Ineta Zelča Sīmansone. Krājuma komplektēšanas politikas problemātika. Laikmetīgās mākslas gadījums

Visu Latvijas akreditēto muzeju kolekcijas pēc likuma veido Nacionālo muzeju krājumu. Bet vai valstij ir vienota un efektīva politika Nacionālā muzeju krājuma komplektēšanā? Ko vispār Latvijas muzeji kolekcionē un pēc kādiem kritērijiem? Protams, katram Latvijas muzejam ir sava krājuma komplektēšanas politika, bez tādas muzejs nemaz nevar tikt akreditēts. Cits jautājums ir, cik no šiem muzejiem savas krājuma komplektēšanas politikas publisko, tādējādi ļaujot arī citiem spēlētājiem ar tām iepazīties un varbūt pat saskaņot? Kā pierāda prakse, par vienotu valstisku redzējumu un koordinētu mehānismu Nacionālā muzeju krājuma veidošanā pašreiz vēl īsti runāt nevaram. Un tāpēc nevajadzētu brīnīties, ka skrupulozākās revīzijas gadījumā varētu izrādīties, ka ir tēmas, ko paralēli krāj un komplektē vairāki Latvijas muzeji, un ir arī tēmas, kuras Nacionālajā muzeju krājumā atklātos kā baltie plankumi. Piemēri? Gan ar atšķirīgiem uzsvariem, tomēr dekoratīvi lietišķās mākslas laukā strādā un periodu istabas veido vienlīdz Rundāles pils muzejs, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, kā arī Latvijas Nacionālais vēstures muzejs. Izrādās, arī Latvijas laikmetīgā māksla tiek komplektēta trīs atsevišķās ar muzejiem saistītās kolekcijās, nemaz nerunājot par Laikmetīgās mākslas centru un citām iniciatīvām.

Liktos, kas tur liels un vai nav tā, ka labāk krāt vairāk nekā vispār nemaz? Tomēr katras kolekcijas uzturēšana valstij kaut ko izmaksā, bet pat sīkākās Nacionālā muzeju krājuma vienības atsavināšana likuma noteiktajā kārtībā ir sarežģīts un laikietilpīgs process. Strādājot pie jaunas ekspozīcijas izveides, publisku diskusiju par kolekcionēšanas politikas problemātiku nu jau pirms diviem gadiem ierosināja Rakstniecības un mūzikas muzejs, cita starpā vēršot uzmanību arī uz to, ka dažreiz krājumā kaut kā var būt arī par daudz un ka nepieciešama profesionāla, bet kritiska attieksme pret to, ko uzņemam Nacionālajā muzeju krājumā. Šajā diskusijā iesaistījāmies arī mēs, domnīca Creative Museum, un 2016. gada nogalē publicētajā blogā “Krāt – nekrāt, atdot... izmest?” uzsvērām, ka ir pienācis laiks domāt vienota Nacionālā muzeju krājuma kategorijās un ir aktualizējusies nepieciešamība pēc jauna skatījuma uz to, kas ir mūsu Nacionālais muzeju krājums un kā to veidojam. Tas savukārt paredzētu arī muzeju savstarpējās koordinācijas uzlabošanu krājuma komplektēšanā.

Pēc Rakstniecības un mūzikas muzeja konferences un ieraksta domnīcas vietnē plašāka profesionāla publiska diskusija diemžēl nesekoja, arī praktiskas profesionālas atskaņas jaunu iniciatīvu veidā neradās, un tas ir tikai likumsakarīgi, jo katrs muzejs tomēr ir primāri nodarbināts ar saviem rutīnas darbiem un šādus lielākus nozares problēmjautājumus nav spiests cilāt.

Tāpēc jo vairāk iepriecina Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) kā lielākā nacionālās mākslas glabātāja un reprezentācijas vietas valstī šoruden pieteiktā izstāde “LNMM jaunieguvumi. 21. gadsimts”. Kuratore Daina Auziņa izstādes pieteikumā uzsver, ka “laikmeta aktuālās mākslas kolekcionēšana ir viens no Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam valstiski deleģētajiem uzdevumiem un – vienlaicīgi – muzeja krājuma komplektēšanas prioritāte. (..) Jaunieguvumu indekss, atbilstoši finansiālajām iespējām, šajos gados ir bijis ļoti svārstīgs un līdzās pirkumiem lielu krājuma papildinājuma daļu veidojuši mecenātu, mākslinieku un paša muzeja ierosināti dāvinājumi.” LNMM kuratore, piesakot izstādi, uzsver arī aktuālo problēmjautājumu: “Ar kādiem autoriem un darbiem 21. gadsimta māksla atspoguļota nacionālajā krājumā?” Tas liek atgriezties pie globālā Nacionālā muzeju krājuma papildināšanas mehānismu un kritēriju jautājuma – ko kurš muzejs krāj, kāpēc un kā tas veido nacionālā krājuma kopainu? Pavisam praktiski gaidāmās izstādes pieteikums aktualizē jautājumu par to, kurš muzejs vai institūcija Latvijā pašlaik ir laikmetīgās mākslas kolekciju komplektēšanas avangardā, kas paredzami kļūst arī par Nacionālā muzeja krājuma sastāvdaļu.

Nedaudz iedziļinoties, atklājas, ka aizvadītajā desmitgadē to ir darījuši vismaz trīs lieli spēlētāji. Neapšaubāmi tas ir LNMM, kas, īstenojot savu misiju, dokumentē aktuālo Latvijas mākslas ainu, un šī darba rezultātus tad arī redzēsim izstādē “LNMM jaunieguvumi. 21. gadsimts”. Divi citi spēlētāji ir Latvijas valsts Kultūras ministrijas (KM) personā un ABLV banka, kuri, domājot par Laikmetīgās mākslas muzeju, 2004. gadā parakstīja vienošanos par sadarbību, kas paredzēja, ka banka ieguldīs 1 miljonu latu mākslas darbu kolekcijas iegādei un dāvinās to valstij, kad tiks uzcelta muzeja ēka. Kopš šīs vienošanās paralēli tikušas veidotas divas atsevišķas, bet papildinošas kolekcijas – ABLV bankas kolekcija un KM kolekcija, kura arī sākotnēji tika veidota, domājot par Laikmetīgās mākslas muzeju. Pēdējā ir iepirkta daļēji par valsts naudu un daļēji ar Norvēģu finanšu instrumenta palīdzību, kas tai uzliek nosacījumu – līdz 2022. gadam šī kolekcija nedrīkst mainīt īpašnieku – un tātad pieder valstij KM personā.

Tiktāl viss būtu skaidrs. Sarežģījumi radās nedaudz vēlāk, pareizāk sakot 2008./2009. gada krīzes laikā, kad tika likvidēta aģentūra “Jaunie trīs brāļi”, kuras pārziņā bija Laikmetīgās mākslas idejas attīstīšana. Ja atceramies, muzejam bija jau pat atrasta vieta un arhitekts – Andrejsala un Rems Kūlhāss.

Procesus pārņēma Kultūras ministrija, tolaik Muzeju un mākslas nodaļas vadībā, bet vēl pēc laika tapa skaidrs, ka muzejs Andrejsalā būvēts netiks. Tā nu valsts īpašumā esošā, bet Laikmetīgās mākslas muzejam domātā kolekcija tika nodota glabāšanā LNMM, maksājot muzejam īres maksu un katru gadu apdrošinot kolekciju. Visu šo laiku savukārt LNMM Laikmetīgās mākslas kolekcijas glabātāja un ABLV Charitable Foundation pārstāvji koordinēti strādāja, nodrošinot starptautiskās ekspertu komisijas konsultācijas kolekciju papildināšanā. Tā ABLV bankas kolekcija, saskaņojot ar ekspertu komisiju, joprojām tiek sistemātiski papildināta, tikmēr LNMM pārziņā esošā KM kolekcijas daļa tiek papildināta vairs tikai, pateicoties dāvinājumiem, kaut vēlmju saraksts esot pietiekami garš. Toties abas kolekcijas visu šo laiku ir apritē, mākslas darbus izstādot izstādēs, publicējot katologos utml.

Pēc Andrejsalas projekta atcelšanas diskusija par nepieciešamību pēc Laikmetīgās mākslas muzeja ik pa laikam uzvirmoja, atgādinot, ka Latvija ir turpat vienīgā valsts Eiropā, kurai nav sava laikmetīgās mākslas muzeja, taču nopietns pavērsiens notika tikai 2014. gadā. ABLV Charitable Foundation un Borisa un Ināras Teterevu fonds nodibināja Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fondu un 30. oktobrī ar valsti parakstīja nodomu protokolu par privāto-publisko partnerību Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja izveidei.

Plašsaziņas līdzekļos, kas ziņoja par šī nodomu protokola parakstīšanu, lasāms projekta pārstāvju viedoklis: “Tas būs privāts muzejs, kurā fonds sadarbosies ar valsti tādā griezumā, ka valsts šajā projektā ieguldīs intelektuālo pienesumu un kolekcijas daļu. Bet visas pārējās izmaksas, būvniecības darbus, arhitektūras konkursu un pārējās nepieciešamās procedūras veiks šis fonds”. Kādā citā reportāžā no šīs dienas notikumiem lasām, ka “muzeja kolekcijas pamats būs darbi, kurus banka kopā ar Kultūras ministriju pēdējos desmit gadus iepirkusi no māksliniekiem”.

Pirmā doma, protams, ir, ka beidzot abas laikmetīgās mākslas kolekcijas – tā, kas pašlaik ABLV bankas īpašumā, un tā, kas pieder valstij un nodota LNMM glabāšanā – tiks apvienotas un, pateicoties šai publiskai-privātai partnerībai, kā vienots veselums veidos Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kodolu. Bet lieta nebūt nav tik vienkārša. Kopš brīža, kad valsts un banka slēdza līgumu, daudz kas ir mainījies: valsts nebūvē Laikmetīgās mākslas muzeju, to dara privāts fonds, tātad prasība pēc iepirktās kolekcijas dāvinājuma valstij, ko paredzēja sākotnējā vienošanās, vairs nav spēkā. Tikmēr viena no domājamajām kolekcijas daļām pieder valstij un līdz ar to jau tagad ir daļa no Nacionālā muzeja krājuma, un saskaņā ar 2014. gada nodomu protokolu var tikt deponēta topošajam muzejam.

Ir pagājuši trīs gadi, kopš nodomu protokola parakstīšanas un visi domnīcas aptaujātie eksperti prognozē, ka visdrīzāk, beidzoties īpašajiem noteikumiem attiecībā uz KM ministrijas īpašumā esošo laikmetīgās mākslas kolekcijas daļu, šī kolekcija tiks iekļauta LNMM krājumā. Uz jautājumu, vai šāda iekļaušana nenozīmēs jau esošās LNMM 21. gadsimta mākslas kolekcijas un KM veidotās laikmetīgās mākslas kolekcijas dublēšanos, LNMM Laikmetīgās mākslas kolekcijas glabātāja Astrīda Rogule atbild noliedzoši, atzīmējot, ka kolekcijas tikai papildinās viena otru.

Pašlaik diemžēl vēl pubiski nav pieejama topošā Laikmetīgās mākslas muzeja krājuma komplektēšanas politika un attīstības stratēģija, kas atbildētu arī uz jautājumu, vai muzejs plāno tikt akreditēts, kas šajā valstī paredz krājuma iekļaušanu Nacionālajā muzeju krājumā. Tieši jautājums par akreditāciju, kas ir profesionāla muzeja formālā atšķirības zīme pašreizējās likumdošanas ietvaros, ir “miljona jautājums” topošā muzeja sakarā!

Atkarībā no tā, vai muzejs plāno iet akreditēta muzeja ceļu, vai nē, lielā mērā atkarīga attīstības scenāriju izvēle:

1. Kolekciju apvienošana un akreditācija. Šis risinājums paredzētu apvienot abas minētās kolekcijas, kuras sākotnēji jau tika iedibinātas kā pamats topošajam Latvijas Laikmetīgās mākslas muzejam, lai veidotu viengabalainu un reprezentatīvu jaunā muzeja krājumu – Nacionālā muzeju krājuma daļu. Kā minēts, ja Laikmetīgās mākslas muzejs izlems kļūt par akreditētu muzeju, tā kolekcijām būs jākļūst par Nacionālā muzeju krājuma daļu, kas paredz iekļaušanos nozari reglamentējošos likuma rāmjos, tostarp kolekciju administrēšanā. Šis gan ir maz ticams scenārijs. Ne tikai tāpēc, ka valsts vairs neceļ muzeju pēc 2004. gada vienošanās un tāpēc agrākā vienošanās vairs nav spēkā, bet arī tāpēc, ka saskaņā ar aptaujātajiem ekspertiem Sera Deivida Adžeja projektētajā Laikmetīgās mākslas muzeja ēkā New Hanza City tīri tehniski ir gan paredzētas izstāžu un ekspozīciju telpas, bet ne krājuma glabāšanas telpas. Kur tiktu glabāts muzeja krājums, ja tāds būtu?

2. Deponēšana un privāta neakreditēta muzeja statuss. Paredzamākais un arī vienkāršākais variants, kurš nozīmētu, ka Laikmetīgās mākslas muzejam paredzētā valsts kolekcijas daļa pēc 2022. gada tiek iekļauta LNMM un kļūst par tā krājuma daļu, kamēr paši mākslas darbi tiktu deponēti Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja ekspozīciju un izstāžu vajadzībām, kā to paredz nodomu protokols. Ja atmetam priekšstatu, ka publisks muzejs šajā valstī noteikti ir arī kādas Nacionālā muzeju krājuma daļas glabātājs, šis nebūtu pirmais gadījums, kad institūcijai nav savas kolekcijas, bet tā ir gana fleksibla, lai deponētu tās no citām institūcijām, ne tikai no LNMM. Šis scenārijs gan topošajam muzejam formāli liegtu akreditēta muzeja statusu, kur kā viens no kritērijiem ir kolekcijas esamība, bet neliegtu darbošanos šajā laukā.

Protams, pastāv arī paralēlie scenāriji, piemēram, Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekciju nākotnē veidos tikai pašlaik ABLV bankas īpašumā esošā kolekcija. Vai arī vēl cits risinājums, kurā Laikmetīgās mākslas muzeja fonds atsakās no idejas par abu iepriekš minēto kolekciju iekļaušanas savā krājumā un sāk veidot pats savu neatkarīgu kolekciju, kas pamatota topošā muzeja krājuma komplektēšanas politikā. Tas neizslēdz deponēšanu izstāžu vajadzībām no citām mākslas institūcijām. Un šie abi scenāriji ļautu muzejam arī akreditēties likumā noteiktajā kārtībā. Iespējams, kādu no šiem scenārijiem KM un fonds pašlaik arī apspriež, un mēs drīzumā par to uzzināsim.

Šāds ieskats Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja nesenajā kolekciju tapšanas vēsturē un aktuālajos procesos vērtējams kontekstā ar vienota un koordinēta Nacionālā muzeju krājuma komplektēšanas problemātiku un āķīgo jautājumu par topošā muzeja iespējamo akreditāciju. Cik nosauktās trīs laikmetīgās mākslas kolekcijas papildina viena otru un cik dublē? Vai un kā LNMM veidotā aktuālo mākslas procesu kolekcija un KM pārziņā esošā laikmetīgās mākslas kolekcija papildinās Nacionālo muzeju krājumu kā veselums gadījumā, ja tiks apvienotas zem LNMM? Vai arī cik reprezentabla būs LNMM šobrīd veidotā jaunieguvumu kolekcija, ko skatīsim izstādē “LNMM jaunieguvumi. 21. gadsimts” gadījumā, ja pašlaik tā glabāšanā esošā KM kolekcija tomēr nonāks Latvijas Laikmetīgā mākslas muzeja valdījumā un ko tas izteiks Nacionālā muzeju krājuma reprezentativitātei?

Plašs lauks diskusijai, līdz ar ko no jauna tiek aktualizēts jautājums par vienotu valsts politiku Nacionālā muzeju krājuma papildināšanā un mehānismiem, kas palīdzētu šo politiku īstenot. Globāls jautājums.

Ir cerība, ka vismaz daļa no šiem jautājumiem tiks aktualizēta LNMM organizētajā diskusijā par muzeju krājumu komplektēšanas politikas problemātiku, kas notiks janvārī izstādes “LNMM jaunieguvumi. 21. gadsimts” ietvaros.

 

Attēlā: Kārlis Vītols "Steering to Sun", 6 panel composition, acrylic/stencil/sticker paper, 200x450, 2003

Ineta Zelča Sīmansone

Domnīcas Creative Museum vadītāja | Creative Museum Director