Ineta Zelča Sīmansone. Muzejs, kuram jau sen nepieciešamas pārmaiņas

27. jūnijā portālā Diena publicēta ziņa ar nosaukumu “Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeju bez maksas varēs apmeklēt arī bāreņi un bez vecāku gādības palikuši bērni”. Kārtējā preses sensācija vai muzeja komunikācijas neveiklība?

Vispār jau tikko Ministru kabineta pārapstiprinātajā muzeja cenrādī bezmaksas ieejas uzskaitījumā figurē daudz lielāks kategoriju skaits. Kāpēc tieši šīs izvēlētas preses materiāla nosaukumam? Kāpēc nosaukumā neparādās ziņa, ka jaunais cenrādis ir signāls radošajām industrijām brīvākai pieejai krājuma izmantošanā? Un kāpēc muzejiem Latvijā tik sarežģīti un sadrumstaloti cenrāži, kādus neatrast nekur citur Eiropā? Likumdošana vai muzeju muļķīgums? 

Vai nav tā, ka bez jebkādām sensācijām un reklāmām visi saprotam un īpaši bērnu vecāki man varētu piekrist, ka valsts muzejos, kuri tiek uzturēti par nodokļu maksātāju naudu, ieejas maksa no bērniem līdz 18 gadu vecumam vispār nebūtu iekasējama? Savukārt, kad Kultūras ziņu sadaļā lasu ziņu ar minēto nosaukumu, nekas vairāk kā doma par anahronismu un segmentēšanu prātā nenāk. Vai mūsdienīgs muzejs vispār ētisku apstākļu dēļ šādu segmentēšanu drīkst atļauties? Vai pārvaldošā institūcija šādu cenrādi to pašu ētisko un arī juridisko apstākļu dēļ drīkst virzīt tālāk? Un galu galā, ko šāds cenrādis 2017. gadā liecina par mūsu Ministru kabinetu un tā normatīvo aktu apstiprināšanas praksi?

Latvijā liela daļa darbspējīgo, bet ekonomiski mazāk aktīvo vai mazāk atalgoto cilvēku nevar atļauties apmeklēt muzejus un kultūras institūcijas (kino, teātri, operu). Ignorējam šo apstākli? Apmierināmies ar tiem, kas nāk atkārtoti? Lai tā būtu! Iespējams, atradīs labāku darbu un spēs atļauties arī kultūru. Savukārt, kad pati kultūras nozare, kurai taču būtu jābūt barjeru un neredzamo zonu mazinātājai, segmentē un stigmatizē bērnus, manuprāt, vietā ir jautājums par cilvēktiesību ierobežošanu.

Muzejs 21. gadsimtā, ja nav inerta menedžmenta vadīts, savā vārdnīcā tādus ētiski sensitīvus terminus kā bārenis, invalīds utt. nedrīkstētu lietot. Pagaidām nekas cits neatliek, kā konstatēt, ka šim muzejam, grib to pārvaldošā institūcija atzīt vai nē, sen jau nepieciešamas pārmaiņas, turklāt ne tikai ētiskas pārvaldības frontē. Un sen vairs nepietiek ar skaidrojumiem, ka muzejā kopš 2010. gada ir uzlabota piedāvājuma kvalitāte – ekspozīciju satura pilnveidošana un jaunas ekspozīcijas. Ar neapbruņotu, ne tikai kritisku aci redzams, ka ar muzeju, kurā galvenā ekspozīcija nav mainījusies kopš padomju laikiem un kura mājaslapa desmit gadu laikā nav piedzīvojusi aktualizāciju, jau sen viss nav kārtībā, un pārmaiņām noteikti būtu jābūt pārvaldošo institūciju prioritātei.

 

Image: theconversation.com

Ineta Zelča Sīmansone

Domnīcas Creative Museum vadītāja | Creative Museum Director