Helsinkos rit mans otrais gads. Šeit ierados, lai studētu kritisko pedagoģiju Ālto Universitātes maģistrantūras programmā “Ziemeļu vizuālās studijas un mākslas izglītība” (Nordic Visual Studies and Art Education). Audzējot muskuļus kritisku izglītības projektu veidošanā, nolēmu atklāt un personīgi pieredzēt, kā izglītības un auditorijas iesaistes programmas tiek veidotas Helsinku muzejos. Sadarbojoties ar vietējām mākslas un kultūras institūcijām, radies daudz kritisku pārdomu par priekštatiem, uzskatiem un pozicionējumu, ko ieņem neformālās izglītības projekti. Savā pirmajā vēstulē no Helsinkiem dalīšos ar pieredzi Somijas Fotogrāfijas muzejā, kurā izstrādāju un vadīju projektu “Urbānās foto pastaigas” (Street Photo Walks).
Ideja par ielu fotogrāfijas tūrēm tapa laikā, kad pandēmijas ierobežojumi, lai gan manāmi vieglāki nekā Latvijā un citviet Eiropā, bija nogurdinājuši institūciju centienus realizēt izglītības un auditorijas iesaistes projektus muzeju telpās. 2021. gada pavasarī un vasarā izstādes Helsinkos bija atvērtas ierobežotam cilvēku skaitam. Savukārt muzeja telpas un darbnīcas, kurās ierasti notiek izglītības projekti, izrādījās par mazu un ierobežojumiem neatbilstošu. Tiešsaistes un digitālo platformu nogurdināta, muzeja izglītības komanda tiecās pēc “svaiga gaisa”. Tīri burtiski – pēc idejām, kā veidot muzejizglītības projektus pilsētā, ārpus četrām sienām un kontrolētām auditoriju plūsmām. Sekojot muzeja aicinājumam, izveidoju četru urbāno pastaigu sēriju par ielu fotogrāfiju, kas norisinājās 2021. gada vasarā un rudenī.
Jau ilgstoši mani fascinējusi vēsturiskā urbānā fotogrāfija, tāpēc iespēja rakties Somijas Fotogrāfijas muzeja kolekcijās, arhīvā un bibliotēkā bija īpaša pieredze. Tur atradu tādus pilsētvides un sabiedrisko norišu tvērējus kā Penti Sammalahti (Pentti Sammalahti), Jouko Leskeli (Jouko Leskelä), I. K. Inhu (I. K. Inha) un dokumentālā manierē darbojošos fotogrāfus Džoniju Korkmanu (Johnny Korkman), Perti Nisonenu (Pertti Nisonen) un Merju Salo (Merja Salo) no kolektīva Kuvatoimisto Gorilla. Brīnišķīgs atklājums bija arī Signe Brandere (Signe Brander). Viņas darbi gan atrodas cita muzeja kolekcijā, bet tik ļoti atsauc atmiņā un līdzinās Nikolaja Hercberga Rīgas pilsētas portretējumam. Hercberga unikālo fotomantojumu atklāju un aprakstīju strādājot pie Rīgas biennāles (RIBOCA) grāmatas “Drīz”. Helsinku iepazīšana caur vēsturisko dokumentāciju ļāva apzināt vietas un norises, kuras būtu interesanti aplūkot arī mūsdienās. Turklāt muzeja kolekcijās esošo fotogrāfiju iekļaušana urbānajās pastaigās bija veids, kā veidot sasaisti ar muzeju arī tad, ja atrodamies ārpus tā sienām. Publiskā telpa tādējādi kļuva par muzeja paplašinājumu un iespēju pieredzējumam, kas pilsētvidē katrreiz būs citāds, jo publisko telpu nespēsi kontrolēt tāpat kā baltajās galerijas sienās konstruētos diskursus.
Pārlieku neiegrimstot vēsturiskās fotogrāfijas tvērienos, urbānās pastaigas vēlējos veidot laikmetīgas – runāt par aktuālo šobrīd, radīt telpu kritiskai diskusijai un pieaicināt laikmetīgus fotogrāfus tūru vadīšanai. Mans konceptuālais uzstādījums bija atklāt ielu fotogrāfijai tik raksturīgo – spēju palūkoties uz ikdienišķo citādi, noķert nejaušības, acumirklīgus sociālās dzīves pavedienus un tvert vaļsirdīgi atklāto, neinscenēto ikdienību. Man bija svarīgi izcelt tēmas un jautājumus, kas līdz šim nav aplūkoti muzeja izglītības projektos. Tāpat uzskatīju par svarīgu iesaistīt un strādāt ne tikai ar somu fotogrāfiem, bet arī ar Helsinkos dzīvojošiem ārzemju praktiķiem. Tādējādi diskusijas un kolektīvo mācīšanās procesu bagātinātu atšķirīgas un daudzpusīgas personiskās pieredzes, pasaules uztvere un zināšanas, kas nereti gan izglītībā, gan institūciju piedāvājumā paliek marginālā pozīcijā.
Urbāno pastaigu vadīšanai uzrunāju piecus Helsinkos darbojošos fotogrāfus, kuru idejiskā virzība un darbi rezonēja ar manām tematiskajām iecerēm. Kopā ar venecuēliešu fotogrāfu Ignasio Peresu (Ignacio Pérez Pérez) un afgāņu fotogrāfu Naseru Bajatu (Naser Bayat) izveidojām poētiskajai ielu fotogrāfijai veltītu ekspedīciju ar urbānās dzejas elementiem. Tā norisinājās tieši pirms vasaras saulgriežiem un aicināja fotogrāfijās tvert pilsētas mirklīgumu un Ziemeļu vasaras gaismēnu saspēli. Ar somu fotogrāfi un žurnālisti Jānu Rinni (Jaana Rinne) pievērsāmies feminismam un sievietes skatījumam (female gaze) ielu fotogrāfijā – laukā, kurā visbiežāk dominē vīrieši. Jau kopš 19. un 20. gadsimta mijas pilsētvides fotogrāfijā darbojas arī sievietes, tomēr uzmanības centrā viņas izvirzītas salīdzinoši nesen. Tūres laikā mēs centāmies atklāt, ko īsti nozīmē feminisma ielu fotogrāfija, kā tā atšķiras no vīriešu laikabiedru praktizētās fotogrāfijas un kādēļ svarīgi aktualizēt sieviešu vizuālo reprezentāciju šajā medijā. Somu fotogrāfa un Nordic Noir fotogrāfijas pārstāvja Jari Pulkinena (Jari Pulkkinen) pastaigas laikā dalībnieki pētīja Helsinku urbāno scenogrāfiju. Kinematogrāfiskos kadrējumos dokumentējot pilsētvides skatus, dalībnieki centās notvert pilsētas dzīves horeogrāfiju. Savukārt ar itāļu arhitektu, dizaineru un pilsētvides entuziastu Lorenco Servi (Lorenzo Servi alias SerraGlia) izveidojām ready-made un situacionistu kustībā iedvesmotu pilsētvides izpētes darbnīcu. Pastaigas laikā dalībnieki dokumentēja ikdienišķas pilsētas iezīmes, cenšoties banālajā un ierasti vienmuļajā saskatīt neparasto. Sākot no skrāpējumiem un arhitektoniskām deformācijām līdz pat pilsētvidē pamestiem objektiem, suņu iemīļoto stūru zīmējumiem un izmestu košļājamo gumiju zvaigznājiem uz trotuāra. Darbnīcas principos sakņotā tūre mudināja saasināt uzmanību un ar svaigām acīm paraudzīties uz zināmo, marginālo.
Jau sākotnēji urbāno tūru veidošanā aktuāls bija valodas jautājums. Respektīvi, vai tūres rīkot angļu valodā, ja muzeja pamatauditoriju līdz šim pārsvarā veidojusi somu valodā runājoša, izglītota, turīga vidējā paaudze un skolēnu grupas. Jautājums par valodu var nešķist tik aktuāls, taču, manuprāt, ir ļoti būtisks. Veidojot laikmetīgus auditorijas iesaistes projektus, mums jāspēj būt atvērtiem un iekļaujošiem zināšanām, pieredzēm un arī kritiskiem jautājumiem, ko spēj pavērt cilvēki no atšķirīgas sociālās, kultūras un izglītības vides. Šis jautājums ļoti organiski skar arī jebkura nacionālā muzeja un tā izglītības programmu ilgtspēju. Kopīgi ar muzeju nolēmām pusi no tūrēm organizēt angļu valodā, kas beigu beigās rezultējās ar muzeja pārliecību turpmāk aktīvāk uzrunāt angļu valodā runājošo auditoriju.
Es ļoti novērtēju muzeja uzticību manam skatījumam, pieredzei un iniciatīvai atvērt diskusiju cilvēkiem, kas vēlas līdzdarboties un būt piederīgi vietējai kultūras videi, bet valodas dēļ jutušies ierobežoti to darīt. Arī man pašai šis ir aktuāls un kritiskas diskusijas vērts temats. Īpaši esošajā situācijā, kad ar laikabiedriem apspriežam Helsinku pilsētas mārketinga kampaņas, kas slavina dažādībā balstītu iekļaušanu (diversity) kā stūrakmeni vietējā darba tirgū un kas ik gadu pilsētā pulcē simtiem jaunu ārzemju studentu, mācībspēku un darba meklētāju. Kaut gan patiesība nereti ir tāda, ka vietējo institūciju nedrošība, un citkārt pat nevēlēšanās, savās komandās un kultūras piedāvājumā iekļaut sabiedrības grupas, kas nerunā somu valodā, liek šai pašizslavētajai vienlīdzībai mazliet izčākstēt. Iekļaušana, protams, ir daudzdimensionāls jēdziens. Taču valoda nodrošina pieejamību un līdz ar to – dažādu kultūru un sociālo identitāšu iekļaušanu.
Attēli no projekta “Urbānās foto pastaigas” (Street Photo Walks) arhīva