Kultūras ministrija (KM) pašlaik plāno savu darbības stratēģiju 2017.–2019. gadam. Lai iegūtu “skatu no malas”, oktobra sākumā uz sava veida fokusgrupu vai domu apmaiņu tika aicināti KM sadarbības partneri no nevalstisko organizāciju (NVO) sektora. Izvērtējot līdzšinējo ministrijas darbu un rosinot nākamajā trīsgadē plānojamo, viens no jautājumiem NVO partneriem bija par to, kā vērtējam ministriju kā partneri – sadarbību, komunikāciju, cilvēkresursus.
Par šo vienu aspektu arī šis komentārs.
Līdzšinējā domnīcas Creative Museum (CM) sadarbība ar KM amatpersonām vērtējama kā ļoti laba. Četru gadu garumā, kopš esam aicinājuši ministrijas pārstāvjus (ministri, valsts sekretāru, Muzeju nodaļas vadītāju, Radošo industriju nodaļas pārstāvjus, Latvijas skolas somas projekta vadītāju u.c.) uz intervijām, viedokļu paušanu vai līdzdalību mūsu organizētajos pasākumos, vienmēr esam saskārušies ar labvēlīgu, ieinteresētu attieksmi. Kopsummā par komunikāciju un sadarbību, kurai mēs kā NVO esam bijuši iniciatori, varam teikt – lieliski, tā arī turpinām!
Cita aina paveras, paraugoties no pretējā skatu punkta – ministrijas komunikācija ar mums kā NVO. Jau iepriekš esam rakstījuši par muzeju nozarei raksturīgo diskrēto saziņas manieri attiecībā uz aktualitāšu komunicēšanu un viedokļa izzināšanu. Par saziņas kvalitāti citās nozarēs nevaram kompetenti spriest, bet jādomā, ka visa kultūras resora korporatīvais saziņas stils kopumā līdz ar jauno KM ministrijas mājaslapu drīz piedzīvos būtiskus uzlabojumus.
Raugoties no iesaistes un demokrātiskas līdzdalības iespēju viedokļa, šobrīd KM neatkarīgu muzeju NVO viedoklis formāli ir izslēgts: Latvijas Muzeju padomes (LMP) nolikums un Muzeju likuma 5. pants nosaka, ka vienīgā NVO, kas tiesīga pārstāvēt muzejus LMP ir Latvijas muzeju biedrība.
Kā iepriekš jau esam norādījuši, ievērojot pēdējos gados notikušo spēlētāju lauka muzeju nozarē paplašināšanos, izmaiņas likumā būtu pamatotas. 2013. gadā, atbildot uz CM ierosinājumu par nolikumu un likuma grozījumu nepieciešamību, Latvijas Muzeju padomē šajā jautājumā nebija vienprātības, atbildot, ka jautājumu varēs skatīt tad, kad no jauna tiks “vērts vaļā” Muzeju likums un tajā veikti kādi citi grozījumi. Kopš tā laika būs pagājuši trīs gadi, tomēr virzība nav novērojama. To, vai risināmo jautājumu skaits jau ir sakrājies pietiekams, lai Muzeju likums un LMP nolikums tiktu “vērts vaļā”, atstājam padomes ekspertu pārziņā, kamēr prasību pēc konsultatīvās padomes paplašināšanas uzturam. Iespējams, pat ne uz jaunpienākušo NVO rēķina, bet paturot prātā galveno mērķi – iesaistīt ministrijas konsultatīvajā padomē “skatu no malas”, kas pildītu starpnieka lomu starp sabiedrības interesēm un muzeja piedāvājumu.
Būsim godīgi, KM Muzeju nodaļas administrētā muzeju akreditācija, kurai ekspertus izvirza un apstiprina Muzeju padome pati no sava – galvenokārt, muzeju direktoru – vidus, vērtējama kā mazākais nepilnīga. Vienkārši sakot, sistēma jau sen atražo pati sevi, jo vērtētāji patiesībā vien apmainās ar laipnību, piešķirot akreditāciju viens otram bez kritiska skata no malas (vadošo kadru teicamā noturība ļauj izvairīties no kritiskāka skata iespējamas parādīšanās arī nozares iekšpusē). Vēl bez katram muzejniekam no galvas zināmajiem minimālajiem darbības standartiem, ko nosaka likums, akreditācijas procesam pietrūkst kaut kā tāda kā “auditorijas advokāta” vai mediatora starp sabiedrību un muzeju funkcijas. Sistēmas maiņa nav pašmērķis, bet līdzeklis, kā panākt labākus darba rezultātus, un, jā, varbūt arī savu reizi izvairīties no kurioziem, kad muzeju pārstāvji, kuru pašu pārstāvētajās organizācijās nepieciešama būtiska darbības optimizācija, nokļūst vērtētāju lomā. Savukārt, raugoties no administratīvā procesa administrēšanas optimizēšanas viedokļa, akreditācija var būt arī tīri ierēdnieciska biroja funkcija bez dārgajiem un laikietilpīgajiem izbraukumiem uz vietas, tomēr tas nekādā veidā neatceltu vajadzību pēc minētā novērtējuma no lietotāju un patērētāju (piemēram, radošo industriju aģentu) puses.
Šāda plašāka gala produkta lietotāju iesaiste konsultatīvajā darbā jau novērojama, piemēram, KM administrētajās Radošo industriju un Kultūrizglītības padomēs, kuras jau pēc definīcijas ir starpnozares. Nenāktu par ļaunu sadarbību izvērst, iekļaujot tajās arī pa muzeju nozares ekspertam, bet kopumā tas ir pareizs ceļš uz priekšu. Raugoties atgriezeniski, par ļaunu nenāktu arī Muzeju padomē iekļaut, piemēram, pārstāvi no Kultūrizglītības vai Radošo industriju aprindām, kas mazinātu risku katrai nozarei palikt pašai par sevi savā orbītā, kā tas nereti ir bijis līdz šim. Tas tad arī būtu domnīcas ieteikums ministrijai turpmākajiem trim gadiem. Risinājumi tam varētu būt dažādi.
Nesenajā konsultācijā KM interesēja arī nevaldības organizāciju viedoklis par KM spēju tikt galā ar politikas jautājumiem – kultūru, pilsonisko sabiedrību, integrāciju, medijiem –, kā arī stratēģiskie virzieni, uz kuriem KM koncentrēties nākamos trīs gadus. Par šiem jautājumiem kādā no nākamajiem CM komentāriem.
Image: wallpaperfolder.com