Diskusijas “Skolas soma un izglītības reforma” atšifrējums. II daļa

“Latvijas skolas somas” iniciatīvu un muzeju vietu izglītības reformā vērtēja Kultūras ministrijas (KM) Latvijas valsts simtgades biroja Izglītības un jauniešu projektu vadītāja Aija Tūna, “Skola 2030” kultūras izpratnes un pašizpausmes mākslā mācību jomas vadītāja Inga Krišāne, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) Izglītības darba vadītāja Elīna Bērziņa, Ziedoņa muzeja projektu vadītāja Elizabete Pavlovska, Rīgas 6. vidusskolas “Latvijas skolas somas” koordinatore Ieva Timčenko. Diskusiju vadīja domnīcas Creative Museum vadītāja Ineta Zelča Sīmansone.

Diskusija notika 11. aprīlī LV100 Informācijas centrā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā.

 

Diskusijas turpinājums. Sākums lasāms iepriekšējā ierakstā.

 

“Latvijas skolas somas” izvērtējums. Līdzšinējā pieredze

Zelča Sīmansone: Ir muzeji, kam pagājušajā gadā ir gājis ļoti labi, un es esmu dzirdējusi, ka, ja tā turpināsies, ir jāpieņem papildu muzejpedagogi. Un ir muzeji, kuri saka, ka nav sajutuši izmaiņas skolēnu grupu apmeklējumā laika periodā kopš iniciatīva ir sākusies. Līdzšinējā pieredze?

Tūna: Es varētu paanalizēt informāciju, ko mēs ieguvām, pārlūkojot pirmā semestra atskaites, un jāsaka, ka muzeju nozare ir plaši pārstāvēta. Drīzāk manas bažas bija par to, ka daži novadi aizraujas ar muzejiem un mazāk ir citas kultūras un mākslas norises, bet tās droši vien ir pirmā gada augšanas grūtības. Ir muzeji, kuri saka, ka apmeklētāju skaits ir dubultojies. Bet ir muzeji, kuri saka, ka mēs esam pārāk mazi un pārāk tālu, lai kādam interesētu, aizmirstot to, ka viņiem apkārt ir skolas un no lielāka attāluma var braukt uz Rīgu, bet tikpat labi uz Valku vai Cēsīm. No mūsu puses būtu liels lūgums muzejiem piestrādāt pie sava piedāvājuma komunicēšanas. Skolas soma ir ļāvusi ieiet muzejā arī tiem skolēniem, kas atrodas turpat divu kvartālu attālumā. To mēs dzirdam gan Daugavpilī, Liepājā, gan daudzās citās vietās, ka nu ir līdzekļi un saturiskais mudinājums beidzot to izdarīt. Tā ir ļoti laba vēsts.

Bet ir viena lieta, ko es gribētu lūgt muzejiem pārdomāt. Tas piedāvājums bieži vien ir tāds mulsinošs, ka visi vairāk vai mazāk ir iemācījušies veidot muzejpedagoģijas nodarbības, un tad ir nodarbība par pīlīšu lipināšanu, par maizes cepšanu un salmu lellīšu gatavošanu, un kas to lai zina, vēl par ko, un tad ir starp citu citāts “muzeja apmeklējums ar ekskursiju”. Kas ellē tas tāds ir? Vai tā ir tā mācīšanās, par kuru jūs runājat?

Zelča Sīmansone: Bet jūs tikko atbildējāt uz manu jautājumu par sasaisti ar skolu programmu. Un Inga teica, ka nav nepieciešama sasaiste ar konkrēto klases vielu… Ja mēs atļaujam muzejiem piedāvāt skolas somā jebko, tad nav jābrīnās par jūsu iepriekš minēto piedāvājumu, tur būs pārskata ekskursijas, māla lipināšana, sietspiede…

Tūna: Bet arī pārskata ekskursijā par šo periodu, par šo tēmu, pazūd saturs. Jūs saprotat?

Zelča Sīmansone: Bet es jau par to pašu visu laiku cepos…

Tūna: Ja muzeju piedāvājumā ir ekskursija. Kas tas ir? Nu, mēs iziesim cauri mūsu piecām telpām. Paldies, ļoti saturīgi.

Neija: Es domāju, ka KM šobrīd atbildēja pati uz savu izteikto pretenziju muzejiem. Atgriežoties pie jautājuma, kas ir muzejs un ko mums gaidīt, es domāju, ka šim definējumam zināmā mērā būtu jānāk no skolotājiem, vecākiem un skolēniem, nevis no ierēdņiem. Un, ja es kā vecāks gribu, lai man muzejs pastāsta stāstu 1., 5. vai 8. klases līmenī, tad es uzskatu, ka profesionālam muzejam ir jāprot šis jebkura līmeņa un jebkuras sarežģītības stāsts ietērpt pieprasījumā.

Zelča Sīmansone: Un man liekas, ka muzejam jāspēj noalgot muzejpedagogus, kuri spēj šo piedāvājumu sagatavot un atbilstoši vecuma grupām ietērpt piedāvājumā skolām. Un man kā vecākam zvanot nav jāprasa muzejam, vai jūs varēsiet pielāgot savu esošo piedāvājumu, bet man muzejs jau šos piedāvājumus savā mājaslapā ir sagatavojis un piedāvā. Protams, muzejam vairāk darba.

Krišāne: Pirmā atbilde ir par lielo mērķi, kā visiem strādāt kopā, lai skolēns savā izglītošanās procesā nokļūtu muzejā un lai tas būtu pats par sevi saprotams, ka tas ir bez maksas.

Zelča Sīmansone: Un kvalitatīvs piedāvājums.

Krišāne: Un kvalitatīvs… Pirms 15 gadiem es strādāju Talsu Valsts ģimnāzijā, mācīju kultūras vēsturi, un [mēs] ļoti bieži devāmies uz vietējo muzeju. Skolai apnika šī nepārtrauktā sarunāšanās, vai mēs varam ielaist klasi bez maksas, un pašvaldība novienojās, ka skola par tik un tik skolēniem maksās muzejam un pašvaldība nosedza šos izdevumus. Un katram bērnam bija noteikts skaits gadā, cik reizes mācību ekskursijas laikā viņš var apmeklēt muzeju bez maksas. Valsts šoreiz šādu piedāvājumu piedāvāja visām pašvaldībām, visām skolām. Tā kā tie finanšu avoti var būt dažādi. Otra atbilde, kas muzejam ir jāpiedāvā un kas skolotājam jāierauga, ir piemēri, ka ir muzeji, kuros ienākot, ir skaidrs, ka izglītība un mācīšanās tur notiek. Ja muzejs strādā profesionāli, viņš piedāvā visām iespējamajām vecumu grupām iespēju. Tieši tāpat kā skolā būtu jābūt iekšā sapratnei par to, ka skolotājs, skatoties savā lauciņā, kas bērnam ir jāiemāca, viņš ierauga, ka konkrēto priekšmetu vai tēmu vislabāk būtu mācīties klātienē uzņēmumā, muzejā vai kādā kultūras iestādē. Tam ir jābūt skolotāja plānā, kā viņš vislabāk iemācīs konkrēto tematu. Un līdz ar to muzejs nevar uzminēt, kā skolotāji var saplānot savu darbu, kā vislabāk skolēnam kaut ko iemācīt.

Zelča Sīmansone: Tagad gan jūs runājat par ideālo pasauli, uz kuru mēs tiecamies…

Krišāne: Jā.

Zelča Sīmnasone: Mēs arī Lielbritānijā šādus piemērus arī esam redzējuši. Bet pagaidām esam “Latvijas skolas somas” projektā, kurā, kā izrādās, pēc visiem šiem komentāriem kaut kas līdz galam vēl nestrādā. Atgriežamies pie prakses. Līdzšinējā pieredze. Jautājums LNMM, par cik procentiem uzlabojās jūsu skolas grupu skaits?

Bērziņa: Šī ir ļoti interesanta statistika. Mūsu skolu grupu skaits (te gan droši vien būtu korektāk salīdzināt visu 2019. gadu un 2017. gadu), bet ar ļoti maziem izņēmumiem LNMM galvenajā ēkā apmeklētāju skaits skolēnu grupās nav īpaši palielinājies. Kas man likās ļoti interesanti, kā tas tā var būt, jo mēs mēli par plecu skrienam un skrienam. Ir palielinājies pieprasījums pēc papildu pakalpojumiem, tātad – pēc nodarbībām, ekskursijām. Bet ne tas, cik skolēnu ir atbraukuši grupās uz LNMM. Ir palielinājies tikai par 25 % [skolēnu skaits LNMM struktūrvienībā] Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, nedaudz palielinājies [LNMM struktūrvienībā] Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā, bet pārējās 3 struktūrvienībās skaits ir palicis aptuveni tāds pats.

Zelča Sīmansone: Mums gan jāņem vērā, ka mēs runājam par 2018. gada 2 pēdējiem mēnešiem. Vai tu mini jau arī šī gada statistiku?

Bērziņa: Es minu arī šī gada pirmo 3 mēnešu statistiku. [LNMM struktūrvienībā] Rīgas Birža trīs pirmajos šī gada mēnešos ir ļoti palielinājies skolēnu grupu skaits, tātad tas ir vienkārši pieprasījums pēc papildu pakalpojuma, ko beidzot var atļauties.

Zelča Sīmansone: Šī statistika norāda uz to, ka skolas ir braukušas uz LNMM grupās, bet nav varējušas atļauties muzejpedagoga vai gida pakalpojumus?!

Bērziņa: Jā.

Tūna: Es gribētu teikt, ka šis ir ārkārtīgi svarīgs rādītājs un novērojums, jo man tas pasaka, ka muzeja apmeklējumi kļūst jēgpilnāki un dziļāki. Un es mudinātu kolēģus padomāt, vai tas ir jāsauc par papildu pakalpojumu, vai tas ir tieši tas, pēc kā mēs dodamies uz muzeju.

Zelča Sīmansone: Iespējams, skolotājs, taupot līdzekļus, līdz šim pats ir vadījis ekskursijas muzejā.

Tūna: Tas tik vai tā ir kvalitātes jautājums.

Zelča Sīmansone: Ziedoņa klasei vēl nevaram minēt statistiku, bet – kā ir ar skolēnu grupām Ziedoņa muzejā Murjāņos?

Pavlovska: Ziedoņa klase ir ļoti jauns produkts, un Murjāņi arī ir mazliet specifisks piedāvājums, jo Murjāņos mēs darbojamies sezonāli līdz septembra beigām. Septembrī bija apmēram viena klase dienā, bet tajā laikā skolas soma bija vēl procesā. Bet Ziedoņa klases rādītāji iezīmē, ka tās ir 2–3 klases dienā. Mēs parādījāmies laikā, kad liela daļa skolu bija jau iztērējušas vai saplānojušas savu finansējumu, tāpēc šis, mūsuprāt, ir ļoti labs rādītājs. Un 80–90 % no mūsu apmeklētājiem izmanto tieši “Latvijas skolas somas” finansējumu.

Zelča Sīmansone: Vai tā ir vai nav problēma, ka finansējums tiek iedots uz semestri un pirmajā mēnesī tas lielākoties tiek iztērēts?

Pavlovska: Es nedomāju, ka to iztērē, bet ka laicīgi plāno. Tas, protams, atkarīgs no pašvaldības. Rīgas pašvaldība, kas ir liela, salīdzinoši laicīgi plāno, tie, kas ir tālāk no Rīgas, tie salīdzinoši brīvāk, jo skolēnu skaits ir mazāks. Es domāju, ka reālie rādītāji Ziedoņa klasei parādīsies decembra beigās, kad mēs varēsim skatīties viena semestra griezumā.

Zelča Sīmansone: Kā “Latvijas skolas somai” līdz šim ir gājis, skatoties no skolotāja viedokļa?

Timčenko: No skolotāja viedokļa raugoties, vēl viena atsaucīte uz to, kā piedāvājumu atrod. Viens no resursiem ir savstarpēja komunikācija, ka tur un tur bija labs piedāvājums. Jo, piemēram, ja mēs runājam par LNMM, man viena skolotāja zvana un saka, es atradu superīgu piedāvājumu, mēs gribam iet. Mēs esam liela skola, mums ir sākotnējais plāns, bet mēs arī varam mainīt plānus un, tiklīdz parādās nepieciešamība, mēs varam variēt ar līdzekļiem, un viss ir pilnīgā kārtībā. Par to, kā ar muzejiem komunicēt, tur ir tā lieta, ka skolotājs izvēlas, apstiprina plānus ar koordinatoru un tad komunicē ar muzeju, zinot, ko pašlaik klase apgūst, un vienojoties par muzeja piedāvājumu. Ir daudzi muzeji, par kuriem ir pozitīvas atsauksmes, ka muzeji un skolotāji sazinās un vienojas par vēlamo piedāvājumu.

Sanita Kossoviča (Memoriālo muzeju apvienība): Ja runājam par statistiku, tad, pateicoties “Latvijas skolas somai”, mums muzejpedagoģiskajām programmām 2–3 reizes ir palielinājies pieprasījums. Tai skaitā līderis ir [Krišjāņa] Barona muzejs ar 8 ekskursijām dienā. Mums ir piedāvājums katrā no mūsu 10 muzejiem, un mēs šo piedāvājumu esam izsūtījuši gan reģionu koordinatoriem, gan skolām. Mums ir arī semināri skolotājiem, kad skolotāji izvērtē mūsu piedāvājumu. Mūsu piedāvājums ir vairāk saistīts ar latviešu valodu un literatūru, bet ne tikai. Mēs aicinām arī skolotājus, kas pasniedz latviešu valodu un literatūru krievu skolās, lai arī viņi izvērtē mūsu piedāvājumu, jo tā ir vēl atsevišķa tematika, par ko jārunā. Mums “Latvijas skolas soma” ļoti labi strādā.

Zelča Sīmansone: Sanita pieminēja krievu skolas un latviešu valodas mācīšanu. Mani interesē starpdisciplinaritāte muzeju piedāvājumā “Latvijas skolas somas” ietvaros. Starpdisciplinaritāte piedāvājumā tiek minēta kā viena no projekta mērķiem. Ko mēs varam novērot pašreizējā muzeju piedāvājumā? Vai ir radušies jauni, profesionāli piedāvājumi, kur mēs redzam, ka ir, piemēram, ne tikai māksla mākslas muzejā, literatūra literatūras muzejā, bet kur ir šis starpdisciplinārais piegājiens? Ir mūs kāds muzejs pārsteidzis?

Kossoviča: Es ceru, ka mēs vēl pārsteigsim. Ir pašlaik iesniegts projekts Valsts Kultūrkapitāla fondam (VKKF), un tas ir Barona muzeja “Tēvzemes projekts”, kur ir iekļauta matemātika, fizika, dainas un vēsture. Tur ir starpdisciplinaritāte un kompetenču izglītība. Un man ļoti patika uzstādījums, ka projektos jābūt iesaistītiem skolu pedagogiem, jo bieži vien muzejos iztrūkst skolu pedagogu zināšanas.

Pavlovska: Ziedoņa klasi arī apmeklē krievvalodīgie jaunieši. Nodarbība nemainās, mainās pieeja, bet latviešu valodu un literatūru viņi skolā tāpat mācās latviski, līdz ar to skolotāji priecājas, ka ar viņiem šis notikums turpinās latviešu valodā, mēs komunicējam latviešu valodā, viņi visu saprot, jā, viņi savā starpā vēlas joprojām runāt krievu valodā.

Žanete Grende (Ziedoņa muzejs): Es labprāt pieteiktu vēl sesto tēmu šīm diskusijām – finansējums. Ja Memoriālo muzeju [apvienība], iesniedzot projektu, domā, ka Barona muzeja projekts saņems finansējumu, man jums jāsaka, ka tas tā nenotiek. Ziedoņa klase divreiz lūdza VKKF finansējumu, tas tika atteikts. Mēs dabūjām projekta naudu citā vietā. Bet joprojām paliek jautājums, kā finansējums kultūrai sadalās.

Bērziņa: Mēs kaut kā tā vīpsnājoši runājam par pārskata ekskursijām, un tas varbūt izklausās garlaicīgi un ir vienvirziena komunikācijā veidota lieta, bet, ja mēs ievedam klasi muzejā un paprasām, kurā gadā veidots šis mākslas darbs, viņi nezina, kur meklēt to informāciju. Tādas elementāras lietas. Jo liela daļa skolēnu, kas šī projekta ietvaros atbrauc uz muzejiem, iespējams, tur ir pirmo reizi. Un viņi ir mūsu nākotnes kultūras patērētāji. Un, ja viņš nezina, kas ir etiķete, kas ir muzejs, kas ir restaurācija, kas ir kuratora darbs, kas ir ekspozīcija, kas ir izstāde, kādas ir atšķirības, tas man liekas ir ļoti skumji. Mēs šobrīd ļoti domājam par to, kā to bērnu ievest muzejā, pirms mēs muzejā mācām viņam visvisādus priekšmetus. Protams, to var apvienot, un tagad tas ir mūsu izaicinājums, kā apvienot grupu darbu, kā apvienot kritisku domāšanu, tehnoloģijas, mākslas vēstures informāciju ar to, ka skolēns ir pirmo reizi muzejā.

Zelča Sīmansone: Lieliski. Tad tu atbildēji uz jautājumu. Izskatās, ka rodas šie starpdisciplinārie projekti. Skolēns muzejā var iemācīties ne tikai par mākslu, bet arī par arhitektūru, restaurāciju.

Bērziņa: Jā, protams. Un tas ir ļoti liels izaicinājums, jo muzejā nestrādā supervaroņi, kuri visu zina, arī mums pašiem jāsaprot, kā to darīt. Jo izglītības darba kuratori muzejā ir jaunākā paaudze, kas ir forši, bet tas nenozīmē, ka mums nav tās aizas jeb pārrāvuma [Elīna lieto vārdu angļu val. gap – IZS] ar paaudzi, kura šo grupu ietvaros nāk uz muzeju. Mums ir jāsaprot, kā ar viņiem darboties, kādi ir viņu informācijas uztveres veidi. Tas ir milzīgs izaicinājums.

Pavlovska: Sanāk no mūsu pašu puses daudz mācīties. Pirms mēs atklājām Ziedoņa klasi, mēs runājām gan ar skolēniem, gan skolotājiem, meklējot atbildes. Un tas ir liels process. Mēs analizējām gan jauno standartu, gan runājām ar skolotājiem, skolēniem. Protams, atslēga ir starpdisciplinaritātē. Jo mūsu gadījumā skolēni nāk runāt par Ziedoni, bet tajā visā ir arī matemātika, ģeogrāfija un visam pamatu pamatā ir sadarbība, caurviju prasmes un loģiskā domāšana.

Zelča Sīmansone: Norunāji tieši kā no jaunā standarta.

Pavlovska: Tieši tā, jo mēs esam ļoti daudz pētījuši un veltījuši tam laiku.

Zelča Sīmansone: Tas bija kompliments.

Pavlovska: Paldies. Par komunikāciju runājot, tas ir ļoti būtiski, ka skolēns 7. klasē aiziet pie skolotāja uz saka: es gribu braukt uz muzeju, es atradu instagram, ka viņiem ir nenormāli foršs konts, viņiem ir forša izstāde, es gribu braukt. Šāds formāts būtu vienkārši sapnis. Mēs prasījām pilotklasēm, ja jūs ietu uz Ziedoņa klasi, kur jūs par to uzzinātu. Viņu atbilde bija, ka skolotāja izlasīs facebook, bet mēs atradīsim instagramā.Tā ir reāla 7. klases skolēnu atbilde gan no Rīgas, gan reģioniem.

Zelča Sīmansone: Pietuvinot to praktiskajai realitātei, kad 7. klases skolēns aiziet pie skolotāja un saka “es gribu braukt uz muzeju”, skolotājam kaut kur šī muzeja piedāvājums jāatrod.

Pavlovska: Arī, protams.

Zelča Sīmansone: Jāzvana muzejam?

Tūna: Bērns būs sameklējis un parādīs skolotājam.

Zelča Sīmansone: Tomēr. Skolotājam jāzvana, piemēram, uz LNMM un jāprasa, ko es ar 7. klasi jūsu muzejā “Latvijas skolas somas” ietvaros varu darīt. Šo situāciju ļoti atvieglotu, ja būtu tāda mājaslapa, kur skolotājs ieiet un redz – 7. klasei ir šāds un šāds piedāvājums.

Tūna: Es tomēr joprojām gribētu teikt, ka, ja glezna ir skaista un mākslas darbs ir uzrunājošs, tad mēs nevaram pielikt klāt birciņu, ka tas ir 4., 7. vai 12. klasei.

Zelča Sīmansone: Šeit mēs nonākam 20 gadus vecā pagātnē… Es negribētu, ka mēs šo turpinām tiražēt. Mēs tomēr runājam par profesionālu muzejpedagoģijas piedāvājumu skolām “Latvijas skolas somas” ietvaros. Tas, ka mēs ar ģimeni vai paši varam aiziet un glezna būs skaista, mēs to nenoliedzam, un Žaņa Lipkes memoriāls mums iemācīs sajūtas. Bet šī diskusija ir par to, ko skolēni iemācās “Latvijas skolas somas” ietvaros.

Tūna: Tas ir tas, ko izdara pedagogs. Bet es gribētu pareflektēt par pārskata ekskursijām. Nav tā, ka par tām tiek vīpsnāts. Tas, ko jūs nosaucāt “kas muzejam vēderā” ir ārkārtīgi nepieciešams piedāvājums. Vienā no iepriekšējām diskusijām, manuprāt, pagājušajā, tika lietots apzīmējums “pētījumos balstīta komunikācija”, un man šķiet, ja muzeji piedomātu pie tā, kā skolēniem pastāstīt, kā muzejs top, ko nozīmē pētīt, ko nozīmē veidot ekspozīciju, kāda ir dizaineru klātbūtne, ko nozīmē fondu glabāšana, tad viņi spētu novērtēt to, ko viņi ir atnākuši un ieraudzījuši. Un arī pastāvīgās ekspozīcijas ir ārkārtīgi nozīmīgas, bet viņas ir jāietērpj tādos vārdos, lai tās būtu vieglāk uztveramas un lai mēs saturu tur nepazaudējam.

Krišāne: Bija brīnišķīgs stāstījums, ka atnāk bērni uz muzeju un nezina, kurā gadā glezna ir gleznota. Un tad tika teikts, ka bērnus ļoti interesē, kā tas muzejs darbojas. Mums jāpaskatās no bērna viedokļa, kas tam bērnam ir nepieciešams, nevis mēs kā pedagogi domājam, kas viņam būtu nepieciešams. Kāpēc viņiem ir jāzina tas gada skaitlis?

Bērziņa: Viņam nav jāzina gada skaitlis. Viņam jāzina, kur to var atrast. Ka tur etiķete ir blakus.

Krišāne: Kāpēc viņam vajag atrast? Ja viņam tā glezna vienkārši patīk.

Bērziņa: Es nezinu, vai viņam vajag atrast, bet būtu labi, ka viņš zinātu, kur var atrast.

Krišāne: Bet kāpēc viņam tas jāzina?

Neija: Viena no svarīgākajām prasmēm ir spēja prast sameklēt informāciju.

Krišāne: Bet otra lieta ir saprast, kas bērnam ir vajadzīgs. Kurā klasītē ir temats, kad iet skatīties izstādi? Pirmajā. Bērni iet uz izstādi, skatās izstādi un saprot, kas ir izstāde. Es pašlaik nezinu, kurā klasē ir temats, kas ir muzejs un kā muzeju lietot. Bet būtu brīnišķīgi, ja muzeji šādu programmu paši piedāvātu – kas lācītim vēderā vai no kā muzejs sastāv?

Zelča Sīmansone: Bet šādas programmas muzeji jau vismaz desmit gadus piedāvā…

Krišāne: Brīnišķīgi. Tātad tas jau ir un to jau skolas izmanto.

Nora Vrubļevska (Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejs): Es gribēju atgriezties pie tēmas par jaunajām programmām un valodām. Mūsu muzejs bija pieprasīts arī tad, kad vēl nebija “Latvijas skolas somas” projekta. Skolas somas projekts palīdz skolām atbraukt pie mums. Es gribētu komentēt mazākumtautību skolas, kur ir iesaistīti koordinatori “Latvijas skolas somas” apmeklējumu koordinēšanai. Mums piezvana koordinators un saka, ka grib pieteikt 10 klases uz nodarbību, bet aizmirst pateikt, ka tā ir mazākumtautību skola. Realitāte ir tāda, ka koordinators bieži vien muzejam aizmirst pateikt par valodu, par mācīšanās grūtībām. Konkrēts skolotājs, piesakot savu grupu, to pastāsta. Līdz ar to, manuprāt, koordinatori sarežģī dzīvi, jo, nepasakot visu informāciju, viņi mums kā muzejam neļauj piedāvāt atbilstošāko programmu.

Zelča Sīmansone: Bet jūs, pieņemot šīs grupas, neuzdodat šos specifiskos jautājumus? Jūs varat paprasīt, vai ir mācīšanās grūtības, kādā valodā, pastāstīt par specifiku.

Vrubļevska: Mēs to vienmēr jautājam. Un viņi atbild, es esmu koordinators, skolēniem viss ir kārtībā. Skolotājiem mēs arī iepriekš sūtām epastu ar instrukcijām, kas palīdz sagatavoties nodarbībām. Bet, piesakot koordinatoriem, bieži aizmirstās nodot mums kādu svarīgu informāciju.

Bērziņa: Bet cik bieži tā gadās?

Vrubļevska: Tā gadās ļoti, ļoti bieži. Pārāk bieži.

Zelča Sīmansone: Bet šo pašvaldību un skolu koordinatoru tīkls ir zināms, vai notiek apmācības un iepazīstināšana vieniem ar otriem, šajā gadījumā domāju, vai koordinatoriem notiek tikšanās, semināri?

Timčenko: Divreiz gadā mums ir semināri. Te varbūt varētu būt neliela komunikācijas kļūda tieši konkrētās skolas koordinatoram, iespējams, ar pašvaldību koordinatoru. Jo bieži vien pašvaldības koordinatori gribētu, lai masveidā visas pirmās klases ietu uz vienu muzeju. Tad mēs zaudējam to mērķi. Tāpēc mūsu skolā skolotājs nāk pie manis un saka, šo konkrēto klasi es vedīšu uz šo konkrēto muzeju. No mana viedokļa tas ir lielāks darbs, jo tad jāplāno katrs apmeklējums atsevišķi, bet tas ir mērķtiecīgāk.

Tūna: Savukārt valsts līmenī es gribētu teikt, ka mēs regulāri sazināmies ar pašvaldību koordinatoriem, kuri tad tālāk sazinās ar skolām, un vienmēr informējam viņus par aktuāliem jautājumiem. Tāpēc, ja jums ir jautājumi, kādas problēmsituācijas vai ja jums ir laba pieredze, informējiet mūs par to. Arī mūsu mājaslapā ir sadaļa “Aktualitātes”. Mēs maijā plānojam arī semināru klātienē.

Zelča Sīmansone: Muzejpedagogiem?

Tūna: Nē, koordinatoriem.

Ieva Pētersone (Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejs): Kāds ir labākais saziņas mehānisms ar jums un kā visi muzeji to var uzzināt? Viņi ir saņēmuši no jums epastu?

Tūna: Simtgades mājaslapā sadaļā “Latvijas skolas soma” ir kontaktinformācija.

Pētersone: Kā jūs izsūtat muzejiem jaunumus?

Tūna: Mēs neizsūtam muzejiem jaunumus. Tas ir nozares jautājums.

Zelča Sīmansone: Ja jūs rīkojat seminārus skolotājiem, otra puse ir pakalpojumu sniedzēji, piemēram, šajā gadījumā muzeji. Cik muzeji būs informēti un izglītoti, tik labu piedāvājumu viņi spēs nodrošināt skolām. Vai ir bijuši semināri muzejiem un muzejpedagogiem par “Latvijas skolas somu” un kā viņi savu piedāvājumu saturu var uzlabot?

Tūna: Muzeji ir aicinājuši savos esošajos semināros, pasākumos stāstīt par inicitatīvu, un mēs to esam darījuši. Esam tikušies gan ar Memoriālo muzeju apvienību, gan Latvijas Muzeju biedrību. Mēs nevēlamies un mums nav kapacitātes saukt kopā teātra cilvēkus, koncertorganizāciju un muzeju cilvēkus. Bet, kad jums ir jūsu pasākumi, jūs varat mūs aicināt piedalīties.

Zelča Sīmansone: Kvalitāti un līdzšinējo pieredzi sasaistot, man ir jautājums, vai ir radušās jaunas muzeju iniciatīvas, tieši pateicoties “Latvijas skolas somas” projektam? Atveram Latvijas Nacionālā teātra mājaslapu un tur ir jaunas šī projekta ietvaros radušās programmas, atveram “Dirty Deal Teatro” lapu, redzam piedāvājumu arī tur. Mēs atveram muzeju mājaslapas un, izņemot Ziedoņa klasi, kas kā iniciatīva noreaģēja uz “Latvijas skolas somas” projektu, nekas revolucionārs neparādās. Kā izskatās muzeji?

Tūna: Ir veidojušies jauni piedāvājumi, lielākoties no muzeju pašu resursiem. Iepriekšējos VKKF projektu konkursos ir atbalstīti arī dažu muzeju piedāvājumi, bet patiešām daži (diskusija notiek pirms ir noslēdzies VKKF “Latvijas skolas somas” mērķprogramma tieši muzeju programmām). Un jautājums ir koks ar diviem galiem. Projektu nav bijis daudz, bet tie nav vienmēr bijuši arī pietiekami kvalitatīvi.

Zelča Sīmansone: Kāpēc iepriekš VKKF muzeji nevarēja pieteikt savas programmas?

Tūna: Skatuves māksla, mūzika tajā mirklī bija vislielākās deficīta jomas un bija ļoti svarīgi sagatavot tur jaunus piedāvājumus.

Zelča Sīmansone: Tāpēc muzeji tika izslēgti?

Tūna: Mēs neizslēdzām.

Bērziņa: Muzeji praktiski nevarēja pieteikties, jo konkurss bija novembrī. [Valsts muzejiem līdz gada beigām jāiztērē budžets pa nullēm – IZS]

Tūna: Nebija pateikts, ka muzeji nevar piedalīties. Bija muzeji, kas piedalījās un arī tika atbalstīti.

Pavlovska: Mēs arī pieteicāmies, veselas 2 reizes dabūjām noraidījumu. Tu atver nolikumu, principā saproti, ka tas nav domāts muzejam, bet nu mēģināsim.

Zelča Sīmansone: Atgriežoties pie kvalitātes, lai gan daži no jums teica, ka muzejam nav jābūt stundas skolā papildinājumam, tomēr, vai pēc “Latvijas skolas somas” noslēguma un īpaši skatoties uz projektu “Skola 2030”, muzejiem izdosies pierādīt sevi kā efektīvu izglītības līdzekli? Un palīdzēs tas sasniegt “Skola 2030” mērķus?

Pavlovska: Muzejs ir brīnišķīgākā platforma, lai to izdarītu. Tas atkarīgs no kultūras iestādes, kā tiek būvēta stunda, kas tiek apskatīts, vai tiek tendēts uz vienu konkrētu lietu? Tā ir interpretācija, vai muzejs ir izglītojoša institūcija. Bet tas ir reāls palīgrīks. Laika gaitā vajadzētu būt tā, ka skolotājs var regulāri iet ārā no skolas, par ko runā arī jaunais standarts, un tas piedāvājums muzejā ir tāds, ka ir kur iet, un tas sasaucas ar mācību saturu. Tas ir arī viens no “Latvijas skolas somas” noteikumiem, ka piedāvājumam jāsaucas ar mācību saturu. Kā muzejs to interpretē, tas ir cits jautājums.

Zelča Sīmansone: Tikko Inga Krišāne teica, ka tam nav jāsasaucas ar mācību saturu! Ka nav jāatbilst pirmās klases stundai utt.

Krišāne: Nevajag tādas birkas muzejam karināt… Te mums ir tas, te mums ir tas. Muzejā ir tas, kas muzejā ir. To visu un visi var izmantot.

Pavlovska: Tas droši vien ir atkarīgs no interpretācijas. Jo arī Izlaušanās istabas notikums Ziedoņa klasē sākumā bija paredzēts kā piedāvājums 5.–9. klasēm, sāka nākt arī citas klases. Šobrīd 30–40 % no apmeklētājiem ir vidusskolas klases, jo viņiem arī tas interesē, jo viņiem ir aktuāli mācīties citādi.

 

“Skola 2030”

Zelča Sīmansone: Kā “Latvijas skolas somas” projekts sasauksies ar projektu “Skola 2030” un kā šie projekti viens otru papildina, palīdz, ko no tā mācamies?

Tūna: Vēl par muzejiem – ir ļoti svarīgi, kā mēs sarunājamies, kā komunicējamm un būtu labi, ja mēs no šīs diskusijas aizietu ar domu, ka muzeji nav palīglīdzeklis, bet ļoti būtiska, bagāta un ļoti vajadzīga mācīšanās vide. Es domāju, ka “Latvijas skolas soma” ļoti labi sasaucas ar to, kas notiek izglītības nozarē. Jau iepriekšējās izglītības pamatnostādnēs bija iekļauts uzstādījums, ka jābūt kultūras pieredzēšanai klātienē. Tagad tam ir arī līdzekļi. Es domāju, ka “Skola 2030” jaunie standarti dod valsts uzstādījumus un saturisko rāmi, mēs piedāvājam instrumentu un jau pašu konkrēto saturu. Un pieredzi, kura veidojas, visiem kopīgi strādājot. Es domāju, ka šis ir ļoti unikāls risinājums. Mums bija 4 novados pilotprojekti, lai saprastu pašu būtību, tad mēs pārgājām uzreiz uz visu valsti, lai nekavētu laiku. Un mēs mācāmies darot. Mēs procesā veidojam labāku rezultātu. Tas taču ir tas, ko 21. gadsimtā visiem vajag.

Krišāne: Turpinot – šis ir vislabākais brīdis mainīties skolotājiem un saprast savu lomu šajā procesā, kā organizēt mācību darbu konkrētiem skolēniem un sadarbojoties ar citiem skolotājiem. Skolotājs ir tas atslēgas vārds. Arī jaunā satura ieviešanā atslēgas vārds ir skolotājs. Valsts uzstādījumi ir izveidoti, paraugmācību programmas tūlīt finišēs. No 16. aprīļa reģionos notiks jaunā satura ieviešanas semināri, kuros pilotskolas rādīs savu pieredzi citām skolām. Nākošā gada laikā skolas var savstarpēji pilnveidoties, mācīties un izmantot visas atbalsta iespējas, kā palielināt skolotāju kapacitāti, lai skolotāji varētu to visu realizēt. Ko es saklausīju no šīs dienas diskusijas, ka muzeju nozarei ļoti būtiski ir būt kā vienam no atbalsta veidiem mācību procesa organizācijā un mācību satura realizācijā.

Zelča Sīmansone: Būt jūsu partneriem…

Krišāne: Būt partneriem un atrast to īsto pareizo veidu, kā sadarboties ar skolām un skolotājiem, un pašvaldībām. Būt klāt brīdī, kad skolas pārtop par jauna veida mācīšanās iestādēm.

Zelča Sīmansone: 2020. gada septembrī šis jaunais izglītības standarts 1.–9. klasei tiks ieviests.

Krišāne: 1–4. un 7. klases standarts.

Zelča Sīmansone: Šo informāciju es lasu jūsu mājaslapā. Pie projekta partneriem (arī jūsu mājaslapā) es neredzu pieminētu nevienu muzeju, nevienu muzeju organizāciju. Iespējams, šis ir tas brīdis, kad muzejus kā potenciālos sadarbības partnerus var aicināt vismaz uz tiem reģionālajiem semināriem? Lai viņi jau tagad zina, kas tiek secināts no tiem pilotprojektiem un kā muzeji var iesaistīties?

Krišāne: Tad, kad notiek jūsu nozares dažādas tikšanās, kur jūs arī izglītojieties, aiciniet mūs, mēs dalīsimies pieredzē.

Zelča Sīmansone: Varbūt muzeji var piedalīties šajos reģionālajos semināros?

Krišāne: Šie semināri saplānoti darbam skolām ar skolām. Protams, tad, kad pašvaldības organizē apmācības saviem skolotājiem, muzejiem būtu lietderīgi būt klāt, bet, kā to informācijas apriti veidot, jādomā katrai pašvaldībai, mēs varam tikai rosināt.

Zelča Sīmansone: Aiciniet mūs – muzejus – uz diskusijām, semināriem.

Krišāne: Mēs ar skolotājiem strādājam.

Pētersone: Muzejpedagogs arī ir skolotājs.

Krišāne: Tas ir pārāk smags jautājums.

Zelča Sīmansone: Tas ir ļoti labs jautājums, jo muzejpedagogs ir pedagogs.

Krišāne: To izšķir, kas muzejus akreditē un pēc kādiem nosacījumiem.

Timčenko: Varbūt muzejus var aicināt uz koordinatoru semināriem?

Bērziņa: Jums saturs nebūtu jāpielāgo, mēs vienkārši būtu klāt.

Krišāne: Es katrā ziņā informēšu projekta vadību par šādu muzeju nozares interesi.

Zelča Sīmansone: Man šķiet, ka tas, kas stratēģiski jāuzlabo, ir komunikācija starp Izglītības ministriju un muzeju nozari, veicinot sadarbību. Mani visvairāk šajā visā interesē, lai tad, kad skolēns nonāk līdz muzejam, viņš dabū vislabāko, bet, lai to nodrošinātu, daudzām iesaistītām pusēm ir jāsadarbojas kvalitātes nodrošināšanai.

Zelča Sīmansone: Beigsies “Latvijas skolas soma” 2021. gadā. Kā no šīs iniciatīvas panākt, lai 2021. gadā ieeja skolēniem vismaz valsts muzejos būtu bez maksas? Es nesaku, ka par programmām nav jāmaksā, bet ieeja muzejā varētu būt bez maksas. Ko varam darīt, lai tā ir dabiska cilvēktiesība, ka skolēns tiek muzejā bez maksas?

Timčenko: Tā tam vajadzētu būt. Tas būtu tas resurss, kas mums ir vajadzīgs izglītības procesam. Kā to panākt, es nezinu.

 

Ko ar visu šo iesākt?

Zelča Sīmansone: Ko ar visu šo iesākt?

Tūna: Sarunāties. Sarunāties vairāk nekā līdz šim. “Latvijas skolas soma” kā programma ir ļoti īpaša ar to, ka ir maz akmenī iecirstu uzstādījumu, ir ļoti daudz brīvības, ir daudz vietas jēgpilnu lēmumu pieņemšanai, un, ja jūs domājat, ka liela daļa cilvēku par to ir priecīgi, man nākas jūs apbēdināt. Šeit ir tā elastība, un to jāiemācās izmantot. [..] Ja mēs gribam, lai ar laiku šīs programmas budžets kļūtu par pamatbudžeta sastāvdaļu, un tas ir uzstādījums, tad mums visiem ir jāstrādā, lai šī programma būtu sekmīga un veiksmīga gan vienai, gan otrai nozarei. Un es nonāku atpakaļ pie sarunāšanās un sadarbošanās. Tas mērķis un uzstādījums ir, ka programma nebeidzas, bet ka programma kļūst par neatņemamu izglītības un kultūras nozares sastāvdaļu.

Zelča Sīmansone: Tad mums cītīgāk jāmēģina to kvalitatīvo piedāvājumu veidot. Pašlaik es diemžēl vēl joprojām neredzu, ka muzeji šo iespēju būtu izmantojuši un jaunas, kvalitatīvas programmas būtu radušās.

Tūna: Nav. Bet neviens neliks to darīt, tā ir iespēja pašiem muzejiem attīstīties un darboties. Pašiem jānonāk līdz vēlmei un vajadzībai būt par daļu no šī procesa.

Bērziņa: Kas ir jādara? Jādara.

Zelča Sīmansone: Ko LNMM darīs?

Bērziņa: Mākslas muzejs centīsies dabūt finansējumu. Un jāklausās. Nav citas receptes kā klausīties un darīt.

Pavlovska: Es noteikti piekrītu vārdam “darīt”, “sarunāties”. Mēs ļoti maz izmantojam resursu, kas ir gatavi runāt, un tas ir skolotājs un skolēns, jo viņos ir īstā atbilde. Mēs ļoti daudz sarunājamies ar skolēniem, klasēm, skolotājiem. Rezultāts ir brīnišķīgs. Mēs esam atraduši vidusceļu, ka tas ir jēgpilni, tam ir gan teorijas bāze, ko jaunieši arī ir gatavi izspēlēt pusstundas laikā spēlē, kur viņi iegūst teorētiskas zināšanas, tajā pašā laikā piedzīvojuma gars caur spēli ir vērtīgs. Viņi attīsta savas prasmes. Un patiesībā viņi ir tie, kas mums to pateica un iemācīja, ka var darīt arī šādi. Jāsarunājas visām pusēm – muzejiem, “Skola 2030”, “Latvijas skolas somas” komandai –, un sadarboties, saprotot to, ka veiksmīga izglītība muzejā var būt tikai tad, ja mēs dzirdēsim, ko skolēni vēlas un kas ir tas, kas ir vajadzīgs. Tad arī radīsies kvalitatīvs piedāvājums.

Krišāne: Tieši tas. Klausīties, vērot, domāt un pēc tam tikai sarunāties.

Zelča Sīmansone: Jautājums klausītājiem auditorijā. Idejas, ko iesākt?

Una Grants (Latvijas Nacionālā bibliotēka): Klausoties diskusiju, man šķiet, ka lielākā problēma ir tā, ka cilvēki nesadarbojas. Cilvēki nav iemācījušies viens otru uzklausīt. Ir izpratne par lietām, ka es pats zinu, kā vajag. Jāpēta auditorija, kā tas strādās, kā darbosies. Es vēl gribēju piebilst par vecumiem, es pabeidzu bakalauru, pētot bērnus, kā viņi katrā vecumā uztver informāciju, un tas ir viennozīmīgi ļoti svarīgi, tāpēc mums ir klašu izglītība. Ja skatās uz gleznu ar 6. klases acīm, tas ir savādāk nekā 1. klase. Muzejs var piedāvāt – “Glezna 6. klasei”, “Glezna 1. klasei”, kaut vai tik elementāri. Pieaiciniet citu nozaru speciālistus, lai viņi paskatās no malas, un varbūt ienesīs jaunas vēsmas. [..] Es vēl joprojām uzskatu, ka ir jābūt sagatavotai piedāvājuma pakai, pie kuras pieturas, un muzejpedagogs nevis izdomās uz vietas, ko ar grupu darīt, bet viņš ir sagatavojies konkrētai vecumgrupai, konkrētai tēmai. Citādi tas viss ir ļoti abstrakti. Var sanākt, var nesanāk.

Krišāne: Bet tas ir muzeja cilvēkiem jādara.

Grants: Kāpēc jūs atkal dalāt?

Krišāne: Vai ir bijuši pilnīgi kritiski muzeja apmeklējumi?

Timčenko: Tādas pilnīgi kritiskas pieredzes mums nav. Ir bijuši muzeji, kur pieredze ir labāka, dažos ne tika laba. Ziedoņa muzejs mums šobrīd ir topā. Mūsu, skolotāju, vēlme, ko es arī muzeju cilvēkiem gribētu teikt – mēs ar skolēniem gribētu iet, domāt, darīt, sadarboties, un mums vajadzētu vietu, kur to darīt. Mēs arī skolā vairs nestāvam klases priekšā un nestāstām. Mēs nemācām, mēs radām iespēju mācīties. Bērniem vajag aktivitātes, viņi visi grib aktīvi darboties.

Danute Grīnfelde: Mēs ļoti daudz lietojam vārdu “viņi”. Es gribētu, lai mēs pārejam uz vārdu “mēs”. Mēs runājam paši par savu nākotni. Visi šie lielie projekti ir tāpēc, lai mums kopā būtu dzīve labāka.

Zelča Sīmansone: Noslēdzot diskusiju, atļaušos ne tikai domnīcas, bet visas muzeju nozares vārdā izteikt piedāvājumu – mēs muzeji gribam, lai mūs iesaista “Skola 2030” ideju attīstīšanā un lai muzeji kļūtu par vienu no jaunās izglītības standarta ieviešanas pilnvērtīgiem partneriem. Aiciniet!

 

Foto: Didzis Grodzs

Ineta Zelča Sīmansone

Muzeoloģe, projektu vadītāja un konsultante | Museologist