Ineta Zelča Sīmansone. Kad pieejamība un iekļaušana ir tikai lozungi

Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja izstādes “Neredzamās zonas” plakāta cenzūra radīja īslaicīgu un akcijveidīgu rezonansi sabiedrībā: neredzēti liela žurnālistu uzmanība, pat atsevišķi raksti, mākslas kritiķu iesaiste un viens muzeju nozares komentārs. Kā jau katra akcija, arī šī, ātri uzliesmojusi, drīz vien norima. Rezultāts? Nav tik viennozīmīgi secināms, bet fakts paliek fakts, ka kaitinošo izstādes plakātu Veselības ministre Čakša tomēr izlēma noņemt.

Dienā, kad izskanēja ziņa par notikušo, pirmā doma bija sniegt komentāru, taču, sākot apsvērt, cik plaši tad šī tēma skatāma, nonācu pie plašāka jautājumu loka: 

- Vai tā ir mākslas darba cenzūra?

- Vai tomēr muzeja administratīvā darba kļūme, nespējot pārvaldošajai institūcijai pārliecinoši argumentēt reklāmas plakāta izvēli, tā neizlaižot skandālu no “mājas” un spējot sevi pozicionēt kā institūciju, kas tās saturu ļauj noteikt nevis politiķiem un ierēdņiem, bet vadās pēc profesionālās ētikas, misijas un stratēģiju vadlīnijām?

- Cik pārvaldošās institūcijas vispār ir tiesīgas iejaukties muzeju saturā, par ko neapšaubāmi uzskatāma arī muzeju komunikācija ar sabiedrību, šajā gadījumā – izstādes plakāts?

- Cik muzejiem Latvijā ir savi štata juristi, kas līdzīgas lietas spētu adekvāti risināt?

Šie jautājumi bija pirmā reakcija uz notiekošo. Taču seko arī daudz komplicētāks, bet ar tēmu nepastarpināti saistīts jautājums – ko paši muzeji pēdējās desmitgadēs darījuši “citādības” tēmas ietvaros? Cik daudz tas ir bijis praktisks un stratēģisks ikdienas darbs, bet cik tomēr – cēla lozungu skandēšana par pieejamību un iekļaušanu?

Grāmatas Museums, equality and social justice ievadā, autori Ričards Sandels un Etna Naitingeila raksta:

“The last two decades have seen concerns for equality, diversity, social justice and human rights move from the margins of museum thinking and practice, to the core. (..)

A growing number of institutions are concerned to construct new narratives that represent a plurality of lived experiences, histories and identities which aim to nurture support for more progressive, ethically-informed ways of seeing and to actively inform contemporary public debates on often contested rights-related issues.”

Cik daudz no šī visa – dažādo dzīves pieredžu, vēstures perspektīvu, kā arī identitāšu jauno naratīvu konstrukta un progresīvas domāšanas attiecībā uz kolekciju interpretāciju – redzam Latvijas muzejos? Tas drīzāk ir retorisks jautājums. 

Šis jautājums skatāms gan no morālā, gan pragmatiskā jeb satura aspekta.

- Cik dažādas mērķauditorijas muzeji spēj un cenšas uzrunāt? Vai muzeji, ja neskaita dažus pozitīvos izņēmums, spēj godīgi analizēt un izvērtēt savu mērķauditoriju? Kā lai piesaista tos, kas nenāk, un tos, kas netiek uzrunāti, ja īsti nezinām, kā definēt, kas ir tie, kas nāk?

- Cik īsti pieejami ir muzeju resursi?

- Cik dažādus vēstures naratīvus stāstām?

- Cik reprezentatīvas ir mūsu kolekcijas?

- Cik atvērti un profesionāli esam stāstīt “citādo” vēsturi?

- Cik daudz muzeju kuratoriem un kolekciju glabātājiem ir interese par citādo un profesionālā drosme šos jautājumus analizēt?

Izrādās, ka Latvijas muzejos varam atrast vienu neredzamo zonu pēc otras. Un šeit tikai par dažām no tām.

Neredzamā zona nr. 1

Fiziskā pieejamība

Tikko pēc rekonstrukcijas atvērtajā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā cilvēks ar kustību traucējumiem joprojām paliek otrajā plānā, salīdzinot ar arhitektūras un ēkas estētikas risinājumiem.

Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā divu gadu laikā, kopš brīža, kad Dizaina manifestācijas izstādē piedāvātais pandusa risinājums izrādījās neestētisks un muzejā neiederošs, joprojām nav izdevies atrast labāku, visas estētiskās jūtas apmierinošu variantu. Jācer, ka 3.augustā, kad muzejs tiks atvērts pēc remonta, šī pieejamības barjera jau būs novērsta. 

Kā dzirdēts, simtgadei veltītajā un vēl tikai koncepcijas līmenī esošajā Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstādē, apmeklētāji ratiņkrēslā tiks iekšā tikai pa sētas durvīm, jo, atkal, kultūras piemineklī neklājas liftu būvēt skaistajā, reprezentatīvajā fasādes pusē.

Bet no otras puses, kāpēc iespringt?! Cilvēks ratiņkrēslā līdz muzejam Latvijā bez līdzcilvēku palīdzības tāpat netiek. Varam organizēt stilīgus pasākumus, kuros galvenās atziņas ir, ka pilsētā galvenais ir cilvēks, ne arhitektūra, bet kā ir realitātē?

Neredzamā zona nr. 2

Kolekcijas

Cik apzināti tās veidotas ar mērķi reprezentēt dažādus vēstures naratīvus? Cik vienpusīgu vai objektīvu stāstu caur muzeju kolekcijām varam stāstīt? Kā dažāda profila muzeji kolekcionē laikmetīgo vēsturi? Ko vispār varam secināt, tuvāk izpētot Latvijas muzeju kolekciju veidošanas stratēģijas?

Neredzamā zona nr. 3

Neērtās tēmas

Sākumā būtu jādefinē, kas tad ir neērtās tēmas, kuras muzejiem būtu jāskar? Viendzimuma partnerattiecības. Etniskā dažādība. Īpašās vajadzības. Fobijas. Rasisms. Antisemītisms. Feminisms. Nabadzība. Alkoholisms. Ēdelība (šo esmu aizņēmusies no mākslas vēsturnieka un kuratora Kaspara Vanaga) u.tml. 

Cik daudz no šīm tēmām esam skatījuši muzeju ekspozīcijās, izstādēs vai vismaz izglītības programmās? Pēdējo piecpadsmit gadu laikā varu atsaukt atmiņā vien dažas atsevišķas epizodes un mēģinājumus.

Neredzamā zona nr. 4

Tolerance

Visbiežāk apkarojam un noliedzam to, no kā baidāmies un ko nepazīstam. Vai muzejs nav īstā vieta, kur diskutēt un pieņemt citādo, svešo, nezināmo drošā publiskā telpā?

 

Šo neredzamo zonu sarakstu var papildināt. Kaut vai, piemēram, ar neredzamo zonu nr. 5. – Muzeju kolekciju digitālo pieejamību u.tml. 

p.s.

Latvijas muzeju kolekcijas glabā liecības un stāstus no daudziem gadsimtiem un dažādām kultūrām, tāpēc muzeji ir ideāla vieta, kur, izvairoties no lozungiem, mācīties iziet no dažādām neredzamajām zonām – savām un citu. Un mēģināt mācīties tolerēt – pašiem sevi, vienam otru un pagaidām nepazīstamo un svešo.

 

Attēlā: Artūrs Žmijevskis. Acs pret aci. 1998. Krāsu fotogrāfija. Attēls no P.Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja arhīva

Ineta Zelča Sīmansone

Muzeoloģe, projektu vadītāja un konsultante