Krista Burāne. Pilsoniski aktīvi mākslas procesi Latvijā. Kur jūs esat?

Piedāvājam teātra un kino režisores Kristas Burānes pārdomas, ar ko izvērstā veidā Krista piekritusi dalīties ar domnīcas lasītājiem pēc sava priekšlasījuma "Riga Talks 3" atklāšanā 4. oktobrī Žaņa Lipkes muzejā.

Šīs ir personiskas pārdomas par pilsoniski aktīvas mākslas klātbūtni Latvijas kultūras un vienkārši dzīves telpā. Kā jau nosaukums pasaka priekšā, mākslas darbi, kuri reflektē par aktuālām sociālām un politiskām tēmām vai aicina savus skatītājus uz pilsoniski apzinātu, aktīvu līdzdalību, manuprāt, mūsu valstī joprojām ir pārāk reti sastopami. Rakstā izvirzīšu minējumus par to, kāpēc ļoti maza Latvijas mākslinieku daļa izvēlas būt pilsoniski aktīva mākslā, apskatīšu dažus no tomēr eksistējošajiem piemēriem un definēšu savu nostāju, aizstāvot pilsoniski aktīvas mākslas nozīmi demokrātiski veselīgas un līdztiesīgas sabiedrības dzīvē. 

TE UN TAGAD 

Dzīvot 21. gadsimta 20. gados nozīmē apzināties to, ka mūs ieskauj visdažādākās lokālās un globālās krīzes, ka mēs esam liecinieki ekoloģiskām katastrofām, dabas daudzveidības straujai iznīcināšanai, demokrātijas norietam un totalitārisma atdzimšanai, sociālās nevienlīdzības pieaugšanai, nespējai mazināt vardarbību ģimenēs, minoritāšu tiesību neievērošanai, rasisma klātbūtnei, dezinformācijas un viltus ziņu veiksmīgai ofensīvai informatīvajā laukā, sociālās solidaritātes un uzticības krasam zudumam. Šo sarakstu diemžēl ir iespējams turpināt vēl ilgi. Sociālajos medijos bieži vien parādās frāze, ka mēs dzīvojam hibrīdkara apstākļos. Mēs atrodamies kara zonā. 

Tad kāda ir mākslas loma kara apstākļos? Vai mākslinieks ar savu darbu var radīt izmaiņas? Vai mēs spējam ietekmēt dzīvi, kurā mēs esam daļa no ļoti sašķeltas sabiedrības? Vai mums ar savu darbu ir jāmēģina piedāvāt risinājumus, jāpievērš uzmanība netaisnībām, meliem, varas uzurpācijai, cilvēktiesību pārkāpumiem, dabas izsaimniekošanai, apzinātai šķeltniecībai un vēl daudziem mūsu ikdienā klātesošiem jautājumiem? 

Lai arī Latvijas laikmetīgās mākslas procesos neapšaubāmi refleksija par šīm tēmām notiek – darbi, izstādes, izrādes un koncerti tiek radīti –, tomēr institūcijas un mākslinieki, kas ar to nodarbojas, nav daudz, un to resursi ir ierobežoti.

Cilvēki, kas izvēlas ar mākslas darbu palīdzību domāt un runāt par pilsoniski aktuālo, savā ziņā ir izņēmums, lai gan temats ir sen zināms, un Latvijā sarunas par mākslinieka sociālo atbildību notiek jau gadiem.^[1]

Šajā rakstā minēšu tikai dažus pieņēmumus par cēloņiem, kāpēc pilsoniski aktīva māksla joprojām ir izņēmums mūsu kultūras dzīvē, iedalot tos trīs grupās – vēsturiskajos, valodas un izglītības cēloņos. 

PIRMS “TE UN TAGAD”

Pirmais no cēloņiem, kas, šķiet, joprojām ietekmē mākslinieku, mākslas un sociāli aktīvas pozīcijas attiecības, ir ilgtermiņa atmiņā iegūlusī ideoloģizētās mākslas pieredze Padomju Savienībā. Vēsturiskie notikumi un pastāvošā iekārta laika posmā no 1941. līdz 1990. gadam iemācīja cilvēkiem dažas izdzīvošanai būtiskas prasmes – neuzticēties nevienam, neizrādīt kritisku attieksmi pret eksistējošo politisko varu, neuzņemties personisku atbildību, atklāti nepretoties un lietot mākslu ideoloģiskiem mērķiem. Protams, vienlaikus tika apgūtas prasmes izmantot mākslas darbus kā Ēzopa valodu slēptiem pretošanās procesiem vai arī ar mākslas radīšanu norobežoties no realitātes, paslēpjoties universālu vai transcendentālu jautājumu refleksijās, kuras tad cilvēku apziņā iegūla kā patiesās mākslas formas. Ideja par to, ka īsta ir tikai tā māksla, kas pieskaras mūžībai, turpina dzīvot arī neatkarīgās Latvijas sabiedriskās domas laukā. To, piemēram, demonstrē Raitis Iļjenkovs, rakstot, ka “ar zināmu piesardzību var teikt, ka Latvijā vēl pagaidām valda nebanāla, universāla vai arī subjektīvi reflektīva māksla, kas izvairās no politiskas vulgaritātes”^[2]. Turpat viņš gan izsaka uztraukumu par to, ka aizvien redzamāki top centieni arī Latvijas laikmetīgās mākslas laukā uzsākt sarunas par aktuālām tēmām. Laikmetīgās mākslas festivāli “Survival kit” un “RIBOCA”, viņaprāt, “kopē Rietumu mākslas institūciju kuratoriskās klišejas par varas attiecībām, marginālajām grupām, iekļaujošu sabiedrību, imigrantiem un citiem, kuri sacenšas par vietu uz upuru pjedestāla ar mērķi iegūt varas sviras. Visrosīgāk jauno doktrīnu apgūst vietējās mākslinieces feministes”^[3].

Atšķirībā no minētā autora es savukārt priecājos par katru mākslinieku, kas apzināti realizē savu brīvību, lai diagnosticētu to, kas nepieciešams taisnīgākas, līdztiesīgākas, drosmīgākas, cieņpilnākas un solidārākas sabiedrības tapšanā. 

Skaidrs arī, ka pēdējo trīsdesmit gadu pieredze no 1991. līdz 2021. gadam māksliniekus neiedvesmo politiski aktīvas nostājas paušanai savos darbos. Varētu teikt, ka tas tādēļ, ka neatkarības atgūšanas un nostiprināšanas procesi mūsu īstermiņa atmiņā joprojām ir dzīvi ar neveiksmīgu sabiedrības un varas dialogu.

Pēc intensīvā, bet īslaicīgā atmodas procesa, kurā kultūras pārstāvji iesaistījās neatkarības atgūšanas sociālajās strāvās gan ar kritiski politisku nostāju, gan iedvesmojot uz līdzdalību un palīdzot radīt kopības sajūtu, vēlākie gadi iemācīja, ka uzticēties joprojām nevienam nevaram un ka aktīvisma rezultāts var būt smaga vilšanās, jo gaidītās izmaiņas nenotiek, un tas, kas kādreiz uz mirkli bija “mēs”, šobrīd ir kļuvis par sašķeltu un grūti savienojamu “es” kopu, kurā privātais un individuālais ir svarīgāks par publisko un sabiedrisko. Arī mākslinieku vidū.  

Par to šī gada 14. oktobrī ISSP (laikmetīgās fotogrāfijas platforma) veidotā projekta “Māksla un aktīvisms iesācējiem” diskusijā runāja arī Liene Jurgelane, sakot, ka hiperindividuālisms ir mūsdienu sabiedrības problēma. Tajā mēs visi gan kā mākslinieki, gan kā aktīvisti esam katrs pats par sevi, viens ar otru cīnāmies par katru mazāko kultūrai atvēlēto centu. Tādēļ Lienes mērķis ir veidot vietas un telpas, kur cilvēki var, nākot kopā, paskatīties viens otram acīs un būvēt attiecības, kas mēģinātu radīt pārmaiņas sabiedrībā. Viņa uzsver, ka ir svarīgi, lai pārmaiņu radīšana nebūtu tikai individuāls darbs, bet lai mēs to uztvertu kā kopīgu atbildības lauku. 

KOPĪGAIS ATBILDĪBAS LAUKS UN VALODA, KĀ PAR TO RUNĀJAM

Otrs no neaktivitātes cēloņiem, kuru gribēju pieminēt, ir valoda.

Pirms šī raksta tapšanas masu medijos meklēju to, kas pēdējo divu gadu laikā ir rakstīts par māksliniekiem un sociāli aktīvas pozīcijas paušanu. Novērotais apstiprina hipotēzi par mākslas procesu un sabiedrības sarežģīti atsvešinātajām attiecībām, kurās liela loma ir tam, kā par sevi un pilsonisko aktivitāti runā paši mākslinieki un dažādi masu mediji. Lai raksturotu situāciju, minēšu divus piemērus. 

2020. gads Latvijas vēsturē iezīmēts ar nodokļu reformu, kas pandēmijas laikā smagi skāra sociāli nenodrošināto Latvijas sabiedrības daļu, tostarp arī māksliniekus. Reforma, lai arī pēc būtības nepieciešama, tika izstrādāta greiza un liecināja par Finanšu ministrijas un finanšu ministra Jāņa Reira nespēju izprast lielas sabiedrības daļas patiesos dzīves un darba apstākļus. Situācija izsauca asu reformas kritiku, kurā sev neraksturīgi iesaistījās arī mākslinieki. Viena no redzamākajām protesta formām bija video “Dod mākslai elpot!”^[4], kurā dažādu mākslu pārstāvji aicināja parakstīties pret reformu. Par to masu medijos bija lasāmi virsraksti, kas pārsvarā uzsvēra video emocionalitāti. Piemēram, “Delfi” 29. jūnijā rakstīja: “Mākslinieki emocionālā video aicina parakstīties par jaunās nodokļu reformas atcelšanu”^[5]. Pats video rāda drūmu ainu, kurā mākslinieki estētiski izsmalcinātos un labi nofilmētos kadros pauž savas ciešanas, vainagojot tās ar līdzību par ērkšķu kroni. 

Video, no vienas puses, liek skatītājam saprast to, ka māksliniekiem tagad klāsies grūti un ikvienam ir jāpieliek roka, lai tos glābtu, bet, no otras puses, necenšas atbildēt, kāpēc gan pārējai sabiedrībai būtu jādodas izredzētajai sabiedrības grupai palīgā. Video redzamā noslēgtā mākslinieciski tumšā vide, kurā uz mirkli iemirdzas skatuves gaismas vai tukši zeltīti gleznu rāmji līdzās vairāk vai mazāk pazīstamu personību sejām, rāda un arī rada tieši to sajūtu, kāpēc daļai Latvijas sabiedrības māksla un kultūra šķiet nevajadzīga greznība, kuru piespiedu kārtā apmaksā visi nodokļu maksātāji. Šis video aicina uz solidaritāti visu sabiedrību, bet vienlaicīgi parāda to, cik šķirti no pārējās nodokļu reformas skartās sabiedrības ir paši mākslas pārstāvji. 

Par Reira reformu šajā gadā reflektēja arī māksliniece Ance Vilnīte, kas 2021. gada Rīgas Fotomēneša laikā radīja procesuālu performanci “Augšāmcelšanās 2”, kas ir diametrāli pretējs darbs iepriekš minētajam video. 

Bet, pirms saku pāris vārdus par to, jāpiemin “Augšāmcelšanās 1”, kas notika 2020. gadā un par kuru varēja lasīt tādus virsrakstus kā “Rīgas centrā notikusi ērmota performance”. Neiedziļinoties notikuma vēstījumā, teksta autors tālāk steidz paziņot: “Jaunā māksliniece Ance Vilnīte jau iepriekš šokējusi, Latvijas Mākslas akadēmijas simtgades izstādē uzstājoties ar performanci, kuras laikā apmeklētāju priekšā vāļājas pa grīdu, maigojoties ar citu sievieti.”^[6]

Izmantojot to, ka šis nav akadēmiski zinātnisks raksts, kurā man būtu jāpierāda savas hipotēzes ar plašu faktuālo materiālu, atļaušos minēt, ka ārpus profesionālās mākslas kritikas veids, kā tiek runāts par to, ko dara mākslinieki un kāda ir to loma sabiedrībā, pārsvarā arī balstās uz šīm divām izpratnes dimensijām – mākslai ir jārada emocionāls pārdzīvojums vai arī jāizklaidē publika ar nesaprotamu ērmību. 

Šīs masu mediju tradīcijas iespaidā arī tādas sociāli un pilsoniski aktīvas mākslinieces kā Ances Vilnītes darbi tiek nonivelēti, marginalizēti un apzīmogoti par patiesai mākslai neatbilstošiem. Un tas, protams, var iespaidot mākslinieka izvēli būt vai nebūt pilsoniski un sociāli aktīvam savos darbos. 

Lai šo situāciju labotu, būtu nepieciešamas izmaiņas gan vispārējā, gan profesionālajā mākslas izglītībā, kurā laikmetīgā māksla tiktu mācīta kā publiska saruna starp mākslinieku un sabiedrību par aktuālo. Šīs sarunas rezultāts ir mākslas darbs, kurš diagnosticē tagadnes problemātiku un vēlas atbalstīt nepieciešamās izmaiņas tuvākā vai tālākā nākotnē. 

Protams, ka sociāli aktīvas mākslas tapšanai ir nepieciešami arī tīri materiāli resursi un institucionāls atbalsts, kas palīdz nodrošināt mākslinieka profesionālo darbu. Šajā līmenī būtu jāskatās uz kultūrpolitikas nostādnēm un to, vai Latvijas Kultūras ministrija apzinās, kāpēc sociāli aktīvi mākslas procesi ir būtiski demokrātiskai valstij un ar kādiem instrumentiem šos procesus var veicināt. Par to noteikti būtu interesanti padomāt kādā citā rakstā. 

PĒC “TE UN TAGAD”

Lai arī pilsoniski aktīva māksla un kultūras procesi Latvijā ir marginālās pozīcijās, tomēr tie pastāv. Tāpēc optimistiskākam raksta nobeigumam vēlos minēt dažus piemērus, kuriem pēdējā laikā, manuprāt, ir izdevies uzrunāt cilvēkus ar aktuālu vēstījumu un aicināt uz izmaiņām, kas tik ļoti nepieciešamas mums visiem. Esmu pārliecināta, ka sociāli aktīviem mākslas darbiem daudz vairāk būtu jāatrodas publiskajā telpā, kur tos var satikt arī nejauši garāmgājēji, kuri mākslu ikdienā nepatērē un neuzskata to par sev nozīmīgu dzīves sastāvdaļu. Mākslas darbi, kuri savu dzīvi pavada īpašās izstāžu, izrāžu, koncertu telpās, sastop jau motivētu un domām atvērtu skatītāju, kurš, iespējams, jau ir mākslinieka domubiedrs un pēc būtības – sociāli aktīvs. Bet zemā Latvijas iedzīvotāju dalība nevalstiskajās organizācijās, katastrofālās pašvaldību vēlēšanas un situācija ar vakcināciju nepārprotami demonstrē to, ka lielākā sabiedrības daļa nevēlas būt līdzdalīgi un līdzatbildīgi šīs valsts pilsoņi. 

Diemžēl Kultūras ministrijas pasūtītais Kultūras patēriņa un līdzdalības ietekmes pētījums^[7] 2020. gadā rāda arī to, ka vairākums iedzīvotāju laikmetīgus kultūras notikumus neapmeklē un arī klasisko mākslas un kultūras institūciju apmeklējumi samazinās. Tāpēc jo būtiskāki ir tie mākslas darbi, kuri notver cilvēku skatienus to ikdienas vidē. 

2021. gada maijā “Dirty Deal Teatro” kopā ar Reini Suhanovu un vēl septiņiem Latvijas teātra māksliniekiem radīja “Pastaigu pa Triumfa arkādi”. Rīgā, Uzvaras parkā tika uzbūvētas astoņas Triumfa arkas, kas stāstīja par dažādiem uzvaras un zaudējuma aspektiem. Ikvienam parka apmeklētājam bija iespēja veidot savu fizisko un arī domu pastaigu, reflektējot par dziļi personiskām un arī aktuālām politiskām cīņām. Īpaši vēlos pieminēt vienu, kas stāstīja par Baltkrievijas opozīcijas cīņu par demokrātiju.

Reiņa Suhanova darbs “Maiguma triumfs” bija veltīts baltkrievu sievietēm. Viņš atklāj ideju: “Stāsts par to, ka… Minska… Nakts… Un baltkrievu sievietes iziet ielās, lai sasietu lentītes žogā sava karoga krāsās. Aust rīts, un kādu brīdi tas ir simbols brīvībai.

Man tas emocionāli sasaucās ar tiem gadījumiem, kad arī mums okupācijas laikā tika uzvilkts sarkanbaltsarkanais karogs un dēļ tā varēja nonākt čekas pagrabos. Un tas ir skarbi, ka tepat 300 kilometru attālumā tas joprojām notiek.”^[8]

Balti sarkanās arkas novietojums pa ceļam uz Uzvaras pieminekli, manuprāt, precīzi izspēlēja aicinājumu domāt par autoritārismu Krievijā un Baltkrievijā kontekstā ar padomju pagātnes rēgiem, kas joprojām ietekmē daudzu Latvijas iedzīvotāju politiskos un vērtību uzskatus un kuri savā ziņā uztur divkopienu valsts situāciju Latvijā. Tas dzīvi apliecināja, cik traumatisks ir arī pats Uzvaras piemineklis, kura esamība un nākotne dažādos veidos šķeļ Latvijas sabiedrību.^[9]

Kamēr balti sarkanās lentītes plīvoja Uzvaras laukumā, Esplanādē atradās vides objekts “Pārmaiņu laukums”, kurš bija veltīts Baltkrievijas pretošanās kustībai un politieslodzītajiem. Šo divu mākslas objektu paralēlā esamība un precīzais izvietojums Rīgas publiskajā telpā mani ļoti iepriecināja, jo tieši un nepārprotami vēstīja ne tikai par traģisko situāciju kaimiņvalstī, bet radīja apstākļus, lai Rīgas iedzīvotājiem būtu iespēja domāt par savām politiskajām izvēlēm un vērtību kodu.

Kopumā abi šie piemēri stāsta arī par acīmredzamo situāciju, kurā neatkarīgie teātri un nevalstiskās mākslas organizācijas ir tās, kas daudz biežāk redz savu lomu Latvijas demokrātijas stiprināšanā un mērķtiecīgi rada projektus, kas izaicina skatītāju domāt par sociāli aktīvas pozīcijas pieņemšanu. 

Līdzīgi arī Laikmetīgās mākslas centrs, kas nu jau gadu desmitus ir viens no sociāli aktīvas mākslas procesa flagmaņiem, 2020. gadā piedāvāja ļoti svarīgu projektu “Kopā”, kurā mākslinieki savus darbus radīja pilsētvidē un sadarbojoties ar konkrētām kopienām vai ņemot vērā to vajadzības. Šī projekta kontekstā vēlos vēlreiz atgriezties pie mākslinieces Ances Vilnītes, kuras radītais tēlniecības objekts “Neredzamie” pievērsa ikviena garāmgājēja skatienu nepārvaramajiem šķēršļiem, ar kuriem nākas sastapties cilvēkiem ar kustību traucējumiem. 

Māksliniece izmanto ne tikai reālo, bet arī virtuālo publisko vidi, kurā notika daļa no iepriekš pieminētās procesuālās performances “Augšāmcelšanās 2”. Rīgas Fotomēneša laikā Ances mērķis bija iegūt TR2 kategorijas traktortehnikas vadītājas apliecību un potenciāli jaunu profesiju lauksaimniecībā. Tā bija atsaukšanās uz finanšu ministra Reira pērnā gada rudenī pausto nostāju: “Ja cilvēks pelna 200 eiro, viņam jābūt sociālo dienestu redzeslokā. Varbūt ir nepieciešama palīdzība, sociālā korekcija, ārstēšanās no atkarībām kādām, ja cilvēks nevar dabūt darbu, lai būtu vismaz minimālajā līmenī atalgojums.”^[10] Sekojot Reira padomam, māksliniece veica sociālo korekciju un kļuva par traktoristi. Performances pēdējā posmā viņa ar traktoru ieradās Zaķusalā un tur esošajiem skatītājiem paziņoja, ka transformācija ir notikusi un kopš tā brīža viņu par mākslinieci vairs saukt nedrīkst. Atšķirībā no tiem māksliniekiem, kas tajā pašā laikā aicināja sabiedrību solidarizēties viņu glābšanai, Ance ar aktīvu, sociāli nospriegotu un vienlaikus mākslinieciski spēcīgu projektu savu iespēju robežās veidoja kopienu, kurā cilvēki varētu atbalstīt viens otru. 

Tāds, manuprāt, arī ir viens no būtiskākajām pilsoniski aktīvas mākslas uzdevumiem – radīt satikšanās telpu, kurā mākslinieks ar savām idejām un prasmēm iedrošina cilvēkus mainīt to, kas traucē dzīvot līdztiesīgu, taisnīgu, godīgu un brīvu dzīvi. 

Paldies Jaunā teātra institūta, Laikmetīgā mākslas centra, Ģertrūdes ielas teātra, “Dirty Deal Teatro”, Rīgas Fotomēneša, “RIBOCA”, “Sansusī”, “Jorika”, “Kvadrifona”, “British Council”, Gētes institūta, fonda “Dots” un citām radošajām un administratīvajām komandām, ar kurām kopā mākslinieki var īstenot pilsoniski aktīvas mākslas idejas! 

Attēlā: Baltkrievu iedzīvotāju atbalstam veltīts mākslas objekts "Pārmaiņu laukums", www.lsm.lv