Ir dotumi. Ir tas, ko ar tiem iesāk. Un ir vienkārši veiksme. Gruzijas Nacionālā muzeja direktora Davida Lordkipanidzes gadījumā visi trīs faktori viens otru brīnišķīgi papildina. Neapstrīdams dotums ir Kaukāza reģions. Tā dienvidu daļa ir civilizācijas šūpuļa – auglīgā pusmēness – turpinājums. Tieši šeit biomolekulārā arheoloģija Lordkipanidzes vadībā nesen pierādījusi senākās no vīnogām darinātā vīna gatavošanas tradīcijas. Savukārt Melnajai jūrai piegulošais Kaukāza rietumu reģions – Kolhīdas zeme – mums labi zināma no grieķu mitoloģijas ar stāstu par Jāsonu un argonautu ceļojumu pēc zelta aunādas. Ne bez pamata. Gruzija lepojas arī ar senākajām zelta raktuvēm pasaulē.
Runājot par veiksmi, Davids vēl kā jauns paleontologs arheoloģiskajos izrakumos Dmanisi atklāj homo georgicus erectus – mūsdienu cilvēka priekšteci, kurš no Āfrikas cauri Eirāzijai dodas uz Eiropu. Pēc disertācijas aizstāvēšanas Maskavā seko virkne postdoktorālo stipendiju Vācijā un Francijā. Habilitācija un stažēšanās ASV muzeju sistēmā. Kopš Gruzijas Nacionālā muzeja izveides 2004. gadā, kurš turpmāk apvieno visus nacionāla mēroga Gruzijas muzejus amplitūdā no vēstures un mākslas līdz etnogrāfiskajiem brīvdabas un memoriālajiem muzejiem, Davids vada šo nelielo muzeju impēriju. Šāds centralizēts pārvaldes modelis tipiskiem rietumniekiem var likties nepilnīgs, bet tāda nu ir šī reģiona specifika, ar ko jārēķinās. Sarunā Davids spītīgi atsakās no viņam piedēvētās lomas kā sektora vadošajam profesionalizācijas spēkam, kurš noteiktu standartus un celtu profesijas latiņu arī reģionu muzejos. (Gruzijā nav muzeju akreditācijas sistēmas.) Tomēr vadošā spēlētāja profils ir nenoliedzams. Vēl bez desmit dažādiem muzejiem, Nacionālās galerijas, četriem vēsturisko māju muzejiem un diviem pētniecības centriem Nacionālais muzejs, piemēram, privātā–publiskā partnerībā izdod arī žurnālu National Geographic Georgia. Tad nu, ja kāds pēc analoga ar Henriju Kisindžeru grib runāt ar Eiropu, bet neatrod vienu numuru, kam piezvanīt, Gruzijā viss ir daudz vienkāršāk. Šeit jārunā ar Davidu Lordkipanidzi.
Kā nemierīga reģiona valsts vēl daudzkārt izteiktāk starp rietumiem un austrumiem nekā Baltija, Gruzija tomēr ir nepārprotami deklarējusi savu pro-eiropeisko un pro-NATO nostāju. Nacionālā muzeja gadījumā rietumu profesionālās pieredzes apgūšanu un sevis pieteikšanu šajā vērtību un sadarbības kopienā raksturo tādas iniciatīvas kā, piemēram, partnerības programma ar Berlīnes pilsētas muzejiem un pērnā gada izstāde Vīna kultūras un civilizāciju fonda jaunatklātajā ēkā Bordo, Francijā.
Pirmo reizi Davidu klātienē sastopam tieši Eiropas Muzeju gada balvas konferencē Sansebastjanā, Spānijā, kur viņš prezentē Gruzijas kalnu ciematā Svaneti atklāto Bizantijas laika reliģiskās mākslas muzeju. Augstas raudzes pētnieka aizrautība, lauka tvēruma mērogs, populārais pasniegšanas veids un šarmantā sirsnība neviļus atbruņo un liek pazibēt domai, ka par spīti sarežģītajai ģeopolitiskajai situācijai, Gruzija ir netipiski labi pārstāvēta starptautiskajā muzeju arēnā.
Citkārt pēc ziemeļu kaimiņu ielūguma Davids ir starp Igaunijas prezidentūras Eiropas Savienības Padomē kultūras programmas atklāšanas konferences panelistiem Igaunijas Nacionālajā muzejā Tartu. Kopā ar viņu jaunu cilvēku komanda, kuri aktīvi piedalās vorkšopos. Tātad – saules mūžu Nacionālā muzeja direktora krēslā Davids sev neparedz, bet piedomā un sarunā uzsver pēctecības nozīmi. Un tas ir atsvaidzinoši.
Raivis Sīmansons: Ievērojot abu mūsu valstu dibināšanas gadu, mēs gribētu sākt interviju ar jautājumu par valsts simtgadi. Kā Jūs organizējat simtgades svinības Gruzijas Nacionālajā muzejā?
Davids Lordkipanidze: Vairāki virzieni. Mūsu uzdevums ir veidot izstādes. Izstādes un to pavadošās programmas, īpaši laikmetīgā vēsture, ir vissarežģītākā un atbildīgākā daļa. Daudz vieglāk strādāt ar homo erectus – miljoniem gadu senu vēsturi. Viens no mūsdienu muzeju izaicinājumiem ir pareizi izstāstīt laikmetīgo vēsturi.
RS: Kā, esot paleontologs, Jūs ar to tiekat galā?
DL: Saprotiet, man ir divas cepures. Viena – manas akadēmiskās intereses, otra – kā valsts institūcijas vadītājam. Tas ir mans darbs.
RS: Jums ir daudz vietnieku daudzajās filiālēs.
DL: Mums ir nedaudz atšķirīga struktūra. Man nepatīk to saukt par muzeju apvienību. Tā ir institūcija, kurā ietilpst gan muzeji un mākslas galerijas, gan zinātnes centri. Ideja radīt šāda veida institūciju radās 2004. gadā, kad mēs uzsākām dažādas reformas. Līdz tam Gruzijā kā tipiskā postpadomju valstī lielas izmaiņas bija politikā, ekonomikā, ne tik daudz kultūrā un pētniecības institūcijās.
RS: Nosaucāt šo muzeju konglomerātu par Gruzijas Nacionālo muzeju 2004. gadā. Arī Latvijā šajā pašā laikā notika nosaukuma maiņa, piešķirot nacionāla muzeja statusu mākslas un vēstures muzejiem.
DL: Mums, protams, tam jau bija sagatavota augsne, nebija tā, ka mēs sākām no nulles. Mūsu pirmais muzejs tika dibināts 1852. gadā. Tas bija Kaukāza muzejs. Pēc tam radās vairāki citi muzeji.
Veidojām Gruzijas Nacionālo muzeju laikā, kad bija lielas izmaiņas zinātnes izglītības sistēmā. Tika slēgta Zinātņu akadēmija. Pirms tam Valsts muzejs, galvenais Gruzijas Nacionālā muzeja pīlārs, bija daļa no Zinātņu akadēmijas. Tāpat Arheoloģijas un paleobioloģijas institūts. Mēs nolēmām, ka mums jāpieder kaut kam, kas ir kopējs resurss visām struktūrvienībām, un tās ir šo institūciju kolekcijas. Viss pārējais darbs tiek veidots ap kolekcijām.
Kad akadēmijas sistēma bruka, daudzi pētniecības institūti tika vienkārši pievienoti universitātei. Mūsu viedoklis bija, ka pētījumiem, kas ir saistīti ar arheoloģijas, paleobioloģijas kolekcijām, ir daudz jēdzīgāk tapt attīstītiem kopā ar muzejiem. Tas ir tas pats 19. gadsimta modelis, kas pēc tam tika atdalīts no muzejiem. Pamats ir kolekcijas. Mums pašlaik ir vairāk nekā 90 procentu no nacionālajām kolekcijām. Mēs esam galvenā dārgumu krātuve. Ideja bija radīt sistēmu, kura ir savstarpēji saistīta un kurai ir viens zīmols.
Jāatzīst, ka padomju laikā sistēma bija nedaudz mākslīga. Mūsu ideja savukārt bija izveidot sistēmu, kas ir pielāgojama. Ja nepielāgosies videi, tu izmirsi. Muzeja reforma bija nepieciešamība pielāgoties videi. Tāpēc šie dažādie elementi tika apvienoti, lai radītu vienu institūciju. Mēs veidojām zīmolu, lai to prezentētu un pozicionētu gan Gruzijā, gan arī starptautiski. Izveidot uzticamu zīmolu bija galvenais uzdevums. Bet jau no paša sākuma mēs centāmies demonstrēt, ka institūcijai jābūt multidisciplinārai. Mēs esam gan krātuve, gan pētniecības institūts, bet mēs esam arī aktīva publiskā vieta. Viegli to stāstīt, bet izaicinājums ir sasaistīt šīs funkcijas praksē. Arī tas, kā sasaistīt mākslu un zinātni.
Tagad, ja jūs papētīsiet mūsu sistēmu, mums ir trīs līmeņu muzeji. Mums ir Nacionālie muzeji Tbilisi – Nacionālā mākslas galerija, Nacionālais vēstures muzejs. Tad mums ir reģionālie muzeji, piemēram, Mestia, Svaneti. Vienu mēs tagad būvējam Polnisi. Trešais līmenis ir arheoloģiskās vietas – Tmanisi, Vani. Šobrīd attīstām jaunu vietu, kas būs blakus klostera kompleksam.
Tomēr mēs neiekļaujam visas institūcijas pēc kārtas. Mūsu paspārnē ir tās institūcijas, kas vai nu no pirmsākumiem ir bijušas mūsu, vai arī kuras mēs esam paši izveidojuši. Katra mūsu struktūrvienība nodarbojas ar saglabāšanu, pētniecību, izglītošanu, bet ar atšķirīgiem uzsvariem.
RS: Šī Jūsu aprakstītā sistēma ir ļoti neparasta. Es saprotu, ka Jūs kā Nacionālais muzejs veicat centralizētu sektora profesionalizēšanas darbu?
DL: Labs jautājums. No vienas puses, jā. No vienas puses, tā ir vertikāla, no otras puses – horizontāla pārvalde.
RS: Kā Jūs to menedžējat?
DL: Godīgi sakot, tas joprojām ir procesā. Ir dažādi izaicinājumi. Bet par ko es esmu ļoti lepns, ir tas, ka arvien vairāk komandā ienāk gados jauni profesionāļi. Tagad, pēc 10 gadiem, mums ir labāka komanda.
Šis modelis ir ļoti pragmatisks. Institūcija tērē vienu uzturēšanas naudu un nodrošina trīs dažādas aktivitātes, kas parasti notiek atsevišķi.
Tāpat mums ir ļoti labas attiecības ar universitātēm. Īpaši ar Valsts universitāti konsorcija līmenī. Muzejs ir resurss, piemēram, maģistru un doktoru programmām. Tas nozīmē, ka mūsu speciālisti saņem algas no universitātes. Tā ir win–win situācija. Ideja ir izveidot plaša profila darbojošos modeli ap vienu resursu.
Tas ir labs pragmatisks modelis nākamajiem 5–10 gadiem. Vēlāk, kad atsevišķas institūcijas kļūs stiprākas, var domāt arī par autonomiju. Bet pašlaik ir nepietiekami resursi. Trūkst cilvēkresursu. Piemēram, mēs nevaram atļauties profesionālus augstas klases restauratorus katrā atsevišķā vietā.
Es jums varu pastāstīt, kā mēs darām. Piemēram, projekts Gruzija – Vīndarīšanas kultūras šūpulis. Vīnam ir ļoti sena vēsture Gruzijā. Caur to mēs stāstām vīna filozofiju. Pērn organizējām izstādi Bordo, Francijā, kurā caur vīna tēmu izstāstījām Gruzijas vēsturi. Skaists stāsts ar skaistiem priekšmetiem. Tas bija panākums. Bet ar to nepietiek. Izstādes katalogam pievienojām pētījuma sadaļu, kuru veidoja amerikāņi, dāņi, Izraēlas speciālisti Gruzijas speciālistu vadībā par Gruzijas vēsturi. Šis ir starptautisks zinātnisks solis. Un mēs saņēmām starptautisku atzinību.
RS: Tiešām, Jūs esat ieguvuši starptautisku atpazīstamību saistībā ar šo projektu.
DL: Šis ir relatīvi jauns stāsts, bet tas prasīja gadus, lai to īstenotu. Tā īstenošanā mēs sadarbojāmies ar starptautiskiem pētniecības institūtiem. Arī valdība bija ieinteresēta, lai mēs šo projektu prezentētu Bordo. Savukārt Bordo bija ieinteresēti mūsu izstādē. Beigās visi ir uzvarētāji.
Svarīgi ir izveidot pareizo komandu. Mums bija liela starptautisko izstāžu tūre – Kolhis – 12 valstīs, ieskaitot Vašingtonu, Ņujorku, Berlīni. Mēs tikām pamanīti, guvām atzinību. Gan nesaņēmām papildus naudu par to, bet mūsu jaunie speciālisti bija daļa no tā. Viņi daudz mācījās. Un mēs ar to pārstāvējām Gruzijas Nacionālo muzeju.
Nesen piedalījāmies arī Twinning kultūras programmā, kur sadarbojāmies ar Prūsijas Kultūras mantojuma fondu un ne tikai direktoru līmenī. Pašlaik mēs lietojam Berlīnes modeli, kā būt daļai no pilsētas [infrastruktūras un kultūras pakalpojumu] sistēmas. Tas ir ļoti sarežģīti. Mēs mēģinām šos modeļus piemērot arī reģionos, ne tikai Tbilisi.
Vēl viena lieta, ko sākam darīt, ir “lielo vārdu” vešana uz Gruziju. Pirms dažām dienām atklājām Mikelandželo izstādi Nacionālajā mākslas galerijā.
RS: Vedat uz Gruziju blokbāsterus?
DL: Soli pa solim. Mums iepriekš bija Karavadžo, Botičelli.
RS: Vai Jūsu muzejs ir vienīgais lielais spēlētājs Gruzijā, vai ir kādas privātas iniciatīvas – muzeji, galerijas?
DL: Tbilisi ir Tceratelli Moma muzejs [Zuraba Cereteli Modernās mākslas muzejs], vēl viens muzejs top šeit pat netālu.
RS: Eiropā pašlaik šīs privātās institūcijas ir trends.
DL: Šeit katram ir sava niša. Mēs esam nacionāla līmeņa institūcija. Mēs nekonkurējam ar citiem.
Ineta Zelča Sīmansone: 2014. gadā Jūs prezentējāt iespaidīgus muzeja rekonstrukcijas plānus, kas paredzēja muzeju kvartāla veidošanu, līdzīgi kā Berlīnes muzeju salas gadījumā.
DL: Daļa šo darbu ir veikti, taču pilsēta pēkšņi mainīja plānus. Mēs esam tiem pielāgojušies. Atraduši jaunus risinājumus. Esam ieguvuši telpas 3000 kvadrātmetru apjomā. Tā būs jauna izstāžu zāle. Zaudējām gadus [attīstībai], bet dabūjām papildus telpas.
RS: Jūs pieminējāt Berlīnes modeli. Vai Jūs tam kā piemēram esat sekojuši kopš 2004. gada, kad veidojāt savu Nacionālo muzeju? Jo šī kolekciju darba centralizācija, kuru pieminējāt, atgādina Berlīnes Pilsētas muzeju modeli.
DL: Nevar strādāt ar copy-paste metodi. Parunāsim par atšķirībām. Berlīnes modelis darbojas Berlīnē – pilsētā, mūsu modelis – nacionālā līmenī visā valstī. Mums ir dabas pētniecība, kuras Berlīnei nav. Tās ir divas būtiskas atšķirības. Pie visa klāt, Berlīnei nav pašai savu arheoloģisko vietu. Ļoti svarīgi pārzināt vietējos apstākļus.
Ir valstis, kuru muzejiem ir stipras biznesa stratēģijas. Mēs pašlaik tās veidojam.
ASV ir ļoti stipra publiskās–privātās partnerības tradīcija. Vācijā, savukārt, vislabāk atbalstītais humanitārās pētniecības lauks. Iespējas katrā valstī ir atsķirīgas.
Nacionāla līmeņa muzejam jāmeklē partneri ne tikai starp radniecīgām institūcijām, bet arī starp biznesa kompānijām, tehnoloģiju uzņēmumiem. Piemēram, Nacionālais muzejs izdod National Geographic gruzīnu valodā. To atbalsta liela interneta kompānija. Izdevniecības birojs ir muzejā, un mana asistente ir arī [žurnāla] redaktore. Kāpēc mums tas nepieciešams? National Geographic Georgia ir daudz stāstu par Gruziju, kurus veido muzejs. Paralēli mums ir pieejama žurnāla starptautiskā komunikāciju startēģija, kas mums daudz palīdz un māca muzeja komunikāciju. Muzejs daudz iegūst, apgūstot tekstu radīšanas standartus, īpaši to izmantojam izstāžu anotācijās un tekstos.
Ir vajadzīgi partneri, muzejs nevar visas funkcijas nodrošināt viens pats.
RS: Es paredzu, ka Jūs esat lielākais darba devējs kultūras sektorā Gruzijā?
DL: Nāktonē tā tas būs.
RS: Vai mēs mazliet varam atgriezties pie tēmas par vīna kultūru? Kur Jūs redzat muzeja pozīciju piecu gadu laikā no šī brīža vīna kultūras brokera statusā?
DL: Gruzija nevar sacensties kvantitātes ziņā. Mums vienmēr jāatrod mūsu mazā unikālā niša. Ne tikai ar vīnu. Starptautisku atzinību par saviem vīna vēstures pētījumiem mēs jau esam ieguvuši.
RS: Jums ir vismaz divas tēmas, kur Jūs esat absolūti nepārspējami līderi – arheoloģija ar homo erectus un vīna kultūra. Šīs divas lietas pozicionē Jūs starptautiskā līmenī kā izcilākos reģionā. Kas vēl?
DL: Labs jautājums. Vēl viens ir stāsts par zelta aunādu. Arī to mēs īstenojam sadarbībā ar starptautiskām institūcijām, piemēram, Getty pētniecības institūtu utt.
IZS: Runājot par muzeja menedžmenta modeli, vai Jums ir pilnvaroto padome, direktoru padome?
DL: Jāsaka atklāti, ka mēs esam procesā. Sākotnēji šāda ideja bija, bet tas nestrādāja. Mēs tagad šo procesu restartējam. Mūs pamatā finansē Kultūras ministrija, bet ir finansējums arī no izglītības, zinātnes, reģionālās attīstības fondiem. Es ceru, mēs nonāksim pie direktoru padomes.
IZS: Uzdodu šo jautājumu, jo iepriekšējo reizi mēs tikāmies Tartu, kur Igaunijas prezidentūras ietvaros notika kultūras mantojuma un radošo industriju konference, kurā tika diskutēts par jaunu pārvaldes modeli – proti, ka muzeji pāriet uz fondu statusu.
DL: Es piekrītu šim modelim, bet jābūt tam gataviem.
Igaunijā bija arī vēl viens labs piemērs – radošie kvartāli. To nav grūti attīstīt, bet ir nepieciešama domāšana sadarbības tīklu kategorijās. Ir vajadzīgi cilvēki, kas spēj domāt ārpus rāmjiem.
RS: Kā Jūs redzat savu lomu reģiona politiskajā vidē? Jums jābūt spējīgam visu laiku balansēt. Vai muzeja direktoram jābūt apolitiskam?
DL: Labs jautājums. Direktoram jābūt valstsvīram, ne politiskai personai. Tas arī ir nemitīgs mācīšanās process. Es mācos visu laiku. Tas ir patiesi labs jautājums. Jo tas nav tikai par muzeja direktoru, bet arī to, kā valsts sagatavo ierēdņus un arī līderus publiskajai pārvaldei. Tas ir darbs. Balansa atrašana. Un izaicinājums. Īpaši brutālā vidē. Ilgu laiku vide Gruzijā nebija stabila. Man ir pāragri stāstīt šo stāstu. Kādu dienu es par to uzrakstīšu.
Image: nationalgeographic.com