Līga Lindenbauma. Divi prakses mēneši Vīnē. Strādāt kopā ir izdevīgi visiem

2019. gada maiju un jūniju pavadīju praksē informācijas dizaina uzņēmumā High Performance Vienna Vīnē, Austrijā. Tā vadītājs Martins Fosleitners (Martin Fößleitner) ir arī Latvijas Mākslas akadēmijas Funkcionālā dizaina nodaļas pasniedzējs – harizmātisks, iedvesmojošs un atvērts skolotājs pēc būtības. Viens no praksē veicamajiem uzdevumiem bija saistīts ar muzeju vai precīzāk – muzeju klāsteri: UNESCO mantojuma sarakstā iekļauto baroka un rokoko pieminekli Šēnbrunnas pili un tās dārziem (Schloss Schönbrunn).

Šēnbrunnas pils (Schöner Brunnen – skaistais avots) ir viens no nozīmīgākajiem Austrijas kultūras un arhitektūras pieminekļiem Vīnē. Sākta celt Svētās Romas imperatora Leopolda I vadībā turku aplenkuma laikā nopostītās pils vietā (1683), tā visā krāšņumā tika pabeigta Marijas Terēzijas valdīšanas noslēgumā. No 18. gadsimta tā bija Habsburgu imperatoru vasaras rezidence ar statusam atbilstošiem interjeriem, plašu dārza un parka teritoriju. Lai gan atpazīstamības ziņā pils zaudē līdziniekiem (Versaļa ir pazīstama plašāk), savā laikā tā bija piļu modes noteicēja. Fasādes krāsojumam ir zināms ar “Šēnbrunnas dzeltenā” apzīmējumu un ietekmējis daudzu Eiropas, tai skaitā Latvijas piļu un muižu ārējo veidolu. “Kopā ar dārziem un pasaules pirmo zooloģisko dārzu (1752), tas ir ievērojams baroka ansamblis un lielisks Gesamtkunstwerk” [pilnīgs, totāls mākslas darbs] – tā Šēnbrunnas pils unikalitāti raksturo UNESCO. Tas Šēnbrunnu padara par vienu no galamērķiem Vīnes neizsīkstošajiem tūristu pūļiem.

Šobrīd arhitektu birojs Wehdorn Architekten – viens no Austrijas vadošajiem spēlētājiem vēsturisko ēku restaurācijā un modernizēšanā – vada pils apmeklētāju centra izbūvi. High Performance Vienna šajā projektā ir piesaistīts ar mērķi izstrādāt jaunu teritorijas navigācijas sistēmu. Darbs pie tās kļuva par vienu no mūsu – četru Latvijas Mākslas akadēmijas Funkcionālā dizaina nodaļas Maģistrantūras programmas studentu – Erasmus+ prakses galvenajiem uzdevumiem.

 

Ko mēs darījām?

Pirmais prakses darbs, pirms sākt domāt par iespējamiem navigācijas sistēmas uzlabojumiem, bija it kā vienkāršs – iepazīties ar teritoriju un saprast, kā tā funkcionē. Kāda veida institūcijas teritorijā atrodas un kāda veida pakalpojumi ir pieejami? Kā tiek apmierinātas tādas pamata nepieciešamības kā labierīcības, ūdens ņemšanas vietas, mantu glabātuves? Kas ir apmeklējams bez biļetes un kas ar biļeti? Kā apmeklētājs uzzina sev svarīgo informāciju un vai tā vispār ir pieejama? Kādā veidā pils un parka apsaimniekotāji komunicē ar savu apmeklētāju?

Tika gan pētītas institūciju mājas lapas, vide un pieejamā informācija uz vietas parka teritorijā, gan sekots apmeklētāju plūsmai un vērota to uzvedība dažādās parka daļās. Svarīgas bija intervijas ar apmeklētājiem un iegūto datu analīze. Tas atklāja gan tūrista, gan vietējo iedzīvotāju domas, sajūtas un arī pašu svarīgāko – vajadzības. Iedziļinoties atklājās virkne problēmu.

Šēnbrunna nav vienkārša pils ar dārzu un palīgēkām. Tas ir apjomīgs komplekss, kas ietver vairākus muzejus, palmu un tuksneša mājas, oranžēriju, imperatoru privāto dārzu un labirintu, senāko un joprojām strādājošo zooloģisko dārzu, konferenču telpas, plašu parku gan ar ziedu un rožu dobēm, alejām, dekoratīvi apgrieztiem apstādījumiem un plašiem zālieniem, gan brīvi augošu mežu. Parku papildina skulptūras, lielākas un mazākas strūklakas, tādas būves kā romiešu drupas, grota ar obelisku, baložu paviljoni. Pilī darbojas ekskluzīva viesnīca, bet parkā ieslēpies publiskais baseins.

Apmeklētājiem Šēnbrunnā bez muzeju ekspozīcijām pieejamas dažāda veida papildu atrakcijas ātrajam un vieglajam tūrismam un izklaidei. Ābolu strūdele ir austriešu virtuves klasika, un Apfelstrudelshow nepilnā stundā nodemonstrē tās tapšanu no gatavošanas līdz pasniegšanai un garšošanai. Slinkiem gājējiem pieejami izbraucieni ar zirgu karietēm vai teritoriju apbraucošu vilcieniņu. Vakaros pilī klausāmi populāru mūzikas darbu koncerti, bet vasaras sezonās pagalmā norisinās brīvdabas pasākumi. Teritorijā darbojas marionešu teātris, vairākas kafejnīcas, mobilas saldējumu un uzkodu pārdošanas vietas.

Nedrīkst piemirst arī vietējos. Atsevišķs pils spārns joprojām ir mājvieta vairāk nekā 150 iedzīvotājiem, kuru automašīnas parkojas turpat pils teritorijā zem dzīvokļu logiem. Plašā parka nomaļākie celiņi ir apkārtējo rajonu iemītnieku – skrējēju, nūjotāju un pastaigu mīļotāju – atpūtas un rekreācijas zona. Un visu šo apkalpo dažāda veida darbinieki, pili padarot arī par ikdienas darbavietu dārzniekiem, muzeju darbiniekiem, tirgotājiem, teātra aktieriem utt.

Atšķirībā no tādām citām līdzīga tipa vietām kā jau minētā Versaļa, te ir lieliski izmantots dabiskais reljefs. Aiz pils parks pāraug pakalnā, kura virsotnē ir Gloriette – Habsburgu dinastijas varenību slavinoša kolonāde. Ne visi apmeklētāji velta laiku tās sasniegšanai. Tomēr tie, kas to izdara, ir atalgoti. No Gloriettes paveras burvīgs skats uz Vīni, kas ir retums citādi pauguriem bagātajai pilsētai.

 

Šēnbrunnas vide un apmeklētājs

Apmeklētāju intervēšana precīzi atspoguļoja pils apmeklētāja profilu, viņa ekspektācijas pret konkrēto vietu, te gūto pieredzi, kā arī uzrādīja vēl neapmierinātās vajadzības. Kopumā tika apkopotas vairāk nekā 150 anketas, runājoties ar aptuveni 300 apmeklētājiem.

Intervijās apstiprinājās novērojums, ka lielākā daļa apmeklētāju pils parkā ienāk pa centrālajiem vārtiem, uz kuriem virza zīmes no plaši izmantotā metro. Vietējie iedzīvotāji vai zinātāji izvēlas izmantot sānu ieejas, kuras ir klusākas un nomaļākas. Pie katras ieejas ir izvietoti informatīvie stendi ar teritorijas kartēm un paskaidrojošajiem plakātiem, bet ne vienmēr tie satur visu nepieciešamo informāciju. Piemēram, pirmajā apmeklējumā var arī netapt skaidrs, ka plašais pils parks ir pieejams bez maksas – retums šāda tipa un vēriena kompleksos.

Pie galvenās ieejas ir ierīkots informācijas centrs ar plašu kasu zonu, suvenīru veikalu un tualetēm. Tas rada maldīgu iespaidu, ka tajā ir pieejama informācija par visu Šēnbrunnā pieejamo apskates objektu un pakalpojumu klāstu. Patiesībā to pārvalda pilī bāzētais muzejs, kas aptver imperatoru apartamentus, bērnu muzeju, atsevišķas teritorijas dārzos, pamatā strādājot ar savu pakalpojumu klāstu. Te biļetes var iegādāties tikai uz pils pārvaldītajiem muzejiem. Lai gan ir pieejamas kombinētās biļetes, piedāvājums ir segmentēts. Teritorijā ir vairāki muzeji vai muzejiska tipa institūcijas, un ne visas savstarpēji sadarbojas.

Piemēram, agrākajās saimniecības ēkās atrodas lielā Mākslas vēstures muzeja jeb Kunsthistorisches Museum apsaimniekotais Karaliskais kariešu muzejs. Tā ir fantastiska autentisku kariešu un ar to saistīto priekšmetu kolekcija, sākot no 18. gadsimta līdz imperatoru automobiļiem 20. gadsimta sākumā, tai skaitā liktenīgo kroņprinča Franca Ferdinanta un viņa sievas Sofijas auto. Tā kā tas neietilpst pils muzeju grupā, arī informācija par to ir skopāka. Biļetes uz to nav kombinēto biļešu klāstā un ir iegādājamas tikai pie konkrētā muzeja ieejas. Tam ir arī pozitīvas blaknes – pretēji nemitīgi pārpildītajiem pils apartamentiem vēsturisko transportlīdzekļu kolekcijas apskate ir patīkami klusa un mierīga. Ekspozīciju papildina teksti un videostāsti gan par apskatāmajiem objektiem, gan Habsburgu dinastijas pārstāvjiem, apmeklējumu padarot par baudāmu un izzinošu laika pavadīšanu. Pat ja iekārtojuma dizains ir nedaudz novecojis, iespēja apmeklējuma tempu noteikt pašam Šēnbrunnas kontekstā ir liela vērtība.

Pilnīgi cita atmosfēra valda pils apartamentos, kas ir viens no centrālajiem apskates objektiem. Intervijā atsauksmes svārstījās no sajūsmas par interjeru krāšņumu un autentiskumu līdz bažām par institūcijas spēju apkalpot milzīgo interesentu skaitu. Pils to risina ar ierobežojumu palīdzību. Apmeklētāji apartamentos tiek ielaisti pēc stingra grafika un pēc biļetes iegādes tiem savu ieejas laiku bieži nākas gaidīt pat vairākas stundas. Savukārt apartamentos tiek darīts viss, lai skatītājs tajos neuzturētos ilgāk par tam paredzētajām 30 vai 45 minūtēm atkarībā no izvēlētā “loka” – Imperial vai Grand. Kad esi ticis apartamentos, aizmirsti par mierīgu kontemplāciju Marijas Terēzijas laika interjeros. Apmeklētājs pa šauru nožogotu “taciņu” ar biļetes cenā iekļauta audiogida un pūļa straumes palīdzību tiek burtiski “izdzīts” cauri citādi autentisku un lieliski saglabātu telpu rindai. Nereti ilgais gaidīšanas laiks līdz ieejai pilī ir iemesls apartamentu apmeklējumu atcelt, kā alternatīvu izvēloties pastaigas pa dārziem un parku.

Iežogotais parks ap pili lielākajai daļai apmeklētāju ir pārsteigums. Teju visi ir dzirdējuši vai lasījuši par pili un tās interjeriem, bet parks samudžinātajā interneta informācijā burtiski pazūd. Piemēram, fakts, ka parks ir apskatāms bez ieejas biļetes, nav plaši reklamēts. Arī tā darba laiki ir mainīgi – parks ir atvērts diennakts gaišajā laikā, kas mainās līdzi gada sezonām un atšķiras no muzeju darba laikiem. Ja neesi bijis gana vērīgs un pamanījis darba laika norādes pie ieejas parkā, vakarā vari attapties ieslēgts plašajā teritorijā. Vārtu slēgšana netiek īpaši izziņota, galvenie vārti tiek vienkārši aizslēgti, un lieki teikt, ka norāžu uz naktī atvērto izeju pa sānu vārtiem nav.

Jāsaka, ka nezinātājam izejas atrašana rada grūtības arī dienas laikā. Lai gan parkā informācijai paredzēto stendu ir ārkārtīgi daudz un dažādi, tie lielākoties kalpo kā afišu stabi, kas vēsta, piemēram, par pils muzeju kombinēto biļešu veidiem vai teritorijā pieejamajām izklaidēm – informāciju, kas apmeklētājam, jau esot parkā, nemaz nav svarīga. Parkā ir arī ceļu norādes. Tomēr, lietotas bez konsekvences gan izvietojuma, gan krāsu un norādītās informācijas ziņā, tās ir maz noderīgas. Kad intervijas bija veiktas, nereti nācās atbildēt uz apmeklētāju jautājumiem par to, kā ātrāk un ērtāk atrast izeju vai kā nokļūt līdz citam interesējošam objektam.

Intervijās uzrādījās, ka plašā parka burvība ir klejošana pa labi koptajiem apstādījumu boksiem un alejām. Atzinība tika izteikta arī teritorijas strūklakām, skulptūrām, pieminekļiem un dekoratīvajām būvēm. Tomēr tikai daļai ir pievienoti paskaidrojoši vēsturiski apraksti, bet skulptūras un pat Habsburgu pārstāvju pieminekļi vispār nav anotēti. Arī strūklaku darbības laiks ir ierobežots, bet informācija par to pieejama vien samudžinātā un nepārskatāmā pils mājaslapā, ne parkā vai pie ieejas daļas. Tai pat laikā dažādas formas un veidu aizlieguma zīmes, kas aizliedz uzturēties citādi aicinošajos zālienos, ir atrodamas plašā klāstā un kvalitātē. Parkā ir atpūtai paredzēts zāliens vienā un pāris piknika galdi citā parka nostūrī, tomēr norādes uz tiem ir teju nemanāmas. Pat tāda ikdienišķa nepieciešamība kā tualetes ir grūti atrodama, lai gan to teritorijā ir gana daudz. Šīs informācijas trūkums bija viena no apmeklētāju norādītajām grūtībām.

 

Kur šim aug kājas

Apkopojot iegūtos datus, bija jāsecina, ka apmeklētājs šo milzu kompleksu pašsaprotami uztver kā vienu veselumu. Intervētie vairākkārt norādīja uz grūtībām orientēties piedāvājumu klāstā un vienotas sistēmas neesamību kaut vai tikai biļešu formātā. Ja par Šēnbrunnu domājam kā par pilsētu pilsētā, tad tajā neeksistē vienota sistēma, kas palīdzētu organizēt un saprast visu plašo teritoriju.

Tam ir ārkārtīgi vienkāršs skaidrojums – teritorijā esošām struktūrām ir dažādi apsaimniekotāji. Pili un daļu dārza apskates objektu pārvalda Šēnbrunnas pils, kas ir arī jauno pārbūvju iniciators. Pārējo parku, tai skaitā palmu māju, diendienā uztur un apsaimnieko Austrijas dārzi. Svarīgi, ka katru no tiem pārvalda un finansē atšķirīga ministrija un pēc komentāriem noprotams, ka tās nereti ir politiskas oponentes. Atsevišķa struktūra ir Zooloģiskais dārzs, jau minētais Karaliskais kariešu muzejs, nemaz nerunājot par koncertu rīkotājiem, teātri, kafejnīcām utt.

Katra no struktūrām apmeklētāju piesaistes darbu veic savu iespēju, izpratnes un gaumes robežās, viens otru uzskatot par konkurentu, ne daļu no kopējas struktūras. Parka plašajā teritorijā katra institūcija ar agresīvām reklāmām nemitīgi atgādina, kā cilvēkam sevi izklaidēt, lai gan te viņam daudz svarīgāk ir zināt, kur ir izeja vai tualete. Ja pie ieejas nav skaidri nodota informācija, kāda veida izklaides te ir pieejamas, tad tā ir pirmā kļūda visā sistēmā. Ieejot alejā vai klīstot starp puķu dobēm, apmeklētājs jau ir izlēmis, kā pavadīt savu laiku.

Līdz šim Šēnbrunnas stāsts ir bijis par nespēju darboties kopā. Sadarbojoties ieguvēji būtu ne tikai teritorijas spēlētāji, bet arī visus tik interesējošais apmeklētājs. Ja apmeklētājs ar savu pavadīto laiku būs apmierināts, labumu gūs visi. Sadarbībai tad arī ir jābūt galvenajai atslēgai veiksmīgas navigācijas sistēmas izveidē.

Ņemot šo visu vērā, tika izstrādāti vairāki jauni navigācijas sistēmu piedāvājumi. Tie tika apspriesti, kaut kas pieņemts, kas cits atmests. Kāda beigu beigās tā izskatīsies, šobrīd vēl grūti teikt. Pat ja prakses laiks ir iztecējis, process vēl nav beidzies. High Performance Vienna darbu pie jaunās navigācijas sistēmas turpina un pirms gala versiju ieviešanas sekos arī variantu testēšana. Paredzu, ka nākamajā Vīnes apmeklējumā Šēnbrunnas pieredzēšana būs jau savādāka, un ļoti ceru, ka tā būs kaut nedaudz labāka.

 

Rezumē 

Sadarbība kā pamata elements bija šo divu mēnešu garās prakses veiksmes atslēga. Visi uzdevumi, kas neaprobežojās tikai ar aprakstīto Šēnbrunnas pils navigācijas sistēmas izstrādi, tika risināti komandā ar kursabiedrenēm Agati Eglīti-Drēziņu, Lindu Rubeni un Namedu Zemīti. Lai gan visas šobrīd studējam LMA Funkcionālā dizaina nodaļas maģistrantūrā, katrai bakalaura studijas ir noritējušas citā sfērā. Saliekot kopā mūsu iepriekšējās pieredzes – mākslas vēsturi, antropoloģiju, komunikāciju un audiovizuālās mākslas –, radās lieliska, starpdisciplināra komanda.

Strādāt kopā ir izdevīgi visiem! Šo kā universālu 21. gadsimta paradigmu būtu jāpieņem arī muzejiem – gan katram atsevišķi, gan visai nozarei kopumā.

Līga Lindenbauma
Izstāžu un kultūras notikumu kuratore, pakalpojuma dizainere