Agnese Neija. Kultūras skolas soma mammām un tētiem

Visa pēdējā laikā izskanējusī informācija Latvijas skolas somas un tēzes “par kultūru tomēr jāmaksā” sakarā lika man iegrimt haotiskās pārdomās, kur sajaucās gan manis kā mammas pieredze un gaidas, gan profesionālas pārdomas. Uzrakstīju šo tekstu ar domu, ka varbūt pati spēšu saprast, kas tad īsti notiek, kā visi šie jēdzieni – “stunda muzejā”, “kultūras skolas soma”, “Latvijas skolas soma”, “par kultūru tomēr jāmaksā”, “kompetencēs balstīts izglītības saturs” – savā starpā mijiedarbojas un ko tas nozīmē mums – vecākiem.

Šogad mana meita uzsāka mācības 3. klasē. Aiz muguras ir divi pieredzes gadi skolā ar kultūras iestāžu izmantojumu. Apmēram sešas vai septiņas skolas ekskursijas. Bet doma par muzeju apmeklējumu ārpus skolas ekskursijām līdz šim skaļi nav izskanējusi. Turklāt klasē ir bērni, kas nekad nav apmeklējuši pat lielākos un pazīstamākos Latvijas muzejus. Es arī pazīstu bērnu, kurš apceļojis jau visu Eiropu, bet Latvijā apmeklējis tikai Rīgas Zooloģisko dārzu un Saulkrastus, kur dzīvo vecmāmiņa.

Skolu ekskursiju ietvaros pārsvarā ticis izmantots privāto muzeju vai meistardarbnīcu piedāvājums. Domāju, ka izvēle par labu šim ir pamatota ar iespēju skolēnus iesaistīt procesā, nevis atstāt klausītāju lomā; izvēle par labu mazāk formālam un mazāk nopietnam pasākumam. Ir redzams, ka tiek meklēts vai nu šis mazliet “Disnejlendas tipa” muzejs, kura tēma ir, ja ne aktuāla, tad vismaz bez piepūles saprotama, vai arī tāds, kas labi sasaucas ar mūsu ikdienas dzīvi, piemēram, Enerģētikas muzejs, vai arī muzejs, kurš vienkārši ir pa ceļam. Tomēr, ja skolu ekskursijas ir tik dārgas kā mūsu skolā, tad visticamāk lielai daļai bērnu arī tās būs nepieejamas.

Man personīgi ļoti patiktu, ja kāda mācību stunda notiktu reālā vidē, piemēram, literatūras stundā bērni ietu uz teātri, vēstures stundā uz muzeju, vai jebkādā citā veidā es beidzot pamanītu, ka muzeju apmeklējums ir skolas dzīves sastāvdaļa, kā tas bija manos skolas gados. Man ļoti patīk muzeju piedāvātās izglītības programmas, kuras parasti izmantojam meitas dzimšanas dienas svinībās, piemēram, Agates 9. dzimšanas dienu svinējām Turaidas muzejrezervātā ar programmu “Ciemos pie Turaidas fogta”. Un, lai gan neesmu par to atsevišķi rakstījusi, varu apliecināt, ka pasākums man šķita pārdomāts, kvalitatīvs, saturiski interesants, profesionāli novadīts un patiesi mūs iepriecināja.

Vēl labāk man patiktu, ja manam bērnam būtu iespēja veidot pašam savas muzeju apmeklējumu programmas – proti, apmeklēt muzejus vienatnē vai kopā ar draugiem, kad vien ienāk prātā, un par to muzeji neprasītu no skolēniem ieejas maksu. Tādēļ ar zināmām gaidām vēroju visu šo “somu” attīstību, kā arī muzeju piedāvājumu bērniem vispār.

No Kultūras ministrijas (KM) izskanējusī informācija par muzeju piedāvājuma bērniem un jauniešiem apkopojumu pēc visām līdzšinējo gadu diskusijām mani ieinteresēja, taču ieraudzītais rezultāts atstāja neizpratnē. Pirmkārt, darbs man šķiet diezgan bezjēdzīgs, jo ir apkopots tikai tas, kas līdz šim jau pastāvējis un par ko informācija ir pieejama citos veidos. Tāpēc diez vai potenciālie apmeklētāji dosies uz KM mājas lapu, lai iegūtu informāciju, kas ir pieejama daudzos ērtāk apgūstamos veidos. Piemēram, informācija par bērnu izrādēm atrodama teātru afišās, bet informācija par muzejiem – to mājas lapās. Savukārt, ja KM vēlas uzstājīgāk atgādināt par kultūras piedāvājumu skolēniem, tad mazākais, ko tā varētu darīt – apkopot informāciju e-klasē, par cik projekts www.kulturaskarte.lv vēl laikam nav atradis racionālu pamatojumu savai pastāvēšanai (vismaz tās publiskā daļa noteikti nē) un arī Muzeju biedrības mājaslapa šobrīd nespēj kalpot par starpnieku starp muzejiem un sabiedrību.

Otrkārt, padarītais darbs man šķiet nekvalitatīvs – nepārskatāms, neizdrukājams, bez iespējām veidot izlases un tik sīkiem burtiem kā pārtikas ražotāju sniegtie produktu sastāvi. Iespējams, ka šobrīd esmu viens no tiem nedaudzajiem cilvēkiem Latvijā, kurš nepaslinkoja, izrediģējot (piespiedos gan tikai ar otro piegājienu) slaveno sarakstu. Atbrīvojot to no bezjēdzīgajām ailēm un palielinot burtu izmēru, pēc neilgas ķimerēšanās ieguvu apmēram 80 lapas, ko izdrukāju. Tas par formas nepieejamību.

Saturiski no saraksta ir redzams, ka jau šobrīd Latvijas muzeju piedāvājums skolēniem ir milzīgs, kaut arī samērā neviendabīgs. Daži muzeji tiešām ir čakli strādājuši, domājot par precīzu piedāvājumu skolēniem vai arī ar mācību saturu saskaņotu muzeja apmeklējumu, vai interesantu saturu. Citi vienkārši atrakstījušies, publicējot visu informāciju, ko vien spējuši iedomāties kā bērniem noderīgu, iekļaujot sarakstā gan pilsētu svētkus, gan Ziemassvētku tirdziņus, gan Muzeju nakti, gan dārzeņu izstādes.

Jebkurā gadījumā piedāvājums ir ļoti bagātīgs un interesants, un man kā mammai ir žēl, ka fiziski nav iespēju izmantot visus tos pasākumus, ko vēlētos. Gribētos piedalīties, piemēram, izglītojošajā programmā “Tukuma apriņķa I Dziesmu svētki 1928. gadā” Durbes pilī, ekskursijā Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā, Kalncempju pagasta V. Ķirpa Ates muzeja izglītojošajā programmā “Veļas diena”; Raiņa muzeja “Jasmuiža” izglītojošajā programmā “Latgaliešu kāzu tradīcijas un apdziedāšanās dziesmas”; izglītojošajā programmā “Cilvēka bērns” Latgales Kultūrvēstures muzejā; Eduarda Smiļģa Teātra muzeja izglītojošajā programmā “Šekspīra teātris”; Turaidas muzejrezervāta programmā “Uzvārdu došana Vidzemē” un daudzos citos pasākumos. Tāpat ļoti profesionāls šķita Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Fotogrāfijas muzeja, arī Rakstniecības un mūzikas muzeja un vairāku citu muzeju bērnu un jauniešu izglītojošo programmu piedāvājums.

Pozitīvs šķiet fakts, ka vairāki muzeji ir sākuši piedāvāt izglītojošās nodarbības par paša muzeja tēmu: Kas ir muzejs? Kāpēc tāds vajadzīgs? Ko tas glabā? Šādas tēmas piedāvā aplūkot, piemēram, Talsu novada muzejs, Valmieras muzejs, Balvu novada muzejs, Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejs, Ķekavas novadpētniecības muzejs.

Sarakstā bija konstatējami arī daži bezmaksas pasākumi (bērnu dalību Ziemassvētku tirdziņā es neuzskatu par bezmaksas pasākumu). Daži no tiem man šķita pietiekami interesanti, piemēram, intelektuāli aktīvā spēle “Zaķusalas barikādes”, ko rīko 1991. gada barikāžu muzejs vai Latvijas Okupācijas muzeja rīkotie pasākumi, vai Alūksnes muzeja rīkotie Bruno Jovaiša atmiņu stāstu pasākumi.

Ārkārtīgi pozitīvi es novērtēju faktu, ka daži novadu muzeji no savējiem neņem naudu par apmeklējumu, piemēram, Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejs, Aizputes novadpētniecības muzejs, Limbažu muzejs ir ar bezmaksas apmeklējumu sava novada iedzīvotājiem. Lapmežciema muzejs piedāvā bezmaksas ieeju visiem apmeklētājiem, ko es saistu tieši ar muzeju izpratni par savu lomu sabiedrībā un nozīmi sabiedrības izglītošanā.

Tagad otra puse – ko es no malas saprotu Kultūras vai Latvijas skolas somas kontekstā. Pirmkārt, ir pagājuši jau gandrīz 10 gadi, kopš es dzirdu par šādu iespējamu projektu – ka kaut kad mūsu bērniem būs iespējams apmeklēt muzejus un kultūras pasākumus bez maksas. Laika gaitā ir daudz diskutēts par formātiem, bet neviens līdz šim brīdim nav realizējies. No tā es secinu, ka neviens acīmredzot tā nopietni nav ieinteresēts šīs idejas realizācijā, jo paies vēl nedaudz laika un vesela paaudze skolēnu beigs skolu, bet mēs vēl tikai diskutējam un taisām pētījumus.

Otrkārt, uz šī fona atbildīgā amatpersona pauž viedokli, ka “par kultūru ir jāmaksā” (Kultūras ministrijas Valsts sekretārs S. Voldiņš intervijā Creative Museum). Tas apstiprina manas aizdomas, ka tā ir oficiālā nostāja mūsu valstī un visa tā darbošanās ap Latvijas skolas somas projektu ir tikai tādi māņu gājieni: neviens neko te par brīvu skolēniem nepiedāvās, bet, ja piedāvās, tad tas būs tādos formātos, ka to neviens nespēs izmantot, un ideja nomirs dabīgā nāvē. Šobrīd man nerodas skaidrība arī par to, kā īsti notiks bērnu apmeklējums Latvijas skolas somas objektā. Vai tas tiks piedāvāts kopā ar bezmaksas transportu? Un kāpēc lai skolotāji vispār iedomātos apgrūtināt savu dzīvi ar skolēnu vešanu ārpus skolas, pēc kā noteikti vajadzēs uzrakstīt vēl kādas atskaites? Un kā būs ar muzeju konkurētspēju teātra un operas izrāžu, koncertu un, šķiet, pat dabas objektu starpā? Vai viss bezmaksas pasākums beigu beigās neizvērtīsies tik dārgs, ka nevarēsim to atļauties? Pēc daudzo gadu diskusijām jautājumu ir vairāk nekā atbilžu.

Ja nu lasītāji tomēr nepiekrīt maniem domu līkločiem, tad piedāvāšu faktu no manas pieredzes – izņemot mūsu neseno Raiņa un Aspazijas mājas apmeklējumu Baznīcas ielā, kurš brīnumainā kārtā izrādījās bezmaksas, un Latvijas Kara muzeja apmeklējumu, mana meita nav izmantojusi muzeju bezmaksas piedāvājumu un nezinu nevienu skolas vecuma bērnu, kurš ko tādu būtu izmantojis.

Un tagad par to, kā es šo jautājumu saredzu. Sabiedrības un atsevišķa indivīda, īpaši bērnu un jauniešu, tiesības nonākt saskarsmē ar kultūras mantojumu noteiktas vairākos starptautiskos dokumentos, – negarlaikošu nevienu ar to pārskaitījumu. Tam ir ne tikai deklaratīva vērtība, bet man kā mammai diezgan taustāma – bērnu saskarsme ar kultūru viņus veido un attīsta kā personības. Tā ir ļoti svarīga izglītības procesa sastāvdaļa, jo bērns gūst izpratni par vērtībām un veido attieksmi pret pasauli, kas ir ārpus t.s. patērētāju un sevis paša unikalitātes demonstrējumu kultūras, nemaz nerunājot par tādām vērtībām kā latviskums un patriotiskums. Bezmaksas muzeja apmeklējums varētu kļūt par bērna pirmajām patstāvīgajām izvēlēm kultūras jomā, jo tādus kultūras piedāvājumus kā teātru izrādes vai koncertus viņi tāpat nevarētu izmantot bez vecāku starpniecības.

Protams, nevienā likumā netiek noteikts muzeju bezmaksas apmeklējums, jo tā ir mūsu izvēle, ko mēs darām ar savām kultūras iestādēm un kā audzinām savus bērnus. Bet, ja par kultūru tomēr ir jāmaksā, tad mēs automātiski piesakām sevi visnežēlīgākajā kultūras tirgū, kur mums jākonkurē ar privātām institūcijām, surogātkultūru piedāvājumu un kultūras neesamību. Jautājums ir, vai mēs saprotam visas no šī apgalvojuma izrietošās konsekvences? Es jau tagad savas meitas klases ekskursiju maršrutos redzu, ka, pastāvot izvēlei par labu valsts/pašvaldību muzejam, kur ir jāmaksā, vai privātam muzejam, kur arī, protams, ir jāmaksā, izvēlēts tiek privātais muzejs, un privāto muzeju vieta kultūras tirgū aug ļoti strauji. Tāpat arī es redzu, ka liela daļa iedzīvotāju muzeju piedāvājumu vispār nepamana un neizmanto. Vai nebūs tā, ka uz apgalvojumu “par kultūru tomēr jāmaksā” mēs saņemsim pretī atbildi no mūsu auditorijas “nē, paldies, varbūt citreiz”? Turklāt jau šobrīd pastāv virkne privātu muzeju, kuru misija ir piedāvāt bezmaksas apmeklējumu. Varbūt visas mūsu valsts un pašvaldību muzeju misijas būtu jāpārraksta un tradicionālajiem vārdiem “vākt, saglabāt, pētīt” jāpievieno formulējums “un pārdot par naudu visu, ko spējam”?

Jautājums paliek nemainīgs, kas ir muzeji un kā labā tie strādā, kāds ir to darbības mērķis? Visa šī daudzgadīgā darbošanās un diskutēšana par Kultūras somu/Latvijas skolas somu un tamlīdzīgiem jautājumiem nenotiktu, ja mūsu muzejos būtu pastāvīga bezmaksas ieeja skolēniem, kā tas ir vairākās Eiropas valstīs. Katrs muzejs varētu izveidot piedāvājumu šādam skolēna apmeklējumam, kuru tas pēc izvēles varētu izmantot vai arī neizmantot.

Nesaprotu, kādēļ mums tā gribas to masveida kuļtpahodu[1]: veikt pētījumus n-tos gadus, bezgalīgi apspriesties? Naudas jautājums? Tas ir ļoti ticami, un varbūt tieši Kultūras soma/Latvijas skolas soma atklāj valsts divdabīgo attieksmi pret kultūras finansēšanu vispār. Nav jau tā, ka muzejiem būtu jāapmaksā skolēnu bezmaksas apmeklējums “no savas kabatas”. Cik es saprotu, skolēnu bezmaksas apmeklējums mīnuso muzeju potenciāli nopelnāmo budžeta daļu, kuru savukārt tiem nepiešķir valsts/pašvaldība, jo, domājams, arī vēl šodien muzeju dotācija pilnībā nenodrošina ne pakalpojumu izmaksas, ne darbinieku atlīdzības izdevumus u.tml. Tāpēc muzejiem savai pastāvēšanai nepieciešamie līdzekļi jānopelna pašiem, sniedzot maksas pakalpojumus. Varbūt beidzot likvidēsim liekulīgo apzīmējumu par muzejiem kā bezpeļņas organizācijām?

Bet varbūt Kultūras/Latvijas skolas somas projekts vienmēr ir bijis tikai politisks jautājums?

Manu pārdomu noslēgums ir pat skumjāks, nekā man tas sākumā šķita. Man personīgi nāk smiekli, saprotot, ka pēc apmēram desmit gadu neauglīgām sarunām manam bērnam viņa dzimtenē Latvijā 2018. gadā varbūt tiks pasniegta iespēja apmeklēt muzeju/teātri/koncertu bez maksas uz kompetencēm balstītas izglītības satura ietvaros (jautājums, cik tā būs kvalitatīva un vai realizēsies vispār)! Mēs – mammas un tēti – cīnāmies par nākamās paaudzes, savu bērnu, kompetencēm ik dienas, neko neatliekot, riskējot, varbūt kļūdoties, bet darot to, neskatoties uz laika vai naudas zaudējumiem, un mūsu ceļš šobrīd ir tieši pretējs Kultūras ministrijas un Izglītības un zinātnes ministrijas izraudzītajam. Un vienīgais, ko es saredzu, kā man abas šīs institūcijas var palīdzēt, ir piedāvāt manam skolēnam beznosacījumu bezmaksas ieeju muzejos jebkurā laikā.

Image: upload.wikimedia.org