Agnese Neija. Drāmas izvērsums

Dažādo Raiņa muzeju atklāšanas intensitātei šobrīd piemīt tas nozīmīgums Latvijas kultūras dzīves ainavā, kas, iespējams, prasītu daudz izvērstāku skatījumu, nekā es šeit spēju un arī vēlos sniegt. Tomēr aiziet uz Raiņa un Aspazijas vasarnīcas atklāšanu un nepateikt par to nekā, – tas noteikti nav tas, ko daudzi cilvēki ar savu ieguldīto darbu sagaida no tādiem apskatniekiem kā šīs domnīcas emuāru autori.

Pirmkārt, jau gribas uzsvērt varbūt pašsaprotamo: katrs cilvēks, kam rūp vide, kultūra un tamlīdzīgi jautājumi, jūtas gandarīts par kādas vietas sakārtošanu un kvalitatīvu atjaunotni. Mani varbūt nedaudz samulsināja Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītāja Jura Dambja muzeja atklāšanas uzrunā pieminētie “diskutējamie risinājumi”, taču nāksies vien uzticēties kultūras mantojuma sargiem, ka tie bija nepieciešami visa projekta kvalitātes sasniegšanai. Varbūt šī atjaunotne kļūs par vilni, kas ļaus Pliekšāna ielai izplatīt savu ietekmi arī tālāk Jomas ielas virzienā, palīdzot veidot Jūrmalu par abu mūsu nozīmīgo dzejnieku pilsētu, kur Raiņa un Aspazijas vasarnīca Majoros, Aspazijas māja Dubultos, Jūrmalas pilsētas muzejs un privātas iniciatīvas rezultātā topošā Raiņa māja Jaundubultos kļūs par kultūras dzīves noteicējiem? Tikai fantazēju...

Rekonstrukcijas rezultātā atjaunotajās mazajās Jūrmalas vasarnīcas istabās ielocījusies jaunā ekspozīcija “Es un Tu”, kuras koncepcijas un tekstu autore ir muzeja galvenā speciāliste Astrīda Cīrule. Bet ekspozīcijas un publiski pieejamo telpu iekārtošanas projekta izstrāde un autoruzraudzība uzticēta dizaina birojam H2E. Manā skatījumā šī ekspozīcija iezīmē pāreju no mums līdz šim labi pazīstamajām memoriālajām faktoloģiskajām ekspozīcijām uz ekspozīciju-interpretāciju, kādu es personīgi vienmēr esmu vēlējusies sastapt memoriālajos muzejos. Par interpretācijas tēmu ekspozīcijas veidotāji ir izvēlējušies Raiņa un Aspazijas – vīrieša un sievietes – kopā esamību, kopā klātbūtni un kopā radīšanu. Un tas, kas paliek neuzsvērts, bet kā iespaids ir nojaušams varbūt pat spēcīgāk nekā viss pārējais, – arī Raiņa aiziešanu. Olīva Mētras unikālā fotogrāfija, kas tapusi tikai trīs dienas pirms Raiņa nāves, šādā interpretācijā kļūst par vientulībā aizejošā dzejnieka simbolu.

Satura ideja, manuprāt, ir lieliska, taču par izpildījumu es šoreiz neesmu pārliecināta. Man patīk, ka realizējot šo ideju, ekspozīcija ļauj runāt arī dzejniekiem pašiem, demonstrējot dzejas rindas vai tekstu, kas veidots, kā sapratu, pamatojoties uz izvilkumiem no Raiņa dienasgrāmatām. Tomēr, izvēloties interpretāciju un nevis biogrāfisko faktu izklāstu, man gribētos, lai tā ir drosmīgāka un tiešāka, varbūt arī dramatiskāka gan saturiski, gan arī vizuāli, ņemot vērā jau pašā tēmā ietverto dramatismu un, kas nav maznozīmīgi, tajā potenciāli ietveramo izvērsuma daudznozīmību. It kā jau izglītots un kaut kad jaunībā Raini lasījis apmeklētājs nojauš, cik daudz ir palicis nepateiktā, tomēr – vai tāpat būs ar jauniešu auditoriju, kuras ceļš pie Raiņa ir daudz grūtāks?

Laura Gundara grāmatā “Dramatika jeb Racionālā poētika” atceros lasījusi rindas, ka ir jārosina šaubas, lai rosinātu līdzpārdzīvojumu, un jāatzīst, ka ekspozīcija “Es un Tu” ir gandrīz gatava to darīt. Drosmīgi veidotais tēmas pieteikums tomēr noplok un paslēpjas aiz apmēram piecām dažādām balti uzklātām gultām vasarnīcas memoriālajā daļā.

Vilcienā, kur pusstundu ceļa līdz Majoriem es pavadīju kopā ar Viktoru Jansonu, atsvaidzinot atmiņā kādreiz sev tuvā autora dzīves ceļus, man nācās secināt, ka manas paaudzes Raiņa uztveri ārkārtīgi spēcīgi ietekmē padomju laikā apzināti veidotie stereotipi, kur Rainis un Aspazija bija nu apmēram tā kā Ļeņins un Krupskaja – lielais, principiālais, necilvēciskais pāris. Patiesībā Raiņa un Aspazijas stāsts, īstais stāsts, ir fantastisks sižets, par kuru būtu jācīnās visai pasaules kinoindustrijai. Tajā ir viss – mīlestība, vara, cīņa, politika, nauda, jaunrade, panākumi, atšķirtība, nodevība. Un tas viss ir patiesi noticis. Rainis un Aspazija ir iedvesmojošs un apskaužams paraugs dzīves kaislībai, cīņas gribai, aizrautībai un ticībai – ne vidus ceļu laipot, es gribu pilnību...

Šo ekspozīciju es uzskatu par abu dzejnieku attiecību cilvēciskošanu un tādējādi tuvināšanos savam skatītājam, jo līdzīgi daudziem citiem es gribu redzēt un meklēt abu dzejnieku patiešām dižumā viņu cilvēcisko attiecību virsotnes un izmisumu.

Aizpagājušajā nedēļā noskatoties filmu “Jānis. Elza. Mīlas grāmata” (rež. Linda Olte; scen. Arno Jundze), kas faktiski pretendē runāt par to pašu tēmu, man nācās secināt, ka tieši tik personiska un tieša interpretācija ir tas, ko es vēlos dzirdēt par abiem dzejniekiem. Interpretācija, kuru pārbaudīt, apstrīdēt, izgaršot. Man ir sajūta, ka kino šobrīd to ir paveicis labāk par muzeju, savukārt no tā es secinu, ka ekspozīcija nav vēl atradusi savu pilnīgāko realizāciju, par cik tai būtu jāprot izmantot tās savas priekšrocības, kādu nav kino vai vispār citiem plašsaziņas uzrunātājiem.

Lai būtu pārliecināta par savu viedokli, trīs dienas pirms Raiņa nāves gadadienas – dienā, kad tika uzņemtas, iespējams, pazīstamākās no Olīva Mētras fotogrāfijām – devos atkal uz Jūrmalu. Izmantojot audiogidu, kopā ar meitu izložņājām katru nostūri ēkā un izlasījām ikvienu sīkāko piezīmi ekspozīcijā. Šis apmeklējums manā uztverē kaut kādā mērā reabilitēja Raiņa un Aspazijas vasarnīcas memoriālo daļu, ļaujot ierunāties priekšmetiem. Tāpēc es secinu, ka gida stāstījums vai audiogidu izmantošana, vai kas tamlīdzīgs, ir noteicošais spējā pavēstīt klausītājam stāstu, kas ietverts memoriālajās lietu gleznās.

Rudenīgā septembra diena piešķīra vasarnīcai īpašu noskaņu. Arī citu apmeklētāju netrūka. Neapšaubāmi Raiņa un Aspazijas vasarnīca šodien kļūst par muzeju, kur apmeklētāji nāk skatīties pašu muzeju – atjaunoto ēku, mūsdienu muzejam raksturīgos arhitektoniskos risinājumus un pieejamības elementus, mūsdienīgu ekspozīciju. Tādēļ šeit mans draudzīgais uzsitiens pa plecu: Memoriāļi, – šis ir jūsu laiks, izmantojiet to!

 

Fotogrāfiju autore Agnese Neija

Agnese Neija

Muzeoloģe / Museologist