Par reālu kultūršoku nozarē pagājušajā nedēļā kļuva plašsaziņas līdzekļu veidotās ziņas. Žurnāliste Māra Rozenberga 12. februārī piedāvāja sižetu par Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja (LEBM) nespēju iziet atkārtotu akreditāciju, savukārt 16. februāra raidījumā Kultūršoks žurnāliste Gunta Gaidamaviča, aptaujājot nozares ekspertus, izveidoja problēmas arheoloģiju, izsekojot problēmām LEBM, jau sākot ar 2009. gadu.
Īss situācijas pārstāsts būtu šāds. Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs jau kopš 2016. gada nespēj iegūt kārtējo akreditāciju, 2017. gada beigās tikusi vērtēta arī muzeja direktores Ilzes Millersones atbilstība amatam.
Papētot situāciju nedaudz sīkāk, ko raidījumā Kultūršoks dara arī žurnāliste Gunta Gaidamaviča, atklājas, ka patiesībā konflikts nav “nokritis” no zila gaisa šogad un pat ne 2016. gadā (laikā, kad muzejs pirmoreiz netika atkārtoti akreditēts), bet gan 2010. gadā, kad jau ir tikusi konstatēta virkne nepilnību un trūkumu muzeja darbā. Der atgādināt, ka direktores amatā Ilze Millersone apstiprināta 2009. gadā un tajā laikā muzejs ir valsts aģentūra, kas nosaka, ka muzeja direktoram ir terminēts darba līgums un katrus 5 gadus muzeja direktora atbilstība tiek izvērtēta pēc būtības. Tātad, kā noprotams no Kultūras ministrijas (KM) Kultūrpolitikas departamenta Muzeju nodaļas vadītāja Jāņa Garjāna komentāra Kultūršokā, 2010. gadā nepilnības tiek konstatētas. Ir jāpaiet 4 gadiem, lai 2014. gadā darba līgums ar muzeja direktori netiktu pagarināts, taču pa šo laiku ir noticis kas ļoti būtisks. Proti, ir mainījusies muzeju pārvaldes forma – likvidējot aģentūras, muzeji atkal kļūst par tiešās pārvaldes institūcijām, bet direktori iegūst gluži vai amatu uz mūžu – viņu darba līgumi jaunajā pārvaldes formā kļūst beztermiņa.
Ar to vēl Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja “piedzīvojumi” nebeidzas. Tātad 2014. gadā darba attiecības ar Ilzi Millersoni tiek pārtrauktas, tiek sludināts direktora amata konkurss un 2014. gada maijā konkursa kārtībā par LEBM direktori kļūst līdzšinējā direktora vietniece Una Sedleniece. Tomēr likums jaunajā pārvaldes formā iepriekšējai direktorei ļauj situāciju mēģināt mainīt un apstrīdēt KM lēmumu par līguma nepagarināšanu. Un, lai cik absurdi tas tanī brīdī šķistu, 2014. gada beigās ar tiesas lēmumu I. Millersone tiek atjaunota LEBM direktores amatā.
Uz brīdi ārēji viss sakārtojas, bet, kā jau sākumā minēts, 2016. gadā “problēma” uzliesmo ar jaunu sparu, muzejam nespējot iziet akreditāciju un Latvijas Muzeju padomei (LMP) pēc Kultūras ministrijas ierosinājuma uzsākot I. Millersones atbilstības amatam izvērtējumu. Šobrīd, 2018. gada februārī, konflikts šķiet sasniedzis augstāko punktu un gan muzeju nozarē iekšienē, gan nu jau arī publiski kļuvis bezmaz nepieklājīgs.
Tomēr kuriozākais šķiet apstāklis, ka, lai gan abi procesi vēl nav noslēgušies, KM galvenais ierēdnis, kas atbild par Latvijas muzejiem, šķietami pieturoties un atrunājoties ar Muzeju likumu, pilnā nopietnībā publiski pauž viedokli, ka nav skaidrs, vai muzejs varēs darbu turpināt, vai arī to nāksies reorganizēt vai pat likvidēt. Taču ne vārda par sistēmas neefektivitāti un nepieciešamību reformēt muzeju nozares pārvaldes formu un izvērtēt nepilnības Latvijas Muzeju padomes darbā.
Situācijas uzlabošana kā minimums pieprasītu terminēto līgumu nepieciešamību, pārvaldes formas reformu un Latvijas Muzeju padomes liberalizēšanu, atverot iespēju LMP darbā piedalīties starpnozaru ekspertiem – ekonomistiem, finansistiem, radošo industriju pārstāvjiem, izglītības ekspertiem. Kamēr tas nenotiek, saglabājas kompromitējoša situācija – diez vai pašreizējais LMP sastāvs, kuru veido pārsvarā muzeju direktori (ar dažiem izņēmumiem), ir gatavs mainīt esošo status quo un reformēt (lasi, apšaubīt) savas pozīcijas. Jo ko gan citu nozīmē pārvaldes formu maiņa? Varas dalīšanu un demokratizēšanu. Uz to jābūt gataviem. Vai esam?
Tikmēr piedāvājam pilnu Creative Museum viedokli par izveidojušos situāciju ar un ap LEBM, kas tika sniegts raidījumam Kultūršoks un objektīvu iemeslu dēļ (raidījuma formāts) tika īsināts. Tas ir šāds:
1. Muzeju nozares pārvaldības sistēma ir novecojusi un neefektīva.
2. Muzeju direktoru terminēto līgumu neesamība valsts muzejos neļauj efektīvi, regulāri un pēc būtības izvērtēt muzeju direktoru atbilstību amatam (ar iespēju līgumu pagarināt vai arī darba attiecības pārtraukt).
3. Pašlaik lēmumu pieņemšanas ķēde ir gara, apšaubāma un LEBM gadījumā pat nozares tēlu kompromitējoša.
4. Progresīvākās valstīs, arī Igaunijā, muzeju pārvaldošās institūcijas, izvērtējot situāciju un domājot par muzeju attīstību, ir izvēlējušās pāriešanu uz fondu statusu, kas ne tikai pozitīvi ietekmē muzeja saimnieciskās darbības veikšanu, bet cita starpā paredz arī direktoru padomi, kura rekomendē un izvērtē muzeja un direktora darbību.
5. Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja situācija, atceroties arī nesenās Rakstniecības un mūzikas muzeja un Latvijas Kara muzeja pārvaldības problēmas, norāda uz valsts pārvaldības likuma maiņas nepieciešamību un, kā minimums, terminēto darba līgumu nepieciešamību.
6. Kopsavelkot, tā ir Latvijas muzeju pārvaldības krīze, kuru neļauj risināt politiskās gribas trūkums, tai skaitā Latvijas Muzeju padomes darbā, jo paredz mainīt LMP status quo.
Attēls: LTV1 Kultūršoks