Daina Auziņa. Mūsdienu kolekcionēšana

Uzaicinājumu piedalīties CM lekciju kursā “Muzeju tradīcijas nākotne” saņēmu, kad nupat sāka atkāpties pandēmijas pirmais vilnis, kas nesa līdzi teju pārsteidzoši plašu Latvijas muzeju interesi par Covid-19 liecību komplektēšanu. Šajā periodā CM tika nopublicēti divi Mariannas Auliciemas emuāri: “Kara lauka apstākļi jeb ikdiena (un ārkārtejā situācija) mazā nevalstiskā muzejā” un “Gumijas zābaki un iebrišana mūsdienu kolekcionēšanā”. Tas ierosināja manu šīsdienas tēmas izvēli – ar mērķi palūkoties uz mūsdienu kolekcionēšanas tradīciju un tās izmantojumu Latvijas muzeju praksē. Turklāt salīdzinoši nesen tiešsaistē bija publicēts Museum Development North West rīkkopa Contemporary Collecting Toolkit, kuru šķita saistoši pārskatīt kopā ar kolēģiem. 

Lekciju kursa mērķis ir runāt par muzeju tradīcijas nākotni. Šajā kontekstā runāt par mūsdienu kolekcionēšanu šķita ļoti atbilstoši – tai ir senas tradīcijas un vienlaikus tā ir mūsdienu kolekcionēšanas prakšu uzmanības epicentrā. 

Contemporary collecting jēdziena tulkojums latviešu valodā vēl nav aprobēts. Līdz šim ierastāk lietots tulkojums “mūsdienu kolekcionēšana”, ko esmu izvēlējusies likt lekcijas nosaukumā; retāk – “laikmetīgā komplektēšana”, kas pēc būtības daudzās situācijās ir precīzāks.

Tradicionāli mūsdienu kolekcionēšana tiek definēta kā “process, ar kura palīdzību muzeji identificē un apgūst mūsdienu materiālo un nemateriālo kultūru”[1], citiem vārdiem sakot, tā ir tādu “priekšmetu, stāstu un materiālās kultūras liecību kolekcionēšana, kas atspoguļo neseno pagātni un šodienu”[2]. Pastāv uzskats, ka mūsdienu kolekcionēšana aptver pēdējos 50 kolekcionēšanas vai dzīvās vēstures gadus un ka tā primāri ir saistoša sociālās vēstures muzejiem. 

Šīs prakses “jaunākā māsa” ir “ātrās reaģēšanas” jeb Rapid Response kolekcionēšana, ko 2014. gadā definējis Viktorijas un Alberta muzejs (Victoria and Albert Museum – V&A) un kas īsā laikā kļuvusi populāra daudzās mantojuma institūcijās visā pasaulē. V&A savā interneta vietnē paskaidro: “Ātrās reaģēšanas komplektēšana uzsākta V&A muzejā kā jauna tipa krājuma komplektēšanas prakse. Krājums tiek papildināts ar mūsdienu priekšmetiem, kas raksturo nozīmīgākos nesenās pagātnes notikumus dizaina un rūpniecības jomā. Daudzi no šiem priekšmetiem ir nozīmīgi ar to, ka apliecina dizaina iespējas vai atklāj patiesību par to, kā dzīvojam.”[3]

Plašākā mērogā ar to tiek saprasta krājuma komplektēšanas prakse, kas reaģē uz aktuāliem sociālpolitiskiem notikumiem vai globālām krīzēm. Tās mērķis ir “šeit un tagad” savākt pēc iespējas vairāk informācijas, kontekstualizēšanu un sistematizēšanu atstājot uz vēlāku laiku.

Metodes raksturojums

Mūsdienu kolekcionēšanas praksēm veltītā Museum Development North West rīkkopa tiecas rast atbildes uz vairākiem būtiskiem jautājumiem. Viens no tiem pievērš uzmanību tam, uz ko aicina mūsdienu kolekcionēšana. Pirmkārt, iedziļināties esošajās muzeja kolekcijās, tajā, kā krājumā atspoguļojas pēdējo 50 gadu vēsture, pievēršot uzmanību tendencēm, tēmām un idejām, kas, iespējams, līdzšinējā krājuma komplektēšanas praksē nav pamanītas vai pat ir apzināti apietas; identificēt “apietās” tēmas. Tādējādi mūsdienu kolekcionēšana ļauj piešķirt krājumam jaunu nozīmi vai aizpildīt “robus” esošajās kolekcijās. Otrkārt, mūsdienu kolekcionēšana aicina uz sadarbību ar indivīdiem un kopienām, t. i., tā paredz dzīvo atmiņu vākšanu, fiksējot aculiecinieku liecības. Tādejādi muzeji var paplašināt zināšanas par neseno pagātni un kļūt saistoši plašākai auditorijai. Mūsdienu kolekcionēšana paredz gan krājuma papildināšanu pasīvās komplektēšanas ceļā, pieņemot dāvinājumus, gan daudz aktīvākās, uz sadarbību vērstās formās, kas ir efektīvākas.

Kādi ir muzeja ieguvumi, īstenojot mūsdienu kolekcionēšanu? Tā ir iespēja paplašināt un mūsdienīgot muzeja krājumu; kolekcionējot priekšmetus un stāstus, kas uzrunā un savieno auditorijas, krājums kļūst saistošāks un pieejamāks; aicinot uz sadarbību kopienas, veidojas jaunas partnerības un paplašinās auditorija; pievēršanās aktuālajiem jautājumiem rada telpu debatēm; attīstot projektus, vadot intervijas un strādājot ar jauna tipa priekšmetiem un materiāliem, paplašinās muzeja darbinieku kompetence; pētniecības gaitā iezīmējas saikne starp pagātni un tagadni.

Kādi ir lielākie mūsdienu kolekcionēšanas izaicinājumi? Ir virkne apsvērumu, kas jāņem vērā, uzsākot mūsdienu kolekcionēšanas iniciatīvas, piemēram, pieejamo materiālu pārpilnībā ir svarīgi krājuma komplektēšanā noteikt skaidru fokusu. Ir jādomā par kritērijiem, kā izvērtēt to, kam nākotnē būs vēsturiska nozīme. Ir jāņem vērā, ka nepieciešams laiks un prasmes, kā arī citi resursi, lai atrastu labus sadarbības partnerus – indivīdus, kopienas vai speciālistu grupas – un izveidotu ar viņiem abpusēji patiesi ieinteresētas un ilgtspējīgas attiecības. Par to ir svarīgi pārliecināties pirms jaunu aktivitāšu uzsākšanas. Ir jāapsver arī finansiālās iespēja – kādus resursus muzejs  var atvēlēt mūsdienu kolekcionēšanai un kur meklēt atbalstu no ārēja finansētāja. Pirms jaunu priekšmetu uzņemšanas krājumā ir jādomā par materiālu īpašībām, iespējām tos ilgtermiņā saglabāt. Nav noslēpums, ka mūsdienās daudzi priekšmeti tiek ražoti īslaicīgai lietošanai un no nenoturīgiem materiāliem, piemēram, plastmasa. Ja tiek komplektēti digitāli materiāli, t. i., saturs, kas radīts digitālā ceļā, – fotogrāfijas, audio vai video ieraksti –, ir jāpatur prātā uzglabāšanas specifikas jautājumi: kādā formātā šie materiāli tiks glabāti un kur, kā tiks kontrolēta saglabātība, kā nodrošināta piekļuve u. tml. Svarīgi noskaidrot, kam pieder autortiesības un intelektuālā īpašuma tiesības uz materiālu, ko ir vēlme iekļaut krājumā. Ieguves brīdī tas skaidri jādokumentē, lai šī informācija būtu izmantojama ilgtermiņā. Šīs juridiskās vienošanās nosaka veidus, kādos krājuma priekšmetus atļauts izmantot.

Īss ieskats tradīcijas attīstībā[4]

Atskatoties vēsturē, mūsdienu kolekcionēšanas pazīmes fragmentāri tiek saskatītas jau grieķu un romiešu laika kolekcionēšanas tradīcijās ar interesi par ikdienišķo un laikmeta liecību eksponēšanu blakus vēsturiskām liecībām. Tas vērojams arī citos kolekciju veidošanas vēsturiskajos periodos. Taču būtiskāka paradigmas maiņa kolekcionēšanā iezīmējas tikai 20. gadsimta padsmitajos gados, kad atsevišķi muzeji apzināti sāk iekļaut savos krājumos priekšmetus, kas vai nu atspoguļo laikmeta pārmaiņas (piemēram, 1911. gadā dibinātais Londonas muzejs, kura galvenais krājuma komplektēšanas kritērijs bija “tikai tādi priekšmeti, kas atrasti Londonā vai ražoti Londonā”, krājumā uzņēma ormaņa ratus, kad tos pilsētas ielās sāka aizstāt taksometri), vai sociālpolitiskas aktualitātes (piemēram, 1917. gadā dibinātais Imperiālais Kara muzejs tiešā kontaktā ar laikmeta lieciniekiem komplektēja Pirmā pasaules kara liecības). Atsevišķi minami arī etnogrāfiskie muzeji, piemēram, 1948. gadā dibinātais, agrākais Velsas Tautas muzejs, kas tapa pēc zviedru Skansen (1891) parauga, bet 20. gadsimta 50. gados sāka komplektēt arī mutvārdu liecības, fiksējot izmirstošo dialektu.

Amerikas Savienotajās valstīs mūsdienu kolekcionēšana nonāca uzmanības centrā 20. gadsimta 60. gados, kad atsevišķas mantojuma institūcijas sāka komplektēt materiālus, kas bija saistīti ar opozicionārām politiskajām grupām, sieviešu tiesību, pretkara un etnisko minoritāšu kustībām. Lai pārliecinātu finansētājus, viņi kā argumentus lietoja tādus joprojām aktuālus saukļus kā “nepieciešamību pēc demokrātijas” un “ekonomiskos ieguvumus, iegādājoties priekšmetus, kamēr tie vēl ir jauni”. Īpaši aktīvi bija Smitsona Institūta darbinieki, kuri mēdza pakļaut sevi riskam, iesaistoties demonstrācijās un veidojot nepastarpinātus kontaktus arī ar radikāliem aktīvistiem.

1967. gadā par ikdienišķu laikmeta liecību iekļaušanu krājumā iestājās Aidaho Universitātes muzeja direktors Džordžs Eliss Bērkovs (George Ellis Burcaw) uzstājot, ka “vēstures muzejiem būtu jāvāc ikdienas priekšmeti: konservu bundžas, maizes iepakojumi, picu kastes, sporta apavi, rotaļlietas, tapešu paraugi… [..], jāfotografē ledusskapju iekšskati, pieliekamie un virtuves skapīši… mājokļi un darba vietas”. Lai gan tobrīd tas daudzu acīs padarīja viņu par izsmiekla objektu, jau pēc dažiem gadiem daļa no viņa vāktajiem priekšmetiem tika izmantoti muzeju ekspozīcijām. Vienlaikus iezīmējās joprojām aktuālās problēmas, kas saistītas ar mūsdienu kolekcionēšanas praksi, – telpas un laika ierobežojumi, speciālistu un budžeta trūkums, sarežģītā atlase un dokumentācija. 

Pirmā valsts, kurā tika ieviesta koordinēta mūsdienu kolekcionēšanas politika, bija Zviedrija, kur 1977. gadā tika izveidota SAMDOK grupa, apvienojot pārstāvjus no dažādiem muzejiem. Tas bija mēģinājums ar zinātnisku pieeju racionalizēt iepriekš haotisko laikmeta liecību atlasi un uzņemšanu dažādās kolekcijās. SAMDOK cita starpā rekomendēja priekšmetiskos masu produkcijas paraugus iegūt no ražotājiem – nelietotus un ar precīziem izejas datiem. Viņi ierosināja segmentēt materiālus četrās grupās: mājas, darbs, publiskā telpa un komerciālā vide. Viņu būtiskākais devums bija muzeju sadarbības veicināšana un koordinētas politikas izstrāde, daloties tematiskās darba grupās (pools). 

20. gadsimta 80.–90. gados Eiropas un ASV muzejos bija vērojama pieaugoša tendence pārorientēties no atbalsta valdošās elites vērtībām uz sociālās daudzveidības atklāšanu. Krājuma komplektēšanā joprojām dominēja orientēšanās uz priekšmetiem, taču 90. gadu beigās atsevišķi muzeji sāka kombinēt tradicionālo mūsdienu kolekcionēšanu ar alternatīvām metodēm. Ar īpaši lielām ambīcijām gadu tūkstošu mijā izcēlās Londonas muzejs, veidojot projektu Collecting 2000, aicinot Londonā bāzētas organizācijas dāvināt vienu “priekšmetu, attēlu vai ierakstu, kas raksturo, kas viņi ir 21. gadsimta sākumā”. Mērķis bija savākt 1000 liecību, taču savāktas tika vien 200, jo izrādījās, ka no muzeja speciālistiem tiešā komunikācija ar dāvinātājiem prasa pārāk daudz laika. Būtiski, ka projektā piedalījās ļoti dažādas, tostarp minoritāšu, grupas. Līdzīgi projekti arī citos muzejos radīja pārliecību, ka mūsdienu kolekcionēšana var būt balstīta cilvēku pieredzē, nevis statistikā un ka muzejiem nav jābaidās mācīties, jo process ir tikpat svarīgs kā rezultāts.

Londonas muzeja piemērs

Mūsdienu kolekcionēšanas ilustrācijai esmu izvēlējusies vienu no četriem piemēriem, kas aplūkoti iepriekš minētajā Contemporary Collection Toolkit. Tas ir projekts, ko realizējis Londonas muzejs, kas plaši pazīstams ar senām mūsdienu kolekcionēšanas tradīcijām un kopumā sociāli reaktīvu darbību, par ko liecina kaut vai tēmu pieteikumi viņu interneta vietnē: Black Lives Matters, Londonas ugunsgrēks, Vindrašas skandāls (Windrush scandal) un homoseksualitāte senajā Romā.

2016. gadā ar mērķi atzīmēt 40. gadadienu kopš panku kultūras izplatīšanās Lielbritānijas galvaspilsētā pilsētas mērogā tika uzsākta programma Punk. London. Municipalitāte (the Greater London Authority) Londonas muzeju izraudzījās par vienu no kultūras partneriem. Muzeja uzdevums bija papildināt krājumu ar jauniem priekšmetiem un stāstiem, kas iegūstami no bijušajiem panku kopienas dalībniekiem. Tika attīstīts mūsdienu kolekcionēšanas projekts, kura ambīcija bija savākt materiālus tiešā sadarbībā ar cilvēkiem no visas Londonas. Akcents tika likts uz mutvārdu vēsturi, iegūstot autentiskus projekta dalībnieku stāstus. 

Projekta mērķi: dokumentēt Londonas panku pieredzi; nospraust striktas laika robežas un fokusēties uz periodu no 1976. līdz 1980. gadam; strādāt sadarbībā ar sabiedrību, vācot personiskus priekšmetus, starp kuriem īpaša priekšroka ir pašdarinātiem (do it yourself) priekšmetiem; veidot muzeja modes kolekciju, kas saistīta ar laikmetīgajām subkultūrām; mutvārdu intervijās dokumentēt stāstus, kas saistīti ar priekšmetiem; papildināt kolekciju ar 10 jauniem priekšmetiem un 10 jauniem mutvārdu vēstures stāstiem.

Pieeja vākšanai

Mērķis komplektēt panku ikdienas pieredzes liecības, nevis labi zināmus, industrijas radītus stāstus, nozīmēja, ka pētījumā vispirms jācenšas veiksmīgi atlasīt indivīdus, kuri var dalīties gan ar tēmu saistītās atmiņās, gan piedāvāt personiskas priekšmetiskas liecības. Sākotnējie meklējumi atklāja, ka dalīšanās atmiņās jau notiek Facebook grupās, kas ļāva mērķtiecīgi vērsties pie šīs kopienas. 

Tika noorganizēts pasākums “Parādi un pastāsti”, par ko informāciju izplatīja minētajās tiešsaistes grupās, kā arī ar muzeja esošo tīklojumu un kontaktu starpniecību. Cilvēki tika aicināti nākt uz muzeju un dalīties ar savām atmiņām, runāt par savu pieredzi. Šajā dienā muzejam nebija prasība kolekcionēt stāstus vai priekšmetus, tikai kontaktus un dokumentālu informāciju par priekšmetiem. Pasākumā piedalījās vairāk nekā 100 cilvēku, 15 no tiem atbilda projekta kritērijiem, kā arī vēlējās piedalīties krājuma papildināšanas programmā. Vēlāk projektam pievienojās vēl trīs cilvēki – sākotnējo 15 dalībnieku draugi vai paziņas.

Intervijas tika veiktas ar visiem dalībniekiem. Tajās iesaistījās brīvprātīgie no Central Saint Martins mākslas un dizaina koledžas, apgūstot labāko mutvārdu vēstures komplektēšanas praksi. Pieredze, kas saistīta ar Londonas vietām, tika izmantota, lai uzņemtu trīs īsfilmas par panku subkultūrai būtiskām vietām pilsētā. Lai radītu vietas sajūtu, filmas tika papildinātas ar vēsturiskiem foto materiāliem.

Apzinātie priekšmeti tika fotografēti un piedāvāti apspriešanai muzeja Krājuma komisijai. Saņemot apstiprinājumu, tika realizēta krājuma papildināšanas procedūra un priekšmeti tika nogādāti atbilstošajās krātuvēs. Starp šiem priekšmetiem bija apģērbi, izgriezumu klades, audiokasetes un nozīmītes; katrs priekšmets bija saistīts ar personisku stāstu. 

Pieejas rezultāti: projektā kopumā piedalījās 19 cilvēki; tika veiktas 18 pilna garuma dzīvesstāstu intervijas; muzeja krājumam tika pievienoti 28 jauni priekšmeti; krājuma papildināšanai tika uzņemtas trīs īsfilmas, izpētot pilsētā vietas, kas bijušas saistītas ar panku kopienu; laikā no 2016. gada oktobra līdz 2017. gada janvārim publikai tika atvērta izstāde, kurā blakus projekta dalībnieku piedāvātajiem deponējumiem tika eksponēti nokomplektētie materiāli; Londonas muzejā notika publisku pasākumu programma, tostarp sarunas par panku kultūras nākotni Londonā.

Trīs ieguvumi: sadarbība ar sabiedrību deva pieeju lielākai priekšmetu daudzveidībai, nekā bija gaidīts; skaidri izvirzītie projekta mērķi un stingra turēšanās pie tiem palīdzēja pamatot izvēles krājuma papildināšanai un noraidīt to piedāvājumu, kas bija mazāk būtisks; izstāde bija ļoti pozitīvs krājuma komplektēšanas projekta papildinājums, ļaujot pievienot vērtību dalībnieku pieredzei, kā arī piesaistīt muzejam jaunu auditoriju.

Trīs mācības: uzturēt attiecības ar 19 projekta dalībniekiem izrādījās ļoti laikietilpīgi, lai arī attaisnoja ieguldītās pūles un resursus; daži projekta dalībnieki nevēlējās ziedot muzejam savā īpašumā esošos priekšmetus, bet labprāt tos deponēja izstādei; programma Punk. London saņēma arī atsevišķas negatīvas atsauksmes par to, ka tā komercializējot panku kustību, tāpēc bija nepieciešama ļoti pārdomāta komunikācija.

Piemēri no Latvijas muzejiem

Pārceļoties uz situāciju Latvijā, vispirms jāatzīmē, ka visaptveroši pētījumi par mūsdienu kolekcionēšanas praksēm Latvijas muzejos nav veikti. Būtisks ir Ilzes Knokas referāts, kas tika gatavots SAMDOK 30. gadu jubilejas konferencei 2007. gadā un ir pieejams tiešsaistes publikācijā[5]. 

Visaptveroša pētījuma neesamība neļauj sniegt konspektīvu pārskatu par situāciju lokālā mērogā, tāpēc minēšu tikai dažus piemērus, vairāk izceļo aktuālo pandēmijas liecību komplektēšanu. Mans izejas punkts primāri bija tiešsaistē pieejamā informācija, uz kuru balstoties, sazinājos ar atsevišķiem muzejiem.

Varbūt nedaudz paradoksāli, bet mūsdienu komplektēšanas jomā gribas izcelt nevis kādu no vēstures profila muzejiem, bet Rakstniecības un mūzikas muzeju (RMM). Tas liecina, ka šī prakse ir pielāgojama dažādām komplektēšanas specializācijām. Interesi par mūsdienu komplektēšanu ir apliecinājušas abas pēdējās muzeja direktores, un tā atspoguļojas veidā, kā krājuma darbs tiek reprezentēts muzeja interneta vietnē. Ik mēnesi papildinot rubriku “Mēneša priekšmets”, muzeja vietnes lietotājam ir viegli nolasāms muzeja krājuma komplektēšanas fokuss. 2020. gadā muzejs šajā rubrikā izceļ tieši mūsdienu radošās personības, atklāti atzīstot: “Vai tās būs paliekošas vērtības muzeja vēsturē? Tad jau redzēs, kā būs, taču pagaidām visi kopā krāsim un glabāsim šodienu!”[6]

Ilustrācijai esmu izvēlējusies, manuprāt, vienu no lieliskākajiem, kaut arī nebūt ne vienkāršākajiem, RMM jaunieguvumiem – Jāņa Joņeva lampu[7], ko viņš lietojis sava bestsellera “Jelgava-94” radīšanas laikā. Blakus kvalitatīvam attēlam muzeja vietnē publicēts arī video, kurā rakstnieks atklāj ne tikai savu saikni ar priekšmetu, bet arī to, kā lampa nokļuvusi muzejā. Viņš stāsta par to, kā viņu uzrunājusi muzeja speciāliste Liega Piešiņa un kā viņš nonācis līdz izvēlei muzejam nododot tieši šo atraktīvo priekšmetu.

Otrs Latvijas mūsdienu kolekcionēšanas piemērs ir no Muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē”. Muzeja vadītājas Mariannas Auliciemas refleksijas, kas skar šo tēmu, pieminēju jau lekcijas sākumā. Vienā no CM publicētajiem emuāriem viņa izvērsusi stāstu par 2019. gadā muzeja realizēto ekspedīciju uz Norvēģiju.[8] Ekspedīcijas virsmērķis bija aizsākt jaunas kolekcijas veidošanu muzeja krājumā, kas veltīta mūsdienu izbraucējiem, tiešais mērķis – tikties ar Norvēģijā salīdzinoši neilgi dzīvojošajiem latviešiem, lai savāktu krājumam materiālus – priekšmetus un stāstus. Marianna Auliciema lieliski atsedz problēmu loku, ar ko muzejs un muzeja darbinieks saskaras, īstenojot mūsdienu kolekcionēšanas aktivitātes. Taču rezultāti lielākoties gandarī – tas atklājas ekspedīcijas stāsta noslēgumā, kas aprakstīts emuārā. Muzeja vietnē neilgi pēc ekspedīcijas publicētais apraksts par “Mēneša priekšmetu” – Kaspara Tolka darba zābakiem, kas valkāti, strādājot uz Norvēģijas zvejas kuģa, – atklāj it kā ļoti personisku, emocionāli piesātinātu ģimenes stāstu, bet tajā pašā laikā arī daudz plašāku konkrētā vēstures perioda sociālekonomisko tendenci.[9] “Latvieši pasaulē” ir arī starp tiem Latvijas muzejiem, kas apliecinājuši interesi par Covid-19 liecību komplektēšanu, ar interneta starpniecību uzrunājot tautiešus ārzemēs.

Covid-19 liecību komplektēšana ir starptautiskās krājuma speciālistu vides prioritāra aktualitāte. To apliecina ICOM starptautiskās krājuma komitejas COMCOL aktivitātes, kas atspoguļotas arī viņu tiešsaistes žurnāla COMCOL Newsletter jūlija numurā[10]. Organizācija aptaujājusi muzejus, starptautiskā līmenī apzinot dažādas krājuma komplektēšanas iniciatīvas, turklāt 2020. gada 8.–9. oktobrī gaidāma COMCOL digitālā konference “Covid-19 iespaids uz muzejiem un kolekcijām” (Impact of COVID -19 on Museums and Collections). 

Latvijā publiskajā telpā plašākā publikācija par Covid-19 liecību komplektēšanu parādījās tiešsaistes žurnālā “jauns.lv”, kur žurnālists Elmārs Barkāns bija apzinājis Latvijas muzeju aktivitātes šajā jomā līdz š. g. maijam.[11] Sazinājos ar lielāko daļu no rakstā minētajiem muzejiem, lai jautātu, kā viņiem sekmējies krājuma komplektēšanas darbs ātrās reaģēšanas apstākļos.

Pamanāmākā no mantojuma iestāžu realizētajām kampaņām Covid-19 liecību fiksēšanā, manuprāt, bija Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu Folkloras krātuves (LFK) projekts “Pandēmijas dienasgrāmatas”, kas tapa sadarbībā ar interneta žurnālu “Punctum”. Kampaņai bija ļoti pievilcīgs pieteikums; tās mērķis bija “noskaidrot un ar dienasgrāmatu ierakstiem dokumentēt to, kā mūsu sabiedrība jūtas šodien – situācijā, kad ir tik daudz nezināmā, kad esam spiesti izolēties un laiku pavadīt savos mājokļos vairāk nekā jebkad iepriekš. Taču vairāk par visu šī projekta mērķis ir radīt kopības sajūtu, jo, kaut arī katrs savās četrās sienās, tomēr esam vienā laivā.”[12] “Punctum” portālā ik dienu tika publicēti literātu, publicistu, mākslinieku un citu kultūras jomu pārstāvju dienasgrāmatu ieraksti. Savukārt LFK Autobiogrāfiju krājuma kolekcijas “Pandēmijas dienasgrāmatas 2020” veidošanā bija aicināts piedalīties ikviens, dienasgrāmatās dokumentējot šo laiku un savu dzīvi 2020. gada pavasarī.

No muzeju aktivitātēm Covid-19 liecību vākšanā publiski visredzamākā bija Latvijas Nacionālā vēstures muzeja kampaņa, kas guva plašu preses uzmanību no Latvijas Televīzijas un “Latvijas Avīzes” puses. Ar preses starpniecību muzejs iezīmēja galvenos Covid-19 liecību komplektēšanas virzienus – “iespaids uz cilvēku ikdienas dzīvi” un “pārorientēšanās” (publiskajā telpā un ražošanā). Materiālu vākšanā muzejs sazinājās ar dažādām institūcijām – Rīgas Domi, Latvijas Nacionālo operu un baletu, teātriem u. c., lūdza muzeja fotogrāfu fiksēt situāciju Rīgas ielās; aicināja sabiedrību tiešsaistē “Gadsimta albumam” pievienot fotogrāfijas, kas ilustrē dzīvi Covid-19 apstākļos; veica atsevišķus iepirkumus krājuma papildināšanai. Kampaņai atsaucās gan privātpersonas, gan iestādes un uzņēmumi (daži, piemēram, CSDD, LTV un veikals “Maxima”, paši ieradās muzejā, lai nodotu Covid-19 laika liecības). Pieņemot priekšmetus no dāvinātājiem, tika rūpīgi pierakstīti to stāsti (kas ir muzeja ikdienas prakse mūsdienu kolekcionēšanā). Lielākā daļa savāktā materiāla jau ir izskatīti muzeja krājuma komisijā, lai tos varētu uzņemt muzeja krājumā.

Valmierā iniciatīva vākt Covid-19 laika liecības nāca no pašvaldības, pēc kuras aicinājuma, Valmieras muzejs izveidoja stratēģiju. No informācijas, kas parādās tiešsaistē[13], var izsecināt, ka Valmieras muzejam ir bijusi izveidota visfokusētākā pieeja, izstrādājot sekojošus parametrus: vākt liecības no Valmieras un apkārtējiem novadiem; aptaujāt sabiedrību par dzīvi krīzes situācijā; apzināt iestāžu un institūciju, tostarp Vidzemes slimnīcas, darbību ārkārtējā situācijā; uzrunāt izglītojamos, skolotājus un vecākus, lūdzot dalīties savā redzējumā par attālināto izglītības procesu; fiksēt Valmieras pilsētas pašvaldības rīcību un atbalsta pasākumus Covid-19 laikā; dokumentēt un intervēt ar Covid-19 saslimušos (pēc atveseļošanās), un tos, kuri devušies uz pārbaudēm. Mazliet uzmanīgu dara tikai tas, ka materiālu komplektēšana par pašvaldības darbu notiek sadarbībā ar pašvaldības Zīmolvedības un sabiedrisko attiecību nodaļu, kas ļauj paredzēt, ka šis darbs tiks atspoguļots nekritiski. Vākšanas darbs joprojām esot procesā.

Arī Talsu novada muzeja iniciatīva spēja piesaistīt preses uzmanību, topot sižetam Talsu Televīzijā.[14] Kampaņa rezultējusies ar skaitliski nelieliem krājuma papildinājumiem – diviem iespieddarbiem, kas rāda, kā publiskā telpa (veikali, aptiekas) reaģē uz Covid-19 regulējumiem, un speciālizlaiduma Cēsu alus pudeli, kuras etiķetē lietots sauklis “Paliec mājās!”. Atsevišķi priekšmeti joprojām gaidot uz “rezervistu soliņa”, t. i., gaida izskatīšanu krājuma komisijā.

Kuldīgas novada muzeja speciālisti mērķtiecīgi uzrunājuši pašvaldību, vietējo slimnīcu u. c. iestādes ar mērķi muzeja krājumu papildināt ar pandēmijas laika liecībām. Publiskais paziņojums par šo iniciatīvu bija publicēts muzeja[15] un pašvaldības interneta vietnē[16]. Atsaukušās arī vairākas privātpersonas, no kurām viena ir aprakstījusi savu pieredzi. Muzeja fotogrāfi šajā periodā fiksējuši situāciju pilsētā. Materiālu apzināšana, ņemot vērā to, ka pandēmija nav noslēgusies, turpinās, tāpēc pašlaik savāktais vēl nav izskatīts krājuma komisijā. Muzeja speciālistu savstarpējās sarunās aktualizēts jautājums par vienotas, pārskatāmas sistēmas trūkumu, kā rīkoties ar pandēmijas perioda liecību saglabāšanu Latvijas mantojuma institūcijās.

Plašu priekšmetu klāstu par šo laiku savācis Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs, kura misija nepārprotami liek pievērsties situācijas dokumentēšanai. Muzejs fokusējies uz situāciju Latvijā, šeit īstenotajām akcijām, to, kā reaģējuši vietējie ražotāji, piedāvājot savus risinājumus aizsarglīdzekļu (maskas) un dezinfekcijas līdzekļu ražošanā. Savākti dažādi drukas materiāli – no pieturvietām un satiksmes līdzekļiem, no aptiekām un ārstniecības iestādēm. Pasažieru vilciens atsūtījis audiofailu ar tekstu, kas tiek izziņots vilcienu pasažieriem. Ir domāts par mutvārdu vēstures fiksēšanu, bet tam pašlaik nav rasts tehniskais risinājums, turpinot diskusijas par piemērotāko formātu – audio vai video – un šā materiāla pieņemšanu uzskaitē. Materiālu apzināšanas process turpinās, savāktie priekšmeti vēl nav skatīti krājuma komisijā. Muzejs ar prieku atzīst, ka ražotāji, ar dažiem izņēmumiem, izrādījuši lielu atsaucību.

Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzejs savā interneta vietnē aicinājis sabiedrību “nodot glabāšanā šim laikam raksturīgās izmantotās lietas, fotogrāfijas, kuras atspoguļo gan šo periodu kopumā, gan ikdienas dzīvi ar ierobežojumiem un aizsarglīdzekļiem”[17]. Atsaukušās tikai divas privātpersonas, un viņu piedāvātās liecības diemžēl nav atbildušas muzeja krājuma komplektēšanas politikai. Muzejs organizējis fotosesijas pilsētā, fiksējot operatīvo dienestu darbu un izmaiņas publiskajā telpā. No digitāli uzņemtajiem kadriem ir izgatavotas melnbaltas kopijas, ko paredzēts iekļaut krājumā. Ir spriests, ka, pandēmijai noslēdzoties, krājumā varētu iekļaut informatīvos materiālus, maskas un citas materiālās liecības, kas šajā periodā izmantotas muzeja publiskās darbības nodrošināšanā.

Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzejs krājumam komplektē pašvaldības izdotos dokumentus un publiskajā telpā pieejamos informatīvos materiālus; situāciju pilsētā fotogrāfijās fiksējis viens no muzeja speciālistiem. Līdzīgu taktiku izvēlējies arī Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejs. 

Nākas secināt, ka virkne Latvijas muzeju spēj ātri mobilizēties darbam krīzes situācijā. Vienlaikus aktualizējas arī ilgstoši neatrisināti jautājumi, no kuriem varētu akcentēt dažus nozīmīgākos: kādu metodoloģiju izmantot nemateriālā mantojumā vākšanā (vai esam tehniski un profesionāli sagatavoti, lai neklātienē mērķēti uzrunātu sabiedrību, organizētu un veiktu intervijas?); kā droši saglabāt digitālās mūsdienu liecības; kā mūsdienu kolekcionēšanu mantojuma iestādēs koordinēt valsts līmenī (kādos nosacījumos Latvijā varētu tapt kas līdzīgs zviedru SAMDOK vai somu TAKO?)? Šie jautājumi pašlaik paliek atvērti. Ceļš uz risinājumiem, manuprāt, vienmēr ir zināšanu papildināšanā un auglīgā komunikācijā.