusijā.
Pēdējā apakšsadaļa veltīta krājuma pieejamības jautājumiem, aicinot lietot tiešsaistes datu bāzi, pieminot kolekciju struktūru, ar krājumu saistītus projektus, kuros muzejs iesaistījies u.tml. Ļoti precīzi norādīts, kādus krājuma pakalpojums muzejā var saņemt, kā darbojas lasītavas. Un, galu galā, tiek stāstīts arī par deponēšanas iespējām: termiņiem, procedūrām un izmaksām. Šajā, tāpat kā vairākos citos muzejos, vērojama tendence, pagarināt deponējuma sagatavošanas periodu, šinī gadījumā – deponējuma pieprasījumu sagaidot 9 mēnešus iepriekš. Akceptēta tiek tikai elektroniska sarakste, prasot aizpildīt tiešsaistes deponējuma pieteikuma formu (tur pat publicētas arī vadlīnijas deponējuma pieprasījuma sagatavošanai).
Katrā jaunā rindkopā muzejs uzsver atvērtību un prieku par jaunām sadarbībām, tomēr reizē demonstrē gandrīz militāru attieksmi pret disciplīnu visos sadarbības aspektos.
Kopsavilkums
Ja atgriežamies pie sākumā minētajiem metodiskajiem materiāliem, nākas secināt, ka muzeji ar sabiedrību mēdz komunicēt ļoti dažādus ar krājumu un krājuma vadību saistītus jautājumus, izņemot sensitīvo informāciju, kas skar krājuma dokumentāciju un riska menedžmentu.
Vizuālās pieejas attīstīšana, kas ir orientēta uz plašu un daudzveidīgu auditoriju, prasa vislielākos finansiālos resursus, kas saistīti gan ar programmatūras izstrādi, gan digitalizācijas izmaksām, kā arī iespējamo autortiesību licenču apmaksu (atkarībā no muzeja satura). Pārējās pieejas no finansiālā viedokļa ir daudz saudzīgākas, taču pieprasa lielus laika un intelektuālos resursus. Ņemot vērā, ka uz rīcību orientētu politiku sagatavošana ir komandas darbs, kas paredz nopietnas diskusijas, būtiski ir katra muzeja cilvēkresursi, ņemot vērā kopējo pienākumu apjomu.
Tomēr jāatzīst, ka labi izstrādāta un labi nokomunicēta politika vienmēr sagatavo pārdomātai rīcībai. Tas ir ērtākais instruments visiem lietotājiem – gan institūcijas iekšienē, gan ārpus tās. Jo skaidrāku valodu mēs izvēlamies lietot, jo racionālāka kļūst komunikācija, kā arī īsinās lēmumu pieņemšanas ceļš.
Attēls: rijksmuseum.nl