Nez’, vai pēdējā laikā kādu citu izstādi esmu gaidījusi tik ļoti kā “LNMM jaunieguvumi. 21. gadsimts”. Varbūt vēl vienīgi pērn šī paša muzeja galvenās ēkas atklāšanas izstādi. Šo gaidīšanu intriģējošāku darīja fakts, ka pēdējā pusgada laikā savas ambīcijas pēc rekonstrukcijas svaigi atvērtā Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) galvenajā ēkā demonstrēja gan topošais mākslas centrs Zuzeum, atrādot savu kolekciju, gan Borisa un Ināras Teterevu fonds, kuru atbalstītā laikmetīgās mākslas izstāde “Nosaukumam nav nozīmes” tika pieteikta kā “saturiska pieturvieta ceļā uz mecenātu līdzfinansēto Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja izveidi, kura mērķis – atspoguļot laikmetīgās mākslas un vizuālās kultūras mijiedarbības procesus Baltijas jūras reģionā, īpaši uzsverot Latvijas mākslinieku lomu muzeja satura radīšanā”.
Arī izstāde “LNMM jaunieguvumi. 21. gadsimts” tika pieteikta pietiekami ambiciozi, cita starpā, aktualizējot kultūrpolitikas problemātiku Nacionālā muzeju krājuma papildināšanas, finansēšanas un vienotu kritēriju nepieciešamības kontekstā. Īpaši interesants šīs izstādes pietiekums šķiet pašmāju laikmetīgās mākslas kolekcionēšanas un kolekciju piederības peripētiju sakarā, ko analizējām vienā no iepriekšējiem domnīcas ierakstiem. Proti, jautājot, kurš, ko un kāpēc komplektē un vai valstij ir vienots redzējums par 21. gadsimta vēstures un mākslas kolekcionēšanas politiku.
Visa pieminētā kontekstā LNMM pieteikums atrādīt savus pēdējos 17 gados tapušās mākslas jaunieguvumus un aktualizēt kultūrpolitikas diskursu lika cerēt uz vismaz tik pat spilgtu, ja ne vēl nozīmīgāku notikumu, kā tas bija divu iepiekš minēto privāto iniciatīvu atbalstīto izstāžu gadījumā, kuru atklāšanas un pavadošās programmas noteikti bija notikumi.
Vai notikums ir/būs LNMM jaunatklātā jaunieguvumu izstāde?
Lai gan izstādes atklāšana diemžēl tāds nebija, ļoti ceru, ka muzeja komunikāciju komanda darīs visu, lai pati izstāde par tādu kļūtu. Skumji, ka laikā, kad paredzami notiek diskusijas starp valsti un Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja fondu par topošā muzeja kolekciju nosacījumiem, izstādes atklāšanā nemanīju nevienu Kultūras ministrijas pārstāvi, pat ne no Muzeju nodaļas. Arī muzeja direktore Māra Lāce izstādes atklāšanā un LTV1 sižetā nedaudz tā kā taisnojās par muzeja rīkotās izstādes vajadzību un pat skaidroja mehānismus, kad un kāpēc LNMM sācis fokusētāk pievērsties laikmetīgās mākslas kolekcionēšanai laikā, kad šajā laukā aktīvi darbojas vēl virkne spēlētāju ar lielākām manevra iespējām nekā valstij. Nevienu no šiem spēlētājiem gan arī izstādes atklāšanā nemanīja.
Atkāpei jāmin, ka apmeklētāju ziņā pablāvā atklāšana vēl cita starpā skaidrojama ar to, ka izstādi teikušies boikotēt mākslinieki, kuru darbi tajā nav pārstāvēti. Vai nav bērnišķīgi? Muzejs nav galerija un nekad nevarēs izstādīt vienā izstādē visu, kas krājumā. Tāpat šī izstāde tika pieteikta kā viena no versijām par jaunieguvumiem. Iespējams, citas versijas sekos.
Tam var nepiekrist, bet uzskatu, ka, lai šī izstāde jau no atklāšanas brīža būtu notikums, to vajadzēja atklāt LNMM galvenajā ēkā. Jo, lai cik nākotnē izcila un laikmetīgajai mākslai piemērota varētu būt izstāžu zāle Arsenāls, tai joprojām nav ne savas pastāvīgās ineresentu kopienas, ne arī atbilstošas infrastruktūras. Ļoti acīs krītošs ir apstāklis, ka atšķirībā no citām LNMM struktūrvienībām, Arsenālam nav stratēģiska un kopējo procesu pārredzoša vadītāja.
Tomēr sakot, ka izstāde nav notikums, nedaudz sabiezinu krāsas. Kuratore Daina Auziņa bez šaubām ir izdarījusi milzīgu darbu: kopā ar komandu izdevusi izstādes ceļvedi, aktualizējusi jautājumu par Nacionālā muzeju krājuma komplektēšanas politikas problemātiku, sagatavojusi pārliecinošu izstādes pavadošo programmu, kuru janvārī noslēgs arī jau agrāk pieminētā ekspertu diskusija par laikmetīgās mākslas kolekcionēšanas politiku.
Neskatoties uz to, ka, manuprāt, muzeja vadība izstādes vietas izvēles ziņā pieļāvusi startēģisku kļūdu (protams, ja vien tas nav bijis apzināts lēmums, nobēdzināt šo intriģējošo un pēdējā pusgada mākslas dzīves ainavā aktuālāko notikumu identitātes krīzes māktajā Arsenālā), no satura un programmas viedokļa raugoties, izstādei tomēr ir visas iespējas kļūt par notikumu.
p.s.
Tikmēr LNMM galvenajā ēkā decembra sākumā sekos vēl viena privāta iniciatīva, proti, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizēta izstāde “TEV IR PIENĀKUŠAS 1243 ZIŅAS. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze”, kura vēstīs par neseno pagātni, kad sevis paša un citu meklējumi notika analogā, nevis digitālā vidē. Paredzami, tas būs notikums jau atklāšanas brīdī.
Attēls: delfi.lv | Ivars Drulle. Āļo. 2011