1941. gada 22. jūnijs ir diena, kas sagrāva daudzu cilvēku likteņus. Vācijas armija strauji tuvojās Latvijai. Ar smagu sirdi radinieki pieņēma lēmumu pamest tik pierastās dzimtās vietas. Katram bija savs viedoklis. Bija tādi, un viņu nebija maz, kas atcerējās vāciešu ierašanos Pirmā pasaules kara laikā. Viņi teica, ka vācieši neko ļaunu nedarīs. Tādi cilvēki palika un gāja bojā. Citi zināja, kas ir vācu nacionālsociālisms, un šīs “filosofijas” ideologu uzskatus par ebreju tautu. Šiem ļaudīm nebija nekādu šaubu, ka dzimtās mājas jāpamet.
Jūnija beigās no Rīgas Kārsavā ieradās Golda Abaja (Gurviča) ar vīru Iļju un meitu Ilanu.
Uz Dienvidiem no Kārsavas atrodas Daugavpils, kam strauji tuvojās vācu armija. No turienes atbrauca Feiga Melameda (Gurviča) ar dēlu Ļevu. Feigas vīru Geršonu Melamedu vietējā padomju vara mobilizēja ierakumu rakšanai. Viņam neizdevās izbraukt uz Kārsavu, jo vācu tanku kolonna slēdza visas izejas no pilsētas. Kopā ar citiem Daugavpils ebrejiem Geršons Melameds tika nošauts.
Zālamans Edelmans no Rīgas atgriezās Rēzeknē pie sievas radiem ‒ viens pazīstams Rīgas policists (visticamāk, tajā laikā ‒ milicis) brīdināja Zālamanu, ka viņš un viņa ebreju ģimene nolems sevi nāvei, ja paliks.
Pirms pastāstīšu par mūsu “ceļojumu” jeb bēgšanu uz Austrumiem ‒ Krieviju ‒, gribu pastāstīt par manas mātes jaunākās māsas un viņas vīra bēdīgo likteni. Runāšu par Lību Perelu (Gurviču) un Īzaku Perelu. Īzaks bija viens no tiem, kas nevēlējās pamest Kārsavu. Kā jau teicu iepriekš, viņš bija beidzis Pizas Universitātes Medicīnas fakultāti Itālijā un teica, ka sešu Itālijas mācību un dzīves gadu laikā fašisti viņam neko sliktu nebija izdarījuši (tie gan bija itāļu fašisti!). Negaidot neko sliktu arī no vācu nacistiem, Īzaks ar sievu Lību palika. Turklāt 1941. gada jūnija beigās Lība bija astotajā grūtniecības mēnesī. Šīs kļūdas sekas bija traģiskas ‒ viņus abus kopā ar citiem Kārsavas ebrejiem nošāva Naudaskalnā.
1941. gada jūnija pašās beigās (nezinu precīzu datumu, bet ne vēlāk kā 30. jūnijā vai 1. jūlijā) visi mammas un tēva radinieki, kuri nolēma atstāt Kārsavu, devās austrumu virzienā. Kā mēs pametām mūsu māju? Mammai bija dāmu velosipēds, bet tēvam ‒ vīriešu. Uz velosipēdu bagāžniekiem vecāki piesēja pa mazam sainītim ar mantām (visticamāk, rudens mēteli un kaut ko vēl). Vīriešu velosipēda rāmim tēvs piesēja nelielu spilvenu, uz kura uzsēdināja mani. Mēs atstājām Kārsavu, pametot visu mājas iedzīvi. Ja mana atmiņa neviļ, tad saskaņā ar manas mammas stāstīto viņa palūgusi kādu sievieti vārdā Tekla no kaimiņmājas pieskatīt mūsu māju.
Ik pēc diviem vai trim ar velosipēdu veiktā brauciena kilometriem mēs stājāmies un gaidījām pārējos radus, kuri gāja kājām. Mammas māsa Golda stāstīja, ka divas reizes mūs apšaudīja vācu lidmašīnas. Tad mēs slēpāmies ceļmalas grāvjos. Iespējams, šajās apšaudēs bija cietušie, bet es par to neko nezinu. Šādi mēs veicām dažus desmitus kilometru. Krievijas Pleskavas apgabalā mūs apturēja Sarkanā armija un atņēma mūsu velosipēdus. Visus sasēdināja preču vagonos un sāka vest Krievijas iekšienē. No kā mēs pārtikām visu šo laiku, kamēr gājām un braucām, es nezinu, jo neviens par to nestāstīja.
Pēc kāda laika mēs nonācām galamērķī. Vieni ‒ Gorkijas apgabalā (tagad Nižnijnovgorodas), citi ‒ Kirovas.
Viss Abrahama Edelmana 20. gadsimta stāsts pieejams grāmatā “Abrahams Edelmans. 20. Gadsimts. Vēstule”, izdevējs domnīca “Creative Museum”, 2020./2021. gads. Izdevums pieejams latviešu, krievu un angļu valodās.
Foto: Didzis Grodzs