Liecinieki. Atmiņu skudru pūznis

Šis ir vēsturisks brīdis Latvijā, jo mēs nostājamies pie sliekšņa, aiz kura jaunas aculiecinieku atmiņas vismaz par Otrā pasaules kara laiku vairs netiks sarakstītas. Vecvecāku bēniņi un dziļās atvilknes, iespējams, ir vietas šo liecību arheoloģijai, tomēr šī varbūtība ik gadus pagaist.
Piemiņas brīžos vienmēr ir klusuma minūte, tā mēs varam godāt upurus, viņu pārdzīvoto izsūtījumā, pazemojumā un bezpalīdzībā pirms nāves ļaunuma priekšā. Tomēr spēcīgāka liecība par zaudējumu vai traģēdiju nav klusuma brīži, bet notikuma dalībnieku atmiņas – izdzīvojušos nevar piespiest dokumentēt pieredzēto, vairākums izvēlējās aizmirst un klusēt. Tāpēc jo vērtīgākas mums ir atmiņu grāmatas, audio un video intervijas, kurās atklājas vēsturnieku pētītā, bet nepieredzētā ikdienas pasaule, kura lielākoties ir iznīcināta vai sen aizmirsta.

Vilciena sliedes un vagoni

Vai iespējams izstāstīt par holokaustu un deportācijām bez vilciena sliedēm un vagoniem? Kādas ir nākamajai paaudzei saprotamās autentiskās atmiņas? Dzīvesstāsti mūs ievada citu sociālo statusu vai atstumtību pieredzējušo līdzcilvēku realitātē, kaut mums, ja vien tās nav kara laikā rakstītās dienasgrāmatas, pieejams vien izdzīvojušo pieredzētais un tikai tas, ko autors ir vēlējies atklāt.
Muzeji un memoriāli tagad bieži veido dažādas īsas video filmas, kur pāris minūšu laikā izstāstīts dramatisks dzīvesstāsts, mūsdienu mediju pasaules uzmanību gandrīz neiespējami noturēt ilgāk, pat dokumentālajā kino izmanto animāciju, aktieru inscinējumus, jo melnbaltā foto gamma nogurdina.
Pētniekiem Latvijas muzejos ir pieejami simtiem audio un video ierakstu, Latvijas Okupācijas muzeja, Kara muzeja un muzeja “Ebreji Latvijā” arhīvi glabā mutvārdu un rakstiskās liecības, LU FSI pētnieku grupa savākusi vairāk par 4000 šādu dzīvesstāstu, izdevusi arī Latvijas etnisko minoritāšu – krievu un romu dzīvesstāstus, daļa ir digitāli pieejami, bet sabiedrībā ir jābūt interesei tos šķetināt vai iztulkot vizuāli aizraujošā valodā.

Divas puses

Latvijā viens no smagsvara punktiem atmiņu pierakstos ir SS leģionāru atmiņas, jo padomju okupācijas laikā par tām runāt bija noliegts. Grāmatā “(Divas) puses. Latviešu kara stāsti” ir publicētas sešas dienasgrāmatas – stāsti ir par mūsu tēviem un vectēviem, kurus komunistiskais un nacistiskais režīms nostādīja citu pret citu un atņēm viņiem viņu Latviju. Ja vectēvu paaudze aiziet, tad tagad vismaz pieejamas intervijas ar Latviešu SS brīvprātīgo leģiona kareivjiem, kuri dažkārt pirmo reizi publiski stāsta, ka iestājušies piespiedu kārtā vai devušies karot cerībā, ka cīnās par Latvijas neatkarību. Lielākā daļa vēlāk represēti. Tieši šo cilvēku vietu Eiropas atmiņas kontekstā visgrūtāk nodot tālāk, jo SS leģionārs ir karojis Reiha pusē, tikai pamazām veidojas apziņa par dezertieriem, par okupācijas varu zaldātiem kā kara upuriem.

Ar izsūtīto stāstiem piecās valodās iespējams iepazīties virtuālajā muzejā „Esi pats”  tā ir arī vizuāla pieredze un viens no veiksmīgākajiem projektiem, kas ļauj noklausīties un ieraudzīt izsūtījumā pārdzīvojušo atmiņas. Represēto video stāsti apskatāmi arī “Stūra mājas” – VDK ēkas virtuālajā izstādē.

Ebreju dzīvesstāsti

Atšķirībā no Eiropas, ar vietējo ebreju dzīvesstāstiem mēs Latvijā neesam bagāti, lielākā daļa kopienas tika plānveidīgi iznīcināta, tas nozīmē, ka reti kur saglabājušies pieraksti un tā laika vēstules. Tos, tāpat kā citu Latvijas iedzīvotāju dzīvesstāstus apkopo LU Filozofijas un socioloģijas institūta Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociācija “Dzīvesstāsts”. No tiem nedaudzajiem, kuri izdzīvoja, vien retais bija ar mieru uzrakstīt to, ko rūpīgi centās aizmirst.
 
Nepilni desmit ebreju memuāri par holokausta laiku Latvijā ir pieejami latviski, tos sarakstījuši ļoti atšķirīgi liecinieki, no kuriem dzīvs vairs ir tikai viens – profesors Jēkabs Barkāns no Krāslavas (1927). Arī viņu ilgi vajadzēja pierunāt uzrakstīt par saviem glābējiem Baltkrievijā, par kara laikā pieredzēto un atgriešanos dzimtajā pilsētā, kurā nebija palicis vairs neviens ebreju kaimiņš.
 
Šuvēja Frīda Mihelsone, kura izdzīvoja Rumbulā zem kurpju kaudzes un slēpusies gan pie adventistiem, pie latviešiem un vāciešiem, jidišā rakstīja ļoti atšķirīgā stilā, nekā rūpīgais jurists, skolas direktora dēls Aleksandrs Bergmanis, kurš izgājis piecas koncentrācijas nometnes. Frīdas liecība ir arī sievietes stāsts karā, nemitīgais personiskais apdraudējums. Viena no retajām dienasgrāmatām ir pusaugu meitenes Šeinas Grammas  Preiļu “Annas Frankas” pieraksti no 1941. gada 26. jūnija līdz 9. augustam, kad viņa kopā ar citiem ebrejiem tiek noslepkavota. Tās ir īsas aprautas piezīmes, kuras dokumentē ik dienas pietuvošanos nāvei – “Mūs sadedzinās. Man vienalga. Es negribu dzīvot, negribu mirt.”

Geto kā skudru pūznis

Kara laikā Rīgas geto un vēlāk slēpjoties pie baptistiem savas atmiņas pierakstījis skuptors Elmārs Rivošs, viņa valoda ir emocionāla un bagāta, sievas un abu bērnu zaudējuma sāpes pavisam svaigas, kad viņš tās pieraksta, lai tagad, apvienotas grāmatā ar kaislīgām mīlestības vēstulēm un sapņiem, mēs tās varētu izlasīt. Geto viņš redz kā skudru pūzni, bet no iekšpuses, detalizēti apraksta gan ikdienu, prātā jukušos, pašnāvības un mīlestības, slimnīcu un bordeli. Rivoša kā mākslinieka depresīvā ironija, sevis šaustīšana un tuvība ar savu nākamo sievu  viņa glābēju, ir neticami reta uzdrīkstēšanās pielaist lasītāju tik tuvu.
Primo Levi neuzskatīja to par varonību izdzīvot vienpadsmit mēnešus Aušvicā, kā daudzi citi nometnēs izdzīvojušie viņš apraudāja tos, kuri iznīcināti – tie bijuši labākie. Mums ir grūti viņam piekrist  izdzīvojušo stāsti ir sabiedrībai vērtīga liecība par laiku pirms mums, par cilvēkiem, kuri saglabājuši prāta skaidrību netika aprīti necilvēcības ielenkumā. Vēsturniekiem šīs atmiņas ne vienmēr ir izmantojamas, jo cilvēka atmiņa patur spilgtāko un sāpīgāko, Aleksandrs Bergmanis atceras geto un nometnes, bet ir aizmirsis dienu, kad nošauj viņa māti. Bet mums, kā sabiedrībai, ir jāmēģina iedzīvināt šos dzīvesstāstus kino, animācijas un mākslas valodā, jo aizmirst ir visvieglāk, tas notiek automātiski.

 

Raksts pārpublicēts ar laipnu Goethe-Institut Riga atļauju 

Attēlā Žanis un Johanna Lipkes http://db.yadvashem.org/righteous

Lolita Tomsone

Žaņa Lipkes memoriāla direktore | Director of Žanis Lipke Memorial