Prieks
- Muzeji beidzot strādā ar profesionāliem izstāžu ražotājiem. Mācoties vienam otru saprast un sastrādāties, 2016. gads ir bijis tiešām pagrieziena punkts muzeju un ekspozīciju ražošanā. Ceru, ka bez tā turpmāk neiztiks neviens liels rekonstrukcijas, pārbūves vai ekspozīcijas maiņas kapitālprojekts.
- Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) rekonstrukcija. Lai arī ar daudziem “bet”, tomēr neapšaubāmi gada notikums nr. 1., galvenokārt arhitektūras un komunikācijas stratēģijas dēļ. Diemžēl mazāk pieejamības un novitātes ekspozīciju un izstāžu veidošanas jomā.
- Pulka ielas muzeju krātuvju komplekss. Ilgi gaidīts projekts, kam 2016. gadā tika likts pamatakmens. Ļoti ceru, ka, neskatoties uz dažiem pesimistiskiem pareģojumiem, projekts veiksmīgi turpinās attīstīties.
- Kāpēc ne Rīgas Motormuzejs? Muzejs mūsdienās vairs nav tikai ekspozīcija, kura, bez šaubām, Rīgas Motormuzeja gadījumā ir veiksme. Par veiksmi diemžēl nevar nosaukt pavisam nepamanāmo un, ja arī mēģināto, tad nedaudz “retro” atklāšanas kampaņu. Tāpat jaunatvērtam muzejam piestāvētu saturīgāka mājaslapa un atsperīgāka grafiskā identitāte.
Par Motormuzeja veikalu (ja to par tādu var saukt) vispār nav vērts izteikties – jaunam muzejam pie lielas valsts akciju sabiedrības ar nepārprotami komerciālām ambīcijām pusgadu pēc atvēršanas jau nu noteikti būtu piestāvējis kas vairāk. Kafejnīca, lai arī dizainiski kā no citas operas, cenu un pieejamības ziņā man patīk. Un pie esošās apmeklētāju plūsmas, cerams, drīz iestrādāsies un spēs atšķirt steiku no karbonādes. Kopumā, ja vien ne izaicinoši augstprātīgā cenu politika, Rīgas Motormuzeju es ierindotu 2016. gada prieka, ne vilšanās kategorijā...
Vilšanās
- No jauna Rīgas Motormuzejs. Ko līdz tehniski modernākā ekspozīcija Latvijā, ja muzejam un to pārvaldošajai institūcijai ir maz saprašanas par patērētāja pirktspēju? 10 eiro ieejas biļete, 20 eiro ģimenes biļete + 12 eiro audiogids no personas, kas turklāt ir fiziski neparocīgs un jau iznākšanas brīdī tehnoloģiski novecojis? Planšetei muzejā jēgu redzu tikai tad, ja tā funkcionē kā multimediju gids. Lai noklausītos audio stāstus pietiktu ar mazāku ierīci vai lejuplādējamu aplikāciju.
Nav arī ticams, ka Motormuzejs nebūtu veicis pirktspējas pētījumu. Drīzāk tas apzināti ieņem elitāru pozīciju – gan jau nāks, mēs taču esam tik forši! Tie, kas nevar atļauties, mūsu būvniecības kredīta atmaksas grafikam tā īsti nemaz nav vajadzīgi. Viela pārdomām.
- Muzeju kafejnīcu jautājums. 2016. gadā ir pazudusi mazā nīkulīgā kafejnīca, kas uz neilgu laiku bija atvērta Pulvertornī. Un lai arī nekas labs nebija gaidāms, redzot “vērienu”, ar kādu šī kafejnīca sevi pieteica, tomēr žēl. Jo, manuprāt, Latvijas Kara muzejs, kurš pie tam ir pieejams bez maksas, ir ideāla vieta, kur, nedaudz radoši piedomājot pie piedāvājuma, ievilināt ne tikai ārzemniekus, bet arī skolēnu grupas. Tas pie nosacījuma, ja plašajā un skaistajā vestibilā muzejs par katru cenu negrib redzēt militārās barakas estētikā ieturētos slēdzamos skapīšus.
Tomēr par muzeju kafejnīcām runājot, 2016. gada lielākā vilšanās noteikti bija LNMM restorāns. Muzeja atklāšanas brīdī tas pieteica sevi kā dārgs un elitārs. Tas gan, kā šķiet, pēdējā laikā ir nedaudz mainījies. Tūrisma sezonai beidzoties, arī restorāns beidzot sācis uzklausīt muzeja viedokli. Nesenā laikā parādījies pat īpašais piedāvājums bērniem! Vai būs mainījusies arī cenu un piedāvājuma politika attiecībā uz regulāro muzeja apmeklētāju, jāiet lūkot.
- Pašplūsmā atstātais Nacionālā muzeju krājuma kopkatalogs. Kopsavelkot īsti nav zināms, kā tas attīstās, jo pat agrākā tradīcija, ka reizi gadā Latvijas muzeju direktoru sanāksmē par kopkatalogu atbildīgā Kultūras ministrijas pakļautībā esošā tiešās pārvaldes iestāde – Kultūras informācijas sistēmu centrs – atskaitās par gada laikā paveikto un iecerēm, ir pazudusi no dienas kārtības. Par to, ka nekas uz lietotāju orientēts kopkataloga lietā 2016. gadā nav noticis, varam pārliecināties, pasērfojot pa tā mājaslapu. Jādomā, ka uzsvars tiek likts uz ievadīto vienību skaitu.
- Motivācijas trūkums mainīt situāciju – “ar menedžmentu mums viss ir kārtībā”, kur tikai cita starpā varam piesaukt terminēto līgumu kā elementāras kontroles sistēmas neesamību. Daži muzeji tiek rekonstruēti un “spīd”, citi – arvien vairāk un nolemtāk paliek ēnā. Tikmēr pārvaldošo institūciju pārstāvji intervijās CM turpina teikt, ka ar nozares menedžmentu viss ir kārtībā. Lai nu tā būtu.
Uz izaugsmi
- 2016. gads ir bijis vērtīgs ar to, ka, diskutējot par un ap Latvijas skolas somu, ir pavīdējusi ideja, pat ja tālāk neattīstīta un nevirzīta, par bezmaksas ieeju skolēniem nacionālas nozīmes muzejos. Acīmredzot neesam gatavi: 1) saprast, ka izglītoti bērni ir valsts nākotne, un 2) atzīt, cik patiesībā daudz Latvijā ir to bērnu un ģimeņu, kas naudisku vai psiholoģisku apsvērumu dēļ nevar atļauties muzeja apmeklējumu, un, ka diemžēl Latvijas skolas soma šo problēmu pilnībā neatrisinās.
- Projekta Latvijas skolas soma kvalitāte. Kopumā ideja ir laba, un muzejiem tas nozīmētu nelielu spiedienu kvalitātes un piedāvājuma uzlabošanā. Līdz šim gan publiskajā telpā vairāk sastopamies ar nepilnīgu izpratni par šo projektu, kļūdainām interpretācijām un, piedodiet, nepārskatāmo Excel tabulu.
- Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) rekonstrukcijas gaita. Aizvadītajā gadā kļuva zināms, ka 2018. gadā LNVM Rīgas pilī tomēr vēl netiks atklāts. Labā ziņa, ka projekts turpinās un agrāk vai vēlāk muzejs pilī atgriezīsies.
Attēlā: LNMM Kupola zāle, izstāde “Juris Boiko. Sāls kristāli”