Gadumija. Laiks, kad valda viegla trauksme, klusas pārdomas un skaļas apņemšanās.
Kad Creative Museum (CM) man lūdza palūkoties uz Latvijas muzeju nozares gadu, pirmā doma bija atteikties, jo jau vairākus gadus es muzejā nestrādāju. Ja neskaita dažus ar muzejiem un izstāžu veidošanu saistītus sānsoļus, vairs nevaru teikt, ka esmu aktīva nozares daļa. Nezinu iekšējās peripetijas, neformālās sarunas un citus nerakstītus smalkumus. Tad apdomāju un pieņēmu izaicinājumu. Jo muzeji un muzejnieki man joprojām ir mīļi un glabājas manā sirdī uz palikšanu.
Varbūt šajā reizē skats no malas būs noderīgs, rosinās sarunas, palīdzēs formulēt idejas un nosaukt vārdos soļus, kas katram veicami, drošu soli ejot pretim Jaunajam.
Mīļais lasītāj, brīdinu uzreiz – ja gaidi analītisku rakstu, tad tālāk vari nelasīt. Šīs būs subjektīvas pārdomas, Ziemassvētku sapņojums, kas puspabeigts stāvēja manā datorā jau labu laiku. Tieši pirms sūtīšanas Inetai Zelčai Sīmansonei uz redakciju iemetu aci CM vietnē, un tur – Ilzes Sirmās raksts par ekosistēmām (“Muzeja ekosistēma kā izdzīvošanas priekšnosacījums”). Sagadīšanās? Nedomāju vis.
Iedomājies – ja nu muzeja nozare būtu mežs. Tāds kārtīgs jaukto koku mežs. Tur skrien stirnas bariņos. Lido vanagi, kuri pārredz lauku plašāk. Sūna uzsūc lietus ūdeni un klusē. Pūce un ūpis jau pensijā, bet var dot labus padomus, ja vien viņiem kāds tos jautā. Skudras nekad nebeidz gādāt krājumus un iemācās tos ielikt “mākonī”. Kurmji uzrok un uzceļ virspusē 30 gadu senu kultūrslāni. Smaržo sēnes.
Mežs ir pilns ar dzīvām radībām. Dažas ir skrienošas vai lidojošas, citas – iesakņojušas savā vietā uz mūžīgu palikšanu (kaut tagad “mūžīgi” ir tikai piecus gadus garš, toties var mūžīgi atkārtoties).
Ja kāds no šiem ekosistēmas elementiem pazūd, pazūd arī ierastais līdzsvars, mežs mainās. Tas gan ne vienmēr ir slikti. Uzlabojumi nav iespējami bez izmaiņām. Bet, sperot soļus, jāpatur prātā “ilgtspējīgas attīstības mērķi”. Ilgtspēja noder kā kompass, domājot ne vien par mūsu planētu, bet arī par muzejniecības mežu. Kā veikt pārmaiņas tā, lai meža rosība atnestu tā veltes arī nākamajām paaudzēm?
Vai mežs elpo vienā ritmā – pašiem meža iemītniekiem tā dažreiz neliekas. Iespējams, tam par pamatu ir visādi apviļātais viensētnieku gars – katrs vairāk pats par sevi. Bet, ja biedrojas, tad vismaz četrās komandās. Es ik pa laikam dodos pastaigāt pa mežu un sadzirdu elpas vienotību, ieelpoju svaiga gaisa malku. Tik ļoti gribas, lai muzeja mežs nekad nepārtrauc sapņot. Un notiek pārmaiņas. Klasika saka, ka viss dzīvē notiekot lēni un nepareizi. Bet notiek.
Muzeji bieži vien ir par vēsturi un subjektīvām atmiņām. Tad nu atļaušos pastāstīt arī vienu savu privāto atmiņu drusku. Reiz provinces pilsētas K. muzejā bija direktores kabinets, un tur bija ne vien skaistākais skats pa logu, bet arī masīva, kokgrebumiem un virpojumiem rotāta bufete. Mēs sēdējām pie galda, dzērām tēju un runājām par pārmaiņām. Bufete bija simbols tam, ka pārmaiņas var veikt divos veidos. Pārnest bufeti pie pretējās sienas, paziņojot, ka turpmāk būs tā un strauji izraisot trauksmi mežā, kur aļņu mātes stresā norauj pienu un eži saritinās kamolā un šņāc. Vai arī darīt tā, kā mums, humanitārajiem, fiziku ar praktiskās dzīves piemēriem mācīja izcilais skolotājs Vladimirs Osmanovs, – uzlikt bufeti uz speķādiņām un klusi stumt. Kaut pa centimetram nedēļā, bet pretestība zūd. Paies gadi un pārmaiņas būs acīmredzamas – bez trauksmes, bet lēni. Katrai metodei ir savi labumi.
Man tuva ir “speķādiņu metode”, jo īpaši, ja runa ir par mežu, kur katrs pārmaiņu vējš tiek uztverts arī kā drauds mierīgai un rimtai pastāvēšanai.
Pārmaiņas notiek, un ceru, ka arī paši meža iemītnieki to pamana. Es ar prieku aicinātu visus uz īstu “Muzejnieku eglīti”, kur galdi lūztu no pīrāgiem un siļķēm kažokā. Putotu labi dzērieni un sprakšķētu sarunas par to, kāds bijis gads un ko vēlamies kopā paveikt nākamajā.
Šogad tas nav iespējams. Daudzas lietas pārcēlušās uz virtuālo pasauli. Esam jau apraduši ar “jauno normālo”. Bet ir viena lieta, kas ir un paliek spēkā, – rakstītam vārdam ir spēks. Ja uzraksta vēlēšanos vai apņemšanos, tad tai ir lielākas iespējas tapt piepildītai. Rakstot mēs domājam, iedarbinām savu iekšējo programmu, strukturējam prioritātes. Tāpēc plānošanas dokumentiem ir nozīme. Tie piepildās, ja to rakstītāji ir “no iekšas” un paši arī tos realizē. Ar ko jaunais gads atšķirsies no vecā? Ko mēs apsolām paši sev?
Es vairs neēdīšu bulciņas. Nopirkšu treniņtērpu, teātra vai sporta kluba abonementu. Milzīgs procents tautiešu katru gadu plāno braukt ar laivām, to realizē daudz mazāka daļa, bet pārējie turpina plānot un tā arī neiekāpj laivā, lai airētu. Katru gadu mēs solāmies uzsākt, atmest, darīt citādi. Gan privāti, gan profesionāli.
Laipni lūgts muzejniecības virtuālajā eglītē! Aicinu Tevi uzrakstīt savu Jaungada apņemšanos. Kā jau minēju, pārmaiņām nav nekāda sakara ar brīnumiem vai Ziemassvētku vecīti. Tām ir tieša saistība ar Tevi pašu. Kādas izmaiņas Tu esi gatavs ienest? Uzraksti savu apņemšanos te:
https://docs.google.com/forms/d/e/1FAIpQLSeQ1bcNRsDCIfNbo3ZOTHXoZlG-kKPfFni0lomO_3kl7m5QPQ/viewform
Ticu, ka pienāks laiki, kad varēsim klātienē satikties, lai kopā paceltu pavisam īstas putojošas glāzes un, kristālam šķindot, nosvinētu jaunas uzvaras.
Lai top!
Foto: Izstāde “Svētku laiks Kuldīgā 9 ainās” viesnīcas “Metropole” skatlogos