Ar Valsts nekustamo īpašumu (VNĪ) attīstības pārvaldes direktoru Jāni Ivanovski-Pigitu tiekamies 14. oktobrī. Pāris dienas pirms Latvijas Okupācijas muzeja (LOM) spāru svētkiem.
Tiekoties runājam par četrām galvenajām muzeju aktualitātēm – Muzeju krātuvju kompleksu Pulka ielā, LOM, Latvijas Nacionālo vēstures muzeju (LNVM) Pils laukumā un to, kas notiks ar ēku Pils laukumā 2, kur Rakstniecības un mūzikas muzejs (RMM) nu jau, kā jānoprot, neatgriezīsies.
Šoreiz neatbildēto jautājumu ir vairāk, nekā atbilžu. Šķiet, ne līdz galam saprotam viens otru, kad jautāju, vai Muzeju krātuvju kompleksam Pulka ielā paredzēts VNĪ algots pārvaldnieks, kas atbildēs par visa objekta darbību un pakalpojumu publisko kvalitāti.
Tāpat joprojām nebeidz pārsteigt ideja LNVM Rīgas pilī atklāt pa kārtām. Muzeju pasaulē velti meklēt labu piemēru, kur nacionālu muzeju pēc rekonstrukcijas atklātu ne ar pilnu servisa nodrošinājumu (kaut vai tikai aiz pašcieņas un pat ja tam būtu jāgatavojas desmitgade), bet pa kārtām. Katrā gadījumā LNVM tēlam par labu tas nenāks. Arī par finansējumu ekspozīcijai tikšot domāts tikai pēc pilnīgas pārvākšanās uz Muzeju krātuvju kompleksu Pulka ielā, tātad ne agrāk kā nākamā gada novembrī.
LOM pārbūves grafikā, savukārt, lielu pārsteigumu neesot un VNĪ cer, ka tādus neieviesīs arī jaunais direktors, kura amata konkurss pēc labākās prognozes noslēgsies vien gada nogalē, kamēr būvdarbi rit pilnā sparā un jaunās ekspozīcijas dizaina konkursu šis apstāklis nav ietekmējis.
Pils laukuma 2 neoficiāli izskanējušos turpmākās izmantošanas variantus VNĪ attīstības pārvaldes direktors nevar ne apstiprināt, ne noliegt. Viss būšot atkarīgs no Kultūras ministrijas, bet RMM pāreju uz Mārstaļu ielu 6 par labu atzinusi pati muzeja vadība. Ja apstiprināsies neoficiāli izskanējusī versija, ka, pēc RMM aiziešanas no Pils laukuma 2, ēka varētu tikt attīstīta kā LNMM Arsenāls paplašinājums, nauda tāpat būs jāatrod.
Sarunas noslēgumā izgaismojas arī jaunas diskusijas nepieciešamība par VNĪ apsaimniekoto muzeju ēkās strādājošo restorānu un kafejnīcu efektīvu un ilgtspējīgu pārvaldību. Kāpēc lai tas nebūtu tāds pats ēdināšanas pakalpojums, kādu publiskajos iepirkumos no privātā sektora nopērk publiskās skolas u.c. iestādes? Protams, tam nepieciešama lielāka saimnieciskā autonomija, ko var panākt tikai pārvaldes reformas ietvaros.
IZS: Pirmais būs jautājums par Pulka ielu. Kad Muzeju krātuvju komplekss Pulka ielā tiks atklāts? Vai un kā no VNĪ puses ir paredzēta kopēja objekta pārvaldīšana? Nesen runājot par Pulka ielu ar Kultūras ministrijas valsts sekretāres vietnieku kultūrpolitikas jautājumos Uldi Zariņu, uz jautājumu, kā tiks apsaimniekots šis objekts, mums tika teikts, ka tas ir VNĪ pārziņā un pārējais jāprasa jums.
JIP: Krātuvju komplekss Pulka ielā principā ir jau pabeigts. Tagad notiek ēkas nodošana ekspluatācijā, dažāda veida atzinumu saņemšana, nepilnību novēršana. Mēs šo objektu gribam nodot bez jebkādiem defektiem un kvalitatīvi. Līdz ar to tas prasa laiku, un būvnieki šobrīd strādā pie uzlabojumiem. Ēku plānojam nodot ekspluatācijā līdz novembra vidum. Ēkas kopējo pārvaldības modeli nodrošinās VNĪ, taču ārpakalpojumos tiks iepirkti un slēgti līgumi ar tirgus dalībniekiem, kas veiks attiecīgos darbus – telpu uzkopšanu, apsardzi, inženiertīklu apkopi un citus.
IZS: Pirms kāda laika Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) sludināja, ka meklē saimniecības vadītāju tieši Muzeju krātuvēm Pulka ielā ar algu, kas bija apmēram 900 eiro. Ir skaidrs, ka netiek meklēts augsta līmeņa pārvaldnieks, bet drīzāk saimniecības pārzinis, kas apsaimnieko tikai LNMM sadaļu lielajā Muzeju krātuvju kompleksā. Rodas jautājums, vai visam objektam kopumā (LNMM, LNVM, RMM un Rīgas Kino muzejam) būs viens kopējs pārvaldnieks, koordinators? Ja nepieciešams salīdzinājums ar privāto sfēru, tad kā analogu var minēt nesen atklāto kultūras un izklaides centru “Hanzas perons”, kur ir vietas menedžeris, kas atbild gan par loģistiku, gan par pasākumu plānu utt.
JIP: Mums ir līdzīgi. Mums arī būs viens cilvēks, kas atbild par šo ēku. Muzeji var atsevišķi pieņemt šādus cilvēkus, bet ir jāsaprot, ka viņiem nebūs jāuztraucas par visu objektu kā tādu, jo to nodrošināsim mēs.
IZS: Jautājums par publiski pieejamām telpām. Jūsu mājaslapā lasāma informācija, ka būs publiski pieejamas telpas, piemēram, izstāžu zāles. Katram muzejam?
JIP: Koncepts ir tāds, ka katram muzejam ir nodalīta sava ēkas daļa, kur glabājas viņu krājumi, katram ir sava ieeja, izeja. Ir arī koplietošanas daļa, kur krājumi tiek ievesti un attiecīgi nogādāti uz konkrēto ēkas bloku. Tāpat ēkai ir paredzēta publiskā funkcija, kas būs pieejama apmeklētājiem, kur paredzētas izstādes, semināru telpas un bibliotēka.
IZS: Un to apsaimniekosiet jūs?
JIP: Mēs apsaimniekosim visu kompleksu. Mēs, protams, neatbildēsim par krājumu, bet rūpēsimies par to, lai ēkai būtu apsardze, lai telpas tiktu uzkoptas un inženiertīkli tiktu uzturēti.
IZS: Bet, kurš būs tas, kas sastādīs publisko pasākumu grafiku un nodrošinās šīs publiskās telpas funkcionēšanu un pieejamību?
JIP: Muzejiem būs kopīgi jāvienojas.
IZS: Tas nebūs VNĪ algots cilvēks?
JIP: Tie jau tādi organizatoriski un satura jautājumi, mums droši vien būs jārūpējas, lai pēc izstādes šīs telpas tiktu uzkoptas.
IZS: Tātad nebūs viens pārvaldnieks visu muzeju publiskās darbības koordinēšanai?
JIP: Es domāju, ka muzeji par to noteikti domās. Vēl pašlaik droši vien ne, jo viņi koncentrējas uz to, lai veiksmīgi pārvāktos uz turieni. Es domāju brīdī, kad viņi tur nonāks, viņi ļoti ātri sapratīs, ka viņiem šāds pārvaldnieks vai koordinators ir nepieciešams.
IZS: Bet tā nebūs rekomendācija no jūsu puses?
JIP: Mēs droši vien varam rekomendēt. Bet es domāju, ka muzeji ātri sapratīs, ka tas ir nepieciešams, jo līdz šim viņi ir operējuši nošķirti, bet šajā objektā viņi operēs vienā ēkā un viņiem būs kopīgas telpas. Domāju, ka muzeji veidos darba grupu, kur šie jautājumi tiks izskatīti.
IZS: Domnīcai ir sajūta, ka tieši koordinatora iztrūkums ir neatrisinātais jautājums šajā objektā, jo KM un muzeji saka, ka par to atbildēs VNĪ, jūs sakāt, ka tas ir muzeju kompetencē. Iespējams, mēs arī katrs kaut ko citu saprotam ar vārdu objekta pārvaldnieks. Un tas, ka atklāsim un tad domāsim, īsti nepārliecina.
JIP: Man ir grūti komentēt, mēs atbildam par ēkām, nevis par saturu. Bet es nedomāju, ka tai vajadzētu būt globālai problēmai – šo jautājumu ātri un sekmīgi sakārtot.
IZS: Nākamais jautājums par Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Rīgas pilī rekonstrukcijas gaitu un prognozēm.
JIP: Būvprojekta īstenošana ir sadalīta divās kārtās. Par pirmo kārtu mēs plānojam drīzumā sludināt būvniecības iepirkumu. Ceram, ka gada sākumā varētu noslēgt līgumu un uzsākt pakāpeniskus pārbūves un restaurācijas darbus. Plānots I un II kārtā atjaunot Rīgas pils daļu ar kopējo platību vairāk nekā četri tūkstoši kvadrātmetru.
IZS: Joprojām LNVM Rīgas pilī pēc rekonstrukcijas plānots atklāt pa kārtām?
JIP: Jā, mēs plānojam atklāšanu pa kārtām, jo ir skaidrs, ka pašlaik mēs nespētu atklāt uzreiz veselu apjomu. Apzinoties to, ka sabiedrība gaida pils vēsturiskās daļas atklāšanu, mēs secīgi – soli pa solim – operatīvi virzāmies uz priekšu ar rekonstrukcijas un restaurācijas gaitu. Īstenošana pa posmiem ļauj objektu ātrāk padarīt pieejamu sabiedrībai.
IZS: Vai var pašlaik nosaukt termiņus, kad LNVM tiks atklāts pa kārtām?
JIP: Plānojam, ka atjaunotās kapelas un remtera telpas būs publikai apskatāmas jau 2023. gadā vēl pirms Latvijas Nacionālā vēstures muzeja atgriešanās vēsturiskajās telpās. Abu kārtu pabeigšana paredzēta 2024. gada vidū.
IZS: LNVM vēl joprojām nav finansējuma ekspozīciju izveidei?! Lai muzeju atklātu kaut arī pa kārtām, vismaz daļai finansējuma ekspozīcijām jau būtu bijis jābūt iezīmētam. Vai jums ir bijušas pārrunas ar muzeju par šo?
JIP: Ar muzeju mēs saskaņojam, kādas telpas būs, arī iespējamo ekspozīciju. Un, ja arī finansējuma pašlaik nav, domāju, ka tuvojoties būvdarbu noslēgumam, mēs ar Kultūras ministriju meklēsim nepieciešamo finansējumu. Šobrīd arī pāragri nosaukt ciparus. Procesā ar muzeju sapratīsim, kāds viņiem nepieciešams finansējums, lai ekspozīciju varētu izveidot.
IZS: Pirmā kārta ir ļoti svarīga, jo viss kopējais ēkas infrastruktūras jautājumu bloks jāatrisina tieši šajā kārtā – ieejas mezgls, kafejnīca, muzeja veikals, izglītības telpas.
JIP: Jā, tas viss paredzēts pirmajā kārtā. Bet mums vēl ir laiks, lai šo finansējumu rastu. Šobrīd visi prāti aizņemti ar Pulka ielu. LNVM arī ir visvairāk eksponātu, kas jāpārceļ uz jaunajām krātuvēm. Kad viss būs pārvietots uz Pulka ielu, tad arī varēsim pieslēgties šim jautājumam.
IZS: Latvijas Okupācijas muzejs varētu būt viens no jūsu prognozējamākajiem muzeju objektiem tagad, kad būvniecība ir sākusies?
JIP: Jā, vēsture šim objektam ir bijusi sarežģīta. Būvniecības uzsākšana bija apsveicama, bet, kā jau parasti tādos objektos, veicot pārbūvi, ir dažādi riski. Arī šis objekts nebija izņēmums. Pēc ēkas demontāžas sapratām, ka ēkas vēsturiskās konstrukcijas ir daudz sliktākā stāvoklī, nekā projektētāji paredzēja. Bija nepieciešama apsekošana muzeja vēsturiskajām konstrukcijām, saskaņā ar ekspertu slēdzienu nepieciešama vēsturisko konstrukciju stiprināšana. Radās laikā nobīde.
Likums par Okupācijas muzeju paredz, ka projektam jābūt pabeigtam līdz 2020. gada decembrim, un mēs šajā termiņā noteikti iekļausimies. Muzejs ēku līdz tam laikam jau būs uzsācis apdzīvot. Mēs plānojam, ka nākamgad maijā muzejs varētu sākt pakāpeniski pārvākties. Vasaras vidū plānojam ēku nodot ekspluatācijā.
IZS: Muzejs tikko ir izsludinājis konkursu uz ekspozīcijas veidošanu. Jūs paredzat, ka no maija līdz gada beigām būs pietiekami laika, lai iekārtotu ekspozīciju? Īpaši ņemot vērā, ka paralēli norisināsies arī būvniecības darbu pabeigšana? Pārāk nopietni tas neizklausās.
JIP: Es ceru, ka būs pietiekams. Pie ekspozīcijas visu pagājušo gadu tika strādāts un aktualizēts. Es saprotu, ka ekspozīcija ir pabeigta un šobrīd atliek tikai izvēlēties dizaina izstrādātājus.
IZS: Ir gan dzirdēts, ka ekspozīcijas ideja ir novecojusi un LOM gada kopsapulcē tika runāts, ka jāpārstrādā.
JIP: Iepriekšējā LOM vadība apstiprināja šo laika grafiku un plānu. Kad iepriekšējais direktors atstāja amatu, mēs no LOM valdes saņēmām apstiprinājumu, ka viss paliek spēkā. Mēs arī, komunicējot ar muzeju, norādām, ka pašlaik vairs nav iespēju kaut ko būtiski mainīt. Nianses un detaļas, jā, bet lielas globālas izmaiņas, vairs nē.
IZS: Muzejs gan pašlaik strādā bez direktora. Kas notiks, ja jaunajam direktoram pēkšņi būs redzējums par citu laika grafiku ekspozīcijas iekārtošanai un muzeja programmēšanai?
JIP: Mēs ļoti ceram, ka nē.
IZS: Kas pašlaik notiek ar Pils laukumu 2, kur atradās Rakstniecības un mūzikas muzejs, kurš tagad aizrotēts uz Mārstaļu ielu 6? Tiek plānota viesnīca, LNMM paplašinājums?
JIP: Es šeit varētu izdarīt atkāpi. Ar RMM Pils laukumā 2 bija iestājusies nenoteikta situācija – tiesvedība bez termiņiem, izmaiņas finansējumā. No tā finansējuma, kas bija paredzēts rekonstrukcijai, bija pieejami tikai 3 miljoni, bet, lai pabeigtu Pils ielu 2, mums bija vajadzīgi vismaz vēl papildu 3 miljoni. Uz to brīdi neviens mums šāda finansējuma piešķiršanu garantēt nevarēja. Kopā ar muzeja direktori tika rasts alternatīvais risinājums, piekrītot muzeju pārvietot uz Mārstaļu ielu 6.
IZS: Jā, mēs visu šo esam vairākkārt dzirdējuši un arī komentējuši. Piekritīsiet, ka šī maiņa muzejam bija mazākais netaisnīga, lai neteiktu bezatbildīga. Tie 3 miljoni, ko valsts KM personā un jūs nevarējāt atrasts, arī ir netaisnīgi, ņemot vērā, ka mēs runājam par nacionālas nozīmēs mūzikas un literatūras muzeju. Taču mans jautājums bija par to, kas notiek ar šo ēku pašlaik?
Kas tiek plānots Pils ielas 2 ēkā, kas muzeju nozarei ir nozīmīga ne tikai vēsturiski, bet arī nākotnē skatoties, jo pēc LNVM atgriešanās Rīgas pilī, pēc LNMM Izstāžu zāles Arsenāls rekonstrukcijas, šis veidotos par stratēģisku muzeju kvartālu pēc labākajiem Eiropas muzeju kvartālu analogiem?
JIP: Viedokļu atšķirība ir laba lieta. Mūsu ieskatā Mārstaļu ielas 6 ēka ir ļoti piemērota muzejam. Šobrīd kopā ar muzeju skatām līdzīgus piemērus arī ārvalstīs, arī to, kur šādi muzeji ir izvietoti. Ticam, ka šis muzejs Mārstaļu ielā labi iederēsies. Tūristu plūsma tur noteikti ir lielāka nekā Pils laukumā.
IZS: Man nešķiet, ka RMM galvenā mērķauditorija ir tūrists.
JIP: Kā izveido ekspozīciju... Lai tas paliek pārsteigums, bet es domāju, ka vieta ir laba un muzejs tur labi iederēsies.
Kas attiecas uz ēku Pils ielā 2, mēs esam ēkas pārvaldītāji, šī ēka šobrīd ir iekonservēta bez jebkāda pielietojuma. Mēs esam sagatavojuši iespējamos attīstības scenārijus, kuri kādā brīdī tiks virzīti valdībai apstiprināšanai. Mūsu vērtējumā šai ēkai ir publiska funkcija, tur nevar atrasties ne viesnīca, ne kā citi runā, spēļu zāle. Šī ēka atrodas tādā vietā, kur ir prezidenta pils, tātad jāņem vērā arī drošības nosacījumi un ierobežojumi. Ēkai var būt tikai publiska funkcija ar kultūras saturu iekšā, pie tam tai jārēķinās ar protokola ierobežojumiem un pienākumiem. Es domāju, ka visticamāk mēs lūgsim Kultūras ministrijai, lai viņi izdomā, kam šī ēka šādai kultūras funkcijai atbilst vislabāk.
IZS: Tad ēkas izmantošana LNMM Izstāžu zāles Arsenāls paplašināšanai ir tikusi apspriesta kā viens no iespējamajiem attīstības scenārijiem?!
JIP: Es nevaru ne apstiprināt, ne noliegt. Taču, ja tur blakus ir Arsenāls un ja Arsenālam nākotnē būtu jāpaplašinās, tas būtu loģisks risinājums.
IZS: Protams, mēs visi būtu tikai priecīgi, ja Pils laukums 2 joprojām tiktu izmantots kā muzejs.
Pēdējais jautājums par muzeju restorāniem un kafejnīcām, to apsaimniekošanu un ilgtspēju. Vērsies vaļā LNVM Rīgas pilī, un tur ir paredzēts restorāns. Taču zinot, cik ļoti grūti Latvijas muzejiem iet ar restorāniem un kafejnīcām, viens no jautājumiem – kā jūs vērtējat apstākli, ka vienā no VNĪ apsaimniekotajiem objektiem – Mākslas muzejā Rīgas Birža (MMRB) – restorāns nestrādā gadiem un mazā kafejnīca arī nupat ir ciet? Vienmēr dzirdam argumentu, ka īres maksas šīm telpām VNĪ ir noteikuši tik augstas, ka tas ir neizdarāms uzdevums – strādāt bez zaudējumiem un vēl būt pieejamiem vietējai sabiedrībai, ne tikai tūristiem īsajā tūrisma sezonā.
Gadiem šī situācija netiek risināta (iet pretī uzņēmējam un risināt augsto īres cenu jautājumu vai mainīt likumdošanu attiecībā uz muzeju kafejnīcām), nekas līdz šim nav virzījies uz priekšu. Tas nevienam nav svarīgi?
JIP: Es neesmu eksperts nomas lietās. Es atbildu par attīstību un būvniecību. Visas šīs telpas pieder pastarpināti valstij caur muzeju vai VNĪ, un saskaņā ar Latvijas likumdošanu šīs telpas par brīvu nevienam nevar tikt atdotas – tiek rīkoti atklāti konkursi – izsoles, kuros var pieteikties jebkurš uzņēmējs, solot savu cenu. Uzvar un slēdz nomas līgumu tas, kas nosola vislabāk.
IZS: Bet no attīstības viedokļa raugoties, Rīgas Birža atvērās 2011. gadā, ir plašas telpas muzeja pagrabā, kas sākotnēji ir atvēlētas muzeja restorānam, ir ieguldīta nauda aprīkojumā, tomēr cena, kas uzlikta par kvadrātmetru uzņēmējam, jau tajā brīdī ir tik augsta, ka ir prognozes, ka neviens uzņēmējs nepieteiksies. Valsts VNĪ un muzeja personā sludina nomas iespēju un uz neilgu laiku restorāna apsaimniekotājs tiek atrasts. Uz neilgu laiku! Arī apmeklētāju nav bijis tik daudz, jo ne bez kritikas jāsaka, ka iespiest restorānu pagrabā, nav diez cik prātīgi. Jau ilgu laiku MMRB restorāna nav. Bet tajā pašā laikā šo telpu uzturēšana (kaut vai tikai siltumpadeve) taču notiek. No ilgtspējas un apsaimniekošanas viedokļa skatoties, mēs tērējam valsts resursus, telpa ilgstoši stāv tukša.
JIP: Mums ir likumdošana, kas ierobežo iespēju telpas kādam nodot bez konkursa.
IZS: Tas ir skaidrs, bet pēc laika atvērsies LNVM Rīgas pilī, un, ja nekas netiek mainīts šajā restorānu apsaimniekošanas kārtībā, cenās un likumdošanā, mēs nevaram būt droši, ka līdzīgs restorāna “krahs” netiks piedzīvots arī Rīgas pilī. Problēmas netiek analizētas un risinātas…
JIP: Vecrīgā gandrīz katrā ielā ir restorāns. Skaidrs, ja nav cilvēku plūsmas, tad restorānam izdzīvot arī ar mazāku nomas maksu būs neiespējami. Vai katrā muzejā nepieciešams restorāns?
IZS: Cik daudz funkcionējošus muzeju restorānus jūs Latvijā varat nosaukt? Kurus muzeju restorānus vai kafejnīcas jums patīk apmeklēt ar ģimeni sestdienās? Cik daudz mums ir muzejos restorāni, ko var atļauties apmeklēt vietējie cilvēki, ne tūristi? Mums nav neviena restorāna, kas ir draudzīgs senioriem, ģimenēm ar bērniem.
JIP: Tas ir pilnīgi jauns koncepts. Ja kafejnīca un restorāns ir veids kā muzejs sevi popularizē, kāpēc ne? Mēs tādu lietu atbalstītu. Muzejam, ja viņš pats uzņemas kaut ko šādu apsaimniekot un attīstīt, pašiem organizācijā šis jautājums būtu atrisināms. Tur nebūtu pat VNĪ jāiesaista. Ja muzejs nolemj, ka brīvā telpā ierīko kafejnīcu, piesaistot ēdinātāju, tas, manuprāt, ir atrisināms jautājums.
IZS: Kā tas korelē ar esošo likumdošanu? Ja muzejs pats apsaimnieko restorānu, īres maksa varētu būt mazāka?
JIP: Es tagad domāju pēc analoga ar skolām. Skolās ir ēdnīcas, kas baro audzēkņus. Skolas maksā par ēku nomu, viņi atrod ēkā telpas, kur ēdinās bērnus un izsludina iepirkumu par ēdināšanas pakalpojumu nodrošināšanu. Uzņēmējam nav jāmaksā noma vai arī noma ir simboliska, bet uzņēmējam ir pienākums ēdināt bērnus.
IZS: Kāpēc uz muzejiem šis nevar attiekties?
JIP: Es nezinu, jāpapēta. Varbūt neviens uz šo nekad iepriekš nav skatījies no šāda skatu punkta. Ja runā par likumdošanu, nevienam nav aizliegts ierosināt likuma grozījumus, tā ir normāla procedūra. Ja ir jauna attīstības ideja un tam ir segums, to vajag laicīgi virzīt un mēģināt situāciju mainīt.
Foto no VNĪ arhīva