Elīna Reitere. We Are Museums. Ideāli un realitāte

No 12.–14. jūnijam Rīgā notika We Are Museums (WAM) konference, kas uz Latviju atveda 250 muzeju profesionāļus no visas pasaules, lai diskutētu par aktuālajām tēmām nozarē. WAM neko īpaši neatšķīrās no citām šāda līmeņa konferencēm, aptverot tādus tēmu lokus kā kolekciju digitalizācija un to pieejamības nodrošināšana, muzeji kā kreativitātes veicinātāji, apmeklētāju iesaistīšana muzeja projektos, sociālā iekļaušana, barjeru nojaukšana muzeja apmeklējumam, kā arī jaunie, alternatīvie naratīvi, ko muzeji uzdrošinās stāstīt. WAM pēdējā dienā Kaņepes kultūras centrā notika Tech Loves Culture pasākums, kura uzdevums bija iepazīstināt muzejniekus ar jaunākajām tehnoloģijām, kas var tikt pielietotas šajās iestādēs.

Taču vismaz konferences dalībniekiem no Latvijas teju vai visām WAM runātajām tēmām parādījās vēl cits konteksts, jo sakritības pēc konferences pirmajā dienā publiski izskanēja ziņa par Veselības ministrijas aizliegumu uz Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja ēkas ārsienas izvietot plakātu, kas reklamētu [starptautiski atzītā poļu mākslinieka] Artūra Žmijevska izstādi “Neredzamās zonas”. Manā uztverē, šis notikums konferencē We are Museums runātajam kalpoja kā fons, uz kura Latvijas realitāte vēl jo spilgtāk kontrastēja ar ārzemnieku pozitīvajiem piemēriem. Es savā konferences kopsavilkumā vēlētos izcelt vairākas tēmas, kas vijās cauri gluži vai visām WAM sesijām, taču tās visas kaut kā sasaucās ar skandālu ap Žmijevska izstādi.

Tie muzeji, kas ir vadošie nozarē, savas organizācijas pozitīvās pārmaiņas bāzē rūpīgā datu analīzē: izsecinot aktuālo stāvokli un definējot vēlamo un sasniedzamo, izmantojot laikmetīgas datu vākšanas un analīzes metodes, nevis vienkārši ierakstot izstāžu plānā, ka rīkos izstādi par muzeja jaunieguvumiem, jo sen tāda nav bijusi. WAM ietvaros man laimējās apmeklēt digitālās socioloģes, Londonas Goldsmita koledžas pasniedzējas Lisas Talias Moreti darbnīcu par apmeklētāju analīzes metodoloģiju, kurā viņa mūs milzu tempā 60 minūšu laikā iepazīstināja ar dažādu aplikāciju sniegtajām iespējām, kas skar jautājumus, kā analizēt populārākās tēmas, kā sekot, kā par tavu uzņēmumu runā internetā (tā sauktā social listening) utt. Šis tad arī bija mans lielākais WAM ieguvums.

Konferences iespaidā papētīju Google Trends aplikācijā, kā šī gada maijā-jūnijā Latvijā tika runāts par kultūru. Šī līkne visu laiku ir daudzmaz konstanta, taču 12. jūnijā pēkšņi kā raķete aiziet gaisā, sasniedzot 100 punktu atzīmi. Palūkojot, kas šajā datumā notika Latvijas kultūras publikāciju jomā, rodams skaidrojums pēkšņajam intereses pieaugumam – tajā dienā tika publiskota ziņa par Veselības ministrijas aizliegumu Artūra Žmijevska izstādes plakātam. Jāpiebilst, ka šī interese arī ātri vien norima. Bet vēl interesantāki dati izrādās, ja meklē, kā internetā ir attīstījusies interese par tēmu invaliditāte un īpašas vajadzības – tas praktiski no 0 vienas dienas laikā uzlec uz 100 punktiem, kulmināciju sasniedzot 13. jūnijā.

Nu jau visi runā ne tikai par muzeju krājumu digitalizēšanu kā tādu – tas ir tikai pirmais solis. Lai kultūras institūcijas spētu funkcionēt kā kreativitātes aģentūras, kas šobrīd ir viens no vadošajiem lozungiem nozarē, pats pirmais priekšnoteikums ir muzeju datu brīva pieejamība, digitalizētos datus nododot tālāklietošanai zem atvērtajām licencēm. Tas, piemēram, paver legālas iespējas šos kultūras datus remiksēt – šai tēmai bija veltīts iedvesmojošais Meretes Sanderhofas (Dānijas Valsts mākslas muzeja kuratore) referāts. Taču vēl būtiskāk par risinājumu meklēšanu tām tīri tehniskajām, finansiālajām un personāla kapacitātes problēmām, kas rodas, ja nopietni vēlas pieķerties krājumu digitalizēšanai, ir sākt ar savas domāšanas pārveidi, lai attīstītu tā saukto digital mindset. Tas nozīmē tehnoloģijas neuztvert kā ienaidnieku, bet gan esenciālu savas ikdienas daļu. Un, galu galā, last but not least, ieviest sev tviterkontu, jo tas muzeju nozarē starptautiskā līmenī ir izcils rīks tīklošanai! Mani pat izbrīnīja, ka, kad vienā WAM sesijā klātesošajiem lūdza pacelt rokas, kam ir tvitera konts, apstiprinoši atbildēt varēja tikai knapi puse zāles.

WAM norises vietās visur bija izlīmēti plakāti ar uzsaukumu Museums are change makers. Mūsdienīgs ir tāds muzejs, kas funkcionē kā ideju aktivizētājs, aģitators, sava viedokļa paudējs un aizstāvis un ar savu pozīciju uzdrošinās nostāties pretī pelēkajai masai. WAM konferencē bija divas runātājas, kuru stāstītais iekļaujas šajā tēmā: Frankfurtes Ebreju muzeja direktore Mirjama Vencela stāstīja, kā pieaugoša neonacisma apstākļos viņa ar ebreju tēmu mēģina iepazīstināt cilvēkus, kam liekas, ka viņiem ar ebrejiem nekad nav bijis nekāda sakara. Savukārt Ulla Terass no Helsinku pilsētas muzeja prezentēja viņu veidotās izstādes, kurās muzejs uzdrošinās uzmanības centrā izvirzīt tēmas, kas līdz šim bijušas tabu. Tā līdz 2018. gada janvārim muzejā norisinās izstāde Helsexinki, kuras nosaukumu veido saliktenis no vārdiem Helsinki un sekss.

Pārfrāzējot slaveno [krievu režisora Konstantīna] Staņislavska teicienu, ka teātris sākas no pakaramā, arī muzeja pozīcija manifestējas ikkatrā sīkumā, kas veido mūsu priekšstatu par konkrēto iestādi. Tā dienu pirms WAM sākuma, kad apmeklēju Žmijevska izstādi, izrādījās, ka ICOM (Starptautiskās muzeju padomes) karte, lai izstādi aplūkotu par brīvu, šoreiz nedarbojas. Muzeja darbinieki to skaidroja ar faktu, ka tā jau nav paša muzeja izstāde, to rīko biedrība Latvijas Kultūras projekti, viņi tikai izīrē telpas. Taču runa šoreiz nav par tiem 5 eiro, ko man izmaksāja izstādes biļete, bet gan par paša muzeja uzstādījumu – ciktāl tas šī starptautiski ļoti pazīstamā mākslinieka izstādi uztver kā iespēju pašam muzejam pozicionēties kā kādas konkrētas tēmas aizstāvim. Un, nē, ar telpu izīrēšanu vien tad nepietiek!

Vai visos WAM pieredzes stāstos izkristalizējās aspekts, ka muzejs – tā ir vieta, kur risināt sarunas, kuras nav iespējams veikt citā vidē – uz ielas, darba vietā vai ģimenē. Muzejs nodrošina šo neitrālo vietu kā, piemēram, britu mākslinieces Luisas Vīveres organizētais The Long Table Etiquette sarunas formāts, kas notiek Velkoma kolekcijā Londonā, kur apmeklētāji vienkārši apsēžas pie gara galda un diskutē par dažādām tēmām. Vienīgais ierobežojums ir iepriekš definēta uzvedības etiķete. Tieši Žmijevska izstādes sakarā es būtu gaidījusi, ka arī pats Medicīnas vēstures muzejs, jo īpaši uz plakāta skandāla fona, organizē diskusijas par izstādē skartajām tēmām, tādējādi attīstot sevi kā zīmolu, kas uzdrošinās kļūt par viedokļa veidotāju. Tā iespēja, ka par kādu ar muzeju jomu saistītu pasākumu pēkšņi runāja visi, vispār netika izmantota un izpalika mēģinājums rast sev ilgtermiņa labumu no šī skandāla.

Savukārt WAM konferences ilgtermiņa ieguldījums varētu būt Latvijas muzejnieku daļas sapurināšana – tās daļas, kas konferencē piedalījās. Bieži dzirdēju argumentu, ka WAM ar 180 eiro dalības maksu jau nu gan bija pārāk dārgs pasākums, lai piedalītos, taču šis arguments neiztur kritiku. Salīdzinājumam: Museum Ideas, kas šī gada oktobrī 3 dienas norisināsies Londonā, maksā 197 mārciņas, bet dalības maksa Museum Next, kas tikko norisinājās Roterdamā, bija 600 eiro. Tad nu skaitām naudiņas, cik izmaksā tāds ārzemju komandējums...

 

Image: wearemuseums.com

 

Elīna Reitere

Kino kritiķe un kuratore