Diskusijas “Skolas soma un izglītības reforma” atšifrējums. I daļa

“Latvijas skolas somas” iniciatīvu un muzeju vietu izglītības reformā vērtēja Kultūras ministrijas (KM) Latvijas valsts simtgades biroja Izglītības un jauniešu projektu vadītāja Aija Tūna, “Skola 2030” kultūras izpratnes un pašizpausmes mākslā mācību jomas vadītāja Inga Krišāne, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) Izglītības darba vadītāja Elīna Bērziņa, Ziedoņa muzeja projektu vadītāja Elizabete Pavlovska, Rīgas 6. vidusskolas “Latvijas skolas somas” koordinatore Ieva Timčenko. Diskusiju vadīja domnīcas Creative Museum vadītāja Ineta Zelča Sīmansone.

Diskusija notika 11. aprīlī LV100 Informācijas centrā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

 

Ineta Zelča Sīmansone: Iezīmējot diskusijas kontekstu, “Latvijas skolas soma” ir lielākā valsts simtgades dāvana Latvijas bērniem un jauniešiem. 2018./2019. mācību gada rudens semestrī programmas īstenošanai pieejamais finansējums bija gandrīz 1,7 miljoni eiro. Iniciatīva turpināsies līdz 2021. gadam. Kopumā četru gadu periodā projektam paredzēti gandrīz 13 miljoni eiro jeb 40 % no valsts simtgades nacionālajam pasākumu plānam papildus piešķirtā finansējuma.

Projekta mērķis ir nodrošināt skolas vecuma bērniem un jauniešiem iespēju apmeklēt koncertus, teātrus, izstādes, izglītības programmas, muzejus, tā izzinot un iepazīstot kultūras mantojumu. Tiek paredzēts, ka starpdisciplinārās programmas, kas taps skolas somas projekta ietvaros paaugstinās izglītības kvalitāti, kā arī veicinās kultūras mantojuma pieejamību.

Šīs dienas diskusiju mēģināsim strukturēt šādi: “Latvijas skolas somas” procedūra, līdzšinējās pieredzes izvērtējums, muzeju piedāvājuma kvalitāte, skolu reforma un kompetenču izglītība, skats nākotnē.

Bet iesildoties, jautājums jums visām: jūsu pirmā pieredze, ko jūs atceraties no sava skolas grupas apmeklējuma muzejā – laba, slikta, nekāda, neatceraties vispār…

Ieva Timčenko: Mana pirmā pieredze ir skolas muzejs, kad mūs kā pirmās klases bērnus aizveda uz skolas muzeju un tā mūs sāka mācīt apmeklēt muzejus.

Zelča Sīmansone: Pirmās emocijas?

Timčenko: Respekts. Ieej telpā, un tur ir kaut kas sens.

Elizabete Pavlovska: Var piekrist, kaut kas sens, kaut kas mazliet neaizskarams. Pirmā atmiņa, ka tas ir kaut kas īpašs, un ir vesels process, jo ved to apskatīt.

Aija Tūna: Mana emocija būtu, ka it kā tu ieej kāda cita cilvēka pasaulē, citā laika posmā. Lasot grāmatu, veidojas kādi tēli, un, tad ieejot muzejā, tu esi vienā no šīm grāmatām.

Elīna Bērziņa: Mana pirmā atmiņa skolas laikā ir no [Latvijas Etnogrāfiskā] brīvdabas muzeja, un bija nenormāli garlaicīgi. Man šķita, kāpēc mums šito stāsta un kāpēc mēs nevaram braukt uz akvaparku jau tagad. Un vienīgā interesantā lieta, kas man tobrīd likās, bija tas, ka vienā mājā cauri bija izaudzis koks.

Inga Krišāne: Es neatceros tādu muzeja apmeklējumu, kur es būtu bijusi ar visu klasi, bet es atceros vienu fotogrāfiju, kurā ir fiksēta klases ekskursija uz [Eduarda] Veidenbauma māju “Kalāči”, un tajā fotogrāfijā es esmu ar pašsacerētu dzejoli rokā, no kā es varu secināt, ka tur mums gāja jautri un mēs paši esam sacerējuši dzejoļus.

 

Procedūra

Zelča Sīmansone: Kā un kur skolotājs uzzina par muzeju piedāvājumu “Latvijas skolas somas” projekta ietvaros?

Timčenko: Skolā tas tiešām sākas no skolotāja, un skolotājs izmanto visdažādākos avotus. Tad viņi vēršas pie manis [“Latvijas skolas somas” koordinatora skolā – IZS] ar vēlmi doties uz izvēlēto vietu. Es savukārt izmantoju KM katalogu. Ļoti bieži es to izmantoju, lai paskatītos, vai tas iet vai neiet kopā ar skolotāja izvēli. Bet pamatā skolotājs vēršas pie manis jau ar izdarītu izvēli, kur viņš grib skolēnus aizvest, kad viņam mācību procesā to vajag.

Zelča Sīmansone: Vai visi klātesošie zina, ka skolās ir “Latvijas skolas somas” projekta koordinatori? Man tas bija pārsteigums. Ir tāds speciāls cilvēks katrā skolā. [Zāles reakcija norāda uz to, ka arī muzejiem tas ir pārsteigums – IZS]

Timčenko: Tas gan nenozīmē, ka man nav stundu. Bet papildpienākums tāds ir, jā.

Ieva Pētersone (Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejs): Ir skolas, kurās nav.

Krišāne: Bet ir pašvaldībās.

Zelča Sīmansone: Ja mēs atgriežamies pie jautājuma, kā skolotājs uzzina par muzeju piedāvājumu. Tā, manuprāt, nemaz nav tik vienkārša procedūra. Jā, KM mājaslapā ir piedāvājums excel tabulā, un tas arī būtu viss?

Tūna: Es atgriezīšos pie iesildīšanās jautājuma, jo es atcerējos, ka manā pamatskolas albumā ir fotogrāfija, kur mēs esam bijuši [Viļa] Plūdoņa dzimtajās mājās, un tajos laikos es kaut kādā mistiskā veidā šo fotogrāfiju esmu dabūjusi, un labās atmiņas tad rosās. Bet ar to es gribētu teikt, ka muzeju apmeklējums jau ir tradīcija, kas ir paaudžu paaudzēs. Un būtu nedaudz neprecīzi uzskatīt, ka no pagājušā mācību gada pēkšņi skolotājiem kaut kādā nezināmā veidā ir jāatrod informācija par muzeju piedāvājumu. Cita lieta, kā uz šo muzeju piedāvājumu paskatīties strukturētāk, ērtāk, kompaktāk, vairāk sasaistot ar mācību procesu un ņemot vērā to, ka tagad ir pieejams šis valsts finansējums, ko var izmantot, lai muzejos arī praktiski nokļūtu. Tas būtu par procedūru vispārīgos vilcienos.

Atgriežoties pie jautājuma par koordinatoriem. Ņemot vērā to, ka tas nav projekts, bet tā ir programma un tā darbojas visās Latvijas izglītības iestādēs, tad mums ir koordinatoru tīkls lielākajos izglītības iestāžu dibinātājos – pašvaldībās. Katras skolas pārziņā ir, vai īpašu cilvēku skolā iecelt šādā amatā, vai to dara audzināšanas darba speciālists, vai kā savādāk, tas ir atkarīgs no skolas lieluma un arī no iekšējās kārtības. Nav viena sistēma, kas būtu jāievēro visiem, bet katrs dara to, kas visvairāk atbilst konkrētai situācijai.

Zelča Sīmansone: Es to jautāju procedūras sakarā, jo man šķiet, ka savukārt muzejiem, domājot, kā viņi šo speciālo piedāvājumu reklamē, ir ļoti vērtīgi zināt, ka šādi speciāli “Latvijas skolas somas” koordinatori vai nu skolās, vai pašvaldībās ir. Jo ņemot vērā, ka KM programma excel tabulā nav pats vienkāršākais rīks, kurā kaut ko atrast, cilvēciskais kontakts (saziņa ar koordinatoriem) arī būtu izmantojams.

Bet atgriežoties pie visas kopējās “Latvijas skolas somas” iniciatīvas – 4 gadi, 13 miljonus liels finansējums. Vai nebūtu bijis un joprojām ir prātīgi ieguldīt viegli navigējama, ērti lietojama, dizainēta, pārskatāma rīka – mājaslapas un mobilās aplikācijas izveidē, kur viss “Latvijas skolas somas” piedāvājums, ne tikai muzeju, skolotājiem un citiem lietotājiem būtu ērti pieejams?

Tūna: Mēs nemitīgi cenšamies muzejiem nodot informāciju par to, ka mums ir šis novadu koordinatoru saraksts, kā ar vienu klikšķi visus jaunumus un informāciju viņiem aizsūtīt. Ar diezgan daudziem muzejiem mums jau ir regulāra un produktīva sadarbība, daži mūs tādu vai citu iemeslu dēļ vēl nav atraduši. Problēmām nevajadzētu būt, mēs ļoti labprāt ievietojam informāciju simtgades mājaslapā pie aktualitātēm. Tur ir darīšanas jautājums. Par otro jautājumu. Šie 13 miljoni, kas ir iezīmēti līdz 2021. gadam, ir galvenokārt domāti tam, lai Latvijas skolēni varētu nokļūt muzejos, koncertos u.c. vietās. Jautājums par to, vai veidot īpašu vietni, vienmēr ir bijis aktuāls, bet, pirmkārt, ir jāsaprot, kur šī programma dzīvos tālāk, jo veidot vietni tikai uz šo simtgades laiku nebūtu īsti racionāli.

Zelča Sīmansone: Uz četriem gadiem…

Tūna: Jā, arī uz četriem gadiem, īpaši ņemot vērā to, ka ir nepieciešams zināms laiks, lai vispār saprastu, kā šis instruments strādā. Jautājums ir arī par to, ko šāda lapa dotu. Ja mēs gribam, lai tas ir aktuālais afišu stabs, tas prasa ļoti lielu administratīvo resursu uzturēšanai, un tas arī nebūtu šādas vietnes uzdevums. Tieši tādēļ pagaidām mēs esam izvēlējušies veidu ar šo excel tabulu, kas ir meklējams instruments, un ļoti daudzi koordinatori un pedagogi to izmanto vai nu kā iedvesmas avotu, vai kā kontrolsarakstu. Jautājums par mājaslapu vai vietni ir aktuāls, bet mēs negribētu steigties ar šo lēmumu, jo izveidot ir viegli, bet kā to apsaimniekot, ko tur likt iekšā un kādu administratīvo resursu tas regulāri prasīs, tas ir ļoti svarīgs jautājums.

Zelča Sīmansone: Laiks šo visu izvērtēt programmas ieviesējiem jau bija diezgan, jo mēs atceramies, ka jau gadu pirms iniciatīvas “Latvijas skolas soma” ieviešanas bija pilotprojekti un skolas testēja šo produktu. Laiks mājaslapas ideju sagatavošanai arī bija pietiekams.

Tūna: Mums ir tik daudz piemēru, kur šādas interneta vietnes ir bijušas neveiksmīgas un sabiedrība ir ļoti dusmīga un neapmierināta. Mēs ļoti apzināti izvēlējāmies iet citu ceļu.

Krišāne: Sabiedrība pieprasīja, ka ir jāmainās izglītībai un tam, ko iegūst bērni izglītībā, kā to iegūst. Ja skolotājam ir nepieciešams darbam, tad viņš šo atrod kā ļoti labu resursu. Tie pedagogi, kas bija motivēti, arī līdz šim meklēja, bet viņiem bija grūtāk. Tagad ir ļoti palīdzīgs rīks atrasts. Un tas, kā arī domā jaunais projekts “Skola 2030”, ka tu atrodi vispiemērotāko tieši šim bērnam un tieši šajā laikā. Tas, ka tev nav atnests viss līdz klasei, līdz stundai klāt, bet skolotājam pašam ir jāplāno kopā ar skolas vadību, ir ļoti laba trenēšanās tajā, kas, mēs ceram, notiks ar mācību procesa organizēšanu nākotnē. Atbildot uz jautājumu par aplikāciju, tā ir vērtīga tad, kad tā darbojas ideāli konkrētajā situācijā.

Zelča Sīmansone: Mans pretarguments būtu, ka, piemēram, pēdējā laikā izstādi muzejā mēs vairs nevaram atļauties iekārtot paši – aicinām dizainerus, vismaz mākslinieku. Bet izglītības programmām, kas ir līdzvērtīgs muzeja produkts, ar visiem tiem iniciatīvas 13 miljoniem “Latvijas skolas somas” ietvaros iepakojumu joprojām ignorējam. Es piekrītu, ka excel tabula varētu būt labs izejmateriāls, bet pašlaik tas no lietotāja viedokļa ir pilnīgi neatbilstošs rīks mūsdienām.

Krišāne: Mēs audzinām nākamo paaudzi, kura sapratīs, ka tas ir nepieciešams, kura neizlietos finansējumu, kur nevajag, un 2030. gadā tie, kas būs izauguši, to kā pašu par sevi saprotamu izdarīs.

Bērziņa: Man šķiet, ka mūsdienās ar tādu lielu piedāvājumu, īpaši kultūras jomā, bieži vien ir tā, ka, ja tas nav nokomunicēts, tas īsti neskaitās. Ja tas nav iepakots, nokomunicēts un pasniegts, tas neskaitās. Man ir ļoti grūti komentēt no pedagoga viedokļa, bet es varu komentēt no sava personīgā viedokļa, ka, ja man būtu jāmeklē piedāvājums savai klasītei vai draugiem, māsu un brāļu bērniem, man tas liktos absolūtu pašsaprotami, ka tur būtu iespēja caur filtriem atlasīt kaut kādu piedāvājumu. Tika minēts, ka kāds būtu dusmīgs, ka tāda aplikācija nestrādāja, tāda nestrādāja – nevajag taisīt aplikācijas, kas nestrādā, vajag taisīt tādas, kas strādā. Uzturēšana ir liela lieta, tas nozīmē, ka šādas mājaslapas izstrāde būtu dārgāka nekā vienkārša mājaslapa, kas būtu reti jāpapildina, bet mūsdienās šis nav sarežģīts algoritms, kas ir nepieciešams. Tas ir salīdzinoši lēti uz šī projekta finansiālā apjoma un uz četriem gadiem absolūti nepieciešami. No mana skatu punkta un arī manas paaudzes skolotāju skatu punkta tas ir kaut kas, kas ir ļoti nepieciešams. Un tad es varu arī redzēt, kā mana muzeja piedāvājums nokomunicējas tur. Tajā ekselī es īsti neko nesaprotu.

Zelča Sīmansone: Un to saka izglītības vadītāja lielākajā Latvijas muzejā.

Timčenko: Es vēl gribēju piebilst, es kā koordinators skolā arvien biežāk saņemu piedāvājumus pa tiešo no pasākumu organizatoriem, un viņiem visiem ir atzīmīte – “Latvijas skolas somas” ietvaros. Bet paliek jautājums, kā un vai tas saturiski iet kopā ar iniciatīvas mērķiem un uzdevumiem. Bieži vien mums kā skolotājiem šķiet, ka iet, bet dažkārt izraisās diskusijas un liekas, ka nē. Mums ir lūgums, lai vairāk paļautos uz skolotāja izvēli, jo neviens skolotājs negrib bērnam ko nevajadzīgu. Mēs domājam par jauno pieeju izglītības saturam, bet mēs gribētu, lai skolotājam būtu brīvāka izvēle. Mēs atrodam pielietojumu un saikni piedāvājumam ar skolu programmu, bet bieži vien skolas somas pašvaldības koordinators saka: nē, tas īsti neiet kopā.

Krišāne: Tad tā ir jūsu iekšējā komunikācija.

Zelča Sīmansone: Droši vien arī šī produkta kvalitātes jautājums. Jūs zvanāt uz muzeju, muzejs ir gatavs šādu piedāvājumu īstenot, bet pašvaldības koordinators saka, ka nē, tas neatbilst?

Timčenko: Jā.

Danute Grīnfelde (muzejpedagoģe): Mēs ļoti ilgi par dizainu runājam, bet es gribētu atgriezties pie mērķa. Piekrītu, ka nav ērti ar to ekseli, īpaši tāpēc, ka tas katru reizi jāielādē datorā un jāsaglabā no jauna. Bet tomēr jāatceras, ka iniciatīvas mērķis ir palīdzēt skolēniem atkļūt līdz muzejam, nevis skolotājam uzzināt par muzeju.

Zelča Sīmansone: Ja skolotājs neuzzinās par muzeja piedāvājumu, tad skolēns neatkļūs līdz muzejam.

Grīnfelde: Ja tu skatīsies, kas skolēnam no Ludzas ir lielākais šķērslis atkļūt līdz LNMM, tad tie ir ceļa izdevumi vai ieejas maksa.

Zelča Sīmansone: Es gribētu, lai skolēns no Ludzas skolas dabū kvalitatīvu piedāvājumu Ludzas muzejā.

Agnese Neija (domnīca Creative Museum): Kāpēc tu izlem viņa vietā?

Zelča Sīmansone: Es neizlemju neviena vietā, es gribētu, lai vienlīdz kvalitatīvu piedāvājumu “Latvijas skolas somas” ietvaros spētu piedāvāt gan LNMM, gan Ludzas muzejs un dažbrīd tas varētu atslogot lielo pieprasījumu pēc LNMM, ja reģionu muzeji spētu piedāvāt kvalitatīvus muzeja apmeklējumus.

Bērziņa: Man pat īsti nebūtu svarīgi, vai viņš nonāk Ludzas muzejā vai LNMM. Man būtu svarīgi, lai skolotājs, izvērtējot, kas skolēnam tajā brīdī ir nepieciešams kā papildinājums mācību vielai, ērti atrod labāko, ko jebkāds muzejs piedāvā. Tā ir tā vērtība. Nevis tas, ka tas ir smuki vai stilīgi, bet ka ir ērti atrast.

Zelča Sīmansone: Lietojamība…

Bērziņa: Jā, lietojamība.

Pavlovska: Mēs šeit gribam, lai “Latvijas skolas soma” izveido veiksmīgu aplikāciju. Protams, tas būtu brīnišķīgi gan no kultūras iestāžu, gan skolotāju viedokļa. Es esmu strādājusi arī skolā un meklējusi iespējas vest skolēnus ekskursijās. Domāju, ka ir trīs puses, kurām jāsadarbojas. Pirmkārt, tas ir skolotājs, kuram nākas meklēt piedāvājumu – jā, tas citreiz ir grūtāk, citreiz vieglāk. Tad ir “Latvijas skolas soma”, kas ir palīgrīks, šī tabula ir palīgrīks. Trešā puse ir kultūras iestāde, un ir daudz iespēju uzrunāt skolas un skolotājus. Tas ir process, un visiem ir jāiesaistās.

Tūna: Man šķiet, ka tie, ko vairāk vajadzētu pieminēt sarunā, ir skolēni paši. Skolēnam vajadzētu meklēt. Kad mēs mācamies par [Ojāru] Vācieti, [Imantu] Ziedoni vai Brīvības cīņām, tad pirmais darbs skolēniem varētu būt sameklēt, kur mēs vēl par to varam uzzināt, un tad viņi paši atrod lapas un šķiro informāciju. Es domāju, ka jaunā izglītības satura kontekstā tas ir tieši viens no lielajiem uzdevumiem, uz ko mums vajadzētu iet.

Par piedāvājumu. Diezgan nopietnās diskusijās, mēs esam nonākuši līdz tam, ka mums nav obligāto pasākumu un nav obligāto norišu saraksta. Bet mums demokrātiskā valstī, īpaši, ja mēs runājam par kultūru un mākslu, ir iespēja izvēlēties. Tajā pašā laikā ir daudz aktīvu cilvēku, kas ir sapratuši, ka “Latvijas skolas soma” ir iespēja iekļūt skolā, nopelnīt naudu. Tieši tāpēc caur koordinatoriem un, organizējot pasākumus skolās, mudinām domāt, ka tas, kas jums uz skolu ir atsūtīts, kurā ir rakstīts: šis ir “Latvijas skolas somas” ietvaros, nenozīmē, ka tas piedāvājums ir kvalitatīvs. Mums jāsaprot, ka medaļai ir 2 puses, tāpēc pašiem savā starpā ir jāsadarbojas un jāmēģina atlasīt no graudiem pelavas. Bet es gribētu atgādināt, ka “Latvijas skolas soma” nav vienīgais instruments un arī vienīgais finansēšanas avots tam, lai skolēni ietu ārpus skolas un kaut ko darītu. Kultūra un māksla ir “Latvijas skolas somas” fokuss.

Neija: Es gribētu nedaudz šajā diskusijā iepīt sava bērna situāciju, kurš visu šo gadu mācās pēc jaunās programmas. Tas, ko esmu novērojusi, ka tieši priekšmeti, kas saistās ar nacionālajām kultūras vērtībām, ir ārkārtīgi reducējušies. Nav Latvijas vēstures, latviešu literatūra ir ārkārtīgi marginalizēta. Manam bērnam visa gada laikā nav bijusi jāizlasa neviena grāmata. Tie fragmentiņi, kas ir literatūras mācību grāmatā, jautājumi, kas attiecās uz tekstu un literārā darba nozīmi, ir idiotiski. Es nesaskatu, ka šis jaunais izglītības saturs radīs motivāciju aiziet uzzināt, kas, piemēram, ir Ojārs Vācietis.

Krišāne: Kā jūsu bērns var mācīties jauno saturu, ja projekts sāksies 2020. gadā?

Neija: Mums visiem vecākiem atnāca paziņojums, ka mēs piedalāmies pilotprojektā un bērni mācīsies pēc jaunā satura. Tieši, nākot uz diskusiju, paskatījos pēdējās nedēļas uzdevumus literatūrā. Bija jāprot izveidot prezentācija. Nevarēju saprast, vai šis uzdevums attiecas uz literatūru vai, piemēram, datoriku.

 

Kvalitāte

Zelča Sīmansone: Pie izglītības satura atgriezīsimies, kad runāsim par sasaisti starp “Latvijas skolas somu” un “Skolu 2030”. No “Latvijas skolas somas” procedūras pārejot pie piedāvājuma kvalitātes, es papētīju muzeju piedāvājumu pašu muzeju mājaslapās. Kāda aina pavērās? LNMM – pirmajā lapā ir “Latvijas skolas somas” ikoniņa, bet, uzejot uz šo ikoniņu, pirmā lapa, kas atveras ir par noteikumiem, kā uzvesties muzejā, kā apmaksāt programmu, respektīvi, kā lietot šo produktu. Un tikai skrollējoties līdz lapas apakšai un meklējot piedāvājumu, atrodu pārskata ekskursiju un muzeja detektīvkartes piedāvājumu. Nekā tāda, ko es saprastu ar īpašo skolas somas piedāvājumu. Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam – garš piedāvājumu uzskaitījums, kurā uzreiz nomaldos, zem šādas pašas “Latvijas skolas somas” ikonas. Neko īpaši jaunu šajā sarakstā neatrodu. Rundāles pils muzejā izglītību vispār neatrodu.

Kristaps Zēbergs (Rundāles pils muzejs): Ir.

Zelča Sīmansone: Ir, labi. Turaidas muzejrezervātā atrodu vismaz piedāvājumu, sadalītu pa klašu grupām 1.–9., 1.–6. klasei, tomēr laikam diezgan atšķirīgas metodes būtu nepieciešamas pirmajai un/vai sestajai klasei! Latvijas Kara muzejā izglītības piedāvājums paslēpts zem sadaļas “Pakalpojumi”. Tukuma muzejā atradu piedāvājumu, kas, manuprāt, ir vislabākais, gan atkal pdf tabula mājaslapā, bet toties izstrādāti piedāvājumi pa klašu grupām, ar īsiem aprakstiem un praktisko informāciju. Apmeklējot Kuldīgas novada muzeja mājaslapu un neatrodot piedāvājumu, nosūtīju epastu Izglītības nodaļas vadītājai ar lūgumu palīdzēt noorientēties un atsūtīt viņu piedāvājumu, atbildi diemžēl nesaņēmu. Jāatzīst, ka neizpētīju visas lapas, bet tomēr diezgan skaidri iezīmējas aina.

Zēbergs: Mums Rundāles pilī skolas somas ietvaros ir izveidots piedāvājums – izglītojošā galda spēle. Informācija par to ir publicēta arī ministrijas mājaslapā atrodamajā katalogā. Mums šī spēle ir bez maksas. Piezvana skolotāji un saka: labi, spēle būs bez maksas, mums, lūdzu, skolas somas ietvaros izrakstiet rēķinu ieejas biļetēm (jo biļete nav iekļauta spēles piedāvājumā) un papildus izrakstiet rēķinu gida pakalpojumiem. Un tad viņi prasa, vai biļetes un gids tiks uzskatīts par skolas somas piedāvājuma sastāvdaļu.

Tūna: Viennozīmīgi, jā.

Timčenko: Skolas somas finansējums paredz gan transporta izmaksu segšanu, gida pakalpojumus, tās nav tikai biļetes. Koordinatoram organizējot apmeklējumu, jāzina, vai tur ir tikai transports, vai arī ieeja un gida pakalpojumi.

Zelča Sīmansone: Es domāju, ka jums jāpārskata šis piedāvājums, jo, sakot, ka šis pakalpojums ir bez maksas, jūs maldināt skolotājus. Programmas izmaksas sastāda visas šīs 3 minētās komponentes – spēle, ieejas biļete un gids –, un tieši šī kopēja summa arī jāmin pie piedāvājuma izmaksām. Es jau vairākus gadus mēģinu muzejiem ieteikt, ka, iespējams, daudz pārdomātāk būtu, ja ieeja visiem skolēniem būtu bez maksas (gan individuāli, gan grupās), bet tieši šis kvalitatīvais piedāvājums būtu tas, par ko samaksa prasāma. Kas būtu programmas biļete, piemēram, 7 eiro izglītības programmas biļete Rundāles pilī skolēnam un tajā ir iekļauts viss. Citādi sanāk tāda galvas jaukšana – programma par brīvu, bet par gidu un ieeju jāmaksā. Vai gids nav programmas sastāvdaļa?

Un es tomēr gribētu atgriezties pie muzeju mājaslapu piedāvājuma? Kāpēc tā? Muzeji, jums neinteresē skolēni?

Bērziņa: Tas garais, garlaicīgais teksts bija mūsu reakcija uz to, ka skolotāji nebija informēti par procesu. Un tas tika izstrādāts, reaģējot uz atkārtotiem jautājumiem – kā tas notiek, kā šitas notiek. Šis teksts soli pa solim pastāsta skolotājam, kā viņš norēķinās, kur viņam jāpiesakās. Es īsti nesapratu komentāru – piedāvājums nav sadalīts?

Zelča Sīmansone: Ar manu pieredzi muzeju izglītībā, man šķistu, ka profesionāls piedāvājums ir tad, kad skolotājs ienāk jūsu lapā un atrod, piemēram, piedāvājumu 4. klasei, kas sasaistīta ar mācību vielu.

Krišāne: Nē. Muzejs nav izglītības iestāde. Muzejam ir citi mērķi. Muzejs piedāvā to, ko viņš piedāvā.

Zelča Sīmansone: Nē. Muzejs ir izglītojoša iestāde.

Krišāne: Skolotājs var 4. vai 6. klasē un 1. klasē atrast kaut ko zem tā paša nosaukuma. Stāsts ir par to, ko skolotājs dara ar to, ko muzejs var piedāvāt.

Neija: Muzeja iespējas ir bezgalīgas.

Krišāne: Tieši tā. Lai skolotāji zina, kādas ir šīs muzeju iespējas, nevis “manas klasītes intereses ir tās un tās”. Kurš skolotājs ir tas, kas gatavo programmu bērniem? Nevis klases audzinātājs, lai aizpildītu mācību ekskursiju, bet mācību priekšmeta skolotāji vienojas, ka tieši šai klasei, tieši šoreiz literatūra sakrīt ar to un tieši tāpēc vajag to. Tas ir pilnīgi otrādāk.

Velga Vītola (Ziedoņa muzejs): Tā ir sadarbība. Muzejam ir viens no uzdevumiem kopā ar skolotājiem (nav svarīgi, kur viņš viņus atrod) parunāt un saprast, jo bērniem dažādos vecumos interesē dažādas lietas, kā izdarīt tā, lai, piemēram, Ziedoni uztvertu 3. klases skolēni un kā vidusskolēns. Tās ir pilnīgi atšķirīgas informācijas, bet par vienu un to pašu. Muzeja uzdevums būtu kopā ar skolotājiem veidot saturu.

Pavlovska: Varbūt muzejs ir sava veida izglītības iestāde, bet tas noteikti ir palīglīdzeklis skolotājam. Bet tā ir abpusēja sadarbība.

Zelča Sīmansone: Uz šo mēs varētu diskusiju arī beigt, ja es piekristu jūsu izteiktajai filozofijai. Bet tā kā, manuprāt, muzejs ir viens no izglītotājiem, kurā var notikt ne tikai neformālā izglītība (ja nav jāsalāgo programmas, tā ir neformālā izglītība), bet muzejs ir arī formālās izglītības sastāvdaļa…

Krišāne: Nē…

Zelča Sīmansone: … kurā mēs varam novadīt formālu stundu muzejā.

Krišāne: Mēs varam to izdarīt. Bet muzejs, pirmkārt, ir sabiedrības izglītojoša institūcija, un tas, ko cilvēks iegūst, atnākot kopā ar ģimeni vai draugiem, ir muzeja primārais uzdevums. Skola nepaģēr muzejam, dariet tā un tā, jo mums vajag bērnus mācīt par to un to. Muzejam ir sava funkcija. Ne jau tas, ka jāgatavo kas speciāls skolai.

Tūna: Es gribētu 2 lietas piebilst. Viena lieta, tas, ko mēs tradicionāli saprotam ar vārdu savienojumu “mācību stunda”, mūsdienu pedagoģijā ir krietni atšķirīgs no tā, ko mēs sapratām pirms 20 gadiem, un tādā nozīmē muzejā var notikt stunda, bet stunda ir mācīšanās process.

Zelča Sīmansone: Tieši tā.

Tūna: Otra lieta, ko es gribu pateikt, un tas ir ļoti liels lūgums no mūsu puses muzejiem – nekļūt par skolu nr. 2, nedublēt to, kas jau notiek klasē. Klasē, skolā notiek pedagoģiskais process vienā veidā, muzejs ir vieta, kur tās pašas informācijas lietas, pieredzes, pārdzīvojumus atrast citā veidā, ieraudzīt kontekstā caur citām maņām. Tā ir tā muzeja un skolas sadarbība.

Zelča Sīmansone: Tieši tā, bet tā ir stunda muzejā.

Tūna: Bet ir ļoti svarīgi, ka mēs nepasakām, šis ir tikai 4. klasei literatūrā. Jo vienā kontekstā tas būs lielākiem, mazākiem, vēsturē, sociālajās zinībās un vēl kaut kur. Mums ir jāļauj pedagogam domāt plaši un sadarboties ar muzejpedagogiem.

Raivis Sīmansons (domnīca Creative Museum): Maza replika, noapaļojot to, kāpēc strādājot pie metodoloģijas “Stunda muzejā” pirms pāris gadiem izglītotāji Danute [Grīnfelde], Ineta [Zelča Sīmansone] un vairāki citi pievērsās tieši tēmai, kā sajūgt formālo un neformālo. Mēs tajā redzējām, cita starpā, arī lobija mehānismu, kā panākt to lielo mērķi, ko mēs gribam panākt, ka vismaz jau bērniem un jauniešiem līdz pilngadības sasniegšanai valsts muzejos ieeja būtu bez maksas. Un tas būtu papildu arguments mūsu arsenālā, kā pierādīt, ka muzeji ir nozīmīgi ne tikai tad, kad ir brīvs laiks, bet ka viņi ir sajūgti arī ar formālo izglītību. Mūsu lielākais mērķis ir panākt, ka līdzīgi kā labklājības valstīs bērni un jaunieši varētu apmeklēt muzejus bez maksas.

Zelča Sīmansone: Un, ja mēs lietojam šo “stundu muzejā” kā kopējo apzīmējumu kvalitatīvam piedāvājumam skolu grupām muzejā, tad tas ir drīzāk metodoloģiskais rāmis, kur mēs palīdzam arī muzejam noorientēties, piedāvājot programmas skolām – nodalot pārskata ekskursijas no izstrādātas, zināmiem kritērijiem atbilstošas pieredzes, ko, atnākot skolu grupai, muzejs piedāvā.

Pavlovska: Bet tas katrā gadījumā ir palīglīdzeklis skolotājam. Es piekrītu, ka muzejs ir izglītības iestāde. Bet, komunicējot ar skolotājiem, mēs esam noskaidrojuši, ka kultūras iestādes ir labs rīks tā apgūšanai, ko skolotājs nevar izdarīt skolā. Viņš meklē papildus kaut ko. Un tas ir palīglīdzeklis.

Zelča Sīmansone: Man pašreiz pat ir gluži vienalga, vai tas ir palīglīdzeklis vai loģiska mācību sastāvdaļa. Bet jautājums ir, kā skolēnus līdz muzejam atvest? Pārejam pie līdzšinējās pieredzes.

 

Diskusijas turpinājums nākamajā ierakstā. 

Foto: Didzis Grodzs

Ineta Zelča Sīmansone

Domnīcas Creative Museum vadītāja | Creative Museum Director