11. aprīlī notika domnīcas Creative Museum rīkotā diskusija “Skolas soma un izglītības reforma”. Kaut jau vairākus gadus neesmu neviena muzeja darbiniece, pirms diskusijas pieteiktie temati man ir gan svarīgi, gan interesanti, tādēļ atļaujos šeit piedāvāt savas dziļi subjektīvās, iespējams, vairāk pilsones un mammas nekā muzejpedagoģes pārdomas pēc diskusijā novērotā.
Manuprāt, katram pieejama un kvalitatīva izglītība ir mūsu sabiedrības labklājības pamatakmens, un muzejiem ir/varētu būt būtiska vieta šādas izglītības nodrošināšanā. Tā kā vairums panelistu pārstāvēja muzeju nozari, bet īpaši dalībnieku vidū dominēja muzejnieki, sagaidīju, ka galvenais sarunas temats būs izglītības piedāvājuma kvalitāte muzejos. Citiem vārdiem – cerēju, ka mēs kā profesionāļu kopiena kopīgi centīsimies izvērtēt sava darba kvalitāti, izmantojot atgriezenisko saiti no “Latvijas skolas somas” un izglītības profesionāļiem. Šķiet, ka tādas tomēr nebija auditorijas lielākās daļas gaidas, un sarunā ik pa laikam ielauzās “viņi”. “Viņi”, kas traucē vai apgrūtina mūsu darbu.
Klausoties radās iespaids, ka “viņi” ir gandrīz visi, ar ko ikdienā strādājam: “Latvijas skolas soma”, kas piedāvājumu apkopojusi ne pārāk ērti lietojamā tabulā; “Latvijas skolas somas”koordinatori, kas, piesakot skolēnu apmeklējumu, “noklusē” būtisku informāciju; skolēni, kas atnāk uz muzeju un neatšķir ekspozīciju no izstādes (nopietni?!)... No vienas puses lieliski, ka muzejnieki spēj saskatīt un formulēt problēmas, kas traucē darbā. Problēmas apzināšanās ir pirmais solis ceļā uz risinājumu. Bet sarunas laikā es ne reizi nedzirdēju kādu dalāmies ar risinājumiem. Piemēram, vai kāds muzejs ir piedāvājis projekta vadībai nodot “Latvijas skolas somas” koordinatoriem ziņu, ka labāk skolēnu apmeklējumu pieteikt nevis koordinatoram, bet tā mācību priekšmeta skolotājam, kura mācību saturu papildinās mācības muzejā? Es ceru, ka kāds no kolēģiem ir to izdarījis, tikai kautrīgi klusēja.
Cik tad kalitatīvs šobrīd ir muzeju piedāvājums izglītības jomā? Nākot uz diskusiju, laikam neapzināti cerēju, ka “Latvijas skolas somas” pārvaldītāji sniegs savu vērtējumu muzeju piedāvājuma kvalitātei kopumā. Skaidrs, ka “Latvijas skolas soma” par savu uzdevumu ir izvirzījusi kultūras pieejamību skolēniem, nevis piedāvājuma kvalitātes uzraudzību. Tāpēc tas, kā šo kvalitāti varētu mērīt, ir jautājums mums pašiem. Vai par muzeju darba kvalitāti liecina muzejpedagoģijas nodarbību dalībnieku skaita palielināšanās “Latvijas skolas somas” ietekmē? Manuprāt, nē. Piemēram, vairāki lielie vēstures muzeji arī pirms “Latvijas skolas somas” darbības uzsākšanas rudeņos un pavasaros bija pilnībā noslogoti, t.i. visi muzeja piedāvātie nodarbību laiki bija aizņemti. Es uzskatu, ka muzeju pedagoģiskā darba kvalitāti var mērīt tikai pēc tā, 1) cik lielā mērā izvirzītais mērķis atbilst skolēnu mācīšanās vajadzībām un 2) cik lielā mērā šis mērķis tiek sasniegts. Šādam izvērtējumam ir jānotiek starp skolēnu, muzejpedagogu un skolotāju. Vienlaikus es tomēr ceru, ka “Latvijas skolas soma” apkopo vismaz datus par skolēnu un skolotāju apmierinātību ar muzejā pieredzēto.
Savukārt centieni saprast, cik lielā mērā muzeju pedagoģisko programmu izvirzītie mērķi atbilst skolēnu mācīšanās vajadzībām, atklāj problēmu, kas muzeju vidē pastāvējusi, kopš es sevi atceros: daļai muzeju personāla ir grūti izprast formālo izglītību regulējošos normatīvus (mācību jomu standartus, programmas u. c. dokumentus), bet daļai – grūti izprast, kāpēc tas vispār jāizprot. Manuprāt, tas ir būtiski, jo šie dokumenti nosaka mūsu auditorijas – skolēnu – ikdienas mācību pieredzi. Lai cik svarīgi mums ir mūsu pašu profesionālie mērķi, muzeja mācību centrālajam fokusam ir jāizriet no skolēna mācīšanās vajadzībām. Man diskusija apliecināja, ka, pārejot uz pārskatītu izglītības saturu, arī muzeju personālam nepieciešamas mācības.
Mana pārliecība ir, ka izglītība ir mūsu visu kopējā lieta. Es atbalstu diskusijas noslēgumā pausto muzejnieku gatavību sadarboties ar “Skola2030”, bet neatbalstu izskanējušo: “Aiciniet mūs!” Mums, muzeju profesionāļiem, pašiem ir jābūt proaktīviem un jāpiedalās jaunā mācību satura veidošanā. Bet galvenais – mērķtiecīgi jāveido kvalitatīvs, auditorijas vajadzībām piemērots izglītības piedāvājums. Lai mums visiem izdodas: katram savā vietā, kopējā lietā!
Foto Didzis Grodzs